Otrais pasaules karš un tā sekas - padomju okupācija Dienvidlatvijā un Latgalē

Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.

Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums.  Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.

Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.

Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā. 

Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.

Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.

Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc. 

Zur Erinnerung an die sowjetischen Deportationen vom Juni 1941 und März 1949 wurden am Bahnhof Skrunda ein Gedenkstein und ein vierachsiger Eisenbahnwaggon als Gedenkmuseum für die Verschleppten errichtet. Es handelt sich hier um den ersten Waggon in Lettland, in dem eine ständige Ausstellung eingerichtet wurde. Sie umfasst Fotos, Briefe, Zeitzeugenberichte und Dokumente der vom Bahnhof Skrunda aus Deportierten sowie verschiedene von ihnen selbst hergestellte Gebrauchsgegenstände. Der Bahnhof Skrunda war eine Sammelstelle für die zur Deportation bestimmten Menschen, eine der drei Bahnstationen des Kreises, zu der Einwohner sowohl aus Skrunda als auch aus der Umgebung von Kuldīga gebracht wurden. 1941 wurde auch die Familie von Guntis Ulmanis, dem ersten Präsidenten der wiederhergestellten Republik Lettland, von hier aus nach Sibirien in die Region Krasnojarsk verbracht.    

Der deutsche Soldatenfriedhof Saldus liegt an der Landstraße Saldus-Ezere. Mehr als 27 000 gefallene deutsche Soldaten wurden hierher umgebettet.

Von Mai bis September ist in einem Gedenkraum eine Ausstellung über die sechs großen Kurlandschlachten zugänglich. Am Wochenende sind nach Vereinbarung Führungen möglich. Listen der auf dem Soldatenfriedhof Saldus als auch in ganz Lettland beigesetzten deutschen Soldaten sind hier einsehbar. Die Ausstellung umfasst Fotos, Gegenstände und Erinnerungsstücke, die der Gedenkanlage von Angehörigen der Gefallenen geschenkt wurden.

Die 1997 eingeleitete Erforschung von Kriegsgräbern und Umbettungen von Soldaten ist bis heute nicht abgeschlossen. Die Namen der umgebetteten Soldaten zeigen, dass neben Deutschen und Österreichern auch Letten, Esten, Litauer, Norweger, Dänen und Vertreter anderer Nationalitäten im deutschen Militärdienst standen.