Dienvidlatvijas brigāde jeb Atsevišķā latviešu brigāde
I Neatkarības kari

Atsevišķās_latviešu_brigādes_karavīri.jpg
Atsevišķās latviešu brigādes karavīri 1919. gada pavasarī. Avots: https://www.wiseacres.org.uk/baltic/pix/Balodis-Brigade.jpg

Lõuna-Läti brigaad ehk Eraldi Läti Brigaad kuulus Landeswehri (Rahvuskaart) Läti armeesse, mis pärast Cēsise lahingute võitmist ja Strazdumuiža vaherahu 10. juulil 1919 ühines Põhja-Läti brigaadi ja sakslastega. Balti rahvuskaardid Läti relvajõudude moodustamiseks.

21. märtsil 1919 andis Liepajas Läti Ajutise Valitsuse kaitseminister Jānis Zālītis korralduse nr. 21. Brigaadi juhtima määrati Jānis Balodis, kes selle korraldusega ülendati alates 14. märtsist koloneliks.

Lõuna-Läti brigaad jätkas osalemist Kurzeme ja Zemgale bolševike käest vabastamisel. 18. mail 1919 olid lahingus Kaugurciemi kapteni Pauls Zolta kompaniiga sunnitud kaks enamlaste rügementi ametist lahkuma ning võidu tulemusena vabastas Läti eraldiseisev brigaad praeguse Jūrmala territooriumi ja 22. mail. , Pärast Riia vabastamist jätkas uute üksuste liitumist brigaadiga. Cēsise lahingutes brigaad otseselt ei osalenud.

Juulis 1919, kui moodustati ühtne Läti armee, muudeti Lõuna-Läti brigaad Kurzeme diviisiks.

Papildus izziņas avoti

Läti Ajutise Valitsuse kaitseministri J. Zālītise käskkiri (nr. 21) kpt. https://web.archive.org/web/20070531202113/http://www.historia.lv/alfabets/L/la/lat_atsev_bat/dok/1919.03.21.htm

Lõuna-Läti brigaad. Vikipeedia. https://en.wikipedia.org/wiki/Southeast Latvia_brig%C4%81de

Eric Jacobson. Läti Vabadussõda. Läti Ajutise Valitsuse ja tema relvajõudude võitlus Läti iseseisvuse tagamiseks 18.11.1918 - 11.08.1920. - Rahvuslik entsüklopeedia: https://enciklopedija.lv/skirklis/22216-Latvijas-Neatkar%C4%ABbas-kar%C5%A1

Vabadusvõitlus: Läti Vabadussõda (1918–1920) Läti Riikliku Ajalooarhiivi dokumentides, 1. osa, 18. november 1918–1919. 16. aprill 2006 Ē. Jēkabsons ja J. Šiliņš, Riia, Läti Rahvusarhiiv, 2019.

Vabadusvõitlus: Läti Vabadussõda (1918–1920) Läti Riikliku Ajalooarhiivi dokumentides ”2. osa. 16.-10.aprill 1919.a juuli, komp. Ē. Jēkabsons ja J. Šiliņš, Riia, Läti Rahvusarhiiv, 2019.

Seotud objektid

LKOK kapteiņa Paula Zolta individuāls apbedījums Mazsalacas kapos

Atrodas Mazsalacas kapos

Apskatāms kapteiņa Paula Zolta (1880-1919) individuāls apbedījums.

1934. gada 9. septembrī uz Zolta kapa tika atklāta melna granīta kapa guļplāksne ar tekstu.
Kapteiņa Zolta vārds iekalts arī piemineklī Kaugurciemā, kur 1919. gada 18. maija kaujā kopumā krita seši Atsevišķā studentu bataljona 2. jeb P.Zolta rotas karavīri.

Latviešu atsevišķās brigādes Atsevišķā studentu bataljona 2. rotas komandieris kapteinis Paulis Zolts, kas 1919. gada 18. maijā krita pie Kaugurciema, sākotnēji tika apbedīts brāļu kapos pie Ķemeru luterāņu baznīcas. 1920. gada 18. maijā viņa mirstīgās atliekas tika ekshumētas un pārvestas uz Mazsalacu, kur 25. maijā guldītas ģimene kapos.

Karosta (Maršruts)

Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.

Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums.  Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.

Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.

Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā. 

Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.

Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.

Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc. 

Piemineklis kapteinim Zoltam un studentu rotas karavīriem

Atrodas Jūrmalas pilsētā Slokā pie Rīgas jūras līča Kaugurciema kāpās.

Piemiņas zīme uzstādīta 1934. gadā, Padomju okupācijas laikā iznīcināta, bet 1989. gadā atjaunota. Kaugurciemā 1919. gada 18. maija rītā notika kauja starp latviešu nacionālo spēku, kapteiņa Pauļa Zolta vadīto rotu (~ 145 vīri) un Sarkanās armijas karaspēku. Notikums ir īpašs ar to, ka cīņa notika visnelabvēlīgākajos apstākļos, demonstrējot kareivisku drosmi un ticību Latvijas valstij.

Nakts laikā pirms kaujas izcēlās vētra, un ar smiltīm aizputināja pozīcijas un ieročus. Turklāt tika saņemta neatbilstoša munīcija. Pretiniekam uzbrūkot, kapteiņa Zolta karavīri izšķirošā brīdī devās prettriecienā, lietojot šauteņu durkļus un izcīnot uzvaru.

Zolts bija pieredzējis latviešu virsnieks, kurš piedalījies Krievu – Japāņu, 1. pasaules un Latvijas Neatkarības karā. Viņa brālis arī bija karavīrs, savukārt dēls 2. pasaules kara laikā kā medicīnas students bija sanitārs Vācijas armijas Latviešu leģionā, un kritis, iznesot no pozīcijām smagi ievainotu karavīru.

Mūsdienās var aplūkot piemiņas vietu, kas izveidota kaujas vietā. Līdzās atrodas skaists piejūras mežs un jūra, kas ļauj vēsturi iepazīt patīkamā vidē.

 

Piemiņas akmens ģenerāļa Jāņa Baloža brigādes kaujas vietā

Piemiņas akmens ģenerāļa Jāņa Baloža brigādes kaujas vietā atrodas mežā pie Rīgas – Liepājas (A9) šosejas, pie Bataru mājām.

Piemiņas akmeni ar svinīgu ceremoniju, piedaloties tā laika satiksmes ministram B. Einbergam un citām augstām Rīgas amatpersonām un Džūkstes pagasta sabiedrībai,  atklāja 1936. gadā, pieminot te notikušo kauju 1919. gada 22. martā. Piemineklī iekalts uzraksts: „Šeit 1919. g. 22. martā notika 1. atsevišķās Baloža brigādes kauja, kurā krita 10 un ievainoti 28 karavīri“.

Kauja notika starp Atsevišķo latviešu brigādi un 10. padomju Latvijas strēlnieku pulku, kura sastāvā bija 90 procenti latviešu. Brīvības cīņu laikā tā bija viena no tām kaujām, kurā latvietis cīnījās pret latvieti. Bataru mājās bija nostiprinājušies lielinieki. Tie sāka apšaudīt brigādes karavīrus, kuri devās Kalnciema virzienā. Apšaudei pastiprinoties, brigāde izvērsās kaujai. Galveno kaujas smagumu iznesa Atsevišķā studentu rota un Latvijas Neatkarības bataljons. Kaujai ieilgstot, studentu rotas vads un jaunformētā kapteiņa E. Graudiņa rota, veicot apiešanas manevru, mežā sadūrās ar pretinieku, kas veica līdzīgu manevru. Niknā cīņā, kas dažviet pārauga tuvcīņā, pretinieks tika sakauts. Šai laikā brigādei piekomandētā vācu Millera baterija atklāja uguni uz Bataru mājām. Pēc artilērijas apšaudes brigāde straujā triecienā padzina pretinieku no viņa pozīcijām.

Laikrakstā “Brīvā Zeme” (18.05. 1936) publicētas bijušā kaujinieka atmiņas: “Tikko brigādes jātnieki bija izjājuši klajumā, viņus saņēma spēcīga ienaidnieka uguns. Pēc tās varēja vērot, ka darīšana ar ļoti stipriem ienaidnieka spēkiem. Bataljoni uz ģenerāļa J. Baloža pavēli izvērtās un sāka cīņu, nonākot tuvcīņā, tā kā brigādes karavīru durkļi šo divas stundas ilgo kauju izšķīra par kalpakiešu spožu uzvaru. Šai kaujai bija ļoti liela nozīme, jo tā izlīdzināja frontes stāvokli, kurš vācu dēļ bija kļuvis nedrošs, un panāca, ka Zemgales līdzenumā vairs neieplūda sarkano strēlnieku pulki.”

Ģenerāļa J. Baloža brigāde kaujā uzvarēja, zaudējot 10 karavīrus, to skaitā arī Dainu tēva Krišjāņa Barona mazdēlu Kārli Baronu (1900.8.III – 1919.22.III), kurš apbedīts Rīgas Brāļu kapos. Kaujā krita 50 padomju Latvijas strēlnieku pulka karavīri.

Saistītie stāsti

Cēsu kauju sākums, notikumu gaita un noslēgums

Gūtajai uzvarai Cēsu kaujās bija lemts kļūt par pagrieziena punktu latviešu un igauņu cīņā par savas valsts neatkarību. Šī uzvara pārvilka svītru Andrieva Niedras valdības un Vācijas ģenerāļa Rīdigera fon der Golca Baltijas iekarošanas plāniem. Tā vietā savu darbību Liepājā atjaunoja Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdība. 

Par pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku Dāvidu Sīmansonu

Grāmatas “Latvijas armijas komandieri” esejas pārliecina, ka vēsturi būtiski ietekmē konkrētas personas. Lai arī neilgu laiku esot svarīgāko vēsturisko notikumu epicentrā, īsteni Latvijas patrioti ar savu bagātīgo militāro pieredzi, paspēja paveikt daudz Latvijas armijas veidošanā, stiprināšanā un vēsturisko notikumu gaitu pavērsienos.
Šis stāsts ir par pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku Dāvidu Sīmansonu (1859-1933).