Valentīnes Lasmanes veiksmīgā bēgšana
A biographical story written by Valentina Lasmanes about how she managed to escape from detention during the German occupation
"The news came that I was going to be arrested. And then Ginter told me: "Valentín, you have to leave. You can knock us down if you are arrested". Aha, well, I started to think. Ginter had ordered some guys to look after my apartment on Lauku Street. The apartment was located in such a second house in the yard. The first house was on the street, then there was a yard, then the second house. There is a garden in front of the house. Some people were on duty in that garden. One evening, when I got home, I ordered potatoes to be baked in the oven. And suddenly Frischenfeld runs in and says: "Take your stuff!" And, I grab the bag, and he drags me across the room, pushes the window open, me out through the window, and he himself - boom! – in the field. And there in those bushes was a motorcycle stuffed inside. Then on top of the motorcycle and pulled out".
We didn't go to Sweden to become Swedes / Zin. ed. B. Bell. Riga: Zinātne, 2010, p. 208.
Susijusi laiko juosta
Susijusios temos
Susijusios vietos
Ēka Ventspilī, kur 1944. gadā dzīvoja LCP sakarniece Valentine Jaunzeme (Lasmane)
Namā Lauku ielā 4, Ventspilī dzīvoja un darbojās skolotāja Valentīne Lasmane (dzim. Jaunzeme) (1916–2018). Viņa bija LCP sakarniece un Ventspils sakaru grupas dalībniece. Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Zviedrijā.
130 laivu bēgļu liecības sakārtojusi izdevumā “Pāri jūrai 1944./1945.g.” (Stokholma, 1990), bet pašas V. Lasmanes dzīvesstāsts lasāms grāmatā “Nakts jau nav tikai gulēšanai” (Rīga, 2020). 2000. gadā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Mira 102 gadu vecumā 2018. gadā Stokholmas piepilsētā Tēbijā.
Mazirbes piekraste, no kurienes 1944. gadā notika bēgļu laivu satiksme uz Zviedriju
Mazirbes piekraste Otrā pasaules karā bija nozīmīga vieta, no kurienes 1944. gadā notika bēgļu laivu satiksme uz Zviedriju.
Laivu bēgles Ilonas Cīrules (dzim. Mālītis) atmiņas: “Man toreiz bija 13 gadu. Atceros, ka septemra beigās veselu nedēļu braucām karavānā no Rīgas uz Mazirbi. Brauciens palicis atmiņā kā kaut kas nepatīkams: krievu svecītes pie debesīm satrauca līdz sirds dziļumiem. Mazirbē nodzīvojām turpat trīs nedēļas, un katru dienu dzirdēju runas par braukšanu pāri un par laivu meklēšanu. Beidzot 21. oktobrī bija jātaisās. [..] Bijām kādi 90 laivā. Es sēdēju tēvam kājsarpē uz klāja. Mazie bērni ar mātēm bija lejā, un tiem tur trūka gaisa. Es laikam snauduļoju, bet otras dienas rīta pusē tika pamanīta lidmašīna un pie apvāršņa kāds kuģis. Tad gan ļaudis kļuva klusi. Pēcpusdienā atkal kuģis, un šoreiz nāk tieši mums virsū. Taču notika kā pasakā: tas bija zviedru militārais kuģis! Uzvilka mūs visus uz kuģa, dzirdīja ar siltu kakao un ieveda mūs Nineshamnas ostā. Mūsi laiviņa tika piesieta pie kuģa un tās īpašnieks Zariņš-Petravs to saņēma sveiku un veselu. Atbraucējos bija Šici, Zanderi, Vanagi, bijušā tieslietu ministra Apsīša kundze, mūsu dzimta un citi. Zinu, ka par laivu bija jāmaksā zeltā. Bet cik - to nezinu”.
Ēka Ventspilī, kur 1944.-1945. gadā dzīvoja LCP pārstāvis un bēgļu laivu satiksmes organizators Kurzemē Dr. Valdemārs Ģinters
Nams Katrīnes ielā 4, Ventspilī, kurā darbojās arheologs Valdemārs Ģinters.
No 1944. gada oktobra līdz 1945. gada 8. maijam LCP pārstāvis Kurzemē bija arheologs Valdemārs Ģinters (segvārdi “Dakters”, “Dārznieks”) (1899–1979). Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, Valsts vēsturiskā muzeja direktors un Latvijas Universitātes docents. Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni un Triju Zvaigžņu ordeni. Viens no 1944. gada 17. marta LCP memoranda parakstītājiem. Pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Zviedrijā. No 1949. līdz 1979. gadam Latviešu Nacionālā fonda valdes priekšsēdis.
Cietums Livonijas ordeņa pilī Otrā pasaules kara laikā
Livonijas odeņa pilī ierīkotajā cietumā 1944.-1945. gadā apcietinājumā atradās vairāki LCP Ventspils sakaru grupas dalīnieki un bēgļu laivu pārcēlāji.
Laivu pārcēlāja Žaņa Fonzova atmiņas: “Izbraucām no Zviedrijas divas laivas - “Krīvs” un “Zvejnieks”. Es biju uz “Zvejnieka”, un apkalpē bija Saulīte ar Grunti. [..] Laiks bija skaists, es braucu tā neuzkrītoši, ne sevišķi augstu. Uzreiz redzu - man morzē. Tuvojas laiva. Es lejā uz mašīntelpu, jo bez Saulītes papīriem arī man bija atbraucēju vēstules piederīgajiem Latvijā un salasītie ieroči maisā. Sabāzu vēstules un papīrus tanī ieroču maisā un visu pāri bortam.. Kā tad! Laiva klāt pie mūsējās un vācieši prasa mūsu braukšanas atļaujas. [..] Tā nu 21. oktobrī vācieši veda mūs ar visu “Zvejnieku” uz Ventspili. Noveda mūs uz cietumu. Tur telpā kādi 30 cilvēki. Man bija mugurā tāds aitādas kažociņš, liku to uz grīdas un pats virsū, taču pagājušā nakts bja negulēta. Otrā trešā dienā sauc mūs laukā pratināt. Bijām norunājuši teikt, ka esam bēgļi ceļā uz Vāciju. Es tikai biju gribējis aizbraukt uz Lielirbi savai brūtītei pakaļ. Liekas, šie mums noticēja toreiz. [..] Bet, tad Ventspilī mainījās stāvoklis: pilsētu pārņēma militārā pārvalde, un mūs izsauca uz pratināšanu otrreiz. Nu bija sliktāk, jo rādīja mums zviedru sērkociņu kastīti un vienu kronas gabalu, kas esot atrasti uz laivas. Viens no pārklaušinātājiem bija latvietis, un tas net mums ar galvu, lai stāstot visu patiesību. Redzējām, ka pasaciņai beigas, vienkārši bija jāatzīstas”.
Ceļš uz "Grīnieku" mājām Vārves pagastā
Ceļš uz “Grīnieku” mājām Vārves pagastā, kur 1944. gadā atradās viena no galvenajām laivu bēgļu apmešanās vietām Kurzemes piekrastē.
Laivu pārcēlāja V. Jurjaka atmiņas: “Ieejot “Grīnieku” pagalma, viss izskatījas ļoti normāli. Klusa lauku māja, neviena dvēsele, laikam cilvēki diendusā. [..] Izrādījās, ka ne tikai “Grīnieku” dzīvojamā māja bija pilna ar cilvēkiem, bet pilnas bija visas būves. Kūtsaugša, klēts, siena šķūnis un pirtiņa. Satiku vienu otru paziņu, jo bija pienācis laiks mūsu zemi atstāt. [..] Uztura stāvoklis nebija kritisks, bet diezgan trūcīgs. [..] Vakarā sāka bēgļu karavāna virzīties uz jūrmalu. Iepriekš brīdināju visus nenākt laukā no krūmiem pie jūrmalas, jo netālu atradās krasta sargu zemnīcas un novērošanas punkti. Tā bija liela karavāna, jo uz jūrmalu devās visi apmēram vairāk par 200 cilvēku. Nebija cerības, ka visi tiks laikā. Vakars nebija visai tumšs, un es varēju pārskatīt visas grupas darbības norisi. Visuzkrītošākās bija lielās mantu kaudzes. Cilvēkiem dzīvojot “Grīniekos”, tās neredzēja, bet tagad, kad tās izcēla gaismā, tikai to redzēja. Mantām vien vajadzēja veselu laivu. 3-4 divu zirgu redeļu rati bija piekrauti ar mantām, kuriem sekoja cilvēki. [..] Laivu gaidījām ilgi, bet tā nepienāca. Visai karavānai bija jāatgriežas. Bija stipri tumšs”.
Bēgļu pagaidu mitekļi "Vārves būdas"
"Vārves būdas”, vieta Ventspils novadā, kas kalpoja par pagaidu mitekli latviešu bēgļiem, kas 1944. gadā gaidīja pienākam laivas no Gotlandes.
Laivu pārcēlāja V. Jurjaka atmiņas:
“Pie mums bija ieradies no Rīgas mans pusbrālis ar ģimeni un, kad pienāca ziņa, ka gaidāma laiva pie Vārves, es apvienoju šos savus ļaudis ar policijas priekšnieka Jasūnasa grupu un visi izbraucām uz Vārvi. Gaidījām signālus līdz vēlai naktij, bet laiva nepienāca. Tā mēs gaidījām tur veselu nedēļu. Sāka līņāt. Ļaudis no palagiem sacēla tādas teltis, tāpēc šo vietu nosaucām par “Vārves būdām”. Mēs ar sievu pa dienu bijām vairāk pa Ventspili, un ar laiku bija jādomā, kā piegādāt gaidītājiem pārtiku. Atceros, kādu nakti mēs ar sievu uz divriteņiem vedām pa mežu viņiem karsti novārītus kartupeļus. Lija stiprs lietus, zibeņoja un rūca, un siltie kartupeļi labi garšoja izlijušajiem gaidītājiem. Šo slēpšanās vietu nejauši bija atklājis Vārves mežsargs, bet - apsolot viņam arī pārvešanas iespēju, viņš nāca palīgā. Vācieši bija sākuši staigāt pa jūrmalnieku mājām, meklējot pēc cilvēkiem iesaukšanas gados. Netālu no “Vārves būdām” mežā bija noķerti divi jauni cilvēki. Tālab šī vieta nevarēja vairs būt droša šiem pāri par pussimts cilvēkiem, kas te nīka”.
