Lēdija Ketlīna

Atrodas Rīgā, Mangaļsalā pie Daugavas ietekas jūrā iepretim Daugavgrīvai.

Mangaļsalas nocietinājumu rajons ir viens no vērtīgākajiem militārā mantojuma objektiem. Paredzēts Rīgas pilsētas aizsardzībai no pretinieka flotes. Teritorija savu stratēģisko nozīmi saglabāja ilgstošā laika periodā, kas spilgti redzams nocietinājumu piemēros. Gadsimtiem apvidus piesaistīja militāro speciālistu uzmanību un tas veidojās par unikālu un noslēpumainu vietu.

Pēc 1. pasaules kara Latvijas armijai vēl nebija spēcīgas kara flotes. Jūras robeža bija gara, un krastu aizsardzība kļuva sarežģīta. Galvenais uzsvars tika likts uz Rīgas aizsardzību no pretinieka flotes uzbrukumiem. Latvijas armija pārņēma Krievijas impērijas, 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā celtos nocietinājumus un paplašināja aizsardzības sistēmu. Daugavgrīvas un Mangaļsalas artilērijai bija jāapšauda pretinieku kuģi, kas mēģinātu ielauzties Daugavas grīvā, savukārt atbalsta punkti pie Lielupes (Jūrmalā) un Gaujas ietekas jūrā (Carnikavā) apturētu pretinieka desantu. Krasta aizsardzībai bija viens, speciāli aprīkots bruņuvilciens, kas sniegtu artilērijas atbalstu un papildspēkus Saulkrastu vai Jūrmalas virzienā. Stratēģisku vietu nocietināšanas nolūks bija pastiprināt ieroču darbību, izmantojot speciālas būves un apvidus priekšrocības. Krasta aizsardzības fortifikācija tika izvietota plašā teritorijā, lai samazinātu pretinieka ietekmi kara gadījumā.

Mūsdienās var aplūkot dažādu armiju (Krievijas, Latvijas, Vācijas un Padomju armijas) celtos nocietinājumus. Vieta ar milzīgu potenciālu vēl gaida atdzimšanu.

Pieejamas ekskursijas: 

Jānis Zariņš, pārgājieni.lv, +37126980327

Normunds Ceipe, langaslaivas.lv +371 29 436 526

Audio gids https://izi.travel/en/edbf-mangalsalas-nocietinajumi/lv

19.gs. fortu personāla uzturēšanās māja

Daugavas grīvas nocietinājumi ir senākās būves Mangaļsalā. Šajā vietā var redzēt visu salas militārā mantojuma 400 gadu ilgo vēsturi, kā arī militārās arhitektūras paraugus no vairākiem periodiem – zviedru laika, cara laika, brīvās Latvijas laika un Otrā pasaules kara gadiem. Pirmās lielgabalu pozīcijas senajās kartēs šajā teritorijā parādās jau 17. gadsimtā līdz ar Daugavgrīvas cietokšņa būvniecību, bet vēlāk nocietinājumi pakāpeniski tikuši paplašināti un atjaunoti. No Kokneses akmeņlauztuvēm zviedru laikā uz šejieni pa Daugavu ar baržām veda dolomītus tuneļu un lielgabalu pozīciju būvniecībai. 19. gadsimta vidū Daugavā sāka būvēt molus.Apmēram divdesmit, trīsdesmit gadus vēlāk šeit sāka būvēt sarkano ķieģeļu bunkurus. Divas no dzelzsbetona lielgabalu pozīcijām celtas jau Latvijas brīvvalsts laikā – 1934. gadā, par ko liecina arī ar pirkstu vai zaru veidotais gravējums betonā. Dodoties uz priekšu Austrumu virzienā, var redzēt zenītlielgabalu pozīcijas, kuras 2. pasaules kara laikā uzbūvēja vācu karaspēks. Šī ir vienīgā vieta Mangaļsalā, kurā notikusi reāla karadarbība – Krimas kara laikā 19. gadsimta vidū britu flote uzbruka Rīgai, bet, pateicoties Daugavas grīvas nocietinājumiem, uzbrukums nebija pārāk veiksmīgs. Pusgadsimtu vēlāk – 1919. gada 2. jūlijā –  Latvijas Neatkarības cīņu laikā igauņu lielgaballaivas no piekrastes veiksmīgi apšaudīja vācu Dzelzs divīzijas pozīcijas Mangaļsalā. Pirmā pasaules kara laikā Daugavgrīvas nocietinājumi bija tik biedējoši, ka Rīga bija vienīgā pilsēta Baltijas jūras krastā, uz kuru vācu flote izvairījās uzsākt karadarbību. Tātad šie Daugavgrīvas nocietinājumi gadsimtiem ir sargājuši ostas vārtus, nelaižot naidnieku Rīgā.

Uzmanību! Lai saudzētu ziemojošos sikspārņus (visas sugas ir aizsargājamas), no oktobra līdz aprīlim nepārvietojamies pa pazemi un bunkuru iekštelpām.

Pēc aculiecinieku atmiņām, padomju armija Mangaļsalā munīciju glabāja ļoti nevērīgi un tas varēja būt par iemeslu tehnogēnām katastrofām. Munīcija šajā teritorijā jau bija glabāta kopš cariskās Krievijas laika – gan slēgta, gan atvērta tipa glabātuvēs. Padomju laikā šeit atradās PSRS Baltijas kara flotes munīcijas un jūras mīnu noliktavas. Daugavgrīvā esot bijis torpēdu cehs.

“Rīgas rajona Mangaļos, kur atradās mūsu mīnu un torpēdu noliktava, glabājās 400 tūkstoši tonnu sprāgstvielu. (…) Bez tam noliktavā glabājās simtiem torpēdu, jūras mīnu, ar degauklu detonējamu sprāgstvielu lādiņu un vēl visādu sprādzienbīstamu krāmu. Bija arī lādiņu dezaktivācijas cehs. Un vēl vesela kaudze strēlnieku ieroču – no karabīnes SKS līdz “Parabellum” pistolēm,” raksta bijušais virsnieks – 2. ranga kapteinis Andrejs Riskins.

Mūsdienās – mežā redzamās “torpēdas” ir ar betonu pielieti mācību torpēdu korpusi.

Daugavas abi moli ir cieši saistīti ar militāriem notikumiem un vēsturi. Tie tika uzbūvēti 19. gadsimta beigās, lai mazinātu upes grīvas aizsērēšanu un regulētu tecējumu, kā rezultātā nodrošinātu kuģniecību un vienlaikus arī - Daugavas grīvas aizsardzību. To stratēģiskā nozīme bija saistīta ar Rīgas kā svarīgas ostas un militārās bāzes aizsardzību.

Pirmā pasaules kara laikā un Latvijas Neatkarības kara laikā Daugavas grīvas apkārtne bija militāro darbību zona. Otrā pasaules kara laikā moliem bija liela stratēģiska nozīme, jo tie palīdzēja kontrolēt pieeju Rīgai no jūras.

Mola  pamatu veido koka pāļu konstrukcija, ko nosedza ar akmeņiem. Mola garums – aptuveni viens kilometrs.

Lai gan mūsdienās Daugavas moli galvenokārt tiek izmantoti kā pastaigu vieta un vēsturisks objekts, to vēsturiskā saistība ar militāro stratēģiju un jūras ceļu aizsardzību ir nozīmīgs aspekts Latvijas vēsturē.

Uzmanību! Mola virsma var būt slidena. Stirpa vēja un vētru laikā tā apmeklējums ir bīstams!

Ap 1958. gadu padomju armijas vajadzībām Mangaļsalā tika izbūvēts īpašs dzelzceļa atzars no Vecāķu stacijas. Tas bija ērtākais veids, kā uz šeit esošo militāro bāzi atvest degvielu, munīciju, šaujamieročus un būvmateriālus. Arī agrāk, sākot ar 20. gadsimtu līdz pat padomju gadiem, cauri visai Mangaļsalai braukāja šaursliežu bānītis, izvadājot munīciju uz lielgabalu atrašanās vietām. Vēlāk tika izbūvēts jau nopietnāks dzelzceļa atzars, kas šķērsoja Vecdaugavu pār vienu no diviem – vismazāk zināmajiem – Mangaļsalas dambjiem. Piemēram, no Vecāķu puses šim dambim piekļūt nemaz vairs nav iespējams, jo skatu aizsedz privātīpašums. Dabā redzamais betona uzkalniņš bija perons. Kad padomju karaspēks pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā atstāja Latviju, pa šo dzelzceļu tika izvesti 600 vagoni ar aptuveni 30 tonnām munīcijas. Runā, ka toreiz tas tika darīts tādā steigā un tik neuzmanīgi, ka “gaisā varēja uziet visa Rīga". Vai vismaz kāds Rīgas mikrorajons. Neilgi pēc tam dzelzceļu demontēja.

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados uzcēla šādu bunkuru un apbēra ar zemi, lai potenciālais ienaidnieks to tik viegli nevarētu atrast. Pavisam Mangaļsalā ir četras šādas ēkas, visas ir būvētas periodā no 1953. līdz 1955. gadam. Padomju laikā šeit uzglabāja munīciju – zemūdens mīnas, torpēdas u.c.  Šobrīd šī ir pati tīrākā no padomju laika slēgtā tipa munīcijas noliktavām, bet, dodoties tālāk, var redzēt arī pašu lielāko.

Uzmanību! Lai saudzētu ziemojošos sikspārņus (visas sugas ir aizsargājamas), no oktobra līdz aprīlim nepārvietojamies pa pazemi un bunkuru iekštelpām.

Padomju laikā uz Mangaļsalu saveda tik daudz munīcijas un militārā aprīkojuma, ka noliktavās nepietika vietas, tādēļ lielu daļu to nācās glabāt zem klajas debess. Telpās novietoja tikai tādas lietas, kas mitruma ietekmē varētu tikt bojātas. Šī rīcība arī parāda padomju armijas nevērīgo attieksmi pret jebkāda veida inventāru: tam apkārt uzbēra smilšu valni, no kura vēl palicis uzkalniņš, bet pats valnis sargāja munīciju no ugunsgrēkiem un eksplozijām. Ja šeit apkaimē sprāgtu raķete, sprādziena vilnis atdurtos pret valni un tālāk netiktu, vai tiktu krietni mazākā apjomā. Blakus ir redzams dzelzsbetona stabs - zibensnovedējs! Šādi stabi ļāva pasargāt munīciju no zibens spērieniem. Līdzīgi stabi ir novērojami arī citviet. Redzamas arī bijušās ūdens akas, lai vajadzības gadījumā varētu kaut ko apdzēst. Kopumā informācija par Mangaļsalas munīcijas noliktavām bija ļoti slepena, - pat vecās padomju laika militārās kartēs šīs vietas atzīmētas kā pionieru nometnes. Aptuveni 50 metrus aiz uzbērtā vaļņa atrodas vēl viens betona bunkurs.

This building was built between 1876 and 1885, when Tsar Alexander II and after him Tsar Alexander III ruled here. It is worth paying attention to the facade of the building with cornices and window openings, etc. decorative forms. This building was used as a warehouse where cannon shells were stored. Approximately 300 meters from here there is another such warehouse, which even has beautiful, curved window grilles. Similar red brick military buildings can still be found here and there in Latvia - for example, in Liepāja Karosta. All the red brick buildings on the territory of Mangaļsala were built at about the same time. At that time, the political situation in Europe was complicated, and the Russian Empire began to militarily strengthen its Western border. The building has a double outer wall and air circulates between the walls, which not only creates additional ventilation, ensuring the necessary temperature and humidity level in the building, but is also able to cushion the explosion. In the event of a large explosion, the outer wall collapses, but the inner one remains intact, protecting what is inside the building. On top of the bunkers on the other side of Mangaļsalas Street, there were mortar positions. During the time of free Latvia – in 1926 – anti-aircraft guns, or cannons that move on wheels, were placed instead of mortars! Not far from here is one of the thickest pine trees in Riga. Moreover, it is not only thick and large, but also wounded – bullet marks can be found on the pine trunk. In what battles the pine suffered – it is unknown!

Attention! To protect hibernating bats (all species are protected), do not move underground and inside bunkers from October to April.

This bunker was built in 1955 - during the Soviet occupation. The path around this building was once a bypass road, surrounded by a double barbed wire fence. Guards walked behind it and watched to see if any unauthorized person approached the facility. This building is mentioned in some sources as an ammunition depot, and in others - a chemical storage facility. It is said that there were even nuclear missiles here, but no traces of radiation have been found here. It is completely dark inside, but then - light is visible. It used to be a ventilation system. This is the only building on Mangalsala that had ventilation. Cargo was brought here by wagons along the railway. The acoustics are very good - once a youth choir even had a rehearsal here! However, here and there, graffiti art works are placed on the walls of the building.

Attention! To protect hibernating bats (all species are protected), do not move underground and inside bunkers from October to April.

The peculiar horseshoe-shaped concrete structure was once the location of a searchlight. Meanwhile, a hundred meters further towards Vecāķi, a searchlight helmsman sat in a small concrete bunker and watched for any unauthorized person approaching from the coastal side. There were practically no trees here, so the entire area was clearly visible. If an attacker started shooting at the light source, the helmsman would be completely protected – submerged in the cover of darkness and concrete. This searchlight point was built by the Latvian army in 1928, continuing to adapt the already militarized Mangaļsala to its needs. Later, during the Soviet occupation, the searchlight could also be used to watch for anyone intending to go in the opposite direction and flee to the “wild west”. Leaving the country without permission was prohibited. In addition to security, the coastal sand was also plowed up so that the tracks of illegal immigrants or pedestrians could be seen.

This is the largest military structure on Mangalsala, which began to be built between 1912 and 1916. The walls of the bunker were several meters thick, and it was protected from the sea by a sandbank. During the First World War, the German fleet did not come to Riga, only thanks to the cannons stationed here. In 1917, the Russians withdrew from Riga on their own and blew up part of the bunker when they left. During the Latvian Independence period – in the 1930s – and later during the Soviet years, this battery was renovated and expanded – the cannon platforms were rebuilt and new cannons were installed. In 1941 – during the Second World War, the Russians blew up this battery again, fearing that German troops might enter Latvia. The first cannons fired approximately 12 to 15 kilometers, but the newer ones could hit the target at a distance of up to 40 kilometers. There is an inscription: “Built by sailors” - built by sailors in 1946. In the basement of the bunker there were ammunition cellars, where the shells needed for the guns were stored. There were special hatches in the walls through which shells could be fed for faster loading of the guns in combat conditions. Now here is the longest military tunnel on Mangalsala - a corridor about 100 meters long. In the spring, part of the bunker tends to flood! In the 1960s, aviation technology developed, missiles and air defense systems were invented, and this battery with all its guns - once so scary and powerful - became unnecessary to anyone.

Attention! To protect hibernating bats (all species are protected), do not move underground and inside bunkers from October to April.

In this area, in the late 1920s and early 1930s, the Latvian army built an army camp for officers and soldiers who worked on Mangalsala. Later, the camp, along with the Mangalsala military base, became the property of the Soviet Union. Civilians without a certain status lived here, but later social apartments were created for low-income people. On the right side there was a football field and small gardens, but over time they turned into meadows and swamps. Later, private houses and a car service appeared here. Until the 1960s, Mangalsala was not part of Riga at all, but part of Mangali parish. At that time, people here were engaged in fishing or worked at the army base, because agriculture was practically impossible – the arable land area on Mangalsala is only 3.8%. Once upon a time, a narrow-gauge railway ran through the camp right along Mangalsala Street, but the street itself was paved. Now the pavement is hidden under a layer of asphalt. At the end of the road is the port area and the former military pier. Army ships were once moored there, and footbridges were built between them.

Can be seen from the outside, walking along Mangaļsalas Street.

Now there are bushes and thickets here, but in the thirties of the last century, the Riga garrison army summer camp was located here. In some places you can still see what look like rectangular ramparts. In these places there were soldiers' tents, arranged in four long rows, with small streets in the middle. At the ends of the rows stood the logos of the garrison units - they were cast from concrete, but the ornaments and inscriptions were made of small, colorful stones. The ramparts around the tents were necessary not only to retain moisture, but also for military purposes. If landing troops entered Mangaļsala, they would be used as trenches under the cover of which to protect the territory from the enemy. Although real military training was taking place here, a romantic idyll reigned in the air, which is also visible in photographs of the time. Young people played volleyball. In the courtyards of the officers' cottages, gazebos and flower beds were well-groomed. The soldiers were visited by their loved ones on weekends, bringing baskets of strawberries and fresh bread. Most meals were eaten outside at tables in the fresh air.