Virsleitnanta Otto Kariusa tanku kauja pie Maļinovas 1944. gada 22. jūlijā

Virsleitnanta Otto Kariusa atmiņas:

"Es vedu savu rotu uz ciemu pa maršrutu, kuru tikko bijām izlūkojuši. Tad mēs apstājāmies, un es apspriedu operāciju ar vada un tanku komandieriem. Tas, ko es toreiz teicu, man ir palicis atmiņā līdz šai dienai:

„Mēs esam pilnīgi vieni. Turklāt situācija ir pilnīgi neskaidra. Mums būtu pārāk bīstami uzbrukt ciemam vienā līnijā. Mums ir jāizkļūst no šīs situācijas bez zaudējumiem, ja vien tas ir iespējams. Aiz ciema triecienartilērijas bataljons jau ir cietis smagus zaudējumus. Bet mums tas nenotiks! Mēs visu organizēsim šādi: „Divi tanki iebrauks ciemā pilnā ātrumā un pārsteigs Ivanu. Viņam nedrīkst ļaut izdarīt nevienu šāvienu. Leitnants Nienstedts atvedīs pārējos sešus tankus. Herr Nienstedt! Jūs paliksiet pretējā nogāzē, līdz es došu tālākus rīkojumus. Cerēsim, ka radio aizbildnis enģelis neguļ! Herr Nienstedt, šī ir jūsu pirmā kauja kopā ar mums. Atcerieties vienu lietu vairāk nekā jebko citu: ja jūs būsiet pacietīgs, viss izdosies. Pirmie divi būs Keršers un es. Pārējais ir pašsaprotams. Kas notiks tālāk, to noteiks situācijas attīstība.”

Tā bija mūsu īsā apspriede, un tas bija viss, kas bija nepieciešams. Tad es pasaucu savu „komandas biedru” malā un apspriedu ar viņu visu svarīgo. Pilnīga veiksme bija atkarīga no mūsu iekļūšanas ciematā, precīzāk sakot, no mūsu pārsteiguma.

„Es braukšu pa priekšu, un mēs abi pēc iespējas ātrāk virzīsimies uz ciemata centru, kur ātri orientēsimies. Tu novērosi aizmuguri, bet es – uz priekšu. Tad mēs parūpēsimies par visu, kas stājas mums ceļā. Es lēšu, ka ciematā ir vismaz viena rota, ja vien pārējā krievu bataljona daļa nav tikmēr pievienojusies.”

Es uzsitu Keršeram uz pleca. Pēc īsa „Aizet!” mēs sēdējām savos tankos. Mēs ātri pārbaudījām savas radioiekārtas un iedarbinājām dzinējus. Mirklī mēs bijām pārvarējuši nelielu pacēlumu un nonācām krievu redzeslokā. Mans izcilais šoferis Barešs izspieda no mūsu „kastes” visu, ko varēja. Mēs abi sapratām, ka šajā brīdī izšķirošais faktors ir ātrums. Abi krievu tanki, kas sedza mūsu pusi, sākumā vispār nereaģēja. Neviens šāviens netika izdarīts. Es nekavējoties braucu garām ciema centram. Ir grūti atcerēties, kas notika pēc tam, jo notikumi risinājās pēkšņi un zibens ātrumā. Keršers, kurš bija piebraucis pie ciema apmēram 150 metrus aiz manis, pamanīja, ka abu krievu tanku torņi kustas. Viņš nekavējoties apstājās un iznīcināja abus. Tajā pašā brīdī es sāku tīrīt arī ciema otru galu.

Kad Keršers piebrauca pie manis, viņš sazinājās pa radio un norādīja uz labo pusi. Blakus šķūnim stāvēja tanks „Staļin”. Tas bija transportlīdzeklis, ko mēs vēl nebija redzējuši frontes ziemeļu sektorā. Mēs uz brīdi pārsteigti apstājāmies, jo tanks bija aprīkots ar ārkārtīgi garu 122 mm lielgabalu.

Tas bija pirmais krievu tanks ar lielgabalu, kas aprīkots ar stobra bremzi. Turklāt „Staļina” tanks pēc formas nedaudz atgādināja mūsu „Karalisko tīģeri”. Sākumā es, tāpat kā Keršers, vilcinājos, bet tad man uzreiz ienāca prātā, ka tikai riteņi bija tipiski krievu. Es atklāju uguni, un tanks uzliesmoja. Pēc šīs īsās pauzes mēs iznīcinājām visus Ivana transportlīdzekļus ciematā, kā bijām iepriekš vienojušies. Keršeram un man vēlāk nācās smieties, jo uz brīdi bijām domājuši, ka mums priekšā stāv krievu sagūstīts “Karaliskais Tīģeris”. Kaujas karstumā tādas lietas dažkārt var notikt.

Tajā pašā laikā, kad sāku apšaudīt ciemu, devu leitnantam Nienstedtam rīkojumu lēnām virzīties uz augstieni ziemeļos. Viņam bija jānodrošina, ka neviens krievs nevarētu aizbēgt no ciema. Pretējā gadījumā viņi varētu brīdināt ienaidnieka galvenos spēkus, kas tuvojās. Šis pasākums izrādījās ļoti svarīgs mūsu operācijas turpmākajai norisei. Viss notikums ciemā ilga ne vairāk kā ceturtdaļu stundas.

Tikai divi krievu tanki mēģināja aizbēgt uz austrumiem. Pārējie nespēja pārvietoties. Pēc tam, kad visa mana rota bija sasniegusi ciemu un trīs tanki bija izvietoti, lai nodrošinātu aizsardzību ciema austrumu pusē, mēs izkāpām, lai īsi apspriestu jauno situāciju.

Mums bija iemesls būt apmierinātiem. Pārsteiguma uzbrukums bija izdevies bez aizķeršanās, jo mēs ieradāmies tieši pareizajā brīdī. Izrādījās, ka krievi bija ziņojuši savai vienībai, ka uz ceļa viss ir kārtībā. Galvenie spēki varēja turpināt ceļu bez trauksmes. Pamatojoties uz šo informāciju, mēs varējām izstrādāt jaunu plānu.

Krievi bija vilkuši savus ievainotos uz ceļa. Es viņus kopā ar tiem, kas varēja iet, nogādāju uz Daugavpili ar triecienlielgabalu bataljona palīdzību. Ar mūsu transporta līdzekļiem mēs neko nevarējām darīt ar šiem cilvēkiem. Drīz pēc tam no ziemeļiem ciematā iebrauca motocikls ar blakusvāģi. No tā izkāpa uzbrukuma triecienlielgabalu bataljona komandieris. Viņš bija tik priecīgs, ka gandrīz mani apskāva. Viņš jau bija zaudējis cerības par savu ielenkto vienību. Papildus visam pārējam mēs viņam nogādājām arī viņa adjutantu.

Ciematā nebija krievu kājnieku. Visi, kas vēl bija dzīvi, bija tanku apkalpes locekļi. Viņi jutās pilnīgi droši. Spriežot pēc tā, ka lielākā daļa ienaidnieka tanku nekustējās, vadītāji un radio operatori, iespējams, bija devušies laupīt mājas, kad mēs parādījāmies no skaidras debess. Ciemats tika attīrīts no ienaidnieka. Tajā brīdī bija svarīgi virzīties uz austrumiem, lai izveidotu frontes līniju cik vien iespējams tālu šajā virzienā. Tas padarītu Daugavpils – Rēzeknes lielceļu atkal izbraucamu.

Es ātri izvērtēju situāciju un nosūtīju standarta ziņojumu bataljonam. Man bija pievienota viena no bataljona sakaru nodaļām (kas atradās bruņutransportierī). Izmantojot vidējo viļņu radio, es komandierim paziņoju savu atrašanās vietu un kaujas rezultātus (septiņpadsmit „Staļini” un pieci T34). Es viņam arī paziņoju savu jauno uzbrukuma mērķi, ko biju noteicis pats. Tas bija ciems, kas atradās apmēram desmit kilometrus uz austrumiem no mūsu pašreizējās atrašanās vietas. Tad es papildus pieprasīju, lai tiktu savākti izkliedētie kājnieku divīzijas elementi. Viņiem bija jāgaida, līdz es ar kravas automašīnām ieradīšos bataljona komandpunktā.

Īsajā laikā, kad tas viss notika, mani aizsardzībā novietotie tanki pamanīja, ka divi krievi mēģina aizbēgt no viena no diviem „Stalina” tankiem, kas bija sašauti dažus simtus metru tālāk uz austrumiem. Viņi pārvietojās ārkārtīgi labi šajā apvidū, un viens no viņiem padusē turēja kaut ko, kas izskatījās pēc kartes.

Viens no maniem „Tīģeriem” devās viņiem pakaļ, bet atveda tikai karti. Krievu virsnieks, majors, pēdējā brīdī bija nošāvies. Kā vēlāk noskaidrojām, viņš bija 1. tanku brigādes „Josifs Staļins” komandieris. Viņa biedrs bija smagi ievainots.

Majors bija „Padomju Savienības varonis” un uz krūtīm nēsāja Ļeņina ordeni. Es nekad iepriekš nebiju redzējis šo apbalvojumu no tuvas distances. Abi padomju virsnieki tika apglabāti ciematā pēcpusdienā, ko veica viņu biedri. To es uzzināju nākamajā dienā, kad atgriezos un apskatīju kapu. Majora kartes man bija ļoti informatīvas, jo tajās ar zīmuli bija iezīmēts krievu plānotais uzbrukums. Saskaņā ar tām šim krievu bataljonam bija jāuzbrūk Daugavpilij pa lielceļu pēc pārējo rotas ierašanās. Tajā pašā laikā citai kaujas grupai bija jāuzbrūk ziemeļos no Daugavpils, lai sasniegtu šo pilsētu no ziemeļrietumiem."

Maļinovas kauja īstenībā

Maļinova atrodas uz Daugavpils – Rēzeknes lielceļa. 1944. gada 22. jūlija rītā ciemā ciemu ieņēma 2. Baltijas frontes triecienvienības – 5. tanku korpusa 41. tanku brigādes tanki. Sasniedzot šoseju šoseju, vācu 1. armijas korpusa 290. kājnieku divīzija Daugavpilī bija nogriezta no pārējām vienībām ziemeļos.

5. tanku korpusa komandieris ģenerālmajors Sakhno pavēlēja 41. tanku brigādes komandierim pulkvedim Korčaginam nosūtīt izlūku vienību Zalumi stacijas virzienā (8 km no Malinovo), lai pārņemtu arī dzelzceļu, kas ved uz Daugavpili. Korčagins izlūkošanu 41. tanku brigādes uzticēja 1. tanku bataljona komandierim kapteinim Konstantīnam Orlovskim, kura bataljons iepriekšējās cīņās bija cietis smagus zaudējumus.

2. Baltijas frontes štābam tas šķita nepietiekami, un ģenerālis Jeromenko deva  rīkojumu uzbrukt Daugavpilij, kas atrodas 20 – 25 km attālumā no Maļinovas.

Bet tad virs Maļinovas parādījās vācu aviācija, kas izlūku vienības tankiem (diviem 41. tanku brigādes 1. bataljona T-34/85  un diviem 48. gvardes smago tanku 1. rotas IS-2) nodarīja nelielus bojājumus, tāpēc Orlovskis bija spiests aizkavēties, lai remontētu mašīnas.  Pēc tam no ziemeļaustrumiem kauju iesāka vācu 912. triecienartilērijas brigādes rota, kas nekavējoties sāka apšaudes ar 41. tanku brigādes tankiem. No Sarkanās armijas puses tajā piedalījās 41. tanku brigādes 3. tanku bataljona T-34/85, ko vadīja kapteinis Ivans Morozs. Šim bataljonam, ko izveidoja no trim rezerves tanku rotām tikai 18.–19. jūlijā, tā bija pirmā kauja viņu dzīvē, kas beidzās ar pilnīgi paredzamu traģēdiju.

Kaujas karstākajā brīdī no Daugavpils puses uz šosejas parādījās 502. smagā tanku bataljona 2. rotas “Tīģeri”. Pēc tilta šķērsošanas Mazo Kokinu rajonā, rotas komandieris, rezerves virsleitnants Otto Karius, nedaudz satraucās un nosūtīja lielāko daļu rotas tanku apbraukt ciemu pa kreisi. Pats O. Karius brauca pa šoseju tieši ciemā, bet aiz viņa apmēram 50 - 100 m attālumā oberfeldfēbelis Alberts Keršers.

Visticamāk O. Karius padomju tankus aiz Maļinovas ciema ēkām neredzēja, bet tuvoties ciemam tos pamanīja vienu pēc otra un ar precīzu uguni iznīcināja. Padomju 41. tanku brigādes 1. bataljona komandieris kapteinis K. Orlovskis acīmredzot bezrūpīgi veica savas vienības apsardzību. Kopā kaujas sākumā tika sašauti divi T-34/85 un divi IS-2 tanki. Paša kapteiņa K. Orlovska tanku sašāva A. Keršers, brīdī, kad tas mēģināja uzbrukt no sāniem O. Kariusa tankam, kurš jau brauca pa Maļinovas galveno ielu.

Virzoties tālāk ziemeļaustrumu virzienā O. Kariusa un A. Keršera tanki pamanīja padomju 41. tanku brigādes 1. bataljona tankus, kas apšaudījās ar vācu triecienlielgabaliem. Īsā kaujā, kuras laikā septiņi padomju T-34/85 mēģināja izlauzties no lamatām austrumu virzienā, bet zaudēja sešus tankus. Šajā brīdī pretuzbrukumā mēģināja doties padomju 48. gvardes smago tanku pulka IS-2 tanki, taču zaudējot trīs sašautus tankus atkāpās uz austrumiem. Kopā vienā kaujā divi vācu tanki iznīcināja 13 padomju tankus.

O. Kariusa minētais "majors ar Padomju Savienības Varoņa zvaigzni" īstenībā bija 1. bataljona komandieris kapteinis Ivans Morozs, kurš izlēca no sašautā tanka un, kad saprata, ka neizdosies izglābties, nošāvās. I. Morozs bija apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni.

Kaujas Maļinovas rajonā turpinājās vēl vairākas dienas un kauju laikā Sarkanā armija zaudēja vēl tikpat tankus, savukārt Otto Karius tika ievainots kādas izlūkošanas laikā.