Latviešu sarkanie strēlnieki
I WW1 & Wars of Independence

Apzīmējums “sarkanie strēlnieki” radies Krievijas Pilsoņu kara laikā 1918. gadā, saistot latviešu strēlnieku vienības ar “Sarkanās gvardes”, Krievijas “Sarkanās armijas” un vispārināto apzīmējumu “sarkanie”, kuru attiecināja uz lielinieku (vēlāk komunistu) atbalstītājiem.

Sākoties 1.pasaules karam, Latvijas teritoriju pamazām ieņēma vācu karaspēks, sākās plaša bēgļu kustība. Krievijas armija 1915. gada vasarā piedzīvoja smagas sakāves, vācu okupācijā nonāca Kurzeme, Zemgale un daļa Sēlijas. Latviešu iniciatīva par nacionālo vienību formēšanu bija viens no nedaudzajiem salmiņiem, pie kura neveiksmēm vajātā Krievijas armija varēja pieķerties. 1915. gada 10. augustā prese publicēja rakstnieku K. Skalbes un A. Ķeniņa sacerēto un Krievijas Valsts domes deputātu Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša parakstīto uzsaukumu latviešu tautai par nacionālo karaspēka vienību izveidošanu. Pavisam pieteicās ap 8000 brīvprātīgo, un visā 1. pasaules kara gaitā latviešu strēlnieku bataljonos bija līdz pat 25000 vīru.

1917. gadā latviešu vidū, kurus karš bija novedis izmisumā, strauji izplatījās lieliniecisma idejas. Lielinieku saukļi par mieru, zemi un maizi bija ļoti populāri kara nogurdinātajā Latvijas sabiedrībā. Lielinieku ietekme palielinājās arī strēlnieku vidū, kas aizvadītās ziemas kaujās piedzīvoja bezjēdzīgus un smagus zaudējumus.

1917.gada rudenī, izmantodami krievu armijas kaujas spēju samazināšanos, vācieši ieņēma Rīgu, bet 1918.gada februārī visu Vidzemi un Latgali. Liela daļa strēlnieku padevās gūstā vāciešiem vai vienkārši dezertēja no vienībām, lai paliktu Vidzemē. Lielinieki un tiem lojālākā strēlnieku daļa bēga uz Krieviju. 1918.gada 13.aprīlī Maskavā tika izveidota Latviešu strēlnieku padomju divīzija.

Latviešu sarkano strēlnieku vienības tika izmantotas Krievijas padomju valdības un augstāko amatpersonu, ārvalstu sūtniecību apsargāšanā, kārtības uzturēšanai Krievijas lielākajās pilsētās, zemnieku un strādnieku dumpju apspiešanā, kaujās pret lielinieku politiskajiem pretiniekiem Krievijas Pilsoņu kara laikā no 1918. līdz 1920.gadam.

Līdz ar miera līguma starp Krieviju un Latviju noslēgšanu, 1921.gada vasarā no Padomju Krievijas atgriezās 11 395 bijušie „sarkanie” latviešu strēlnieki. Daļa no komandējošā sastāva palika Padomju Krievijā un veidoja sekmīgas militārās karjeras. 1937.-1938. gada Staļina lielo represiju rezultātā vairums bijušo strēlnieku tika nogalināti.

More information sources

1. Dvēseļu putenis. Digitālais muzejs. Pieejams: https://www.dveseluputenis.lv/lv/laika-skala/notikums/93/1917.-gads--latvijas-neatkaribas-cela-sakums/, https://www.dveseluputenis.lv/lv/laika-skala/notikums/128/strelnieki-atgriezas-majup-no-krievijas/ [skatīts: 08.05.2021.].

2. Šiliņš J. "Latviešu sarkanie strēlnieki". Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/36374-latviešu-sarkanie-strēlnieki [skatīts 08.05.2021.].

3. Vējiņš J. Latvija - likteņa gaitās 1918 – 1991, Preses nams, 2007. 

Related objects

Latvian Riflemen Monument in Riga

Atrodas Rīgas centrā, Latviešu strēlnieku laukumā pie Latvijas Okupācijas muzeja.

Piemineklis latviešu strēlniekiem atklāts 1971. gadā Latviešu strēlnieku laukumā līdzās agrākajam Latviešu sarkano strēlnieku muzejam (tag. Okupācijas muzejs). Padomju laikā tematu aplūkoja caur šauru komunistiskā režīma ideoloģijas prizmu. Vieta kalpoja Rīgas reprezentācijai un idealizēta stāsta veidošanai, nostiprinot mītu par latviešiem kā Padomju varas cīnītājiem.

Vieglo kājnieku vienības Krievijas armijā sauca par strēlniekiem. 1. pasaules karā tika izveidoti latviešu strēlnieku formējumi, lai tēvzemē cīnītos pret Vācijas armiju. Tās bija motivētas, bīstamas un disciplinētas kaujas vienības. Augstais izglītības līmenis un vācu valodas zināšanas noderēja izlūkošanai un negaidītu uzbrukumu veikšanai. Sabrūkot Krievijas impērijai un Vācijai pilnībā okupējot Latvijas teritoriju, ļoti liels Latvijas iedzīvotāju skaits nonāca Krievijā, kur turpināja saskarties ar lielinieku aģitāciju. Sākotnēji pieauga atbalsts Ļeņina idejām un dalībai Krievijas Pilsoņu karā.  Vēlāk sekoja vilšanās, un lielākā daļa latviešu karavīru novērsās no kreisajām idejām un atgriezās Latvijā. Karavīri, kuri palika Krievijā, vairums tika nogalināti “Staļina tīrīšanās” (1936. – 1938.). Latviešu strēlniekiem bija lieli nopelni Latvijas valsts un tās armijas izveidē.

Mūsdienās var apskatīt pieminekli un līdzās esošo Okupācijas muzeju.

 

Ģenerāļa Kārļa Goppera piemiņas istaba dzimtajās mājās "Maskati"

Atrodas Plāņu pagastā uz Vijas upes krasta.

Apskatāma ģenerāļa Kārļa Goppera piemiņas istaba dzimtajās mājās "Maskati". 

“Maskatu” saimniecību vadīja ģenerāļa brālis Augusts Goppers, jo talantīgais kara vadonis bija aizņemts lielajos notikumos un pasaules karos. 1920. gadā ģenerālis atgriezās Latvijā, savās dzimtajās mājās. Bet daudzi atbildīgie pienākumi viņu saistīja ar Rīgu. “Maskatos” turpināja saimniekot Augusts. 1940. gadā ģenerāli Gopperu arestēja un 1941. gada 25. martā nošāva čekas pagrabos. 1944. gadā Gopperu dzimta ar trijiem zirgu pajūgiem devās bēgļu gaitās uz Kurzemi. Karš dzimtu sadalīja, Latvijā palika Aleksandra Goppera meitas – Biruta, Elza un Anna. “Maskatos” atgriezties viņas vairs nedrīkstēja. Mājas bija lielas un rūpīgi koptas. Tur pa atsevišķām istabām tika izmitinātas trīs četras ienācēju ģimenes. Lielajā kūtī iekārtoja zirgu fermu. Savstarpēju kašķu dēļ 1980. gadā izcēlās ugunsgrēks. Nodega kūts un lielais šķūnis. Laimīgā kārtā uguns nepārsviedās uz dzīvojamo māju, liesmas atvairīja senču stādītie lielie koki.

1991. gadā pēc brīnumainās Atmodas otrreiz atdzima Latvijas valsts. 1992. gadā ģenerāļa Goppera brāļa Augusta dzimta atguva “Maskatus” kā senču svētumu. Desmit gadus visi sūri, grūti strādāja, lai glābtu mājas no bojāejas, lai atjaunotu un uzceltu nopostītās ēkas, lai darītu skaistu visu “Maskatu” sētu. Mājas ir atjaunotas senajā izskatā, ir iekārtota arī ģenerāļa Kārļa Goppera piemiņas istaba.Piemiņas istabu iespējams apmeklēt iepriekš zvanot un piesakot apmeklējumu +371 29396870, +371 29254285.

Ekskursija uz Pirmā pasaules karā kritušo karavīru pieminekli Spāres muižas parkā

Atrodas Spāres muižas kompleksa teritorijā.

Pirmā pasaules kara laikā Spāres muižā atradās Krievijas armijas lauka lazarete. Tajā mirušie 24 karavīri, tostarp arī latviešu strēlnieki, apglabāti netālu iekārtotajos brāļu kapos. Pieminekli atklāts 1935. gada 6. oktobrī.

Ierīkojot piemiņas vietu (sākot no ceļa) abās ceļa pusēs tika iestādītas liepu rindas. 1935. gadā visus apkārtnes labiekārtošanas darbus veica Spāres skolnieki skolas pārvaldnieka Kārļa un Alvīnes Skalbergu vadībā.
Arī šobrīd piemiņas vietas sakopšanā tiek iesaistīti Amatas novada Spāres pamatskolas izglītojamie. Lielu atbalstu šajos darbos sniedz Cēsu 27. KB zemessargi.
Par tradīciju ir kļuvis lāpu gājiens uz Pirmā pasaules karā kritušo  piemiņas vietu, kas tiek organizēts 11. novembrī. Šo pasākumu allaž kuplina Cēsu 27. KB zemessargi, kopā ar viņiem vienmēr ir kapelāns. Kā neiztrūkstoša pasākuma sastāvdaļa ir svētku zalves.

Spāres muižas kompleksa teritorijā tiek piedāvāta ekskursija uz Pirmā pasaules karā kritušo karavīru pieminekli (45 min.) iepriekš piesakot apmeklējumu zvanot +371 26558464.

Related stories

Anšlava Eglīša atmiņas par Latvijas Neatkarības karu un 1919. gada notikumiem Alūksnē

1919. gada 27. martā 1. Valmiera kājnieku pulks kopā ar igauņu  aizsargu (kaitselita) Tallinas (tolaik Rēveles) un Tērbatas bataljoniem, kā arī trīs bruņotiem vilcieniem no Melnupes krastiem sāka Latvijas atbrīvošanu no lieliniekiem.

Par ģenerālis Kārli Gopperu

Ģenerālis K. Goppers (1876.-1941.) bija izcils karavīrs un izcils cilvēks. Viņš izcēlās kā sekmīgs komandieris, kurš uzņēmās bataljona un pulku vadību, varonīgi vedot savus strēlniekus kaujās par Latvijas brīvību Pirmā pasaules kara laikā (1914. – 1919.). Viņš ir piedalījies gan kaujās Tīreļpurvā, gan Ložmetējkalnā, gan aizstāvot Rīgu.

Atmiņas par Kara muzeja izveides sākumu

Teicējs apraksta apstākļus kādos izveidojās Kara muzejs. Pieminētas problēmas un kolekciju veidošanas darbs.