Kārlis Zāle un Brīvības piemineklis

Teicējs apraksta atmiņas apraksta Kārli Zāli kā personību, kura veidoja slavenākos Latvijas mākslas darbus. Apraksts ir veltīts Zāles piemiņai 1942. gadā (K. Zāles miršanas gads). Atmiņas izvēlētas, lai raksturotu K. Zāles darbus balstoties uz autora personīgajām īpašībām un pasaules uztveri.

“(..) Dzīves gaitās un darbos Zāles personība ir veidojusies no sava iekšēja centra. Zāle pieskaitāms tādiem cilvēkiem, ar kuriem sastopoties tūdaļ varēja just aiz ārienes iekšējo kodolu, ko būtisku. Šis kodols bija guldīts viņa vitālitātē. ledzimtie spēki, kursisko senču mantojums, ir tas diženais pūrs, ko Laima lika Kursas dēla šūpulī. Ar šo vitālitāti daba Zāli bija izšķērdīgi apveltījusi. Nenogurdināms dzīvīgums strāvoja tēlnieka stāvā, ik žestā, izteiksmīgajā vaibstu rotaļā un valodā, piešķirot visam īpatu svaigumu un sulotību. No auglīgā vitālā slāņa spirgti un spontāni šļāca viņa fantāzija, šļāca rosīgā doma. No šejienes cēlās viss tas, kas bija sākotnējs un veselīgi primitīvs Zāles dzīvē un darbā. Šis nedragātais zemniecisko spēku krājums lauza sev dzīvē ceļu un pārvarēja grūtības. Daiļradīšanā tas deva iespēju pateikt ko savu un ko jaunu, izvirzīties pirmajās vietās, gūstot izcilus sasniegumus mūsu monumentālā tēlniecībā. Šai mākslas novadā mums nebija savu modernās kultūras lokā izaugušu tradīciju, kādas kopš pagājušā gadsimta beigām sāka veidoties latvju glezniecības novadā. Tā varējām gluži viegli pakļauties veco kultūras tautu ietekmei, palikdami atdarinātāji un pēcnieki. "Ja nu tas nenotika, ja samērā īsā laikā mūsu labākie tēlnieki monumentālās skulptūras laukā varēja radīt ko savdabīgu un ievērības cienīgu, tad par to visnotaļ jāpateicas mūsu dzīves zemnieciskai pamatnei. Šo seno slāni Zāle pauž ar dziļu un instinktīvu drošību. Modernās māksliskās izteiksmes veidi tā varēja augt no zemnieciski svaigās primitīvitātes saknēm, verot aiz tagadnes kultūras apdares sen- laicīgo gudrību un skaistumu tās — gribētos teikt — barbariskā krāšņumā un diženumā (..)”

“(..) Mums, teica meistars, nav jākaunās un jābēg pašiem no sevis un no laika, ku rā stāvam, bet jābūt tiem, kas esam — lat viešu māksliniekiem. Ja tu esi daiļnieks, parādi savas zemes spēku, tās svētību un skaistumu, parādi darba darītājus viņu pūliņos, parādi ģimenes pavarda sargātāju mā ti, tēvzemes sargātājus, parādi visu to ar cieņu, ar siltām jūtām un godbijību, lai citi redzētu, kas mēs esam, un mūs varētu cienīt. Bet ja tu savos nemākulīgos tēlo jumos viņus pataisi par kropliem, ja tu zemnieku un strādnieku sejas apmētā kā ar dubļiem, padarīdams tos truliem dzīv niekiem līdzīgus, rādi tos greizus un sa dugušus kā kādus vergus vai noziedzniekus, — tu esi apmelojis un apspļaudījis savu tautu. Tāds nelga lai labāk met prom savas otas un iet rakt grāvjus vai dara kādu citu derīgāku darbu. Kā gan lai tevi citi cienī, ja tu pats sevi neproti cienīt? Būt māksliniekam nenozīmē slīdēt pa dzī ves ārpusi un nejaušiem sīkumiem, bet nozīmē meklēt dabā un cilvēkos serdi un kodolu. Diletanti pielīp nejaušiem sīkumiem un nesaredz pašu galveno, bet otri diletanti niekojas ar formu un priecājas it kā par laimīgām nejaušībām. Ja es no spļaušos, mans spļāviens ar dažreiz izšļāks ar nezin kādiem līkumojumiem un pilieniem, bet vai tā drīkst pieiet nopietns mākslinieks savai mākslai? Tā rīkojas tikai diletanti ķepētāji, kas dižojas ar katru savu muļķību, bet nevis nopietni gleznotāji. Garžotājs un diletants — tie Zāles mutē bija rūgti un nicīgi vārdi. Tēlnieks arī necienīja vieglu improvizēšanu un tukšu jūsmošanu mākslā. It īpaši savas dzīves pēdējā posmā Zāle arvien vairāk uzsvēra zināšanu un patiesas varēšanas, prasmes un meistarības nozīmi. Viņš augsti cienīja akadēmiskās mākslas tradīcijas. Tā reiz Brāļu kapu komitejas sēdē tēlnieks atspēkojis akadēmiķa F. iebildumus, ka viņa veidotos zirgu stāvos neesot pareizas proporcijas. Zāle tad lika atnest cirkuli un izmērīdams parādīja, ka viss saskan ar atzītām normām. F. pēc tam juties tīri neveikli. Atceros, ka, rādīdams foto uzņēmumus no Luksemburgas muzejā esošiem akadēmiskā virziena meistaru darbiem, Zāle priecājās: “Kādas te zināšanas un māka! Tūdaļ ir saprotams, ko meistars gribējis panākt. Te ir samēri, formu veidojuma izpratne, daiļuma izjūta. Tādi darbi aizvien paturēs savu vērtību un neapniks. Bet pie mums dažs labs savā diletanta nemākulībā un negatavībā iedomājas darinām lielus mākslas darbus." (..)”

“(..) No vienas puses Zāle piegrieza vērību nopietnām formas studijām, kustību un anatomiskās uzbūves izpratnei, bet no otras puses darbu centrā izvirzīja kompozīciju. Audzēkņiem, kas jau iedomājās esam gatavi mākslinieki, kam ļauts darīt kā pašiem tīk, Zāle vienkārši pateica, lai viņi še akadēmijā nenāk veltīgi tērēt laiku. Akadēmijā jāstudē tēlniecības amats, jāiegūst zināšanas, māka. Darīt, kas katram tīk un kas iešaujas prātā, var itin labi pie sevis mājā. Ar lielu aizrautību profesors Zāle audzēkņiem prata pieiet klāt, nenomācot viņu individuālo uztveri, bet noskaidrojot, kas jādara un kā jāpieiet savam uzdevumam. Daudziem še pirmo reizi pavērās acis un labvēlīgie rezultāti jau īsā laikā bija vērojami audzēkņu darbu izstādē. Zāle lika iedziļināties kompozīcijas jēgā, formu uzbūvē, figūru kustībā, izteiksmē un raksturojumā. Kad audzēknis bija sajēdzis, kas zināmā sacerējumā meklējams, stingras dabas formu studijas ieguva pavisam citu nozīmi. Tā viņš mācīja audzēkņiem apzināti kontrolēt savu veidojumu, bet nevis bez kādas jēgas vienkārši kopēt dabas redzamību (..)”

“(..) Viņš piedalījās Brīvības pieminekļa metu sacensībās, 1924. un 1925. g. 1925. gadā Ministru kabinets pieņēma lēmumu, ka Brīvības piemineklis ceļams pēc Zāles meta, bet šo lēmumu nereālizēja. Ap šīm lietām tais gados notika daudz, intrigu un trokšņa, bet noteikta pozitīva iznākuma nebija. Tomēr sacensībām, tāpat kā Brāļu kapu darbam bija svarīga no- zīme Zāles attīstībā. Viņš guva ievērojamu pieredzi, dabūja daudz apsvērt un pārdomāt, noskaidrot savas idejas, kuras vēlāk varēja likt lietā. Meistaram un dažiem viņa tuvākiem draugiem pilsētā bija sava sanāksmes vieta •— pie Madernieka, Brīvības ielā 13. Še sapulcējās arī sadarbnieki, jo te bija šīs mākslinieku biedrības miteklis. Tur nu sīki iztirzāja dienas notikumus un mākslas jautājumus; sacerēja vai pārsprieda dažu labu rakstu. Te bija „stābs", kur pieminekļu sacensības laikā pārrunāja situāciju, priecājoties par panākumiem un pukojoties par neveiksmēm. Arī Sadarba gaitās šais gados Zāle piedalījās visai aktīvi. Viņa domas aizvien uzmanīgi uzklausīja gan vecākie, gan jaunākie kopas mākslinieki. Līdz pat 1930. gadam Brīvības pieminekļa jautājums bija pamests. levērojamiem valsts un atklātības darbiniekiem pie tā atkal ķeroties ar jaunu sparu, tika gūts vajadzīgais atrisinājums. 1930. gadā notika pieminekļa metu pēdējā sacensība, kurā Zāle guva pirmo godalgu. Šo metu pārlaboja un, līdzi darbojoties arch. Štālbergam, 4 gados paveica. Uz pieminekļa laukuma toreiz pacēlās augsta baraka — darbnīca, gaišiem logiem. Tās serdē pa- mazām auga ceļamais darbs. Modeļus Zāle izgatavoja moderni iekārtotā jaunajā darbnīcā Polockas ielā, izciršana akmenī notika še. Statnes un kāpnes ap pieminekļa kodolu veda no stāva uz stāvu; gan zemē, gan uz platformām klaudzēja daudzo akmeņkaļu un meistara palīgu kalti. Rūca pneumatiskie kalti, plēšot cietā granīta masu. Tā bija kā dīvaina pasaku valsts, kur garā skatītiem veidiem radītāja griba lika iegrimt un saglabāties vielā. Plašo telpu pakrēslī plūda saules gaisma, un tanī vizmoja baltie milzeņu stāvi, klusā svinīgumā ikviens gaidot sava piepildījuma brīdi. Visapkārt gulēja izsvaidīti akmens bluķi ar pasāktām daļām: rokām, vidukļiem, galvām, patiesi membra di- siecta — kā saka latīņu dzejnieks. Šie iespaidi darbnīcas apmeklētājiem palika neizdzēšamā atmiņā. Brīvības piemineklis bija veikts. Zāle pa to laiku bija ieguvis īpašumā Avotu ielā namu. Tā ienākumiem vajadzēja nodrošināt meistara un viņa ģimenes eksistenci, lai turpmāk varētu neatkarīgi dzīvot un strādāt, jo mākslinieka nodomi bija bagāti un plaši (..).

“ (..) Pagātne un tagadne kā viena nedalāmā dziesma varoņteiksmas skaņās ir ietverta Brīvībās piemineklī. Diženā elpā tas izteic visu tautas dzīvi: darbu, gara meklējumus, ģimeni, militāru spēku; Lāčplēsi — mežonīgo spēku veicēju, dziesminieku-vaideloti; verdzības važu rāvējus un Brīvības tēlu ar mirdzošām trim zvaigznēm, ver arī vēsturiskās ainas. Visur te mirdz teiksmu brīnišķā gaisma. To pašu vēstī arī daudzi citi Zāles pēdējo gadu darbi. īstenības tēlos te meistars meklē būtību un pašu īstenību kāpina līdz teiksmas svinīgam un vienkāršam skaistumam (..)”

 

Storyteller: Jānis Siliņš
Used sources and references:

laikraksts “Latvju Mēnešraksts”, Nr. 5. 1942. Raksta virsraksts “Kārlis Zāle”

453Brīvībaspieminekļaatklāšana1935LatvijasNac.jpg
45BrīvībaspieminekļasvinīgāatklāšanaLatvijasN.jpg

Related objects

The Freedom Monument in Riga

Atrodas Rīgas centrā, Brīvības laukumā.

Brīvības piemineklis ir viens no izcilākajiem Latvijas vēstures, arhitektūras un mākslas pieminekļiem. Celts pēc Kārļa Zāles projekta par tautas ziedojumiem. Atklāts 1935. gadā kā latviešu tautas brīvības un tēvzemes mīlestības simbols. Kopā ar Rīgas Brāļu kapu ansambli tas pieder pie vērtīgākajiem monumentālās arhitektūras un tēlniecības paraugiem.

Brīvības piemineklis izsaka latviešu kultūras ētiskās un estētiskās vērtības. Simboli atspoguļo brīvības filozofisko būtību un latviešu nācijas vēsturiskos priekšstatus par neatkarības izcīņas posmiem. Norāda uz fiziskā un garīgā spēka iemiesojumu. Heroiskā valoda stāsta par latviešu tautu kā pašpaļāvīgu, aktīvu vēstures veidotāju un sava likteņa noteicēju.

Tā vietā sākotnēji atradās Krievijas cara Pētera I piemineklis. 1. pasaules karā to demontēja, lai ar kuģi nogādātu Petrogradā. Vācijas armijas zemūdene kuģi torpedēja, un tas nogrima pie Igaunijas teritorijas Vormsi salas. Brīvības pieminekli Padomju okupācijas režīms vairākkārt plānoja nojaukt, bet tas nerealizējās.

Mūsdienās var aplūkot vienu no Latvijas simboliem un vērot armijas godasardzes tradīcijas.


Avoti:

Apsītis, V. Brīvības piemineklis. Rīga: Zinātne, 1993.

Monument "Grieving mother" at Inčukalns Cemetery of Honour

Atrodās: Inčukalna novads, Inčukalns, Miera iela, Inčukalna kapos

Piemineklis atklāts: 1944. gada 16. Jūlijā. Piemineklis atklāts pēc K. Zāles nāves. Uzraksts: Par Tēvzemi kritušajiem partizāniem 1941 (atjaunots). Piemineklis atjaunots 2020. gada 5. novembri. Piemineklis atjaunots ar Inčukalna novada domes atbalstu. Restaurators mākslinieks Igors Dobičins.

Notikumi: “1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja PSRS. 1941. gada 14. jūnijā tika veiktas  deportācijas. 1941. gada 22. jūnijā Vācija uzbruka PSRS un Latvijā ienāca Vērmahta daļas. Sarkanā armija un tās atbalstītāji atkāpās. Daudzviet Latvijā – arī Raganā, Sējā un Inčukalnā – organizējās bijušie aizsargi un patriotiski noskaņoti jauni cilvēki, lai aizsargātu savas mājas un steigtos padzīt padomju okupantus. Kād sējas pagasta “Ziediņos”  1941. gada 1. jūlijā atkal tika uzvilkts Latvijas brīvvalsts karogs, sarkanarmijas speciālas vienības pie Ziemeļu kapiem nošāva šo māju saimnieci – 39 gadus veco Elzu Višu, bet uz Sējas un Krimuldas pagastu robežas viņas māti – 64 gadus veco Elzu Martinovu. Apkārtnes iedzīvotājos tas vēl vairāk radīja naidu un sašutumu, un viņi sāka pulcēties tautas pretošanās kustībā un veidot pašaizsardzības vienības kuras dēvēja arī par pirmajiem partizāniem (Inčukalna grupas vadītājs bija Maksis Cālītis). Novada cīnītājiem pievienojās arī no Litenes militārās nometnes izbēgušie vai arī atbrīvotie kareivji un virsnieki no tā saucamā latviešu teritoriālā korpusa. Bruņota sadursme ar sarkanajiem notika dažas dienas vēlāk, 4. jūlijā, cīņa krita septiņi karavīri un Raganas aptiekāra dēls Pēteris Prašķēvičs. Turklāt Raganas kaujā tika ievainots un saņemts gūstā arī 17 gadus vecais Rēzeknes skolotāju institūta students Jānis Porietis, kuru pie Straupes spīdzināja, nošāva un apraka.

Šeit Inčukalnā tika izraksts kopīgs brāļu kaps, uz kuru astoņos zirgu pajūgos katrā pa vienam atveda no baltiem neēvelētiem dēļiem darinātus zārkus, lai kritušos varoņus guldītu dzimtajā zemē. Dažus mēnešus vēlāk, jau vācu okupācijas laikā, kapos uzstādīja Kārļa Zāles (no 1939. gada līdz mūža galam 1942. gada 19. februārim, sakarā ar smago slimību, ģeniālais latviešu tēlnieks izvēlējās Inčukalnu par savu dzīvesvietu) veidotu pieminekli – sērojošas mātes tēls pār rožu klēpi. XX gadsimta piecdesmitajos gados vietējie kompartijas aktīvisti pieminekli saspridzināja. Monuments bojāts un nekustīgs nogulēja līdz pat Atmodai, kad 80. gadu nogalē arvien vairāk cilvēku interesējās un runāja par 1941. gada 4. jūlija notikumiem un aicināja atjaunot Kārļa Zāles pieminekli. Šāda prasība izskanēja 1988. gada 8. septembrī  Inčukalna pamatskolā sasauktajā tautas  un varas sapulcē, uz kuru sanāca ne vien inčukalnieši, bet arī tuvējo pagastu iedzīvotāji, kā arī Vides Aizsardzības kluba un LNNK biedri no Rīgas.

… Pieminekļa atjaunošanā aktīvi piedalījās inčukalnieši – Teodors Ildens, Arvīds Blaus, Pēteris Vorfolomējevs, … un daudzi citi patriotiski nosakņoti cilvēki. 1989. gada 4. jūlijā svinīgā cermonijā no jauna atdzimušo cēlo un skumjo cilni iesvētīja mācītāja Vaira Bitēna.”

Avots: https://latvijaspieminekli.lv/incukalns-1941-gada-4-julija-raganas-kauja-krituso-astonu-nacionalo-partizanu-pieminai/

Brothers' Cemetery in Riga

atrodas Rīgā, Aizsaules ielā

Rigas Brāļu kapi aptver 9 ha lielu teritoriju. Tā ir viena no ievērojamākajām karavīru atdusas vietām pasaulē. Izcilākais un nozīmīgākais Latvijas memoriālais ansamblis, kas veltīts kritušajiem latviešu karavīriem. Celts pēc tēlnieka Kārļa Zāles projekta. Pirmais šāda veida ansamblis Eiropā, kur apglabāti ap 3000 cīnītāju.

Brāļu kapi izveidoti 1. pasaules kara laikā, kad tur apglabāja pirmos trīs latviešu strēlniekus, kuri krita Tīreļpurvā kaujā pret Vācijas armiju. Vēlāk Brāļu kapos apglabāti citās cīņās un karos kritušie latviešu karavīri. Memoriālā izmantoti Latvijas ainavai, tradicionālajai lauku sētai, latviešu folklorai un vēsturei raksturīgi elementi, kas cildina kareiviskās īpašības un vēsta par karavīra ceļu. 1936. gadā atklāja ainavisku, arhitektonisku un tēlniecisku ansambli, kas sastāv no trīs daļām:

Pārdomu ceļš ar 250 m garu aleju;

Varoņu terase ar Svētās uguns altāri un ozolu svētbirzi;

Kapulauks, kuru noslēdz Latvijas siena ar Mātes tēlu ar kritušajiem dēliem.

Mūsdienās var apskatīt nepārspētu Latvijas memoriālās tēlniecības mākslas darbu. Apkārtnē atrodas vairākas Rīgas kapsētas sakrālās mākslas vērtību iepazīšanai.

Avoti:

Lismanis, J. Kauju un kritušo karavīru piemiņai: 1915-1920. Rīga: Nims, 1999.

Rīgas Brāļu kapu oficiāla mājaslapa. Pieejams: http://www.rigasbralukapi.lv/ievads/ [aplūkots 19.02.2021.].