No Atmodas līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai

Akcijas “Baltijas ceļš” laikā 1989. gada 23. augustā Rīgas - Bauskas šosejas posmā ieradās cilvēki no Kurzemes un Zemgales - Liepājas, Saldus, Dobeles, Kuldīgas, Ventspils, Talsiem, Tukuma un to apkārtnēm. Galvenais uzdevums bija panākt pēc iespējas vienmērīgāku ļaužu izvietojumu un ķēdes nepārtrauktību. Kur pietrūka roku garuma, ļaudis aicināja lietot karogus, jostas, kaut jakas piedurknes, lai tikai kopības asinsrite šai artērijā nepārtrūktu. Kopā šajā akcijā piedalījās ap 400 000 Latvijas iedzīvotāju.

Baltijas ceļa 25. gadskārtai veltītā piemiņas zīme Ķekavas novadā Rīgas-Bauskas šosejas 25. kilometrā pie Ķekaviņas upes atklāta 2014. gada 23. augustā. Tās svinīgajā atklāšanā piedalījās Latvijas Republikas Ministru prezidente Laimdota Straujuma, ilggadējais Valsts akciju sabiedrības “Latvijas Valsts ceļi” darbinieks un Baltijas ceļa dalībnieks Uldis Birzleja un citi klātesošie. Baltijas ceļa posmā Latvijā šī notikuma atcerē 2014. gadā ir izveidotas 10 šādas piemiņas zīmes. Igaunijā uzstādītas četras, bet Lietuvā deviņas piemiņas zīmes. 2009. gada 30. jūlijā akcija Baltijas ceļš ir iekļauta UNESCO "Pasaules atmiņas" dokumentālā mantojuma sarakstā.

Barikāžu piemiņai netālu no Salu tilta, ceļā uz Latvijas Televīzijas ēku, ir veltīts Igora un Rutas Dobičinu 1991. gadā radītais (restaurēts 2012. gadā) vides mākslas objekts “Acis”. 30 x 60 metrus lielajā laukumā novietoti grafiskām zīmēm tuvināti dolomīta un betona krāvuma un bruģējuma elementi, kas veido stilizētai „sejai” līdzīgu kriptogrammu. Pie simboliskā ansambļa iemūrētā plāksne ar uzrakstu: „Acis. Veltījums Televīzijas centra sargātājiem barikāžu laikā 1991. gadā. Vienotībā ir spēks”. 1991. gadā netālu no LTV ēkas uzstādītā Ojāra Feldberga skulptūra “Pie ugunskura”. Granītā kaltā divus metrus augstā skulptūra ietver metafora par četru Latvijas novadu ļaužu atrašanos pie kopīga ugunskura.

Televīzijai, tāpat kā radio un drukātajai presei Atmodas laikā bija ļoti svarīga loma ne tikai kā informācijas avotam, bet arī kā šī procesa virzītājai. Ārkārtīgu popularitāti ieguva 1988. gada 31. janvārī uzsāktā LTV programma “Labvakar”, kas bija pirmais raidījums Latvijā, kurā Edvīns Inkēns, Ojārs Rubenis un Jānis Šipkēvics runāja par daudziem agrāk aizliegtiem tematiem. LTV raidīja tiešās translācijas no Latvijas Tautas frontes kongresiem, masu manifestācijām, veidoja intervijas un reportāžas par politiski nozīmīgiem jautājumiem.

Barikāžu laikā 1991. gada janvārī LTV ēka bija viens no svarīgiem brīvprātīgo apsargātajiem objektiem. Tas bija sarežģīts uzdevums, jo ēka ir novietota plašā un viegli pieejamā teritorijā. Barikāžu dalībnieki apsargāja tiešās pieejas ēkai, kā arī naktīs bloķēja Salu tiltu. No Daugavas puses LTV centru apsargāja trīs zvejas kuģīši. Barikāžu laikā palikusi neskarta, LTV ēka PSRS armijas desantnieku un OMON vienības dalībnieku iebrukumu piedzīvoja 1991. gada augusta puča laikā. Pēc tās ieņemšanas 19. augustā plkst. 19.30 TV pārtrauca raidīt, bet savu darbu tupināja pēc puča izgāšanās un pēc tam, kad padomju desantnieki 21. augustā plkst. 19.45 atstāja LTV ēku.

Torņakalna baznīcā 1980. gadu otrajā pusē notika kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” sanāksmes. Tā bija Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas mācītāju un draudžu aktīvistu grupa, kas 1987. gada 14. jūnijā izplatīja dokumentu par grupas dibināšanu un tās mērķiem ar aicinājumu šai grupai pievienoties visiem LELB garīdzniekiem. Grupa aicināja arhibīskapu Ēriku Mesteru un Konsistoriju griezties LPSR un PSRS  Reliģijas lietu padomēs ar lūgumu kopīgi apspriest, izvērtēt un eventuāli revidēt dažus Nolikuma par reliģiskām apvienībām LPSR punktus, kuri vairs neatbilst reālajai situācijai un traucē demokratizācijas procesa norisei baznīcā.

1987. gada 28. jūlijā notika pirmā grupas sapulce, kurā pieņēma par kustību "Atdzimšana un atjaunošanās" pārdēvētās organizācijas pamatprincipus un priekšlikumus par baznīcas un valsts attiecībām un LELB iekšējo dzīvi. LELB Konsistorija arhibīskapa Ē. Mestera vadībā 1987. gada jūlijā un augustā izvērsa represijas pret kustības "Atdzimšana un atjaunošanās" locekļiem Jāni Priednieku, Robertu Akmentiņu, Aivaru Beimani un Modri Plāti, atceļot viņus no amatiem. 1987. gada decembrī Latviju bija spiesti pamest kustības locekļi Māris Ludviks un Jānis Kārkls. 1989. gada aprīlī LELB Sinodē kustības locekļi nokļuva LELB vadībā un par arhibīskapu kļuva Kārlis Gailītis.

1988. gada 27. aprīlī Arkādijas parkā ap 10 000 cilvēku Vides Aizsardzības kluba organizētā mītiņā protestēja pret metro būvi Rīgā. Demonstrācija sākās Esplanādē pie Raiņa pieminekļa, bet turpinājās gājienā gar Brīvības pieminekli pāri Akmens tiltam uz Arkādijas parku, izstiepjoties 2,5 kilometru garumā. Tas bija pirmais lielais Atmodas laika mītiņš – neatļauts, bet arī neaizliegts. Bijušā kinoteātra “Arkādija” kokā ēkā (izdegusi 2006. gadā, nojaukta divus gadus vēlāk) savas sanāksmes noturēja VAK Arkādijas nodaļa. Šeit pulcējās vides aktīvisti, kuru vidū dzima idejas par dabas aizsardzību, kas pakāpeniski pārauga prasībās par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

1988. gada vasarā Arkādijas parka estrāde (nodegusi 2000. gadā) bija radikālās nacionālās opozīcijas pulcēšanās vieta. 10. jūlijā parkā notika Latvijas Nacionālās neatkarības kustība dibināšanas sapulce, kurā piedalījās ap 2000 cilvēku. Kā dažādu masu pasākumu vieta Arkādijas parks saglabāja savu nozīmi visu Atmodas laiku. 2023. gada novembrī Arkādijas parkā uzstādīti pašvaldības aģentūras “Rīgas dārzi un parki” informatīvie stendi “Kinoteātra “Arkādija” koka ēka – viens no Trešās atmodas šupuļiem” un “Protests pret Rīgas metro būvniecību – sākums Latvijas neatkarības atjaunošanai”.

1978. gada uzbūvētajā preses izdevniecību un tipogrāfijas kompleksā atradās visu republikas nozīmes laikrakstu un žurnālu redakcijas. Žurnālistiem bija ļoti svarīga loma Atmodas gaitā, jo viņu atrašanās Preses namā veicināja savstarpējos kontaktus un organizēšanos. Tieši šeit sāka veidoties Latvijas Tautas fronte. Ideja par šādas organizācijas nepieciešamību tika izteikta Radošo savienību plēnumā 1988. gada 1.-2. jūnijā, un jau 22. jūnijā žurnālistu sanāksmē Viktors Avotiņš nolasīja tās pirmo, nepublicēto manifestu. Tomēr ideju izdevās realizēt tikai pēc tam, kad tās īstenošanā iesaistījās Rakstnieku savienība un tās valdes priekšsēdētājs Jānis Peters.

Preses nams piederēja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai, kas bija pārņēmusi un faktiski monopolizējusi visu republikas nozīmes laikrakstu un žurnālu izdošanu. Visa izdevniecības un tipogrāfijas peļņa nonāca LKP CK kasē. Atmodas laikā, pastiprinoties Latvijas neatkarības atjaunošanas centierniem, izvirzījās arī jautājums par īpašuma tiesībām uz Preses namu. Pēc 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas faktiski izveidojās divvaldība, jo daļa Latvijas iestāžu atteicās pakļauties Latvijas Republikas valdībai. Latvijas valdība nodibināja Latvijas laikrakstu un žurnālu izdevniecību, bet PSRS Ministru padome un Alfrēda Rubika vadītā LKP CK uzskatīja Preses namu par PSRS īpašumu. Situācija saasinājās 1990. gada novembrī, kad notika OMON uzbrukumi Preses namam, bet 1991. gada 2. janvārī OMON pilnībā pārņēma Preses namu un pārtrauca LTF atbalstošo izdevumu iespiešanu, to darbiniekus izdzenot no Preses nama.

 2020. gadā sākās Preses nama tipogrāfijas nojaukšanas darbi. Šobrīd notiek Preses nama kvartāla būvniecība, kā rezultātā pilnībā izmainīsies tā kādreizējais izskats.

Piemiņas vieta pie Elizabetes ielas Kronvalda parkā atklāta 1992. padā pēc tam, kad Rīgā tika eksponēts demontētā Berlīnes mūra fragments. 1992. gadā to apvienoja vienā piemiņas ansamblī ar 1991. gada Barikāžu laikā pie Saeimas ēkas uzceltās betona sienas fragmentu un uzstādīja Kronvalda parkā pie Elizabetes ielas, blakus Pasaules tirdzniecības centram. Piemineklim pievienots altāris ziedu nolikšanai ar uzrakstu latviešu un vācu valodā: „Pēc Berlīnes mūra muzeja “Haus am Checkpoint Charlie” izstādes Rīgā 1990. gada novembrī muzeja direktors Dr. Rainers Hildebrands šo mūra fragmentu uzdāvināja Latvijas galvaspilsētai”.

2011. gadā piemineklis restaurēts un veikti teritorijas labiekārtošanas darbi. Uzstādīta informatīvā plāksne ar tekstu latviešu, vācu, angļu un krievu valodā. Barikāžu bloki papildināti ar vēsturiskiem uzrakstiem latviski un krieviski: “Berlīnes mūris nošķīra, Rīgas mūris mūs vieno. Tikai mīlēsim savu tuvāko, un lūgsim Dievu par ienaidnieku”.

Kongresu nams (tolaik Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Politiskās izglītības nams) – bija viena no nedaudzajām sapulču telpām Rīgā, kurā varēja pulcēties lielāks skaits cilvēku. Atmodas laikā tajā notika visdažādākie pasākumi – Latvijas Tautas frontes kongresi, dažādu sabiedrisku organizāciju dibināšanas pasākumi, diskusijas par vēsturi u.c. 1988. gada 1.-2. jūnijā šeit notika Latvijas Rakstnieku savienības valdes paplašinātais plēnums ar citu radošo savienību piedalīšanos, uz kuru bija uzaicināta Latvijas PSR vadība. Tajā tika runāts par daudzām sasāpējušām problēmām, taču bumbas sprādziena efektu rada pazīstamā politiskā komentētāja un 1940. gada aktīvista Mavrika Vulfsona runa, kurā viņš paziņoja, ka 1940. gadā Latvijā nav notikusi sociālistiskā revolūcija.

1988. gada 14. jūnijā pie Kongresu nama notika mītiņš masu deportāciju upuru piemiņai. Tas bija pirmais oficiāli atļautais mītiņš, kurā uzstājās kā amatpersonas (piemēram, LKP CK sekretārs Anatolijs Gorbunovs), tā arī sabiedrības pārstāvji (žurnālisti Andrejs Cīrulis, Edvīns Inkēns, Vides Aizsardzības kluba pārstāvis Valdis Turins, mācītājs Juris Rubenis, disidents Eduards Berklavs u.c.). Mītiņš noslēdzas ar gājienu uz Brīvības pieminekli. Gājiena laikā Konstantīns Pupurs nesa Latvijas karogu. Daudzi plakāti mītiņā bija visai radikāli, piemēram, "Nē — Drīzuļa un Karaļuna vēsturēm", "Mūsu dienu kangaram Vosam — nē!" Modris Lujāns turēja plakātu, uz kura bija uzlīmēti Staļina un Ribentropa fotoattēli ar parakstu “Lāsts tautu slepkavām” un Augusta Vosa un citu LKP vadītāju fotoattēli ar parakstu “Nē kangariem!”. Dažas dienas vēlāk LKP CK plēnumā 1. sekretārs Boriss Pugo nosodīja atsevišķus cilvēkus un grupas, kas “zem pārkārtošanās idejām mēģināja piešķirt mītiņam izteikti nacionālistisku, provokatorisku ievirzi”. Pret M. Lujānu ierosināja krimināllietu, bet 30. septembrī LPSR Augstākā tiesa viņu pilnībā attaisnoja.

Nākamais pagrieziena punkts Latvijas vēsturē bija Latvijas Tautas frontes 1. kongress 1988. gada 8.-9. oktobrī, kas arī notika Kongresu namā. 10.-11. decembrī šeit norisinājās arī LPSR tautu forums.