Latviešu leģiona cīņas Kurzemē/Zemgalē 1944.-1945.gads
II WW2

1944.gada jūlija beigās, Sarkanās armijas vienībām strauji virzoties no Lietuvas Rīgas jūras līča virzienā, Zemgalē cīņas uzsāka arī 15.rezerves un apmācības brigādes vienības. Sevišķi sīvas cīņas notika Jelgavā, kur uzbruka padomju 3.mehanizētais korpuss. No brigādes daļām izveidoja vairākus dažāda lieluma improvizētus kaujas formējumus pilsētas aizstāvēšanai. Šie ‘trauksmes bataljoni’ nespēja aizkavēt Sarkanās armijas iebrukumu Jelgavā, tomēr kaujas līnija nostabilizējās gar Lielupi un saglabājās šeit līdz pat septembra vidum. Augusta sākumā atsevišķas brigādes daļas iekļāvās vācu vienību sastāvā, kas piedalījās uzbrukumā, lai atbrīvotu Tukumu, un Rīgas jūras līča piekrasti. 1944.gada oktobrī šīs daļas ieskaitīja 19.divīzijā. Bauskas apkārtnē kaujās iesaistījās arī latviešu policijas bataljoni. To skaitā bija 1944.gada 23.jūlijā no Bauskas apriņķa policistiem un aizsargiem saformētais Bauskas brīvprātīgo bataljons, kā arī 23., 319., un 322. latviešu policijas bataljons. Bataljoni atradās priekšējās kaujas līnijās līdz 1944.gada septembra vidum, kad pēc Sarkanās armijas uzbrukuma tie atkapās un oktobra sākumā tie nokļuva Kurzemē. Kurzemes fronte izveidojās 1944.gada 10.oktobrī, kad Sarkanā armija sāka uzbrukumu Klaipēdas virzienā ar mērķi pārgriezt armijas grupas "Ziemeļi" sauszemes satiksmi ar Vāciju. 1944.gada 16.oktobrī, frontes līnijai nostabilizējoties, Kurzemē atradās iesprostoti 230 000 vietējo iedzīvotāju, un 150 000 bēgļu no citiem Latvijas novadiem, un Padomju Savienības. Armijas grupā "Ziemeļi" (no 1945.gada 15.janvāra – “Kurzeme”(Kurland) ietilpa 16. Un 18. Armija ar 32 divīzijām, tajā skaitā arī 19.divīzija un vairāki latviešu policijas bataljoni un būvbataljoni. Aktīva karadarbība Kurzemē turpinājās līdz Otrā pasaules kara beigām. Pirmo divu Kurzemes lielkauju laikā padomju Pirmajai un Otrajai Baltijas frontei bija dots uzdevums iznīcināt armiju grupu “Ziemeļi”. Galvenie uzbrukuma virzieni bija: Pirmajai Baltijas frontei – Liepāja, Otrajai Baltijas frontei – Saldus. Šīs operācijas cieta pilnīgu neveiksmi, un Sarkanā armijas virspavēlniecība nolēma atvilkt no Kurzemes lielu skaitu karaspēku vienību, un turpmāk īstenot uzbrukuma operācijas ar mērķi nepieļaut armijas grupas “Ziemeļi” evakuāciju uz Vāciju. 1944.gada Ziemassvētku kauju (trešās Kurzemes lielkaujas) laikā kā galvenais Otrās Baltijas frontes trieciena spēks tika iesaistīts 130.latviešu strēlnieku korpuss. Paredzētā uzbrukuma virzienā aizstāvēšanās pozīcijas ieņēma latviešu leģiona 19.divīzija un 106.latviešu pulks. Šī bija pirmā reize, kad kaujas laikā viena pret otru tika iesaistītas pretējās pusēs karojošas latviešu vienības. Sarkanā armija turpināja uzbrukumus līdz 31.decembrim, taču panākt iebrukumu un īstenot operācijas mērķus tā arī nespēja. Šo kauju laikā nereti bija gadījumi, kad vienā pusē karojošie saņēma gūstā pretējā pusē karojošos paziņas un pat radiniekus. Lai likvidētu Sarkanās armijas izveidoto izvirzījumu Lestenes virzienā, VI korpuss 1945.gada 5.janvārī sāka sekmīgu pretuzbrukumu. Lai gan trešā Kurzemes lielkauja beidzās ar vācu armiju grupas “Kurzeme” uzvaru, karaspēka vienības šajās kaujās, tajā skaitā 19. Latviešu divīzija cieta ļoti lielus zaudējumus. 1945.gada sākumā, neskatoties uz Sarkanās armijas aktīvo darbību, no Kurzemes evakuēja vairāk nekā desmit divīzijas, tajā skaitā divas tanku divīzijas. 1945.gada 16.februārī padomju Otrā Baltijas fronte atsāka aktīvas uzbrukuma operācijas. Abās karojošās pusēs dalību ņēma arī latviešu karaspēku vienības, sevišķi sestās Kurzemes lielkaujas laikā no 18. Līdz 31.martam Blīdenes apkārtnē. Nepārtraukta karadarbība notika līdz pat aprīļa sākumam, kad fronte nostabilizējās uz līnijas: Jūrmalciems-Priekule-Pampāļi – Saldus-Grenči-Radziņciems Klapkalnciems. 1945.gada aprīlī abas karojošās puses Kurzemē turpināja gatavoties nākamajām kaujām. Taču, ņemot vērā Vācijas bruņoto spēku bezierunu kapitulāciju, aktīva karadarbība Kurzemē vairs neatsākās.1945.gada 8.maijā kapitulēja arī armiju grupa “Kurzeme”. Sarkanās armijas gūstā nokļuva 286000 Vācijas bruņoto spēku karavīri, tajā skaitā arī daļa no Kurzemē esošajiem aptuveni 23000 latviešu leģionāru.