Čeka II WW2

Viens no PSRS varas balstiem bija īpaša represīva struktūra, ko tautā sauca par čeku. To boļševiki izveidoja jau drīz pēc savas varas nodibināšanas Krievijā 1917. gada decembrī. Tika izveidota Viskrievijas ārkārtas komisija, kurai bija jāmeklē un fiziski jāapkaro boļševiku pretinieki. Komisijas nosaukumu krievu valodā — Vserossijskaja Črezvičainaja Komisija saīsināja — čeka. Tas radīja vārdu, ar kuru vēlākajos gados apzīmēja visu represīvo sistēmu, neatkarīgi no tā, kā mainījās tās oficiālais nosaukums. 

1940. gada 17. jūnijā kopā ar regulāro PSRS karaspēku Latvijā ienāca arī īpašas iekšlietu karaspēka vienības, kuras sāka čekas darbību. Latvijā tā darbojās līdz 1991. gadam, un ir atbildīga par tūkstošu Latvijas pilsoņu nāvi, fiziskām un morālām ciešanām.

Čekas darbība Latvijā cieši saistīta ar ēku Brīvības un Stabu ielas stūrī. Iestādes vajadzībām to sāka pārveidot jau drīz pēc okupācijas sākuma 1940. gada septembrī. Tur ieslodzīja, pratināja, un 1940.–41. gadā arī nogalināja Latvijas pilsoņus, kurus okupācijas režīms uzskatīja par pretiniekiem. 1940. un 1941. gadā ierosināja vismaz 3355 politiskas krimināllietas. Daudzus apcietinātos vēlāk atrada masu kapos Baltezerā, Babītē, Dreiliņos, Stopiņos, kā arī Rīgas Centrālcietuma pagalmā. Sākoties karam ar Vāciju, 1941. gada jūnija beigās čekisti apmēram 3600 politieslodzītos aizveda uz PSRS cietumiem. Kopumā politiskās vajāšanas 1940.–41. gadā tiešā veidā skāra ap 26 000 Latvijas iedzīvotāju.

Padomju varas pretinieku apkarošana turpinājās arī pēc 2. Pasaules kara, un pamatā tika vērsta pret Latvijas nacionālajiem partizāniem un pretpadomju pretošanās kustības dalībniekiem. Stūra mājā pēckara gados notika izmeklēšana, bet nāves sodus izpildīja Rīgas Centrālcietumā. Čekas darbības metodes nedaudz mainījās pēc Staļina nāves 1953. gadā. Fizisku mocīšanu nomainīja psiholoģiskā.

Vēlākajos gados, kad pretošanās padomju režīmam faktiski bija apspiesta, fiziskās represijas bija retas, taču čeka joprojām kontrolēja sabiedrību un turēja to baiļu žņaugos. Čekas darbības metodes Latvijā nav detalizēti un pilnībā izpētītas dokumentu trūkuma dēļ. Latvijā glabājas izmeklēšanas lietas un čekas ārštata aģentu kartītes, taču darbinieku saraksti un dienesta lietas atrodas Krievijā. Latvijas varas iestādēm un pētniekiem tās nav pieejamas.

 

More information sources

Latvijas Okupācijas muzejs/ Kas bija čeka? Pieejams: http://okupacijasmuzejs.lv/lv/apmekle/izstade-cekas-vesture-latvija/kas-bija-ceka/ [skatīts 06.05.2021]

Related objects

Exhibition in the KGB Building "History of KGB Operations in Latvia"

Atrodas Rīgā, Brīvības un Stabu ielu krustojumā.

1911. gadā būvētais nams ir viens no skaistākajiem Rīgā. Tautā saukts par “Stūra māju”, ir baisākais Padomju okupācijas režīma simbols Latvijā. “Čeka” bija īpaši represīva struktūra - viens no PSRS varas balstiem. Tās darbība Latvijā cieši saistīta ar ēku Brīvības un Stabu ielas stūrī.

“Stūra mājā” čeka darbojās okupācijas laikā no 1940.gada līdz 1941. gadam un atkal, sākot no 1945.gada līdz 1991. gadam. Politiskās vajāšanas tiešā veidā skāra ap desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Padomju varas pretinieku apkarošana turpinājās arī pēc 2. pasaules kara. Čekas darbības metodes nedaudz mainījās pēc Staļina nāves. Fizisku mocīšanu nomainīja psiholoģisks terors. Vairākums čekas aģentu bija latvieši (52%). Krievi bija otrā lielākā grupa - 23,7 %. 60,3% aģentu nebija Komunistiskās partijas biedri. Augstākā izglītība bija 26,9% aģentu. Sistēma bija veidota, lai iesaistītu vietējos iedzīvotājus un tādējādi panāktu kontroli pār sabiedrību. Čekas darbības metodes Latvijā nav pilnībā izpētītas. Darbinieku saraksti un dienesta lietas atrodas Krievijā. Latvijas varas iestādēm un pētniekiem tās nav pieejamas.

Mūsdienās var aplūkot Latvijas Okupācijas muzeja izstādi par “čekas” darbību Latvijā. Kopā ar gidu var izstaigāt cietuma kameras, gaiteņus, pagrabu un iekšpagalmu.

 

Koka laipu taka un partizānu nometnes un piemiņas vieta Stompaku purvā

Stompaku purva masīvs – īpaši aizsargājama dabas un NATURA 2000 teritorija (veidota austrumu tipa augsto purvu un citu biotopu un tajos mītošo augu un putnu sugu aizsardzībai) atrodas starp Balviem un Viļaku.

Purva austrumu daļā ir izveidota 1,5 km gara, marķēta taka, kas šķērso mežu un arī nelielu augstā purva daļu (koka laipas), aizvedot līdz piecām purva salām, kurās nacionālie partizāni bija izveidojuši dzīvojamos bunkurus. Gar takas malām ir izvietoti informatīvie stendi, kas vēsta gan par šejienes dabas vērtībām, gan vēsturiskajiem notikumiem. Pie takas izveidota atpūtas vieta. Taku palīdzēt atradīs norādes no P35 ceļa.

Bruņota nacionālās pretošanās kustība toreizējā Abrenes apriņķī sāka veidoties 1944. g. vasarā. Lai izvairītos no padomju varas īstenotajām represijām un piespiedu mobilizācijas Sarkanajā armijā, daudzi vietējie iedzīvotāji slēpās un dzīvoja apkaimes mežos. 1944. g. oktobra sākumā komandieris Pēteris Supe uzsāka mežos dzīvojošo partizānu apvienošanu un jau decembrī Stompaku purva saliņās uzsāka nometnes veidošanu. 1945. g. marta sākumā Stompaku nometnē bija izveidota viena no lielākajām nacionālo partizānu apmetnēm Baltijas valstīs. Te dzīvoja ap 350 – 360 cilvēku, tostarp – 40 – 50 sievietes. Sākot ar 1945. g. janvāri nacionālie partizāni rīkoja regulārus uzbrukumus okupācijas režīma militārpersonām un to atbalstītājiem. Nometnē bija maizes ceptuve, kurā katru dienu cepa maizi, baznīcas bunkurs, kurā katru dienu notika dievkalpojumi un 25 dzīvojamie bunkuri – līdz pusei zemē iedziļinātas būves, kurās varēja dzīvot no 8 – 30 cilvēkiem. Bunkuru vietas ir redzamas arī mūsdienās. 1945. g. 2. – 3. martā šeit norisinājās Stompaku kauja – lielākā kauja Latvijas nacionālo partizāņu cīņu vēsturē. Pret partizāniem vērstos spēkus veidoja NKVD 5. strēlnieku divīzijas 143. strēlnieku pulka 2. un 3. strēlnieku bataljona, strēlnieku vada (apbruņoti ar mašīnpistolēm), mīnmetēju rotas, izlūkvada un sapieru vada apakšvienības, kā arī t.s. istrebiķeļu kaujinieki – kopā ap 483 karavīri. Kauja sākās 2. marta rītā, bet noslēdzās 3. marta rītausmā, kad jau partizāni bija izlauzušies no aplenkuma, sadaloties sīkākās grupās un izklīstot pa iepriekšējām bāzes vietām savu dzīvesvietu tuvumā. Nacionālie partizāni kaujā zaudēja 28 kaujiniekus, no kuriem 25 bija kritušie, bet 3 – vēlāk no ievainojumiem mirušie. Ievainoto skaits partizānu rindās bija 11–15 cilvēki. NKVD spēku kopējie zaudējumi kaujā bija 46 karavīri un kaujinieki. Partizāniem veiksmīgais kaujas iznākums cēla to un arī citos novados esošo partizānu pašapziņu un cīņas sparu.

Memorial "White cross" in Stopiņi

Atrodas mežā 50 m no autoceļa V36, posmā no Juglas papīrfabirkas ciemata uz autoceļu P4.

Laikā no 1941. gada 3. februāra līdz 25. martam šajā vietā četrās bedrēs tika aprakstas 23 cilvēku mirstīgās atliekas. Cietušie bija nošauti čekas ēkā Rīgā. Ekshumācija notika 1944. gada 27. aprīlī. Tajā laikā tika identificēti 14 apglabātie, mūsdienās izpētes rezultātā noskaidroti visi šajā vietā apglabātie. 
Baltais krusts šajā vietā uzstādīts 1991. gada 12. jūlijā kā piemiņas zīme komunistu okupācijas režīma upuriem. Balto krustu izgatavoja un uzstādīja Stopiņu novada tautfrontieši un iedzīvotāji. 1998. gadā pie Baltā krusta uzstādīts tēlnieka Ulda Sterģa darinātais piemiņas akmens ar uzrakstu “Krievijas impērisma upuriem 1941”.

Šeit tika apglabāti: Jānis Bergmanis (1900-1941), Alberts Bļodnieks (1904-1941), Kārlis Goppers (1876-1941), Arveds Laane (1916-1941), Ernests Ošs-Oše (1882-1941), Antons Pacevičs (1901-1941), Jāzeps Pošeiko (1897-1941), Arnolds Smala (1912-1941), Jāzeps Stoļers (1903-1941), Valfrīds Vanks (1888-1941), Zenons Vjaksa (1904-1941), Viktors Kopilovs (1904-1941), Kārlis Prauls (1895-1941), Artūrs Salnājs (1904-1941), Jevgeņijs Simonovs (1896-1941), Eduards-Verners Anerauds (1897-1941), Efraims Gorons (1910-1941), Pēteris Ļaksa-Timinskis (1913-1941), Pēteris Melbārdis (1892-1941), Izraels Paļickis (1911-1941), Jānis Priedītis (1897-1941), Jānis-Arnolds Stālmanis (1913-1941), Aleksandrs Veinbergs (1884-1941).

 

Museum of the Occupation of Latvia

2021.gada rudenī Latviešu Strēlnieku laukumā atklāts pārbūvētais Okupācijas muzejs. Kamēr norit ekspozīciju ierīkošana, daļa ekspozīcijas un izstādes apskatāmas pagaidu muzeja telpās Raiņa bulvārī 7, netālu no Brīvības pieminekļa. Par aktuālo informāciju lūgums interesēties muzeja tīmekļa vietnē www.okupacijasmuzejs.lv vai zvanot pa tālruni +371 67 211 030.

Latvijas Okupācijas muzejs ir dibināts 1993. gadā. Tas glabā ilgstoši noklusēto vēstures stāstu par Latvijas valsts, tautas un zemes likteni divu svešu totalitāru varu pakļautībā no 1940. gada līdz 1991. gadam. 2012. gada sākumā muzeja krājumā bija vairāk kā 50 000 vienību (dokumentu, fotogrāfiju, rakstisko, mutvārdu un materiālo liecību, priekšmetu un piemiņas lietu). Muzeja speciālisti ierakstījuši vairāk nekā 2000 videoliecību, un tas ir viens no lielākajiem okupācijas tēmai veltītajiem krājumiem Eiropā. Notikumi, kas skāra Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotājus ir spilgta liecība par tautu pieredzi atrodoties divu totalitāru režīmu varā.

Mūsdienās šeit var aplūkot vairākas ekspozīcijas. „Nākotnes Nams” ir pazīstamā Amerikas latviešu arhitekta Gunāra Birkerta Okupācijas muzeja pārbūves un piebūves projekts un ar to saistītā muzeja jaunā ekspozīcija. Iespēja iepazīt izstādi “Čekas vēsture Latvijā”, kas atrodas “Stūra mājā”.

 

Monument "Grieving mother" at Inčukalns Cemetery of Honour

Atrodās: Inčukalna novads, Inčukalns, Miera iela, Inčukalna kapos.

Piemineklis atklāts: 1944. gada 16. Jūlijā. Piemineklis atklāts pēc K. Zāles nāves. Uzraksts: Par Tēvzemi kritušajiem partizāniem 1941 (atjaunots). Piemineklis atjaunots 2020. gada 5. novembri. Piemineklis atjaunots ar Inčukalna novada domes atbalstu. Restaurators mākslinieks Igors Dobičins.

Notikumi: “1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja PSRS. 1941. gada 14. jūnijā tika veiktas  deportācijas. 1941. gada 22. jūnijā Vācija uzbruka PSRS un Latvijā ienāca Vērmahta daļas. Sarkanā armija un tās atbalstītāji atkāpās. Daudzviet Latvijā – arī Raganā, Sējā un Inčukalnā – organizējās bijušie aizsargi un patriotiski noskaņoti jauni cilvēki, lai aizsargātu savas mājas un steigtos padzīt padomju okupantus. Kād sējas pagasta “Ziediņos”  1941. gada 1. jūlijā atkal tika uzvilkts Latvijas brīvvalsts karogs, sarkanarmijas speciālas vienības pie Ziemeļu kapiem nošāva šo māju saimnieci – 39 gadus veco Elzu Višu, bet uz Sējas un Krimuldas pagastu robežas viņas māti – 64 gadus veco Elzu Martinovu. Apkārtnes iedzīvotājos tas vēl vairāk radīja naidu un sašutumu, un viņi sāka pulcēties tautas pretošanās kustībā un veidot pašaizsardzības vienības kuras dēvēja arī par pirmajiem partizāniem (Inčukalna grupas vadītājs bija Maksis Cālītis). Novada cīnītājiem pievienojās arī no Litenes militārās nometnes izbēgušie vai arī atbrīvotie kareivji un virsnieki no tā saucamā latviešu teritoriālā korpusa. Bruņota sadursme ar sarkanajiem notika dažas dienas vēlāk, 4. jūlijā, cīņa krita septiņi karavīri un Raganas aptiekāra dēls Pēteris Prašķēvičs. Turklāt Raganas kaujā tika ievainots un saņemts gūstā arī 17 gadus vecais Rēzeknes skolotāju institūta students Jānis Porietis, kuru pie Straupes spīdzināja, nošāva un apraka.

Šeit Inčukalnā tika izraksts kopīgs brāļu kaps, uz kuru astoņos zirgu pajūgos katrā pa vienam atveda no baltiem neēvelētiem dēļiem darinātus zārkus, lai kritušos varoņus guldītu dzimtajā zemē. Dažus mēnešus vēlāk, jau vācu okupācijas laikā, kapos uzstādīja Kārļa Zāles (no 1939. gada līdz mūža galam 1942. gada 19. februārim, sakarā ar smago slimību, ģeniālais latviešu tēlnieks izvēlējās Inčukalnu par savu dzīvesvietu) veidotu pieminekli – sērojošas mātes tēls pār rožu klēpi. XX gadsimta piecdesmitajos gados vietējie kompartijas aktīvisti pieminekli saspridzināja. Monuments bojāts un nekustīgs nogulēja līdz pat Atmodai, kad 80. gadu nogalē arvien vairāk cilvēku interesējās un runāja par 1941. gada 4. jūlija notikumiem un aicināja atjaunot Kārļa Zāles pieminekli. Šāda prasība izskanēja 1988. gada 8. septembrī  Inčukalna pamatskolā sasauktajā tautas  un varas sapulcē, uz kuru sanāca ne vien inčukalnieši, bet arī tuvējo pagastu iedzīvotāji, kā arī Vides Aizsardzības kluba un LNNK biedri no Rīgas.

… Pieminekļa atjaunošanā aktīvi piedalījās inčukalnieši – Teodors Ildens, Arvīds Blaus, Pēteris Vorfolomējevs, … un daudzi citi patriotiski nosakņoti cilvēki. 1989. gada 4. jūlijā svinīgā cermonijā no jauna atdzimušo cēlo un skumjo cilni iesvētīja mācītāja Vaira Bitēna.”

 

Ģenerāļa Kārļa Goppera piemiņas istaba dzimtajās mājās "Maskati"

Atrodas Plāņu pagastā uz Vijas upes krasta.

Apskatāma ģenerāļa Kārļa Goppera piemiņas istaba dzimtajās mājās "Maskati". 

“Maskatu” saimniecību vadīja ģenerāļa brālis Augusts Goppers, jo talantīgais kara vadonis bija aizņemts lielajos notikumos un pasaules karos. 1920. gadā ģenerālis atgriezās Latvijā, savās dzimtajās mājās. Bet daudzi atbildīgie pienākumi viņu saistīja ar Rīgu. “Maskatos” turpināja saimniekot Augusts. 1940. gadā ģenerāli Gopperu arestēja un 1941. gada 25. martā nošāva čekas pagrabos. 1944. gadā Gopperu dzimta ar trijiem zirgu pajūgiem devās bēgļu gaitās uz Kurzemi. Karš dzimtu sadalīja, Latvijā palika Aleksandra Goppera meitas – Biruta, Elza un Anna. “Maskatos” atgriezties viņas vairs nedrīkstēja. Mājas bija lielas un rūpīgi koptas. Tur pa atsevišķām istabām tika izmitinātas trīs četras ienācēju ģimenes. Lielajā kūtī iekārtoja zirgu fermu. Savstarpēju kašķu dēļ 1980. gadā izcēlās ugunsgrēks. Nodega kūts un lielais šķūnis. Laimīgā kārtā uguns nepārsviedās uz dzīvojamo māju, liesmas atvairīja senču stādītie lielie koki.

1991. gadā pēc brīnumainās Atmodas otrreiz atdzima Latvijas valsts. 1992. gadā ģenerāļa Goppera brāļa Augusta dzimta atguva “Maskatus” kā senču svētumu. Desmit gadus visi sūri, grūti strādāja, lai glābtu mājas no bojāejas, lai atjaunotu un uzceltu nopostītās ēkas, lai darītu skaistu visu “Maskatu” sētu. Mājas ir atjaunotas senajā izskatā, ir iekārtota arī ģenerāļa Kārļa Goppera piemiņas istaba.Piemiņas istabu iespējams apmeklēt iepriekš zvanot un piesakot apmeklējumu +371 29396870, +371 29254285.

Piemineklis pretošanās kustības dalībniekiem Stompakos

Atrodas 15 km no Balviem Viļakas virzienā, labajā ceļa malā.

Redzama piemiņas zīme.

Piemiņas zīmi pretošanās kustības dalībniekiem, veltītu 1945.gada 2. un 3. marta kaujās kritušo Pētera Supes nacionālo partizānu piemiņai Balvu - Viļakas šosejas malā pretī Stompaku purvam atklāja 2011.gada 11.augustā, Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienā. Jūlija beigās pieminekļa pamata pēdā tika iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm. Kapsulā ievietots dokuments ar 1945.gada 2. un 3. marta kaujās 28 kritušo nacionālo partizānu vārdiem.

"1945.gada februārī Stompaku purva salās, ko tautā sāka saukt par Stompaku purva saliņu mītnēm, 2 km no Balvu - Viļakas lielceļa bija izveidota Latvijas lielākā nacionālo partizānu nometne, kur 22 zemnīcās mitinājās 360 cilvēki. Starp tiem daļa leģionāru, kas, leģiona divīzijai atkāpjoties, ar visu bruņojumu bija palikuši tēva mājās. Lai iznīcinātu partizānus, 1945.gada 2.martā zemnīcām uzbruka divu čekas karaspēka bataljonu karavīri kopā ar iznīcinātājiem, kam bruņojumā bija arī četri mīnmetēji. Kaujas notika visu dienu, partizāni sīksti pretojās, un uzbrucēji cieta lielus zaudējumus, tā ka ieņemt nometni un iznīcināt partizānus nespēja. Kaujā bija krituši vai pēc smaga ievainojuma nomiruši arī 28 Stompaku purva iemītnieki. Nākamajā naktī partizāni ar kauju pārrāva nometnes aplenkumu un aizgāja neuzvarēti" - tā par Stompaku kauja raksta Balvu nodaļas nacionālās pretošanās kustības dalībnieku lietu komisijas priekšsēdētājs Zigfrīds Berķis.

Piemineklis Ziemeļaustrumu nacionālo partizānu komandierim Pēterim Supem - "Cinītim"

Godinot nacionālo partizānu komandiera Pētera Supes piemiņu, 2005.gada 28.maijā Viļakā tika atklāts viņam veltīts piemineklis. Tas novietots netālu no Viļakas katoļu baznīcas, kara laikā izrakto tranšeju malā, kur čekisti apraka nošautos nacionālos partizānus. Zem P.Supem veltītā pieminekļa ievietota kapsula ar 386 kritušo  nacionālo partizānu vārdiem, kauju aprakstiem un materiāliem par partizānu komandieri. Akmenī iekalti vārdi: "Tev, Latvija, es paliku uzticīgs līdz pēdējam elpas vilcienam".
Pieminekli veidojis Pēteris Kravalis.

Līdzās atrodas piemiņas vieta Stompaku mežā un citās kauju vietās kritušajiem un čekistu noslepkavotajiem Latvijas brīvības cīnītājiem 1944.-1956.g.
Pie labējās sienas 2008. gada 20. jūnijā atklāta granīta plāksne ar trijās slejās izkārtotiem 55 kritušo partizānu vārdiem.
Piemineklis uzstādīts vietā, kur komunistiskās okupācijas varasiestādes savulaik pārējo iedzīvotāju iebiedēšanai bija izstādījušas noslepkavoto partizānu mirstīgās atliekas.

Uz līdzās esošās plāksnes iegravēti pateicības vārdi Pēterim Supem un Broņislavas Martuževas dzejolis:
"Celies, Pēteri Supe,
Dvēsele, karā kautā!
Šodien Tavs asins upuris,
Augšām cēlies tautā.
Iziet mūžīgi dzīvot
Jaunajo spēkā un sparā,
Uzvijas, uzplīvo, uzpalo
Augšāmskrejošā karogā!"

Ekspozīcija "Abrenes istabas"

Atrodas netālu no Viļakas pilsētas centra.

Ēkā izvietota ekspozīcija, kas aptver laika periodu no 1920 līdz 1960.gadam, kad Viļaka ietilpa Jaunlatgales, Abrenes apriņķī, vēlāk bija kā Viļakas apriņķa un Abrenes rajona centrs.

Ekspozīcija izvietota ēkā ar interesantāko un daudzveidīgāko vēsturi Viļakā.
Pirmsākumos tā ir atradusies uz senā Marienhauzenas tirgus laukuma, vēlāk tajā atradušies  dzīvokļi un biroji, dažādi veikali, 2.pasaules kara laikā latviešu pašaizsardzības štābs, gestapo un arī čeka.

Ekspozīcijā atrodami priekšmeti, kas nākuši no Stompakiem un saistīti ar nacionālo partizānu kustību Latgalē. Ir dokumenti un fotogrāfijas saistītas ar Neatkarības karu.
Iepriekš piesakot apmeklējumu gida pavadībā, saimnieks Dzintars Dvinskis iepazīstinās ar ekspozīcijā esošajām liecībām.

Pieejama retro velosipēdu noma (5 gb.).

Ieejas maksa: 5,00 euro no personas.
Darba dienu vakaros no 18:30 - 20:00
Sestdien, Svētdien no 10:00 - 18:00
Ekskursijas ilgums 1 stunda.
Iepriekšēja pieteikšanās zvanot +37126446147 saimniekam Dzintaram Dvinskim.

Piemiņas plāksne Veclaicenes nacionālajiem partizāniem bunkura vietā

Atrodas Veclaicenes pagastā Alūksnes novadā.

Atklāts 2019. gada 4. oktobrī. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.
1953. gada 13. martā Veclaicenes mežos netālu no “Koruļu” mājām čekisti atklāja rūpīgi nomaskētu bunkuru un arestēja Bernhardu Ābelkoku un Elmāru Tortūzi.
Bunkurā tika atrasti ieroči: 2 vācu šautenes un 95 patronas, 2 pistoles “Parabellum” un 152 patronas.
1949. gada 11. novembrī čekas aģenti K. Dokti-Doktenieku nošāva, un viņa grupa izira. Pēc uzbrukuma B. Ābelkoks un E. Tortūzis kādu laiku slēpās bunkurā “Maskaļu” māju tuvumā, bet no 1951. gada pavasara, ar Ilonas Ābolkalnas atbalstu, ierīkoja bunkuru “Koruļos”, kur dzīvoja līdz arestam.

Nacionālo partizānu grupas “Jumba” bunkura piemiņas vieta

Atrodas Ziemera pagastā Valsts mežu 66. Kvartālā.

Piemiņas vieta atklāta 2020. gada 10. jūlijā.
Latvijas nacionālo partizānu kustības otrajā posmā, 1948. gada vidū, 4 cilvēku grupa- Viks Pētersi, Stebers Rolands, Bukāns Ilgmārs un Kangsepa Elvīra atdalījās no J. Bitāna- Liepača vienības Mālupes- Bejas pagastu teritorijā un uzsāka patstāvīgu darbību Ziemera-Jaunlaicenes- Veclaicenes pagastos. Partizānu mītnes vieta bija Igaunijas robežas tuvumā, netālu no Rīgas- Pleskavas šosejas, uzkalniņā, pamatīgi izbūvētā bunkurā.
1950. gada 2. martā, kad čekisti atklāja bunkuru, partizāni paslēpās Igaunijas pusē “Napkes” mājās no laukakmeņiem celtā šķūnī. Pēc ilgas un intensīvas apšaudes 1950. gada 3. martā čekistiem izdevās šķūni aizdedzināt. Ilgmārs Bukāns, Rolands Stebers un Elvīra Kangsepa kopā ar jaundzimušo meitiņu sadega. Pēteris Viks izlēca pa šķūņa logu un paslēpās mājas bēniņos, kur viņu arī atrada un nošāva. Saimniecību nodedzināja. Visu kritušo partizānu ķermeņus nogādāja Alūksnē. Cīnītāju bojāejas vietā 1990. gadu sākumā uzstādīja piemiņas zīmi. Elvīras Kangsepas degošajā šķūnī dzimušajai meitiņai deva vārdu Liesma.

Piemiņas akmens Ilzenē pie “Sarvu” un “Meļļu” mājām

Atrodas Ilzenes pagasts, Alūksnes novads.

Piemiņas akmens atklāts 2018. gada 28. septembrī. Akmeņkalis Ainārs Zelčs.

Šo Ilzenes pagastu māju iedzīvotāji no 1944. gada rudens atbalstīja Voldemāra Andersona (“Vecā”) vadītos nacionālos partizānus, kuru bunkurs atradās netālu meža biezoknī. 1945. gada 23. novembrī bunkuru aplenca NKVD karavīri. Kaujā gāja bojā deviņi cīnītāji. Pēc tās tika atrasti 2 ložmetēji, 14 automāti, 11 šautenes, 10 pistoles, 3500 patronas, 45 granātas, 4 binokļi. Voldemāra Andersona grupas iznīcināšana bija plānota čekas aģentūras lietā “Ķēde”(“Цепь”).

Grupas sastāvā darbojās Voldemārs Pāvels Andersons (“Vecais”), Gastons Dzelzkalējs, Voldemārs Tonnis, Centis Eizāns, Osvalds Kalējs, Jānis Koemets, Stāvais (“Polis”), Voldemārs Rappa, Eduards Rappa, Elmārs Rappa (palika dzīvs).

Cattle wagon used for deportations – museum at Skrunda train station

Deportāciju vagons atrodas Skrundas stacijā pie pasažieru perona.

Vagons un pie tā esošais piemineklis veltīts 1941. un 1949. gada deportācijās cietušajiem Skrundas un tuvāko pagastu iedzīvotājiem. Piemiņas vieta iekārtota un atklāta 1998. gada 25. martā, bet vagons un ekspozīcija atjaunoti 2020. gadā. Ekspozīcijā redzami no tuvākās apkārtnes izsūtīto iedzīvotāju saraksti, aplūkojamas fotogrāfijas un lasāmi stāsti par izsūtījumā pieredzēto.

Skrundas stacija bija izvešanai nolemto cilvēku savākšanas punkts, viena no trim apriņķa stacijām, uz kuru tika atvesti cilvēki gan no Skrundas, gan Kuldīgas apkārtnes. 1941. gadā no šejienes uz Sibīriju, Krasnojarskas novadu izveda arī atjaunotās Latvijas Republikas pirmā prezidenta Gunta Ulmaņa ģimeni.

Šādos un līdzīgos preču vagonos padomju okupācijas vara 1949. gadā deportēja Latvijas iedzīvotājus, kurus atzina par potenciāli bīstamiem padomju varai, balstoties uz viņu piederību nosacīti turīgākajam zemnieku slānim. Ar deportāciju palīdzību padomju vara izrēķinājās ar Nacionālo partizānu atbalstītājiem un vienlaikus iebiedēja palikušos lauku iedzīvotājus, piespiežot tos iestāties kolhozos.

Vagons ikdienā ir aizslēgts - vagona atslēga pieejama Skrundas stacijā pie dežuranta.



Komunistiskā terora upuriem veltītas piemiņas vietas izveides ideja pieder skrundeniekam Ivaram Eņģelim. Vagonu muzejam piešķīra VAS ”Latvijas dzelzceļš”. Skrundenieki Jelgavas pusē atrada šo vagonu, paši saviem spēkiem to uzstādīja Skrundā un izremontēja. Vagonam, kā uzskata paši dzelzceļnieki, ir liela vēsturiska vērtība. Tas būvēts piecdesmitajos gados, un tieši šādos lopu vagonos tika izvesti Latvijas iedzīvotāji.

1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā padomju okupācijas režīms realizēja Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas, no Latvijas izsūtot desmitiem tūkstošu cilvēku, tai skaitā bērnus, sirmgalvjus un sievietes mātes cerībās. Tikai retajam izdevās paņemt līdzi siltas drēbes un pārtiku. Daudzi mira pa ceļam uz Sibīriju, daudziem nācās sākt jaunu, grūtu dzīvi tālā, svešā zemē…

Piemiņas akmens Riharda Pārupa nacionālo partizānu grupai

Atrodas Rīgas ielā netālu no Krustpils luterāņu baznīcas.

1996. gada 22. septembrī, Krustpilī atklāja piemiņas akmeni Rihardam Pārupam un viņa vadītajai nacionālo partizānu grupai. Piemiņas akmeni veidojis tēlnieks Ilgvars Mozulāns, bet tā tapšanu finansiāli atbalstīja Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse. Šo pasākumu organizēja Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valde.

Riharda Pārupa nacionālajiem partizāniem,
kurus noslepkavoja čekas specgrupa
Rihards Pārups (1914. – 1946.g. 2.VII)

Grupas komandieris
Rihards Stulpiņš (1923. – 1946. 2. VII)
Alberts Avotiņš (1912. – 1946.g. 2. VII)
Ēriks Juhna (1928. -1946.g. 2. VII)
Aleksandrs Lācis (1919. – 1946.g. 2. VII)
Pēteris Lācis (1921. – 1946.g. 2. VII)
Jānis Ēvalds Zālītis (Āboliņš) (1911. – 1946.g. 2. VII)
Zigfrīds Bimšteins, Teodors Šmits (… – 1946.g. 2. VII)
Uldis Šmits (… – 1946.g. 2. VII)
Pēteris Lazdāns (1926. – 1947.g.  VI)
Ēriks Konvāls (1929 – 1947.g. VI)
Niklāss Ošiņš (1908 – 1954.g. 12.X) – Rīgā izpildīts nāves sods
Alberts Ķiķauka (1911 – 1972. g.II) – nobendēts Mordovijas lēģerī

Rihards Pārups dzimis 1914. gada 11. jūnijā Krustpils pagasta “Kaķīšos”. Otrā pasaules kara laikā bijis 15. latviešu divīzijas prettanku diviziona seržants. Piedalījies nacionālo partizānu operācijās Jēkabpils un Madonas apkaimē un bijis Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks, vienības vadītājs Jēkabpils un Madonas apkārtnē.  Rihards Pārups krita kaujā ar čekas karaspēku 1946. gada 2. jūlijā Vietalvas pagastā. Diemžēl apbedīšanas vieta nav zināma. Rīgas Brāļu kapos ir uzstādīta Piemiņas plāksne.  1945. gada rudenī Jēkabpils apriņķī izveidojās nacionālo partizānu grupa, ko vadīja R. Pārups. Savas neilgās pastāvēšanas laikā tā piedalījās vairāk nekā divdesmit bruņotās sadursmēs ar toreizējās Iekšlietu ministrijas vienībām. Čekas pulkveža Kotova ziņojumā Rīgas priekšniecībai teikts, ka padomju varas darbība Jēkabpils un Madonas apriņķos grupas darbības rezultātā šajā laikā faktiski tikusi paralizēta. R. Pārupa vadītie nacionālie partizāni atrada un iznīcināja vairākus izsūtāmo sarakstus, tādējādi izglābdami daudzu cilvēku dzīvības. Drošības komitejas vadība, nespēdama iznīcināt nacionālo partizānu vienību atklātā cīņā, iefiltrēja tajā četrus čekas specgrupas cilvēkus, kuri 1945. gada 2. jūlija naktī nošāva desmit vienības partizānus, tostarp arī R. Pārupu. 1947. gadā pie Jaunkalsnavas tika nošauti vēl divi, bet 1951. gadā — viens šīs vienības dalībnieks. Pēc divdesmit piecu gadu katorgas Mordovijas nometnē dažas dienas pirms atbrīvošanas bojā gāja četrpadsmitais R. Pārupa vadītās grupas partizāns.

Related stories

About D.Breiksis national partisan group

The memorial site is located on the site of the former “Daiņkalni” and “Graškalni” houses of Rauna Parish, under which a group of national partisans led by Dailonis Breiks (nickname Edgars, 1911-1952) hid in the bunkers created from 1950 to 1952.

Forest Daughter Domicella Pundure (Lucia)

Domicella Pundure is 90. At Riga Castle on May 3, 2018, she received the Order of Viesturs from the hands of President Raimonds Vejonis for special merits in the national resistance movement and in defending the country's independence. Domicella Pundure remains the last witness to the battle of Stompaku bog.

Pēteris Supe - the initiator of the founding of the Latvian National Partisan Association

From 1944 to 1946, Peter Supem managed to unite the national partisan units scattered in the forests in an organized movement that fought against the occupation of Latvia in the Abrene district for several years after the Second World War. Pēteris Supe, nicknamed "Cinītis", was one of the most outstanding organizers and leaders of the national guerrilla movement in Northern Latgale.

Par Stūra māju

Teicēja apraksta pirmos iespaidus par nokļūšanu Stūra mājā. Atmiņas atklāj ieslodzīto skarbos dzīves apstākļus.