Ķekavas jeb Marta kaujas

1916. gada Ķekavas kaujas bija Krievijas impērijas 12. armijas uzbrukuma operācijas Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada martā un jūlijā pret Vācijas armijas pozīcijām Rīgas frontē uz dienvidiem no Ķekavas. Marta kaujā pirmo reizi divi latviešu strēlnieku bataljoni — 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons un 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljons, bet jūlija kaujās pieci (arī 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras) latviešu bataljoni — darbojās kopīgi un veica vienotu uzbrukumu. 

Pēc štatiem katrā bataljonā bija 1278 cilvēki un 4 ložmetēji. Patiesībā bataljonu sastāvs bija pat lielāks, jo tajos bija iedalīti karavīri virs štata. Bataljoni bija apbruņoti ar ļoti precīzajām, bet ekspluatācijā niķīgajām amerikāņu ražojuma „Vinčestera” tipa šautenēm.

Latviešu bataljoni par gaidāmo uzbrukumu uzzināja 16. martā, bet 18. martā sagaidīja arī uzbrukuma pavēli. 21. marta rītā pēc īsas artilērijas sagatavošanas uguns uzbrukumā Ķekavas-Vecmuižas virzienā pārgāja krievu 12. armijas 13. Sibīrijas strēlnieku divīzija ar tai piekomandētajiem sešiem latviešu strēlnieku bataljoniem (1., 2., 5.-8. latviešu strēlnieku bataljons). Kaujās Bauskas šosejas rajonā aktīvi piedalījās gan tikai divi pirmie, pieredzējušākie, latviešu strēlnieku bataljoni. Tie bija iedalīti uzbrukuma labajā flangā kopā ar 51. Sibīrijas strēlnieku pulku. Pirmo reizi divi latviešu strēlnieku bataljoni cīnījās plecu pie pleca otrā bataljona komandiera pulkvežleitnanta Jāņa Franča virsvadībā. No pārējiem latviešu bataljoniem, kuri palika rezervē, ierobežotu uzdevumu saņēma arī 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljons.

Abi latviešu bataljoni uzbruka gar Bauskas šoseju pāri atklātam laukam pretinieka krustugunīs. Sibīriešiem un latviešiem izdevās ieņemt pirmo vācu ierakumu līniju un saņemt gūstekņus. Pēc vācu pretuzbrukuma atsišanas strēlnieki ieņēma arī otro un trešo pretinieka nocietinājumu līniju. Šeit strēlnieki centās nostiprināties, lai atvairītu vācu uzbrukumus.  Iestājoties tumsai, kauja tika pārtraukta, un latviešu bataljoni atgāja izejas pozīcijās. Strēlnieku zaudējumi marta kaujās bija 704 cilvēki (no tiem 265 krituši un pazuduši bez vēsts). Kaujā smagi ievainoja 1. Daugavgrīvas strēlnieku bataljona 1. rotas komandieri Briedi (sadragāts žokļa kauls). Apakšpulkvedis Jānis Francis savās atmiņās aprakstīja F. Brieža neatlaidību:

 «Kaujā starp citiem smagi ievainoja galvā Daugavgrīvas strēlnieku bataljona 1. rotas komandieri Briedi. Ar sanitāra palīdzību tas ieradās pie manis. Caur galvas apsējumu sūcās asinis. Nevarēdams runāt, kapteinis Briedis ar zīmēm pieprasīja papīru un zīmuli; uzzīmējis priekšējo rotu stāvokļa situāciju, uzrādīja, kur vācieši visstiprāk pretojas, kur vajadzīga palīdzība, un, ja papildspēkus nepievedīšot, tad nederot par velti cilvēkus upurēt. Pie tam atkāpšanās līdz krēslai neesot iespējama. Visas rakstītās lapiņas appilēja ar viņa asinīm. Ar lielām pūlēm izdevās viņu nogādāt no kaujas lauka aizmugurē.»

Nesaņemot papildu atbalstu, strēlnieki artilērijas uguns aizsegā vakara pusē bija spiesti atkāpties uz izejas pozīcijām. Neveiksmīgās kaujas operācijas rezultātā latviešu strēlnieki cieta smagus zaudējumus — bojā gāja 262 karavīri. Neveiksme un lielie upuri izraisīja neapmierinātību. Kārlis Miglis savās atmiņās pauda rūgtu vilšanos: «Šī kauja esot bijusi tikai demonstrācija — tātad spēku pārbaude turpmākām kaujas operācijām. Vai šīs demonstrācijas dēļ vajadzēja tik daudz asiņu? Vai ienaidnieka spēkus nevar citādā ceļā pārbaudīt?»

More information sources

https://www.sargs.lv/lv/pirmais-pasaules-kars/2015-10-26/latviesu-strelnieki-1916-gada-kaujas-pie-kekavas

https://lv.wikipedia.org/wiki/%C4%B6ekavas_kaujas

https://www.dveseluputenis.lv/lv/laika-skala/notikums/80/marta-kaujas/

 

Related timeline