Jānis Balodis (1881-1965), Latvijas armijas virspavēlnieks, kara ministrs, ģenerālis
I WW1 & Wars of Independence , II WW2, IV Soviet occupation

Jānis Balodis dzimis 1881. gada 20. februārī Trikātas pagasta „Vēženiekos”. Pēc Trikātas draudzes skolas pabeigšanas 1898. gadā viņš brīvprātīgi iestājās Krievijas armijā, dienēja Kauņā Kamas 110. kājnieku pulkā. Pēc Viļņas junkurskolas beigšanas 1902. gadā J. Balodi paaugstināja par podporučiku un ieskaitīja 100. Ostrovas kājnieku pulkā. 1905. gadā viņš piedalījās Krievijas–Japānas karā, un, tam beidzoties, turpināja dienesta gaitas 106. Ufas kājnieku pulkā Viļņā.

1.pasaules kara laikā 1915. gada februārī pie Grodņas kapteini Jāni Balodi ievainoja un viņš nokļuva vācu gūstā. Pēc atgriešanās no gūsta J. Balodis 1918. gada 1. decembrī brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos un kļuva par Virsnieku rezerves rotas (vēlākā 1.Neatkarības rota) komandieri. Piedalījies pirmajās kaujās pie Lielauces, Skrundas un Ventas. 1919. gada 28. februārī par kaujas nopelniem viņu  paaugstināja par kopvedi (pulkveža-leitnantu). Pēc pulkveža Oskara Kalpaka nāves Jāni Balodi iecēla par 1. latviešu atsevišķā bataljona (vēlākās brigādes) komandieri, un drīz pēc tam – 1919. gada 21. martā – viņam piešķīra pulkveža dienesta pakāpi.

Pēc Cēsu kaujām, kad 1919. gada 6.jūlijā Rīgā ienāca Ziemeļlatvijas brigāde un abas grupas apvienojās vienā nacionālajā armijā, Balodis iecelts par jaunizveidotās 1. Kurzemes divīzijas komandieri un tādējādi arī par Austrumu frontē esošo latviešu karaspēka vienību pavēlnieku. Šajā amatā veicis uzbrukuma operācijas Latgalē. 1919. gada 16. oktobrī iecelts par Latvijas armijas virspavēlnieku. Jāņa Baloža vadībā Latvijas nelielā armija ar kaimiņvalstu atbalstu sagrāva un padzina bermontiešus, pēc tam 1920. g. sākumā pieveica lieliniekus Latgalē. 1920. gada 23. janvārī viņam piešķirta ģenerāla pakāpe.  1921. gada martā Balodis atbrīvots no amata sakarā ar tā likvidēšanu un armijas pāreju uz miera laika štatu sarakstu. 1921. gada 1. jūlijā pēc paša vēlēšanās atvaļināts no armijas atvaļināts. Pēc militārās karjeras noslēguma ģenerālis J. Balodis iesaistījās politikā, kļūdams par Latvijas Republikas Saeimas deputātu no 1925. līdz 1934. gadam. 1925. gada 26. oktobrī viņu iecēla par Lāčplēša Kara ordeņa domes locekli.

Jānis Balodis bija apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa visām trijām šķirām, kā arī daudziem ārvalstu apbalvojumiem. Par nopelniem valsts labā viņam dzimtīpašumā piešķirta Līvbērzes pagasta saimniecība Baloži (agrākā Upesmuiža).

1931. gada 7. decembrī J.Balodis iecelts par kara ministru. Viņš aktīvi piedalījies Kārļa Ulmaņa veiktajā 1934. gada 15. maija valsts apvērsumā. Saskaņā ar 1936. gada 12. marta likumu Balodis nozīmēts par Valsts prezidenta v. i. likumā paredzētos gadījumos.

Padomju okupācijas laikā 1940. gada jūlijā aizturēts un kopā ar sievu deportēts uz Sizraņu, kur dzīvojis drošības iestāžu uzraudzībā. 1941. gadā,  2.pasaules kara darbībai izvēršoties PSRS teritorijā, Balodis apcietināts un ievietots Kuibiševas cietumā. 1946. gadā viņš pārvests uz Ivanovas cietumu, bet 1952. gada martā nosūtīts uz Vladimiras cietumu.

Jānis Balodis no cietuma atbrīvots 1956. gadā un ar sievu atgriezies Latvijā. Dzīvojis Saulkrastos, kur 1965. gada 8. augustā miris. Apbedīts Rīgā, I Meža kapos.

More information sources

Ēriks Jēkabsons. Jānis Balodis. – Nacionālā enciklopēdija: https://enciklopedija.lv/skirklis/29969-J%C4%81nis-Balodis

Jānis Balodis. Atmiņu burtnīcas. 1918.–1939. gads, sast. A. Caune, Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 2015.

Andris Caune. Ģenerālis Jānis Balodis Krievijas izsūtījumā un cietumā, 1940–1960, Latvijas Vēstures institūta apgāds, Rīga, 2016.

Ģenerāļa Jāņa Baloža beidzamie mūža gadi Latvijā, 1956–1965, laikabiedru atmiņas un liecības, sast. A. Caune, Rīga, Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2014.

Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Jāņa Baloža biogrāfija: http://lkok.com/detail1.asp?ID=2141

Related objects

Ģenerāļu un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru piemiņas vietas Trikātas pagastā

Piemiņas stēla atrodas līdzās Trikātas kapu kapličai.

Trikātas kapi glabā trīs izcilu Latvijas ģenerāļu -  Roberts Dambītis, Kārlis Goppers un Jānis Balodis, piemiņu. Trikātas kapos apglabāts arī visu šo ģenerāļu skolotājs Jēkabs Mūrnieks, kuram 1928. gadā uzstāda apbedījuma vietā pēc Kārļa Zāles meta šūnakmenī veidotu pieminekli.

Ģenerāļus un Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus katru gadu piemin ar lāpu gājieniem uz Trikātas kapiem, kur atrodas divas piemiņas stēlas, kurās kopumā iekalti 17 ar Trikātas pagastu saistīto Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru vārdi.  
Stēla atklāta 2018. gada 11. novembrī.

Video sižets par Lāčplēša kara ordeni un ordeņu komplektu, kas piederēja ģenerālim Jānim Balodim.

Daugavgrīva Fortress

Atrodas Daugavgrīvas salā pie Buļļupes ietekas Daugavā, ieeja no Birzes ielas.

Daugavgrīvas cietoksnis ir celts 17.gs. Veidots, lai aizsargātos pret ienaidnieka virzīšanos uz nozīmīgu pārvaldes, tirdzniecības un ražošanas centru - Rīgu. Vēlāk tas kļuva par galveno Latvijas armijas krasta aizsardzības nocietinājumu ar vairākiem atbalsta punktiem. Aizsardzības nocietinājumi un to sistēma ir viens no vērtīgākajiem Latvijas militārā mantojuma objektiem.

Cietoksnis ir latviešu militārās vēstures spilgts liecinieks. Piemēram, Krimas kara laikā (1853-1856) Daugavgrīvas nocietinājumos apmācītas latviešu un igauņu lielgaballaivu komandas. Tās bija kaujas vienības vietējo ostu un piekrastes aizsardzībai pret Lielbritānijas kara flotes uzbrukumiem. 1.pasaules kara laikā šeit veidojušās Daugavgrīvas zemessargu rotas - pirmās latviešu kaujas vienības vēl pirms latviešu strēlniekiem.

Pēc 1. pasaules un Latvijas Neatkarības kara krasta aizsardzība bija nopietna problēma arī Latvijas armijai. Spēcīgas flotes trūkums paredzēja koncentrēties uz Rīgas aizsardzību un izmantot senos Daugavgrīvas nocietinājumus. 20. gadsimta 20. gados tika atjaunots un mainīts apakšzemes telefona sakaru tīkls, ierīkots apgaismošanas tīkls un strarmeši, abos krastos uzlabotas un maskētas krasta fortifikācijas, atjaunotas un celtas kazarmas. Tika radītas jaunas militārās apakšvienības, notika apmācības, attīstījās arī sabiedriskā dzīve – dibināts Artilērijas instruktoru vads, virsnieku instruktoru klubs, Daugavgrīvas artilērijas mednieku pulciņš, karavīri aktīvi nodarbojās ar sportu – kājasbumbu, peldēšanu, tenisu u.c.


30. gados tika izkalti moli, mainīti zemūdens kabeļi. Kareivju vajadzībām tika iegādāti radioaparāti.  Karavīriem abos krastos bija iespēja skatīties kino, sākumā mēmo, vēlāk arī skaņu fimas.  Tika stādīti simtiem koku gan Mangaļsalā, gan Daugavgrīvā. Komētfortā atrada 1845. gada lielgabalu, ko novietoja jauno mītņu priekšā. 1935. gadā Daugavgrīvas artilērija tika pārdēvēta par Krasta artilērijas pulku.
1925. gadā tika svinēta Daugavgrīvas artilērijas 5 gadu jubileja, parādi pieņēma valsts prezidents Jānis Čakste. Prezidents apmeklēja karavīru izrādi, instruktoru un kareivju klubus. 10 gadu jubilejas svinībās piedalījās valsts prezidents Alberts Kviesis. 15 gadu svinībās (1935.gadā) ieradās kara ministrs ģenerālis Jānis Balodis, armijas komandieris ģenerālis Berķis.

Mūsdienās var aplūkot cietokšņa teritoriju. Netālu atrodas Komētforts, Piejūras dabas parks, bet Daugavas otrā krastā - Mangaļsalas nocietinājumi. Vieta ar milzīgu potenciālu vēl gaida atdzimšanu.

Pieejamas ekskursijas: gids Natālija Kalninga, +37129546710.

Monument to the first battle for Latvia's independence

Atroadas, Inčukalnā, Atmodas ielā 2.

2016.gada 3.jūlijā, tika atklāts piemineklis pirmajai kaujai par Latvijas neatkarību, kas veltīts Latvijas zemessardzei (Die Lettländische Landeswehr), kurā plecu pie pleca jaundibināto valsti pret boļševiku Sarkano armiju aizstāvēja vietējie baltvācieši, krievi un latvieši, kuri tolaik gan bija vienībās abās pusēs. Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Eižens Upmanis tolaik secinājis, ka kauju piemiņas vietās ārpus kapiem šis varētu būt vēsturiski pirmais piemineklis apvienotajiem latviešu un baltvāciešu spēkiem. Tajā laikā par Latvijas zemessardzes jeb landesvēra latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku, no kura vienībām Brīvības cīņu gaitā izaugusi un veidojusies vēlākā Latvijas armija.

1918.gadā visa tagadējās Latvijas teritorija bija nonākusi Vācijas impērijas un tās karaspēka rokās. Tomēr 1918.gada vasaras beigās un rudenī situācija sāka strauji noslēgties Vācijai par sliktu un bija skaidrs, ka tas ir tikai laika jautājums, kad Vācija būs spiesta atzīt sakāvi 1.Pasaules karā. Krievijas impērija, kurā Latvija ietilpa līdz 1. Pasaules karam, bija beigusi pastāvēt jau agrāk, līdz ar 1917.gada februāra un oktobra revolūcijām. 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Vācijas armija, kas atradās Latvijas teritorijā, pēc pamiera noslēgšanas ar Antantes valstīm 1918.gada 11.novembrī, vairs nebija motivēta turpmākai karadarbībai un lielākā daļa tās karavīru vēlējās vienkārši atgriezties dzimtenē.

Pie šādiem apstākļiem bija skaidrs, ka Latvijas aizsardzība ir atkarīga pirmkārt no pašas Latvijas iedzīvotāju veidotas zemessardzes. Sākotnēji, pateicoties izglītotībai un salīdzinoši lielākai spējai pašorganizēties, vislielāko iniciatīvu šādas zemessardzes veidošanā izrādīja Latvijā dzīvojošie vācbaltieši. Tāpat zemessardzei pievienojās arī krievu tautības karavīri. Lai nodrošinātu zemessardzes apgādi ar uniformām, ieročiem un citiem nepieciešamajiem resursiem, Latvijas Pagaidu valdība 1918.gada 7.decembrī noslēdza līgumu ar Vācijas pārstāvi Augustu Vinnigu, paredzot zemessardzes nodrošinājumu no Latvijas teritorijā esošajām Vācijas armijas rezervēm. Šis līgums cita starpā norādīja, ka šī zemessardze ar oficiālo nosaukumu – „Latvijas zemessardze” jeb vāciski – „die Lettländische Landeswehr” būs Latvijas Republikas bruņotie spēki.

Pretīm Latvijas zemessardzei stājās divi līdz tam 1. Pasaules karā un Krievijas pilsoņu karā pieredzējušie Latviešu sarkano strēlnieku pulku karavīri (t.i. aptuveni 2000 – 3000 karavīru sastāvā). Neskatoties uz Sarkanās armijas pieredzes un skaitlisko pārsvaru, Latvijas zemessardze sīvās kaujās noturēja Inčukalnu divas dienas, līdz beidzot 1919.gada 1.janvāra vakarā, lai izvairītos no ielenkuma, bija spiesta atkāpties, zaudējot 43 kritušos, kā arī vairākus ievainotos, no kuriem lielākā daļa nonāca lielinieku gūstā, kur tika nogalināti vai nomira no bada vai slimībām.

Autors: Artis Buks. Materiāls: Laukakmens. Piemineklis izgatavots no liela izmēra monolīta akmens, kas tika atrasts Ruļļos pie Jelgavas.

 

Ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”

Atrodas Odzienas ielā 2, Pļaviņās.

Apskatāma pastāvīgā ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”.

Ēkai Pļaviņās, Odzienas ielā 2, ir sena vēsture – no laika, kad Stukmaņu lieltirgotājs Hugo Apeltofts tajā uzsāka aktīvu saimniecisko darbību, tādējādi veicinādams Pļaviņu pilsētas attīstību, līdz brīdim, kad Brīvības cīņu jeb Neatkarības kara laikā šeit tika izveidots Latvijas Austrumu frontes štābs. 1919. gadā tieši no Pļaviņām tika vadīta Latvijas armijas vienību darbība pret Sarkano armiju Latgalē.

1934. gadā pie šī nama tika atklāta piemiņas plāksne ar uzrakstu: “Šai namā 1919. gadā atradās Austrumu frontes štābs, un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas Nacionālās armijas virspavēlniecību.” Padomju vara 1940. gadā  to noņēma un iznīcināja, bet 1990. gada 16. jūnijā ar LNNK Pļaviņu nodaļas atbalstu tā tika atjaunota.

Tagad pie kādreizējā štāba ēkas atrodas piemiņas stēla, kas veltīta 15 Pļaviņu novadā dzimušajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem, bet telpās izveidota ekspozīcija „Latvijas armija Pļaviņās 20. gs.”, kura stāsta par notikumiem Brīvības cīņu laikā, Latvijas armijas 3. Latgales divīzijas štāba darbību Pļaviņās, kā arī sniedz ieskatu Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru dzīves stāstos.

Netālu no ekspozīcijas ēkas atrodas Latgales divīzijas štāba ēka, kuru 1913. gadā, kā Stukmaņu liķiera fabiku būvēja grāfs Teodors Medems. 1919.gadā to pārņēma P. Stučkas režīms, kur tas bija izveidojis arī cietumu. Pēc boļševiku padzīšanas, 1925.gadā ēku pārņēma Latvijas armija, kura tajā izvietoja Latgales divīzijas štābu. Šajā ēkā savu militāro karjeru izgāja 10 Latvijas armijas ģenerāļi un citi virsnieki. 1940.gadā ēku pārņēma Sarkanā armija. Pēckara gados tajā izvietojās skola, kā arī pašvaldība. Ap 1970.gadu ēku sāka izmantot ražošanas apvienība “Rīgas Apģērbs”. 

Ekspozīcijas apmeklējumu iepriekš jāpiesaka zvanot T. 28442692.

Piemineklis Brīvības cīņās kritušajiem Tirzas draudzes locekļiem

Atrodams Tirzas Kancēna kapos.

Redzams piemineklis ar lauvas galvu.

Piemineklis no skaldīta laukakmens, pēc arhitekta Aleksandra Birzenieka un tēlnieka Vilhelma Treija projekta pēc Brāļu kapu komitejas Tirzas nodaļas pasūtījuma, pieminekli kalis akmeņkalis Blumbergs. Piemineklis tapis par Tirzas draudzes locekļu un Brāļu kapu komitejas ziedotajiem līdzekļiem. Pieminekļa fondā bija saziedoti 2377 lati. Atklāts 1928. gada 9. septembrī.

Piemineklis no masīviem granīta bluķiem veidots četrstūra kolonnas veidā un atstāj spēka un patstāvības simbola iespaidu. Pieminekļa bronzas daļas un izrotājumus veidojis tēlnieks Vilhelms Trejs. Materiāls: granīts, bronza, forma: arhitektoniska kompozīcija ar kapara kalumiem. Pieminekļa vienā pusē ir bronzas lauvas galva un plāksne ar uzrakstu: "Še svētā vietā krietnu vīru tikums sev radis apgarotu mitekli.". Otrā pusē ir rakstīts: "Karā un brīvības cīņās kritušo Tirzas draudzes dēlu mūžīgai piemiņai. Anno 1928.".
Ir zināms, ka pieminekļa atklāšanas ceremonijā 1928. gada 9. septembrī to iesvētīja virsmācītajs Edgars Bergs. Atklāšanas ceremonijā piedalījies arī leģendārais ģenerālis Jānis Balodis, kas ir izcila personība Latvijas vēsturē. Viņš bija armijas virspavēlnieks cīņās pret bermontiešiem un Sarkano Armiju Latgalē. Pēc 1934. gada valsts apvērsuma viņš bija otrā persona valstī un tāds palika tautas atmiņā arī pēc 1940.gada.

2008.gadā ar Tirzas attīstības biedrības palīdzību veikta pieminekļa restaurācija.

Related stories

The life of General Jānis Balozis after returning from deportation

When the Russians tried to force a military base agreement from the Latvian government in 1940, which would make the Latvian army's resistance to the Red Army almost impossible, General J. Balodis tries to get some amendments to this agreement. But it fails. But the general's bad guys use this circumstance to later correct J. Balodi almost as a traitor. After a conflict with the Prime Minister of the State and Prime Minister K. Ulmanis, on April 5, 1940, the General was relieved of the post of Minister of War. Then J. Balodis decides to participate in the Saeima elections from the Democratic Bloc, but nothing comes out of it, because only one list may stand for election - the list of communist candidates. Latvia becomes the 14th Soviet republic.

In memory of Oskars Kalpaks

The memory of Oskars Kalpaks is preserved in many places - as evidenced by his native Liepsalu houses, a monument in Visagala cemetery, memorial events and beautiful concerts on March 6, Meirāni Kalpaks Primary School, streets in Lubāna, Madona and other cities and more. But in this article - about the preservation of the memory of Oscar Kalpaks in his native half of the 20th-30th centuries. years.

The beginning, course and end of the battles of Cēsis

The victory in the battles of Cēsis was destined to become a turning point in the struggle of Latvians and Estonians for the independence of their country. This victory crossed the line between Andriev Niedra's government and German General Riediger von der Goltz's plans to conquer the Baltics. Instead, the Provisional Government of Kārlis Ulmanis resumed its activities in Liepāja.

In memory of Pēteris Radziņš, General of the Latvian Army, two-time Knight of the Lāčplēsis War Order

General Pēteris Radziņš, born in Lugka Parish, Valka District, in a simple farmer's family, where he learned to do field work. He was a very smart young man, after graduating from school he decided in favor of the war and it started his army rescue of Latvia from Bermont's troops. P.Radziņš was one of the most outstanding officers of the Latvian Army and was awarded with numerous Latvian and foreign orders and memorials.

Par Sudrabkalniņa atklāšanas svētkiem

Atmiņu stāsta izvilkums no ģenerāļa Jāņa Baloža uzrunas Sudrabkalniņa pieminekļa atklāšanas dienā. Pilnā tekstā ir atstāsts par atklāšanas pasākuma norisi, Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa un ģenerāļa Jāņa Baloža uzrunas. Atmiņas izvēlētas, jo spilgti parāda to kādā stāvoklī bija Latvijas armija, kura cīnās Sudrabkalniņa apkaimē.

Bumbu kalns

Bumbu kalns ir augsts paugurs Bolderājas kāpās, Kleistu mežā, Rīgā. Latvijas Brīvības cīņu piemiņas vieta. Bermontiādes laikā 1919. gada novembrī šeit atradās Krišjāņa Berķa vadītais Latgales divīzijas komandpunkts. 6. Rīgas kājnieku pulks, uzbrūkot no Bumbu kalna, ieņēma Sudrabkalniņu. 1939. gadā tika uzstādīta piemiņas plāksne, kuru 1969. gadā izpostīja. Piemiņas vieta atjaunota 1989. gadā.