7. Siguldas kājnieku pulks I Wars of Independence

Izšķirošo Cēsu kauju priekšvakarā, 1919. gada 20. jūnijā, ar pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojumu, apvienojot Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljonus Rūjienā un Naukšēnos, izveidoja 3. Jelgavas kājnieku pulku, kuru 23. augustā pārdēvēja par 7. Siguldas kājnieku pulku. Šīs vienības pirmais komandieris bija pulkvedis-leitnants Oskars Dankers. Pulks tika ieskaitīts Latgales divīzijā.

Pēc izveidošanas, pulku pa dzelzceļu pārveda uz Tallinu (Rēveli), kur 29. jūnijā tas saņēma 500 šauteņu un ar britu flotes kreiseri "Dragon" un 2 mīnukuģiem tika pārvests uz Liepāju, kur izvietots Kara ostas kazarmās. 6. rotu 25.07. nosūtīja uz Ventspili, 2. rota palika Liepājā garnizona dienestā.. 30. augustā pulks ar tvaikoni "Saratov" tika pārvests uz Rīgu, kur pildīja garnizona dienestu.

7. Siguldas kājnieku pulks piedalījās cīņās pret Bermonta karaspēku un Ziemeļlatgales atbrīvošanā. Pulka karavīri piedalījās daudzās kaujās, tajā skaitā pie Katlešiem, Vecumu un Purvmalas stacijām, kā arī Jaunlatgales un Augšpils atbrīvošanā. Neatkarības karā krita vai mira no ievainojumiem 116 pulka karavīri un 79 pazuda bez vēsts. Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti 85 pulka karavīri.

Pēc Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanas pulks vēl uzturējās Austrumu pierobežā (Rēzeknē), kur veica robežas apsardzi no Rītupes stacijas līdz Igaunijas robežai līdz brīdim, kad ieradās robežsardzes vienības. 1921. gada janvārī pulku pārvietoja uz Alūksnes un Gulbenes apkārtni. Tā paša gada 1. aprīlī pulks tika reorganizēts atbilstoši miera laika štatam. 1923. gadā Alūksnē uzcēla pirmās divstāvu kazarmas, bet 1929. gadā uzcēla otro trīs stāvu kazarmu ēku. 1935. gadā Gulbenē izvietoja 11. Dobeles kājnieku pulka bataljonu, kuru ieskaitīja pulkā kā ceturto bataljonu, tādejādi 7. Siguldas kājnieku pulks kļuva par lielāko pulku Latvijas armijā.

Pēc padomju okupācijas 1940. gadā 7.Siguldas kājnieku pulks 10. septembrī tika likvidēts. Karavīri tika ieskaitīti PSRS Sarkanās armijas 24. teritoriālā strēlnieku korpusa 285. strēlnieku pulkā.

More information sources

Siguldas pulka piemiņai. 1919. 20.- VI 1959.  Siguldas pulka piemiņas fonds, Linkolna, 1959.- 231.lpp.

Oskars Dankers. Kā es kļuvu par 7. Siguldas pulka dibinātāju un par pulka pirmo komandieri. Rakstu krājums: Ziemeļnieki II, 1974.- http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/g_001_0306121295|article:DIVL839|issueType:undefined

7.Siguldas kājnieku pulkam – 100. SARGS.LV 19.06.2019. https://www.sargs.lv/lv/vienibas-un-personibas/2019-06-19/7-siguldas-kajnieku-pulkam-100

Related objects

Piemineklis Latvijas Neatkarības karā kritušajiem 7. Siguldas kājnieku pulka karavīriem

Atrodas Alūksnes ezera krastā, Pleskavas ielas (Kolberģa ceļa) malā.

1923. gada 22. jūnijā Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste atklāja pieminekli kritušajiem 7. Siguldas kājnieku pulka karavīriem. Piemineklis veidots pēc mākslinieka Jūlija Miesnieka meta. 

Pulka karavīri labiekārtoja un uzturēja arī pieminekļa apkārtni. Pie pieminekļa karavīri pulcējās pulka gada svētku priekšvakarā, kad iededzināja svēto uguni, kā arī pulka gada dienā pēc parādes un aizlūguma Garnizona kapos.

1940./1941. gadā boļševiki plāksni noņēma un iznīcināja, bet pašu pieminekli nojauca 1953. gadā un tā akmeņus iemūrēja kazarmu mājas stūra pamatos.
Sākoties Atmodai, 1989. gada rudenī tika sakopta nopostītā pieminekļa apkārtne, kas tolaik vēl atradās PSRS okupācijas karaspēka daļas teritorijā. Pieminekļa kādreizējā atrašanās vietā 11. novembrī tika atklāta pagaidu granīta piemiņas zīme, kurā iekalts teksts: "Šajā vietā tiks atjaunots 7.Siguldas kājinieku pulka piemineklis 11.XI 1989."

Pateicoties Alūksnes Brāļu kapu komitejas nodaļas vadītāja U. Veldres iniciatīvai, tika uzsāki pieminekļa atjaunošanas darbi un 2009. gada 16. oktobrī atklāja atjaunoto pieminekli.
Atšķirībā no pieminekļa oriģināla, uz obeliska pulka krūšu nozīmes vietā tika izveidots krusts. Abus pieminekļa ciļņus kalis tēlnieks Ainārs Zelčs. Atjaunotajam piemineklim tika izmantoti  gan daļa no 22 oriģinālā obeliska blokiem, kas tika atrasti Nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolas teritorijā, gan jaunizgatavotie bloki.

2019. gada 20. jūnijā 7. Siguldas kājnieku pulka simtgades pasākumu ietvaros pieminekļa kalna pakājē tika atklāta pulka pieminekļa piemiņas vieta un granīta piemiņas plāksne vienības kritušajiem karavīriem, kurā iekalts teksts: “Jūsu stiprais gars vienmēr ierindā ar mums…”. Piemiņas vieta iekārtota par nacionālo bruņoto spēku Kājnieku skolas personāla saziedotajiem līdzekļiem.

Rūjienas atbrīvošanai un Ziemeļlatvijas brigādes kritušajiem karavīriem veltītais piemineklis "Tālavas taurētājs"

Atrodas Rūjienas Centra laukumā.

Apskatāms trīs metrus augstais pelēkā Somijas granītā kaltais senlatviešu sargkareivja tēls, kas iedēvēts par “Tālavas taurētāju”, novietots uz trīs metrus augsta granīta pjedestāla, bet kopīgais pieminekļa augstums sasniedz 7,5 metrus. Sākotnējās skicēs un maketos K. Zemdega karotāja rokās bija licis zobenu, kas vēlāk nomainīts ar tauri.

Šis piemineklis atspoguļo sarežģīto situāciju mūsu valsts un armijas tapšanā, kā arī šo notikumu novērtējumā. Tūlīt pēc Latvijas valsts proklamēšanas sākās Sarkanās armijas iebrukums un Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība rada patvērumu Liepājā. 1919. februārī ar Igaunijas armijas palīdzību sākās Latvijas atbrīvošana no ziemeļiem un Rūjienas apkārtnē notika pirmās mobilizācijas Tērbatā formējamam latviešu karaspēkam, kas pulkveža Jorģa Zemitāna vadībā izveidojās par Ziemeļlatvijas brigādi. Ziemeļatvijas brigāde cīnījās ne tikai pret lieliniekiem, bet arī pret landesvēru un dzelzs divīziju Cēsu kaujās. Rūjienas apkārtnē mobilizētie Ziemeļlatvijas karavīri cīnījās arī turpmākajās Neatkarības kara cīņās. Pēc kara galvenos uzvaras laurus saņēma ģenerālis Jānis Balodis un viņa komandētā Dienvidlatvijas brigāde, bet par Ziemeļatvijas brigādi bieži aizmirsa. Arī Rūjienā iecerētais piemineklis Ziemeļlatvijas brigādei tapa ilgi un 1937. gadā atklātais piemineklis oficiāli tika popularizēts kā piemineklis Rūjienas novada atbrīvošanai un kritušo karavīru piemiņai, nepieminot, ka Rūjienā bija sākums visiem Ziemeļlatvijas brigādē ietilpstošajiem pulkiem.

Piemineklis ir ne tikai Latvijas un Igaunijas ekskursantu iecienīts apskates objekts, kas zināmā mērā ir izejas punkts vairāku citu Rūjienā esošo Neatkarības kara piemiņas vietu apmeklējumam, bet "Tālavas taurētājs"  ir arī Igaunijas un Latvijas dažāda līmeņa valsts un pašvaldību amatpersonu vizīšu pieturas punkts.

Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis, kas plašāk pazīstams kā “Tālavas taurētājs”, 1998. gada 29. oktobrī iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes mākslas piemineklis (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 4522).

Alūksnes muzejs

Atrodas Alūksnes Jaunās pils telpās.

Alūksnes muzeja piedāvājumā militārais mantojums atspoguļojas pamatekspozīcijās: "Totalitārajā režīmā cietušo piemiņas istaba", kas veidota represiju atcerei un atklāj Alūksnes novada iedzīvotāju likteņgaitas Sibīrijā un Tālajos Austrumos, un Alūksnes vēstures ekspozīcijā "Laikmetu mielasts", kur satiekas laika periodi no aizvēstures līdz mūsdienām. Atsevišķa nodaļa ekspozīcijā veltīta 7. Siguldas kājnieku pulka ieguldījumam militārajā jomā, kultūras un sabiedriskajā dzīvē.

7. Siguldas kājnieku pulks no 1919. gada 20. aprīļa sācis formēties kā 3. Jelgavas kājnieku pulks, no 25. augusta nosaukums – 7. Siguldas kājnieku pulks. Siguldas kājnieku pulks piedalījās kaujās pret Bermontu, tad 1920. gada 5. janvārī ieradās Latgales frontē, kur piedalījās daudzās kaujās, tajā skaitā pie Katlešiem, Vecumu un Purvmalas stacijām, kā arī Jaunlatgales un Augšpils atbrīvošanā. Pēc miera līguma noslēgšanas pulks apsargāja robežu no Rītupes stacijas līdz Igaunijas robežai. Brīvības cīņās krituši 68 karavīri, ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti 85 karavīri.

Par pulka dzīvi Alūksnē "Latvijas radio 1" raidījumā "Latvijas pērles" stāsta Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova.

Alūksnes muzejs atrodas Valsts nozīmes arhitektūras piemineklī - Alūksnes Jaunajā pilī, kas celta neogotikas stilā 19.gs. beigās. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Alūksnes Jaunajā pilī bija izvietots 7.Siguldas kājnieku pulks.

Pēc Otrā pasaules kara pili pārņēma padomju drošības iestādes, bet no 1950-to gadu beigām pilī darbojušās dažādas kultūras iestādes – izpildkomitejas Kultūras un Kinofikācijas nodaļa, pionieru nams, bibliotēka, bērnu bibliotēka, kinoteātris un muzejs.

Ekspozīcija "Ziemeļlatgale brīvības cīņās" Balvu Novada muzejā

Ekspozīcija ļauj ielūkoties Latvijas Neatkarības vēsturē no Ziemeļlatgales skatu punkta. Kāds ir mūsu puses iedzīvotāju devums, kā mūsu vectēvi iesaistījušies cīņā par Latvijas kopējo lietu, kādi ir to likteņi, kā tiek glabāta viņu piemiņa? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem var gūt gan latviešu, gan krievu un angļu valodās.

Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācija, saukta arī par Viļakas-Jaunlatgales ieņemšanas operāciju bija daļa no Latvijas bruņoto spēku veiktās Latgales atbrīvošanas uzbrukuma operācijas Latvijas brīvības cīņu laikā. Tās mērķis bija ieņemt Latgales ziemeļu daļu un pārraut Pleskavas-Daugavpils dzelzceļa līniju, lai nepieļautu Padomju Krievijas karaspēka papildvienību ierašanos no Igaunijas frontes un no Krievijas iekšienes. Svarīgākās kaujas notika laikā no 1920. gada 9. līdz 20. janvārim, kad tika iegūta kontrole pār dzelzceļa līniju no Pitalovas (Abrenes) līdz Kārsavai.

Piemineklis Ziemeļlatvijas atbrīvotājiem

Atrodas Plāča centrā pie Inčukalna – Valkas autoceļa (A3). Līdzās autobusa pieturai un Straupes Tautas namam.

Redzams Teodora Zaļkalna darinātais piemineklis Ziemeļlatvijas atbrīvotājiem 1919. gadā Cēsu kaujās.

Uz trīspakāpju pamatnes novietoti divi šūnakmens balsti, uz kuriem balstās šūnakmens bloks. Tā priekšpusē zemcilnī attēlots arklā iejūgts zirgs un arājs, kas labajā rokā tur grožus, bet kreisajā – zobenu. Pieminekļa aizmugurē iekalts teksts, ko noslēdz dzejnieka Eduarda Virzas rindas:

ZIEMEĻLATVIJAS ATBRĪVOTĀJIEM

KAMĒR VIEN LABĪBU ŠAIS LAUKOS SĒS
JŪS SLAVINĀS UN GODAM PIEMINĒS

Pieminekļa atklāšana notika 1931. gada 8. novembrī. Atklāšanā piedalījās Valsts prezidents Alberts Kviesis.

Latvijas kara aviācijas aerodroms

Atrodas Vecgulbenes muižas teritorijā – vēsturiskajā centrā.

Gulbenē starpkaru periodā atradās Latvijas armijas garnizons, kurā bija izvietots 7.Siguldas kājnieku pulka bataljons, 1930-to gadu vidū uzsāka militāras aviācijas bāzes veidošanu, jo kara aviācijas veiksmīgai darbībai jau miera laikā jānodrošina plašs aerodromu tīkls. Īpaši nozīmīgi aerodromi tādās vietās, kur izveidojušies svarīgi dzelzceļu un ceļu mezgli.1935.gada 11.novembrī te uzsāka kara aerodroma būvniecība. Ar 1937.gadu Gulbenē izvietoja jaunizveidotu Aviācijas pulka vienību, kas kļuva par Latgales divīzijas izlūku 6.eskadriļu, palielinot armijas vienību skaitu Latvijas austrumu robežas tuvumā.

Redzama Oranžērijas ēka.

Alūksnes Garnizona kapi

Atrodas Alūksnes ezera krastā, Kapsētas pussalā, Lielo kapu teritorijā.

Tie sākti veidot un uzturēti ar 7. Siguldas kājnieku pulka karavīru gādību 20. gadsimta 30-tajos gados un iesvētīti 1932. gada 11. novembrī. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas rūpes par Garnizona kapu uzturēšanu, ar Alūksni saistīto LKOK atdusas vietu apzināšanu  un piemiņas zīmju uzstādīšanu Garnizona kapos uzņēmās Alūksnes Brāļu kapu komitejas nodaļas vadītājs Uldis Veldre.

Garnizona kapos apglabātas Latvijas Republikas armijas militārpersonas, kā arī 1941. gada 4. jūlijā Alūksnē pie Jāņkalniņa un  1941. gada 7. jūlijā Ziemera pagastā pie Prinduļu mājām cīņā pret lieliniekiem kritušie karavīri un civilpersonas.
Vairumam apbedīto uzstādīti balti koka krusti ar metāla plāksnītēm, kurās minēts kritušā vārds, dienesta pakāpe vai nodarbošanās, kā arī dzimšanas un nāves datums.
1990. gada 19. decembrī Garnizona kapos tika atklāta piemiņas zīme Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Vilim Spandegam. Tipveida piemiņas plāksnes tika uzstādītas arī  LKOK, kas miruši vai noslepkavoti komunistu koncentrācijas nometnēs un nav apbedīti Latvijā. 1990. gada 11. novembrī uzstādīta piemiņas zīme komunistu koncentrācijas nometnē mirušajam LKOK Voldemāram Zaķim.

Related stories

7. Formation of Sigulda Infantry Regiment

On June 20, 1919, in the Naukšēni manor, near Rūjiena, the formation of the 7th Sigulda Infantry Regiment was started, according to the order of the Commander of the Northern Latvia Brigade, Colonel Jorgs Zemitans. Initially, a small battle group of 22 officers and 1,580 soldiers was formed from the Northern Latvian Brigade Reserve Battalion, which was named the Danker Division in honor of its first commander, Oskars Dankers. A few days later, the unit was included in the 2nd Battalion of the 3rd Jelgava Regiment, but on August 23, adding to the number of jewelry - in the 7th Sigulda Infantry Regiment.

Awarding of the 7th Sigulda Infantry Regiment in bermontiad, awarding of the great soldier Valija Veščūnas with the Lāčplēsis War Order in Alūksne

After the Latvian War of Independence, the great soldier Valija Veščunas was awarded the Lāčplēsis War Order for the November 19, 1919 battles with the Bermontians at the Plan House. Valija Veshchun was one of the first to cross the Lielupe under the fire of the enemy.

Memorial moment in the Garrison Cemetery

After the restoration of Latvia's independence, Uldis Veldre, the head of the department of the Alūksne Brothers' Cemetery Committee, took care of the maintenance of the Garrison Cemetery, the identification of the LKOK-related resting places related to Alūksne and the installation of memorials in the Garrison Cemetery.