Cēsu kaujas (igauņu: Võnnu lahing)
I Wars of Independence

Cēsu kaujas (igauņu:Võnnu lahing) bija vienas no izšķirošajām kaujām Latvijas Neatkarības karā. Igaunijas brīvības kara vēsturē tās dēvē par "Landesvēra karu". Kaujas notika 1919. gada jūnijā starp Igaunijas armijas vienībām un Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu kājnieku pulku no vienas puses un Andrieva Niedras valdībai pakļauta Baltijas landesvēra un Dzelzsdivīzijas daļām no otras puses.

1919. gada jūnija sākumā naidīgās armijas sastapās pie Cēsīm. Pilsētā tobrīd bija tikai Krišjāņa Berķa komandētā 2. Cēsu pulka 300 karavīru. No Cēsu un Valmieras skolu audzēkņiem izveidoja Cēsu pulka skolnieku rotu. Landesvēra uzbrukums sākās naktī uz 6. jūniju. No Līvu pagastnama apkārtnes kaujas pārsviedās uz Cēsīm. Kauja turpinājās līdz pusdienai, kad 2.Cēsu pulks atkāpās uz Raunas pusi. To nomainīja igauņu 6. pulks, kas 8. jūnijā nesekmīgi mēģināja atgūt Cēsis. 10. jūnijā izdevās noslēgt pamieru. No jauna karadarbība starp vācu Dzelzs divīziju un igauņu karaspēku atsākās 19. jūnijā Gaujas labajā krastā. 21. jūnijā ienaidniekam izdevās pārraut Raunas upes krastā izveidoto latviešu un igauņu aizsardzības līniju. Ar igauņu Kuperjanova bataljona karavīru palīdzību pie Lodes tika apturēta vācu karaspēka tālāka virzīšanās

Kaujas izšķirošajā fāzē 22. jūnijā spēku samērs bija: latviešu-igauņu pusē 8054 karavīri, 248 ložmetēji, 32 lielgabali, 3 bruņotie vilcieni un 3 bruņu auto. Vācu pusē 8100 – 8500 kājnieku un 660 jātnieku, 522 ložmetēji un 70 lielgabali. Izšķirošie notikumi Gaujas kreisajā krastā sākās ar latviešu-igauņu uzbrukumu no trim pusēm. Pateicoties galvenokārt Igaunijas armijas daļām, Cēsu kaujās no 19. līdz 23.jūnijam Niedras valdībai pakļautais karaspēks tika sakauts un turpmākajās Juglas kaujās bija spiests atkāpties uz Rīgas pievārti. No pilnīgas sagrāves Rīgā tos paglāba tikai Antantes sabiedroto misijas iejaukšanās un Strazdumuižas pamiers. Tas ļāva vāciešu un vācbaltiešu spēkiem atgūties, un dažus mēnešus vēlāk uzsākt jaunu uzbrukumu.

Gan laikabiedri, gan vēsturnieki Cēsu kaujas vērtējuši kā kritisku brīdi Latvijas Neatkarības karā, kas izšķīra kara turpmāko gaitu un Latvijas valsts likteni. Apturot un atsitot vācu vienību ofensīvu un pārejot pretuzbrukumā, tika iegūta ticība saviem spēkiem, kas bija vitāli nepieciešama dažus mēnešus vēlāk, Bermontiādes laikā.

Cēsu kaujās igauņi zaudēja 110 kritušos karavīrus, bet latvieši – 44. Cēsu kaujas noslēdzās ar apvienoto igauņu un latviešu spēku uzvaru, radot reālu pamatu neatkarīgu un demokrātisku valstu izveidei. Tieši Cēsu kaujās, kas norisinājās 1919. gada jūnijā ne tikai Cēsu apkārtnē, bet praktiski visā Vidzemes teritorijā, nopietni tika apdraudēta gan Latvijas, gan arī Igaunijas valsts pastāvēšana. Igauņu un latviešu karaspēka uzvara pret Baltijas landesvēru un vācu Dzelzs divīziju Cēsu kaujās būtiski ietekmēja arī starptautisko situāciju Eiropā.

CesupulkaskolniekurotaRīgā1919gvasara.jpg
Skolnriga1.jpg
igaunu_brunotais_vilciens.jpg
More information sources

Cīņa par brīvību: Latvijas Neatkarības karš (1918–1920) Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumentos” 2. daļa. 1919. gada 16. aprīlis–10. jūlijs, sast. Ē. Jēkabsons un J. Šiliņš, Rīga, Latvijas Nacionālais arhīvs, 2019.

Cēsu kaujas. Vikipēdija. https://lv.wikipedia.org/wiki/C%C4%93su_kaujas

Kad lielgabali dziedāja Līgo…: atmin̦u un rakstu krājums par Cēsu kaujām 1919. gadā. Sast. Tālis Pumpuriņš. – Cēsis, Cēsu Muzeju apvienība, 1994. – 228.lpp.

Related objects

Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijas Jaunajā pilī

Atrodas Cēsu pils kompleksā, Pils laukumā 9.

Cēsu Vēstures un mākslas muzejā apskatāma pastāvīgā vēstures un interjeru ekspozīcija “Cēsis – Latvijas vēstures simbols” un iespēja piedalīties spēlē izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas”.

Ekspozīcijas daļā “Sarkanbaltsarkanais karogs Cēsu un Latvijas vēsturē” iespējams izsekot karoga tapšanas gaitai no 13. gadsimta Atskaņu hronikā pieminētā cēsnieku sarkanbaltsarkanā karoga prototipa līdz 20. gadsimtā apstiprinātajam valsts simbolam. Redzams kā veidojās latviešu strēlnieku bataljonu karogi un kā veidojās nacionālo krāsu lietošanas tradīcijas Latvijas Neatkarības kara laikā.

Ekspozīcijas daļā “Cēsis un Latvijas brīvības cīņas” atspoguļota gan Cēsu rotas dibināšana 1918. gada decembrī, gan igauņu un latviešu kopējās cīņas 1919. gada vasarā Cēsu kaujās, gan laiks kad Bermontiādes dienās Cēsis īsu brīdi bija Latvijas pagaidu galvaspilsēta. Ekspozīcijā parādīta arī Cēsu uzvaras pieminekļa vēsture.

Izlaušanās istabā “Cēsu kauju leģendas” spēles dalībniekiem stundas laikā jāatrod izeja. Izejas meklējumos jāizmanto atjautība, jārisina dažādas mīklas, jāievēro sakarības un jāatrod telpās paslēpti priekšmeti, kas nepieciešami, lai tiktu ārā no telpas. Ja grupai izdodas izlauzties pirms noteiktā laika beigām, ir uzvarēts. Spēlē var piedalīties 2-4 spēlētāji. Plašāka informācija par izlaušanās istabu.

1918. gada 8. decembrī Cēsu pilī nodibināta viena no pirmajām Latvijas bruņoto spēku vienībām Cēsu rota, kuras organizators bija virsleitnants Artūrs Jansons.

1933. gada 8. decembrī pie Cēsu Jaunās pils, kur tolaik atradās 8. Daugavpils kājnieku pulka štābs un garnizona virsnieku klubs, atklāja rotai veltītu piemiņas plāksni.  Padomju okupācijas laikā plāksne noņemta. Bojāto plāksni ieguvis tēlnieks Kārlis Jansons un tā glabājusies viņa darbnīcā “Siļķēs” pie Cēsīm. Bojātā plāksne tagad aplūkojama Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā.

1919. gada jūnijā pēc Cēsu kaujām Jaunajā pilī izvietojās Ziemeļlatvijas civilpārvalde.

Uzvaras piemineklis Cēsīs

Atrodas Cēsīs Vienības laukumā. 

Godinot 1919. gada Cēsu kauju dalībniekus 1924. gada jūnijā 22. jūnijā tika likts pamatakmens pēc arhitekta Paula Kundziņa meta celtajam Uzvaras piemineklim. Piemineklis tika celts galvenokārt par Vidzemē un pārējā Latvijā iedzīvotāju saziedotajiem līdzekļiem. Gan pamatakmens likšanas svinībās, gan pieminekļa atklāšanā 1924. gada 16. novembrī piedalījās pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste.

Padomju okupācijas režīma laikā - 1951. gada 25. marta naktī, pieminekli uzspridzināja un pilnībā nojauca. No 1959. gada līdz 1990. gadam bijušajā Uzvaras (Vienības) laukumā atradās tēlnieka Kārļa Jansona veidotais Ļeņina piemineklis.

Trešās Atmodas laikā aktualizējās jautājums par Uzvaras pieminekļa atjaunošanu. Sākotnēji ar akmens stabiem tika iezīmēta pieminekļa kādreizējā atrašanās vieta. Atjaunotās Latvijas valsts saimnieciskās grūtības aizkavēja pieminekļa celtniecības idejas realizēšanu. 1997. gadā Cēsu rajona padomes priekšsēdētājam Mārim Niklasam izdevās piesaistīt pieminekļa atjaunošanas darbam Igaunijas valsts institūcijas. No Igaunijas kā dāvinājums tika saņemts pieminekļa celtniecībai nepieciešamais materiāls – Sāmsalas dolomīts. 1998. gada 22. jūnijā Cēsu kauju 79. gadskārtas svinību laikā Vienības laukumā tuvu iepriekšējā pieminekļa atrašanās vietai tika likts atjaunojamā pieminekļa pamatakmens. Atjaunotā pieminekļa autors ir arhitekts Imants Timermanis.

1998. gada 15. novembrī Cēsīs svinīgi atklāja atjaunoto Uzvaras pieminekli, kas veltīts 1919.gada igauņu un latviešu karavīru kopīgajām cīņām un uzvarai Cēsu kaujās. Pieminekļa atklāšanā piedalījās Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Igaunijas parlamenta priekšsēdētājs Tomass Savi , kā arī viens no tolaik pēdējiem dzīvajiem Cēsu kauju dalībniekiem Kārlis Meiris. 1999. gadā pieminekļa ziemeļu pusē (aizmugurē) tika atklāta plāksne, kas vēsta par tā sākotnējo celtniecību, nopostīšanu un atjaunošanu.

Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā “Cēsis un Latvijas brīvības cīņas” Jaunajā pilī apskatāma informācija par Uzvaras pieminekļa likteni.

Piemineklis Cēsu kaujās kritušajiem karavīriem Liepā

Atrodas Priekuļu novadā Liepā aptuveni kilometru uz dienvidiem no Lodes dzelzceļa stacijas Rūpnīcas ielas malā.

Apskatāms piemineklis Cēsu kaujās kritušajiem igauņu un latviešu karavīriem, kura pamatakmens likts 1929. gada 22. septembrī, bet pats piemineklis atklāts 1935. gada 11. augustā. Tas darināts no Allažu šūnakmens pēc Liepas pagasta Jullās dzīvojušā tēlnieka Augusta Jullas meta.

Desmit metrus augsto pieminekli veido rupji apstrādāta šūnakmens radze, kuras priekšējā plaknē augstcilnī kalts zemnieka-karavīra tēls, kas ar vienu roku atbalstās uz arkla, bet otrā pacēlis zobenu. Tēla sejas veidošanā izmantota tēlnieka tēva Jāņa Jullas pēcnāves maska.

Interesantu novērojumu izdarījis Liepas pagasta vēstures pētnieks Aivars Vilnis. Viņš pamanījis, ka uzlūkojot pieminekli no putna lidojuma, tā pamatne, pie monumenta vedošais celiņš un uzejas kāpnes veido “bultu”, kas vērsta pret Liepas muižu (Lindenhoff), kur Cēsu kauju laikā atradās vācu pozīcijas. Protams, jāšaubās vai tas tiešām izriet no pieminekļa autora tā laika iecerēm, taču tas noteikti bagātina mūsu šodienas iespējas pieminekļa interpretācijā.

Līdzās piemineklim atrodas Lielā Ellīte -  (Liepas Ellīte, Velna ceplis) vienīgās dabiskās smilšakmens arkas Latvijā.

Cēsu Pulka Skolnieku rotas piemineklis

Atrodas Cēsīs Palasta un Bērzaines ielas krustojuma tuvumā.

Apskatāms piemineklis Cēsu Pulka Skolnieku rotas Cēsu kaujās kritušo karavīru piemiņai.

Pieminekļa celtniecību ierosināja Cēsu pulka Skolnieku rotas karavīru biedrība. Tas atklāts 1938. gada 26. maijā. Piemineklis veidots pēc kādreizējā rotas karavīra un mākslinieka Jāņa Rozenberga idejiskā meta. Uz metru augsta šūnakmens postamenta uzstādīta 1,8 metru augsta skolnieka formā tērpta karavīra vara skulptūra, ko veidojis tēlnieks Rūdolfs Āboltiņš un varkalis Jānis Zibens. Pie karavīra kājām novietots gudrības un zinību simbols – pūce, kas sargājot tup uz karā aizgājušā skolnieka grāmatām.

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā 1952. gadā piemineklis tika demontēts, bet 1957. gadā netālu no tā kādreizējās atrašanās vietas tika uzsliets tēlnieka Kārļa Jansona darinātais monuments “Komjaunietis karognesējs”.

Atjaunoto pieminekli atklāt 1992. gada 11. novembrī, uzstādot to netālu no vēsturiskās atrašanās vietas. Vienlaikus 1992. gadā tika demontēts okupācijas režīma uzslietais monuments komjauniešiem.

Piemineklis Skolnieku rotas kaujas vietā

Cēsu-Āraišu šosejas malā, pie bijušā Līvu pagastnama.

Apskatāms piemineklis, kurš veltīts Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rotai, kura 1919.gadā piedalījās Cēsu kaujās.
Piemineklis atklāts 1930.gada 29.maijā pie bijušā Līvu pagastnama.
Pieminekļa projektu izstrādāja bijušais skolnieku rotas brīvprātīgais K.Dzirkalis, uzstādīšanas darbus veica A.Sproģa firma Cēsīs.
Bronzas detaļas pēc autora zīmējuma veidoja M.Pluka, tās atlēja V.Minūta fabrikā Rīgā. Pēc 2.pasaules kara pieminekli iznīcināja.
Atjaunoja 1989.gada 6.jūnijā, atjaunotā pieminekļa autori tēlnieki A.Jansons un M.Baltiņa, arhitekts I.Timermanis.
Vēlāk bronzas zobens un plāksne drošības nolūkos noņemti, aizvietojot ar koka detaļām.

Piemiņas akmens Cēsu kaujās pie Raunas kritušajiem latviešu un igauņu karavīriem

Atrodas Priekuļu pagastā Cēsu–Valmieras šosejas malā pie tilta pār Raunu.

Apskatāms piemiņas akmens ar akmeņkaļa Voldemāra Koltova darinātu granīta piemiņas zīmi Cēsu kaujās kritušajiem kareivjiem.
Atklāts 2004. gadā, kad atzīmēja Cēsu kauju 85. gadskārtu.
Piemiņas akmens Raunas un Gaujas krastos kaujās kritušajiem 110 igauņu un 44 latviešu karavīriem.
Kaujās pie Raunas un Gaujas varonīgi cīnījās Igaunijas 3. divīzijas 6. pulks (komand. K.Tallo), 3. pulks (komand. J.Krūss) un Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu pulks (komand. K.Berķis).

Pirmais piemineklis Cēsu kauju un kritušajiem igauņu karavīru atcerei

Atrodas blakus Veselavas kapu kapličai.

Pirmais piemineklis Cēsu kauju un kritušajiem igauņu karavīru atcerei atklāts 1923. gada 5. augustā.
Tā atklāšanā piedalījās Latvijas Republikas pirmais prezidents Jānis Čakste un Igaunijas sūtnis Latvijā Jūlijs Saljemā.

Kapos apbedīti 16 igauņu karavīru, kas 1919. gada jūnijā krituši Cēsu kaujās ar Baltijas landesvēru un Dzelzsdivīziju. Četri no viņiem vēlāk pārapbedīti dzimtenē. Piemineklis celts par vietējo iedzīvotāju savāktiem ziedojumiem. Pēc Ķikuru māju saimnieka Kārļa Bierņa meta darinājis amatnieks Dāvis Gruzde. 

Piemineklis Cēsu pulka kritušajiem karavīriem

Atrodas Priekuļu pagasta Jaunraunas kapos.

Redzams piemineklis Cēsu kauju laikā 1919. gada 21. un 22. jūnijā Cēsu kaujās pie Jaunraunas muižas kritušiem sešiem 2. (5.) Cēsu kājnieku pulka kareivjiem, no kuriem pieci apglabāti Jaunraunas kapos, bet sestais pārvests uz dzimtas kapiem.
1924. gada 24. augustā atklāts O. Zeviško (bij. R. Teica) akmeņkaltuvē Rīgā no vietējā granīta darināts piemineklis. Piemineklis veidots kā ozola stumbrs, kura zari atcirsti, bet saknes vēl tiecas zemē. Strupi apcirsto stumbru vainago granīta krusts, imitējot pietēstus ozola zarus.  

Cēsu Brāļu kapi

Atrodas Cēsu Lejas kapsētā, Lenču iela 15, Cēsis.

Viena no nozīmīgākajām Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara piemiņas vietām Cēsīs ir Brāļu kapi Lejas kapos.
Kapos atrodas 1927.gadā atklātais Cēsu mākslinieka un domnieka Augusta Jullas (1872-1958) veidotais Brāļu kapu pieminekli, kas veltīts no 1915.gada līdz 1920.gadam Brāļu kapos apbedītajiem karavīriem.

Cēsu Lejas kapsētas Brāļu kapos  apbedīti ap 200 karavīru. To vidū nezināms skaits Pirmajā pasaules karā kritušo latviešu strēlnieku un krievu karavīri, kā arī vācu (10), poļu u.c. tautību karavīri. Šajos kapos Latvijas Atbrīvošanās cīņu laikā apglabāti 22 kritušie 5.(2.) Cēsu kājnieku pulka karavīri, kā arī 11 citās Latvijas armijas vienībās kritušie brīvības cīnītāji. Brāļu kapos atdusas arī 2 igauņi, 15 lielinieku upuri un arī latviešu sarkanie strēlnieki.

Piemineklis Vīlandes skolnieku rotas kritušajiem kareivjiem pie Stalbes

Atrodas pie Rīgas – Limbažu ceļa krustojuma, nogriežoties uz Stalbe - Stūrīšu ceļa, kas ved uz Pārgaujas novada domi (pa labi).

Redzama granītā veidota piemiņas zīme.

Uz pieminekļa uzraksti latviešu un igauņu valodās: "19.– 21. jūn. 1919. gadā Stalbes kaujās 6. pulka Vīlandes skolnieku rota atvairīja vācu uzbrukumu".

Igaunijas 6. pulks Cēsu kauju laikā pie Stalbes cīnījās ar Baltijas Landesvēru un Dzelzs divīziju. Stalbes muižas rajonā vācieši mēģināja pārraut frontes līniju, bet pēc divu dienu nesekmīgiem uzbrukumiem tiem nācās atkāpties.

Atklāts 2009. gada 19. jūnijā.

Pieminekļa idejas autors M. Niklass. Pieminekli veidojis akmeņkalis V. Koltovs

Ik gadu Lāčplēša dienas atzīmēšanas pasākumi Stalbē sākas ar lāpu gājienu uz pieminekli Vīlandes skolnieku rotas karavīriem. 

Monument in memory of the fallen soldiers of the Latvian Liberation War

Atrodas līdzās Limbažu Sv. Jāņa luterāņu baznīcai, Lībiešu ielā 2.

Apskatāms piemiņas vieta Limbažu un apkaimes kritušajiem kareivjiem un virsleitnantam Vilim Gelbem (1890-1919), kurš 1919.gada 19.jūnijā Vidrižos krita kaujā pret vāciešiem. 
Virsleitnants, L.k.o.k. Viļa Gelbes piemineklis apskatāms Limbažu Jūras ielas kapos.

Piemineklis jūras virsleitnantam, L.k.o.k. Vilim Ģelbem (1890-1919)

Atrodas Limbažu Jūras ielas kapos, Jūras iela 56, Limbažos

Apskatāms  1922. gada 10. septembrī toreizējais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste atklāts piemineklis, uz kura lasāms dzejnieka Viļa Plūdoņa veltījums Vilim Gelbem:

«Tautiet, kas garām man eji, iededzies tēvzemes mīlā,
par tēvzemi mīļo, es dzīvību atstāju ķīlā.»

Vilis Gelbe  (1890-1919) dzimis Kurzemē, Zemītes pagastā, taču cieši saistīts arī ar Limbažu pusi, jo, sākoties Latvijas Neatkarības karam, no Pēterburgas atgriezās Latvijā un iestājās Ziemeļlatvijas brigādē.

1919. gada maijā V.Gelbi komandēja uz Limbažiem, viņš kļuva par apkārtnes kara komandantu un spēja iedvesmot šejienes vīrus un arī vēl pavisam jaunus puišus pievienoties armijai.

V. Gelbes toreizējā darbība Limbažos un to apkārtnē bija ļoti nozīmīga, viņa pienākumos ietilpst ne tikai kārtības uzturēšana pilsētā un apkārtnē, bet arī mobilizācija, pārtikas sagādāšana karavīriem un zirgiem un daudzu citu jautājumu risināšana, ko nevar ietvert pavēlēs un instrukcijās. Viņa organizētā komandantūras komanda darbojās kā saskaņots mehānisms, lai Ziemeļlatvijas brigādei sniegtu pēc iespējas efektīvāku palīdzību. Komandantūras komanda sevišķos gadījumos devās palīgā regulārajai armijai, un viņš rādīja priekšzīmi jaunkareivjiem. V. Gelbe bija pirmais Latvijas armijas virsnieks, kurš savus padotos ierosināja apbalvot ar Imantas ordeņa III šķiru. Ordeņa gan vēl nebija. Imantas vārds atklātībā parādījās tikai 1920. gada 20. martā, kad apsardzības ministram Kārlim Ulmanim tika iesniegts izklāsts par kara ordeņa dibināšanu. Ordenim tomēr izvēlējās Lāčplēša vārdu.

Cēsu kauju laikā Vilis Gelbe gāja bojā - 1919. gada 19. jūnijā izlūkgājiena laikā. Vēlāk Gelbem piešķīra Lāčplēša Kara ordeni, tomēr vēsturnieki spriež - kopumā viņa devums līdz šim nav bijis pienācīgi novērtēts. Galvenokārt tas skaidrojams ar Gelbes piederību Ziemeļlatvijas brigādei. 

Savā starpā konkurēja tā saucamā Dienvidlatvijas brigāde, kas bija sākotnēji Oskara Kaplaka, vēlāk Jāņa Baloža komandēta, ar Ziemeļlatvijas brigādi, kas bija Jorģa Zemitāna komandēta.

Vidrižos piemiņas zīme vietā, kur kritis LKOK Vilis Gelbe un divi viņa komandas karavīri

Vidrižos pie pagrieziena uz Lēdurgu, Brīvības cīņu laikā 1919.gada 19.jūnijā, kaujā krita jūras virsleitnants Vilis Gelbe un divi karavīri.

Vilis Gelbe apglabāts Limbažu kapos. Par varoņdarbu pie Vidrižu muižas Vilis Gelbe apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeņa III šķiru (Nr. 895).

Šobrīd kaujas vietā apskatāmi trīs pemiņas krusti, kas uzstādīti 1989.gadā.

1934. gada 22. jūnijā pie muižas parkā augošās kļavas tika atklāta pēc mākslinieka Stefana Berca meta darināta bronzas piemiņas plāksne. Jau komunistiskās okupācijas sākumā 1940. gada rudenī piemiņas plāksne pazuda. Arī kļava, pie kuras tā bija pienaglota, gājusi bojā. Sākoties Atmodai, 1989. gada 19. jūnijā, Gelbes un divu viņa komandas karavīru – kaprāļa Krustiņa un kareivja Krūzes – nāves 70. gadskārtā, ceļu krustojumā, kur kādreiz atradās piemiņas plāksne, pēc Vides aizsardzības kluba un Latvijas Tautas frontes Limbažu novada nodaļu iniciatīvas, uzstādīja trīs Jāņa Eglīša tautiskā stilā darinātus koka krustus. Ar Limbažu rajona izpildkomitejas lēmumu 1991. gada aprīlī šī piemiņas vieta iekļauta vietējās nozīmes vēstures pieminekļu sarakstā.

Piemiņas vieta apvienotā karaspēka uzvaras kaujai par Skangaļu muižu

Atrodas Skangaļu muižas teritorijā.

Redzams piemiņas akmens Cēsu kauju dalībniekiem un Kalevlaste Maleva bataljona cīnītājiem. Piemineklis atklāts 2019. gada 22. jūnijā.
Laukakmenī iestrādātajā granīta plāksnē iegravēts teksts latviešu un igauņu valodā.

Šeit notikusī latviešu un igauņu apvienotā karaspēka uzvara kaujā par Skangaļu muižu bija Cēsu kauju lūzuma punkts, jo tās rezultātā Niedras valdības karaspēks sāka vispārēju atkāpšanos. Kaleviešu kaujas zaudējumi pie Skangaļu muižas ieņemšanas bija 58 karavīri, skaitot kopā kritušos un ievainotos. Piemiņas vietas izveidē lielu atbalstu sniedza Igaunijas puse.

Uzbrukums landesvēristiem sākās jau 1919. gada 22. jūnija agrā rītā pulksten sešos trīsdesmit, kad kaleviešu 3. rota ar bruņotā vilciena desantu ielauzās Skangaļu muižā un tur saņēma 2 lielgabalus, tomēr ienaidnieks pārgāja pretuzbrukumā un uzbrukums neizdevās. Nedaudz vēlāk dienas vidū uzbrukumu atkārtoja, un pēc niknas tuvcīņas landesvēristus izsita no Skangaļu muižas. Trofejās ieguva ložmetējus, lielu daudzumu munīcijas un citus kaujas piederumus, un vēl pēc divām stundām igauņi jau ieņēma svarīgo ceļu mezglu pie Startu kroga.
22. jūnija cīņas tiek uzskatītas par lūzuma brīdi Cēsu kaujās.

Piemiņas akmens atrodas līdzās Skangaļu muiža, kas ir nozīmīgs arhitektūras, kultūras un militārās vēstures objekts Priekuļu novadā aptuveni 20 kilometrus no Cēsīm.

Atpūtas vieta "Meža kaujas"

Latvijas un Igaunijas Neatkarības karā nenovērtējami nozīmīgas bija tieši Cēsu kaujas 1919.gada jūnijā.Atpūtas vieta-kempings "Amatas upe" ir lieciniece tieši šo un vairāku citu kara notikumu norisei - par to liecina vēsturiskie avoti muzeju arhīvos, kā arī mūsdienās redzamās aprises dabā.

Par to, kur un kā sākās varoņstāsts, kas noslēdzās ar abu kaimiņtautu: igauņu un latviešu brīvību, ir iespējams uzzināt arī dažādu veidu programmās - stāstījumā par Cēsu kauju noslēpumiem un dažādu veidu pārgājienos vai izbraucienos pa galvenajām Cēsu kauju vietām, vai arī Cēsu kauju aizraujošā "izspēlēšanā". Atpūtas daļā - apmeklētājiem ir iespēja nobaudīt spēcinošu "kara zupu". Ekskursijas pa Cēsu kauju vietām-dažāda ilguma, izstrādāsim tieši jums piemērotu variantu!

Dzelzceļa tilts pār Raunu

Atrodas netālu no  P20, Priekuļu pagastā.
To vislabāk apskatīt no Cēsu-Valmieras autoceļa labās puses. Tuvumā to apskatīt nav iespējams! Tas ir viens no kritiskajiem infrastruktūras objektiem un nav paredzēts gājējiem. Tas tiek apsargāts! Šī tilta, kā arī citu tamlīdzīgu objektu aizsardzību noteicis Ministru kabinets.

1889.gadā celtais mūra tilts, kam par godu savulaik izdota pastmarka, ir Baltijā augstākā šāda veida dzelzceļa būve. Dzelzceļa tilts pār Raunu ir viens no izteiksmīgākajiem inženiertehniskajiem objektiem Latvijā. Tā augstums ir 24 metri, bet garums – 78,9 metri. Tilts uzcelts dzelzceļa līnijā Rīga – Valka.

Tilts ir neparasts arī ar to, ka vilcieniem, it sevišķi kravas smagsvara, šeit jāuzņem tieši 80 km/h ātrums. Braukt ātrāk pār tiltu nav atļauts, bet braucot lēnāk, vilciens nespēj pārvarēt nelielo kāpumu abās tilta pusēs un pēc brīža var sākt slīdēt atpakaļ.

Vēl kāds interesants fakts: Dzelzceļa tilts pār Raunu uzcelts tajā pašā gadā, kad Eifeļa tornis.

Dzelzceļa tiltam pār Raunas upi sevišķa militāri stratēģiska nozīme bija Igaunijas un Latvijas Neatkarības karu laikā 1919. gadā. 1919. gada jūnijā, kad plašā Vidzemes teritorijā norisinājās Cēsu kaujas, tilts nodrošināja, ka pa dzelzceļu no Valkas, kas atradās frontes aizmugurē Igaunijas armijai, kuras sastāvā atradās arī Ziemeļlatvijas brigāde, varēja nosūtīt papildspēkus. Pēc 6. jūnija kaujām, kad 2. Cēsu kājnieku pulks bija spiests atkāpties no Cēsīm, tā vienības nostiprinājās Raunas upes krastos un dzelzceļa tilts kļuva par fortifikācijas sastāvdaļu. Kauju laikā tilts nodrošināja sekmīgu igauņu bruņoto vilcienu kustību. Tas netika nopostīts 21.-22. jūnija landesvēra uzbrukuma laikā. Arī turpmāk Latvijas Neatkarības kara apstākļos tiltam bija liela militāra un saimnieciska nozīme.

Dzelzceļa tilts pār Raunu pirmo reizi nopietnus postījumus piedzīvoja Otrā pasaules kara laikā, kad Latvijā padomju okupāciju nomainīja vācu okupācija. Sarkanā armija un tās līdzskrējēji, 1941. gada 4. jūlijā bēgot atkāpjoties tiltu uzspridzināja. Tiltam bija saspridzināts tikai tilta fermas atbalsts un tas ar vienu galu iegāzies upē. Pie tilta atjaunošanas nekavējoši stājās vācu armijas sapieri, rādot sava darba īstu meistarprasmi.  Nedēļas laikā sapostītais tilts savests pilnīgā kārtībā.

Pēc Otrā pasaules kara padomju okupācijas apstākļos tiltam pār Raunu arī bija militāri stratēģiska nozīme un tas tika īpaši apsargāts.

Dzelzceļa tilts pār Amatu

Atrodas Drabešu pagastā, Amatas novadā, netālu no atpūtas vietas "Meža kaujas".

Redzams dzelzceļa tilts pār Amatu.

Šī vieta ir ļoti svarīga visā Neatkarības kara gaitā, jo te notika pirmās Igaunijas armijas sadursmes ar landesvēru. 
1919.gada 5.jūnijā sākās tā sauktās Cēsu kaujas. Notika Igaunijas armijas bruņoto vilcienu pirmā kauja ar Baltijas landesvēra vienībām. Landesvērs, zinot, ka tuvojas bruņotais vilciens, nomīnēja tiltu un ieņēma pozīcijas  “Amatas” mājās upes krastā, esot gatavībā iespējamajai karadarbībai. Tāpēc igauņiem šī vieta ir ļoti svarīga, jo te bija robeža starp viņu spēkiem un vāciešiem. Vēsturiskās liecības par notikumiem pie Amatas tilta nav saglabājušās. Tā kā šajos notikumos latvieši nepiedalījās, nav viņu atmiņu stāstījumu, ir atmiņas no igauņu karavīriem, citiem avotiem. Var teikt, ka šī bija igauņu – amerikāņu kopīga kauja pret landesvēru, jo igauņu bruņotajā vilcienā atradās amerikāņu virsnieks, kurš vēlāk karoja arī 2.pasaules karā. Kopumā Cēsu kaujās piedalījās daudzi nākamie 2.pasaules kara virsnieki, komandieri, īpaši vācu pusē.

Igauņu bruņotais vilciens Cēsīs ieradies 1919.gada 2.jūnijā, dienu vēlāk devies uz Ieriķiem, kur notikušas sarunas ar landes­vēru, kas bija bez rezultātiem, un 5.jūnijā, kad bruņotais vilciens atkal tuvojās Amatas tiltam, sākās sadursme ar vāciešiem. Bruņotais vilciens dienu vēlāk iesaistījās arī kaujās pie Cēsīm, kur palīdzēja Skolnieku rotas karotājiem, kuriem draudēja aplenkums. Lai arī vācieši centās izjaukt sliedes, lai nogrieztu vilcienam atkāpšanās ceļu, tam izdevās atkāpties pāri Raunas tiltam.

Piemineklis Ziemeļlatvijas atbrīvotājiem

Atrodas Plāča centrā pie Inčukalna – Valkas autoceļa (A3). Līdzās autobusa pieturai un Straupes Tautas namam.

Redzams Teodora Zaļkalna darinātais piemineklis Ziemeļlatvijas atbrīvotājiem 1919. gadā Cēsu kaujās.

Uz trīspakāpju pamatnes novietoti divi šūnakmens balsti, uz kuriem balstās šūnakmens bloks. Tā priekšpusē zemcilnī attēlots arklā iejūgts zirgs un arājs, kas labajā rokā tur grožus, bet kreisajā – zobenu. Pieminekļa aizmugurē iekalts teksts, ko noslēdz dzejnieka Eduarda Virzas rindas:

ZIEMEĻLATVIJAS ATBRĪVOTĀJIEM

KAMĒR VIEN LABĪBU ŠAIS LAUKOS SĒS
JŪS SLAVINĀS UN GODAM PIEMINĒS

Pieminekļa atklāšana notika 1931. gada 8. novembrī. Atklāšanā piedalījās Valsts prezidents Alberts Kviesis.

Piemineklis Neatkarības kara cīņās nezināmam kritušajam

Atrodas Drabešu pagastā Vidzemes šosejas 74. kilometrā (apmēram kilometru aiz Ieriķiem), braucot no Rīgas, ceļa labajā pusē iepretī Birzīšu mājām.

Apskatāms piemineklis 1919. gada jūnijā kritušam latviešu karavīram, kas šajā vietā tika atrasts pēc Cēsu kaujās sakautā landesvēra atkāpšanās.
1934. gada 6. maijā uz nezināmā karavīra kapa atklāts piemineklis, ko vietējā šūnakmenī pēc paša meta darinājis Cēsu virsmežniecības Drabešu mežniecības mežsargs, 10. Cēsu aizsargu pulka aizsargs un Ieriķu dzirnavu īpašnieks Alfrēds Kaņeps. Pašdarināto pieminekli viņš vienlaikus veltījis savam vecākajam brālim Mārtiņam Kaņepam, kas bez vēsts pazudis Pirmā pasaules kara laikā, karodams latviešu strēlnieku formējumu sastāvā.

Komunistiskās okupācijas laikā tas vairākkārt ticis nogāzts, bet 1984. gadā pazuda pavisam. Sākoties Atmodai, 1988. gada vasarā apbedījuma vieta tika iezīmēta, uzstādot pagaidu piemiņas zīmi.
Atjaunotais piemineklis, kura kalšanas darbus uzņēmās tēlniece Maija Baltiņa, kas to veica kopā ar dzīvesbiedru tēlnieku Andreju Jansonu, atklāts 1988. gada 11. novembrī.

Jaunais piemineklis, kas kļuva par pirmo Atmodas laikā no jauna izgatavoto un uzstādīto Atbrīvošanās kara piemiņas zīmi, atšķirībā no oriģināla darināts granītā un kopā ar pamatni ir divus metrus augsts.

Piemineklis Neatkarības karā kritušo karavīru piemiņai

Atrodas Raiskuma kapos tuvu kapličai.

Piemineklis Cēsu kaujās kritušajiem karavīriem atklāts 1930. gada 7. septembrī. Pieminekli pēc paša meta vietējā sarkanpelēkajā granītā darinājis Cēsu akmeņkalis A. Sproģis. 2001. gadā piemineklis restaurēts.

Cēsu kauju atceres 93. gadadienas piemiņas pasākumā Brīvības cīņās atvaļinātais pulkvežleitnants Ēvalds Krieviņš klātesošajiem atklāja to, ka tieši Raiskuma pagastā pie Auciemmuižas 1919.gadā izšķīrās ne tikai Vidzemes, bet arī Latvijas un daļēji arī Eiropas liktenis.
„Šeit Igauņu pulks varonīgi noturēja dzelzs divīzijas triecienu un notrieca pirmo lidmašīnu Neatkarības kara laikā,” stāsta Ēvalds Krieviņš.

Latvijas Neatkarības karā kritušo igauņu karavīru piemiņas vieta

Atrodas Salacas upes krastā, kapsētas tuvumā, Upes iela 3a.

Pirmoreiz kapus iesvētīja 1927.gada jūnijā.1936.gada pavasarī pēc vietējo aizsargu organizācijas ierosinājuma izveidoja kapu kalniņu, kur pārapbedija divus nezināmus igauņu karavīrus. Kapus iesvētīja 1936.gada 16.augustā. Gan vācu, gan padomju okupācijas gados kapu kalniņš stāvēja pamests, liepu ieskauts.

Igaunijas Aizsardzības ministrija, sadarbojoties ar Latvijas Aizsardzības ministriju un Brāļu kapu komiteju, pieņēma Latvijas puses priekšlikumu sakoncentrēt visus atsevišķos kritušo igauņu karavīru apbedījumus Mazsalacā – vietā, kur pēc Brīvības cīņām jau bija izveidots ansamblis ar 2 igauņu karavīru apbedījumiem. 

2013.gada 18.jūnijā šajā kapu kalniņā notika Latvijas Atbrīvošanas karā kritušo igauņu karavīru Brāļu kapu pieminekļa atklāšana. Pieminekli no Sāremas dolomīta pēc SIA “Arhitektu birojs Vecumnieks & Bērziņi” darinājusi Igaunijas firma “Dolokivi OÜ”. Atklāšanā piedalījās Igaunijas aizsardzības ministrs Urmas Reinsalu un Latvijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks.
2015.gada 11.novembrī igauņu karavīru Brāļu kapos iesvētīja 10 jaunus Brīvības kaujās kritušu, nezināmu karavīru pārapbedījumus.

Piemineklis Pirmā pasaules karā un Latvijas Atbrīvošanas cīņās kritušo Drustu draudzes locekļu piemiņai

Atrodas pie Drustu luterāņu baznīcas. 

Piemineklis atklāts 1932. gada 19. jūnijā. 

1931. gada 14. jūnijā tika likts pieminekļa pamatakmens, kurā iekalts teksts “Gadu simteņi nāks un ies, tēvijai varoņi upurēsies”. Zem tā iemūrēta cinkota skārda kapsula ar piemiņas rakstu, ko parakstījis toreizējais armijas štāba priekšnieks ģenerālis Aleksandrs Kalējs, kritušo karavīru vecāki un citi ceremonijas goda viesi.

Komunistiskās okupācijas laikā teksts zem ciļņa tika aizcementēts, bet bronzas cilni draudzes locekļi paslēpa. Sākoties Atmodai, Latvijas Tautas frontes vietējie aktīvisti uzrakstu notīrīja un savā vietā novietoja arī saglabāto cilni.

Apzināts 41 Drustu draudzes loceklis, kas kritis Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā.

Lielstraupes pils

Atrodas Straupes centrā

Cēsu kauju laikā Lielstraupes pilī atradās Dzelsdivīzijas (vācu: Eiserne Division) Paula Ludviga Evalda fon Kleista kaujas grupas komandpunkts. 
Kauju laikā to apmeklēja majors Bišofs, kapteinis Guderiāns u.c. No pils tika vadīts uzbrukums Stalbes virzienā 21.-22. jūnijā. 

Dzelzsdivīzija bija Vācijas algotņu karaspēks Latvijas Brīvības cīņu laikā, ko izveidoja no demobilizētās Vācijas impērijas 8. armijas kareivjiem un brīvprātīgiem algotņiem. Tā bija pazīstamākā vācu brīvkorpusu daļa un viena no labāk apmācītajām un kaujasspējīgākajām karaspēka daļām Baltijā 1919. gadā.

Padomju varas gados, no 1949. līdz 1959. gadam muižas pilī atradās un darbojās Lielstraupes mašīnu traktoru stacijas pārvalde. Šajā laikā pilī tika ierīkotas arī mācību telpas un traktoristu kopmītnes, bet bijušajā muižas stallī atradās darbnīcas.

No 1963. līdz 2018.gadam pili apsaimniekoja medicīnas iestādes, un par Straupes narkoloģisko slimnīcu Latvijā mēdza teikt, ka te “ārstē pat sienas”.  

Tagad pils ir atvērta apskatei un apmeklētājiem tā piedāvā ceļojumu cauri gadsimtiem kopā ar orientēšanos pils labirintos. 

Piemineklis pirmajam Skolnieku rotas kritušajam karavīram Edgaram Krieviņam

Atrodas Valmieras pilsētas Centra kapos, netālu no kapličas (Miera iela 1/3, Valmiera)

Cēsu pulka 8. (Skolnieku) rotas karavīrs, LKOK Edgars Krieviņš (1899-1919), miris 7. jūnijā no ievainojumiem, kas tika gūti Cēsu kaujās 1919. 6. VI., kad, landasvēram uzbrūkot, viņš sedza pārējo daļu atiešanu.

Piemiņas zīme Cēsu pulka Skolnieku rotas dibināšanas vietā

Atrodas Leona Paegles ielā 1, pie sarkanas ķieģeļu ēkas fasādes.

Piemiņas zīmes autore ir māksliniece Solveiga Vasiļjeva, un idejas pamatā ir zieda pumpura motīvs. Kā norāda māksliniece, tas simbolizē tikko veidoties sākušas personības – skolēnus, kuriem jāpieņem svarīgs, atbildīgs un skarbs lēmums savā vēl īsajā dzīvē.
Piemiņas zīmes formā ārējās zieda pumpura ziedlapas veidotas ģeometriskas, asiem stūriem, kontrastā ar maigām, noapaļotām pumpura iekšpusē. Piemiņas zīmes augstums līdz 1,5m. Piemiņas zīme atklāta 2011. gada 26. maijā Valmierā, vietā, kur 1919. gadā formējās Cēsu pulka skolnieku rota. 

No mākslīgiem bruģakmeņiem izliktas Latvijas kontūras, uz kuras guļus novietota plāksne ar Cēsu pulka Skolnieku rotas karogu un tekstu:

"Šajā vietā 1919. gada 26. maijā
dibināta Cēsu pulka Skolnieku rota"

Related stories

Cēsu kauju sākums, notikumu gaita un noslēgums

Gūtajai uzvarai Cēsu kaujās bija lemts kļūt par pagrieziena punktu latviešu un igauņu cīņā par savas valsts neatkarību. Šī uzvara pārvilka svītru Andrieva Niedras valdības un Vācijas ģenerāļa Rīdigera fon der Golca Baltijas iekarošanas plāniem. Tā vietā savu darbību Liepājā atjaunoja Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdība. 

Cēsu pulka Skolnieku rotas pieminekļa neparastais stāsts

1919. gada Cēsu kaujās piedalījās Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rota, kas kā kaujas vienība no 108 Valmieras un Cēsu skolu jauniešiem noformējās 5. jūnijā bijušajā Cēsu vācu proģimnāzijas telpās Dārza ielā (tagad Bērzaines iela 4).  Jau naktī no 5. uz 6. jūniju, kādu stundu pēc pusnakts, bija trauksme un rotai deva pavēli iziet uz pozīcijām. Rota izgāja līnijā Mācītājmuiža – Meijermuiža, kas skaitījās svarīgākais kaujas iecirknis.

Cēsu pulka skolnieku rotai veltītais piemineklis pie bijušā Līvu pagasta nama

1919. gada Cēsu kaujās piedalījās Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rota, kas kā kaujas vienība no 108 Valmieras un Cēsu skolu jauniešiem noformējās 5. jūnijā Cēsu proģimnāzijas telpās. Jau naktī no 5. uz 6. jūniju, kādu stundu pēc pusnakts, bija trauksme un rotai deva pavēli iziet uz pozīcijām. Rota izgāja līnijā Mācītājmuiža – Meijermuiža, kas skaitījās svarīgākais kaujas iecirknis.
Pirmajā kaujā vairākus skolniekus ievainoja, bet valmierietis Edgars Krieviņš no ļoti smaga ievainojuma vēderā tajā pašā dienā nomira. Viņu 13. jūnijā ar kareivisku godu apglabāja Valmieras Pilsētas kapos. Edgaru Krieviņu pēc nāves apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni.

Battle of Cesis on the shores of Amata

At the bridge over the Amata, a German Landeswehr attacks an Estonian armored train that has arrived for negotiations. Estonians open fire, Germans are beaten and the armored train returns to Cēsis.

Cēsis New Castle - walls where the security of the Latvian state has been created and identity documents are still protected

Cēsis New Castle was built on a military fortification - the ruins of a medieval castle. However, this is by no means the only military significance of the building.

About the National Patriot Chief Lieutenant Vili Gelbi

The fate of Senior Lieutenant Viļa Gelbe (1890-1919) reflects the difficult situation in the formation of our country and army, as well as in the evaluation of these events.
With the proclamation of the Latvian state on November 18, 1918, the War of Independence and the work of forming the armed forces also began. Vilis Gelbe, a naval lieutenant born in Kurzeme, was in the front ranks of Latvian volunteers.