Komandiera Hugo Helmaņa 1919. gada 3. decembra izlūkgājiens

Lielinieku sargposteņi Kriševā, Putranos un Nagļīšos atradās mūsu līnijai vistuvāk, kāpēc mūsu izlūki arī viņus bieži traucēja. Lai sekmīgāki aizsargātos, sarkanie nostādīja 2 lielgabalus Kristjinki sādžā, kurai iet cauri satiksmei ar aizmuguri izdevīgais Rogovkas lielcejš. Šie lielgabali jau sen mums bija kā dadzis acīs, sagādādami dažreiz nepatikšanas un neērtības. Vērojot mūsu nabadzību artilērijas ziņā modās skaudība. Šo sāpīgo robu tik drīz piepildīt nevarēja, jo labākie ieroči un lielākie spēki aizgāja uz rietumiem, cīņai par Latvijas brīvību pret uzbrucēju Bermontu. Tāpēc rūpes par apbruņošanos gulās uz mūsu pašu pleciem. No kā lai cita ņem, ja ne no pretinieka?! «Tavs ir mans, — bet mans paliek mans», kā komūnisti panāca ar saviem darbiem.

Caur 8. rotas 27. novembra izlūkošanu uzzināju, ka divi lielgabali atrodoties Kristjinki sādžā, kurus sedzot 40—60 cilvēki, bet Salkoviškos stāvot 20 ārrindnieki. Ievācis cik iespējams noteiktas ziņas, lūdzu savu tiešo priekšnieku, atļaut man noņemt sarkano bateriju. Bataljona komandieris, kapteinis Ērglis, deva savu atļauju. Turpat štābā, vairāku virsnieku klātbūtnē, sastādījām plānu. Iziet ienaidnieka aizmugurē izdotos samērā viegli, vajadzēja tikai uzmanīgi un ar lielu pacietību brist pa dziļo sniegu. Šo apstākli atradu par pārāk nogurdinošu. Pietrūktu arī nepieciešamās enerģijas pie baterijas izvešanas. Ilgi apsvēru dažādas varbūtības. Beidzot radās atrisinājums. Nodrošinot sevi uz šaurceļiem ar sargposteņiem pret apiešanu no aizmugures, mums bez trokšņa jāieņem pretinieka frontes punkts uz kāda tuvēja liel- ceļa un jānotur pret visiem ienaidnieka uzbrukumiem, lai galvenā operējošā grupa pie atkāpšanās varētu caur šiem «vārtiem» izvest iegūtās trofejas.

Kā tuvākais punkts krita svarā Naglīši, bet tur un apkārtnē sarkanie koncentrēja galvenos spēkus, tamdēļ šo virzienu atmetu. Atlika Svitene uz Strūžānu lielceļa. Ieņemt minēto sādžu un palikt viņā līdz manai atnākšanai, uzņēmās virsleitants Beijers, kurš, pateicoties biežiem izlūku gājieniem, labi pazina apkaimi. 22. novembrī Svieteņti sādžā viņš sagūstīja 17 sarkanarmiešus. Pēc uzdevuma pirmās daļas veikšanas mūsu galvenā grupa dotos uz Strūžāniem, kur vajadzēja izlikt apsardzību uz lielceļa, kas ved no turienes uz dienvidrietumiem pa paaugstinātu lieleelu: atstājot 7. rotas izlūkus Svietenos, mēs virzītos uz Kristjinki, no kurienes pēc uzdevuma izpildīšanas pa jau noieto ceļu atgrieztos caur Sviteni.

Bataljona komandieris piekrita plānam un sakām drudžaini gatavoties. 2. decembrī, plkst. 22.00, izejas punktā Viškuļos notika dzīva kustība. Šeit un otrā upes pusē, neatrazdami sev vietas, grūstīdamies brauca viens otram garām šķūtnieki; ragavas bija piekrautas ložmetējiem un patronām, mīnumetēju un viņa mīnām. No aizmugures arvienu plūda klāt jauni braucēji. Līdz pretiniekam ap 13 kilometri, tā tad kājām iešana lieka. No man uzticētās 8. rotas, gājienā piedalījās viens virsnieks un 46 kāreivji. No 7. rotas — komandieris ar vienu virsnieku un 20 kareivjiem.

Kad visi bija ieradušies, sasaucu virsniekus uz kopēju apspriedi, kurā vēlreiz iztirzājām visus jautājumus. Tad pavēlēju 7. rotai doties pa priekšu, pēc kam ar astoto tai sekoju.

Mūs apņēma lepnais Bikovas mežs ar savu drūmo skaistumu. Staltās priedes un egles nopietni klusas, tikai ga lotnes lēni čaloja un no viņu vieglās šūpošanas krita lejup sniega putekļi, kā balti ziedi, krizdami no zara uz zara. Pa slideno ziemas ceļu ātri tikām uz priekšu. Pie Svieteņu kapsētas, 1 1/2 klm no sādžas, virsleitnants Beijers sakārtoja savus kareivjus, izskaidroja viņiem uzdevumu un, pienācis man klāt, ziņoja, ka pāriešot lielinieku fronti un apņemšot no aizmugures Svieteni. Novēlējot daudz sekmju, sirsnīgi atvadījāmies. Izlūki viens pēc otra pazuda meža biezumā. No pretinieka puses izskanēja daži šāvieni, bet mēs tam nepiegriezām ne mazākās vērības. Sarkano postenis, kā no piedzīvojumiem novēroju, bieži vien izšauj kādas patronas un snauž; pēc brīža pamostas un dara to pašu, pierādīdams savu modrību. Tā tas turpinās līdz maiņai un. apmierināts par sava pienākuma izpildīšanu, viņš iet siltās telpās gulēt. Šoreiz tas, acīmredzot, bija tāpat, jo šaušana ar to arī aprobežojās.

Arī šie šāvieni apklusa un uz rīta pusi iestājās pilnīgs klusums. Gaidījām ar lielu nepacietību kādas divas stundas, bet no izsūtītiem izlūkiem nebij nekādu ziņu.

Uzdevu virsniekam ar 8 kareivjiem noskaidrot radušos stāvokli. Viņi jau bija aizgājuši, kad mums priekšā izcēlās īsa apšaudīšanās. Pavēlēju tūdaļ doties uz priekšu. Netāļu no sādžas  sastapu baru ļaužu. Tumsā nevarēju redzēt, kas tie tādi. Uz manu jautājumu pienāca kāds kareivis ar ziņojumu, ka virsleitnants Beijers uzdevumu izpildījis un saņēmis 12 gūstekņus, kurus vedot uz mājām.

Tagad nekavēdamies izgāju cauri Svietenei un virzījos tāļāk uz Strūžānu muižu, kur noliku apsardzību: 1 virsnieku un 8 kareivjus. Ceļā uz Kristjinkiem man ienāca prātā ideja. Šinī rajonā stāvošām krievu daļām, pēc pārnācēju nostāstiem, vajadzēja jau sen būt nomainītām no sarkanajiem latviešiem, un viņi gaidīja maiņu katru acumirkli. Kā būtu, ja mēs par tādiem uzdotos? Pēc manām domām, tam vajadzēja veikties! Tā tad — uz priekšu! Iepazīstināju kareivjus ar savu nodomu un guvu no viņu puses dzīvāko piekrišanu. Pa ceļam iegāju vienā otrā mājā, jautādams zemniekiem, kur atrodas sarkanie. Visur atbilde bija viena, ka līdz pašiem Kristjinkiem to neesot.

ledzīvotāji izturējās ļoti laipni, piedāvāja ēst un lūdza, lai mēs drīz vien atnākot viņus galīgi atpestīt no lielinieku jūga. Vairāki no kareivjiem bija vietējie un nevarēja nociesties neicsk rējuši kaut uz īsu acumirkli savās tēva mājās. Norisinājās aizgrābjoši skati: piederīgie, turēdami kareivjus ciešos apkampienos, ar asarām acīs, deva viņiem savu svētību tāļākām cīņām. Ievāktās ziņas izrādījās par pareizām, jo pretinieku nekur ceļā nesastapām. Deviņos no rīta, 50 soļus no Kristjinkiem, sakārtoju ļaudis vienā rindā un šautenes pavēlēju turēt siksnās uz pleca, vajadzības gadījumā lai rauj nost un laiž darbā. Bijām jau pie pirmām sādžas mājam. Pretim nācq kāds sarkanarmietis. "Kuda idieš?" "Na nabļudateļni punkt," viņš mierīgi atbildēja un, domādams, ka mēs savējie, gribēja paiet garām. Viņš nevarēja ne apķerties, kad bija jau atbruņots. Jautāju viņam: «Cik cilvēku stāv Kristjinkos?» — «140 vīri!" nāca gūstekņa negaidītā atbilde. Kā manīju, kareivjiem saplaka duša: tie sāka savā starpā čukstēties un daudziem lasīju acīs bailes. Biju pats pārsteigts par lielo skaitu, bet ātri apķēros. "Vrojš krasnokožīīj, zdjesj toļko 40 čelovek!" sarkanam bargi teicu, gribēdams pacelt savu ļaužu gara stāvokli. Tas nobijies stostījās: "Tak točno 40 čelovek!" Mans aprēķins bija pareizs: kareivji nomierinājās. Tagad nedrīkstēja nevienas minūtes kavēties. Sarkanos vajadzēja ātri un pilnīgi pārsteigt, tiem nedodot iespēju pretoties. Soļojām aukstasinīgi iekšā Kristjinkos. Savējiem stingri piekodināju neapstāties un pilnīgi mierīgi turpināt gājienu. Pie logiem saskrējušie lielinieki neuzticīgi lūkojās uz mums. Daži iznāca laukā un prasīja, no kādas daļas mēs esot. Atbildējām, ka esam latviešu «maiņa». Sarkanie palika ārkārtīgi priecīgi un sāka pat lēkāt no priekiem. Arī citi parādījās uz ielas. Liku viņus aplenkt un sagūstīt. Taču dažiem palaimējās izmukt un paziņot pārējiem, jo no otra gala atskanēja šāviens. Redzēdami, ka pretinieks salasās mazās grupās un sāk mūs apšaudīt, mēs no savas puses atklājām niknu uguni un ķēdē izgājām cauri sādžai, aiz kuras, 100 soļu attālumā pie pakalniņa, kur stāvēja baterija, sarkanie mūs gatavojās saņemt ar. lielgabalu un ložmetēju uguni. Paguvām ātri izlaist labi mērķētu mīnu, kura sprāga apmēram 5 soļu attālumā no baterijas, un ar skaļiem kaujas saucieniem skrējām baterijai virsū. Lielinieki no mīnas sprādziena un mūsu drosmes galīgi apjuka un, pamezdami ieročus, — daudzi pusapģērbti, daži pat bez virsbiksēm un cepurēm, kailām kājām, — mēģināja sasniegt krūmus, lai izvairītos no gūsta. Mūsu pat šautenes darbojās bez apstāšanās un lielāko daļu no bēgošiem ievainoja. Saskaitīt un salasīt bagātīgo kara laupījumu nebija viegli, un tas prasīja daudz laika. Baterijas zirgus piejūdzām pie lielgabaliem, apsedlojām jājamos un «rekvizējām» visus zemniekus šķūtīs.

Kareivji piepildīja somas ar patronām, iekrāva iegūtās mantas ragavās un paņēmuši līdz 15 neievainotus gūstekņus, traucāmies atpakaļ. Kamēr uzturējāmies Kristjinkos, sarkanie savilkās no Duļinas, Karolišiem un citām apkārtējām sādžām, aizņemdami ceļu starp Pintaniem un Salkovišiem. Ar šo pretinieku mēs tagad sastapāmies.

Uznāca ļoti kritisks brīdis: izvērtu savus ļaudis ķēdē. Šo skaisto skatu nekad neaizmirsīšu: mūsu brašie karavīri, neskatoties uz sarkano sīvu pretošanos, izlietoja aizsargāšanai katru priekšmetu un lēni, bet neatlaidīgi spieda pretinieku soli pa solim atpakaļ. Gūstekņi uz manu pavēli, palīdzēja mums kliegt urra, kas uz ienaidnieku atstāja vēl lielāku iespaidu. Lai gan stāvoklis bijā nopietns, tomēr nevarēju nesmiesies, vērodams, cik centīgi mani sarkanie palīdzēja ar savu kliegšanu atspiest viņu biedrus.

Izsitušies līdz Strūžāniem savvienojāmies ar tur atstāto apsardzību un kopā devāmies uz Svieteni. Netāļu no sādžas, priecādamies par mūsu uzvaru. Nāca pretim virsreitnants Beijers. Rādīdams uz nošauto sarkano, viņš piezīmēja, ka arī viņi neesot pa to laiku slinkojuši, bet atsituši uz Duļino ce|a ienaidnieka ķēdi. Saņemdami 1 gūstekni un 10 šautenes. Uzaicināju viņu sev izvēlēties kādu jājamo zirgu, lai nebūtu jāiet kājām. Viņš pašlaik taisījās kapt sedlos, kad piepeši no jauna sākas svina lietus. Lielinieku kavaleristi kopā ar kājniekiem, pienāca no austrumiem uz 400—500 soļiem un mēģināja mums atņemt kara laupījumu, bet velti. Uz manu pavēli daļa kareivju, zem sprāgstošu ložu krusas, ar gūstekņu palīdzību veda uz sādžu zirgus ar trofejām; citi sagulās un sedza atkāpšanos ar niknu uguni; daudzi šāvā, stāvēdami kājās. Bez zaudējumiem, izņemot 2 viegli ievainotus, drīz iegājām mežā. Kareivjiem piekodināju vairs nešaut, lai ienaidnieks nevarētu spriest, cik tāļu no viņa atrodamies. Baidīdamies mums sekot, sarkanie drīz palika tāļu iepakaļ.

Atgriežoties uz mājām prātojām, vai izdosies pārvest lielgabalus pāri upei, jo ledus vēl likās diezgan šaubīgs. Šīs bažas izrādījās par pilnīgi nepamatotām; lielgabali, bez jebkāda nelaimes gadījuma, pārbrauca dārdēdami. Beigās vēl mazs notikums. Savā frontes rajonā ieradāmies plkst. 15.00. Jāju uz bataljona štābu. Rokās turēju, pie koka piesietu, mūsu kaujas ieguvumu — sarkano karogu. Viņš lepni plivinājās pa gaisu un uz viņa ar lieliem, pamatīgiem burtiem uzraksts: „V jedineniji sila!"