Komandiera Hugo Helmaņa 1919. gada 11. oktobra izlūkgājiens

Dabūjuši mēnesi atpakaļ mazu pārmācību, un, redzēdami, ka latvju karavīriem nekas nav par grūtu, lai tiktu klāt ienaidniekam, lielinieki uz priekšu nodomāja būt uzmanīgāki.

Pēc pārnācēju nostāstiem, sarkanie latviešu strēlnieki nomainīti ar 4. kājnieku pulka daļām; spārni tagad tiekot kārtīgi apsargāti ar novērošanas posteņiem un stundeniekiem.

Tādam nolūkam arī nostādīti Starij Dvorā divi lielgabali, kurus sedzot 30 cilvēki. Šī spēka koncentrēšana esot vērsta pret varbūtēju mūsu jaunu «desantu» izcelšanu. Bet par nelaimi pretinieks izdarīja rēķinu bez saimnieka un novērtēja mūs par zemu.

levācis cik iespējams sīkas ziņas, tūdaļ nolēmu. «Baterija mums jānoņem!»

Nekavējoties sastādīju operācijas plānu. Nolēmu pabraukt gar Aiviekstes upes izteku un izkāpt ezera ziemeļaustrumu krastā, kur izdevīgāka piestāšanās; no turienes pārbrist purvu un iziet uz ceļa Starij Dvor-Sola, kur atstāt novērošanas po- steni; tālāk apņemt Starij Dvor no aizmugures, izlikt apsardzību uz ceļiem Starij Dvor-Juchnovi un Starij Dvor-Ivdiņi, pēc kam ar pārējiem ieņemt bateriju. Uz manu pavēli tika sagatavotas 7 laivas. Izvēlējos no rotas vienu virsnieku ar 27 kareivjiem un vācu sistēmas vieglo ložmetēju.

Pec agrāk aprakstītiem sagatavošanas darbiem, 10. oktobrī plkst. 21.00 uzsākām gājienu.

Netraucēti izcēlāmies ezera ziemeļaustrumu malā, kur palika laivu uzraudzībai 3 kareivji. Mūs pārējos drūmais purvs drīz saņēma savos pretīgos apkampienos. Ziemas tuvošanās jau lika sevi manīt ar vieglu salnu. Viņas uzticīgais pavadonis, bezbēdīgi postošais ziemeļvējš, kaukdams klejoja pa bēdīgo, izmirušo līdzenumu, kurš tikai vasarā pieņem mazliet pievilcīgāku izskatu.

Nakts tumsā ar pūlēm varēja izšķirt vistuvākos priekšmetus. Daži kareivji, vietējie latgalieši, zināja šo apvidu ļoti labi, tamdēļ uzticējāmies viņu vadībai. Pirmos kilometrus nogājām samērā ātri, iegrimdami tikai zābakiem, bet jo tālāk, jo palika neizturamāk. Atkārtojās 6. septembra grūtības. Piekodināju kareivjiem turēties cieši kopā, jo tumsā noklīst nebija brīnums.

Brālīgi, pēc kārtas tika padots līdzpaņemtais ložmetējs ar viņa piederumiem — lentu kastēm. Bieži paspruka kādam iegrimušam apspiests izsauciens, vai atkal sirdi atvieglinošā lamāšanās; piesteidzās citi neilga kņada un uz kājām nostādītais atkal apmierinājās, no jauna piebiedrodamies gājiena rindai. Tā neatlaidīgi traukdamies uz priekšu, ar neaprakstāmu pacietību iekarojām soli pēc soļa.

Katrai lietai kādreiz gals, — ari mūsu vienmuļīgai purva maisīšanai... Uzelpojām brīvāki, jo muklājs manāmi samazinājās. Beidzot uzdūrāmies uz ceļa, — vedēji savu uzdevumu bija labi izpildījuši. Neaizmirstami palika atmiņa asais kontrasts, — aiz muguras bezgalīgais bet šeit un tālāk — cieta zeme. Tuvējā mežiņā drusku atpūtinājām nogurušos locekļus. Atļāvu «uzvilkt» beidzamo «dūmu», bet slēpjot saujā, kā to dara nerātni skolnieki.

Pa to staipu nozīmēju trīs cilvēkus šinī vietā paliekošam novērošanas postenim. 11 minūtes vēlāk sākām apiet Starij Dvoru no aizmugures. Ceļš uz Juchnoviem tika apsargāts no otra novērošanas posteņa, kurā bija 3 cilvēki. Pienākuši uz 300 soliem pie Kvapaniem, ieraudzījām sarkano posteni, kurš bija atspiedies pie koka un, kā redzams, snauda. Divi kareivji uz manu pavēli pielīda viņam no muguras un to sagūstīja bez mazākā trokšņa. Sarkano steidzoši nopratinot, uzzināju, ka Starij Dvorā pie lielgabaliem ir 20 cilvēki, bet pārējie uz posteņiem un Kvapanu krogā.

Nākošais pretinieka postenis mūs jau bija pamanījis un vairāk reizes izšāva. Priekš domāšanas neatlika vairs laika. Virsniekam ar 9 kareivjiem uzdevu ieņemt krogu, bet pats ar pārējiem ar joni drāzāmies baterijai virsu. lelencām māju, kurā gulēja artileristi, atrāvām durvis un iztraucējām sarkanarmiešus ar savu «nepieklājību» no saldā miega. Viņus sagūstīt bija acumirkļa darbs.

Steidzoši nosūtīju novērošanas posteni uz Ivdiņu ceļa. Zēni gavilēja par lielgabalu iegūšanu. Drīz atskrēja aizelsušies kareivji un ziņoja, ka krogs esot neieņemams: «iekšā esot komūnisti un izrādot reti sīvu pretošanos: metot pa logiem rokas granātas un nepadodoties.» Mūsējie, aizslēpušies aiz tuvējām siena kaudzēm, gaidot tālākus rīkojumus. Mani pārņēma dusmas un īgnums. Pirmām sarkano artileristam pavēlēju pagriezt lielgabala stobru uz krogu un līdz 50 soļu attāluma dažus lādiņus uz logiem: pēdējie sagruva līdz ar daļu sienas. lekšā viss apklusa. Pie skrējām klāt, iesviedām rokas granātas un, nogaidījuši viņu sprādzienus, gājām iekšā. Uz grīdas gulēja granātu nosistie komunisti. Trīs dzīvie pa otro pusi izbēga, bet mūsējie viņus nošāva.

Bija jau rīts, pulkstens rādīja pus septiņi. Atgriežoties pie baterijas, redzu dažus kareivjus aplūkojam kādu no gūstekņiem un dzirdēju sakām: "ķīnieitis".  Nebija vairs noslēpums, ka mūsu kaimiņu igauņu frontē uzbrūk ar kokaīnu apdullinātas fanātiskas ķīniešu karaspēka daļas. Mums pretim viņi vēl nebija redzēti: tāpēc paliku ļoti ziņkārīgs un piegāju klāt. Aziāts vārda pilnā nozīmē: dzeltena kaulaina seja, ar plakanu iespiestu degunu un iegarenām mongoļu acīm. Lūkoju ar viņu runāt pa krieviski, bet viņš palika mēms kā kaps. Tad parādīju ar pirkstu uz lielgabalu un to ielādēju. Ķīnietis instinktīvi uzminēja manas domas, pats pagrieza lielgabala stobru uz Ivdiņiem, sāka rādīt ar rokām, ka uz turieni jāmērķē un nenogaidījis nekādus norādījumus, izšāva vairākus lādiņus. Ar šā pakalpīgā artilerista palīdzību, izpildīju nodoma pirmo daļu. Mans nodoms bija: izšaut visus lādiņus uz Ivdiņiem, Juchnoviem un Dirvāniem, pēc kam lielgabalus pataisīt lietošanai nederīgus, jo purva dēļ viņiem tā kā ta bija. jāpaliek lielinieku rokās. Tad nāca otrs uzdevums. Izņēmām abiem lielgabaliem atslēgas, pārējās daļas saspridzinājām ar rokas granātām, bet riteņus sadragājām. Ar signālu liku atgriezties novērošanas posteņiem. Saskaitot savējos, atradu vienu viegli ievainotu un vienu bez vēsts pazudušu. Vēlāk uzzināju, ka viņš ar nolūku bija palicis, lai pārietu pie sarkaniem. Kaujas uzdevums beidzās. Nokomandēja sarkanarmiešiem: "Stroisja" — "Po porjadku nomerov rasčitaisja!" Atskanēja: "Pervij, vtoroi, tretjij"v. t. t. līdz "ģevjati polni", tā tad 18 gūstekņi.

Savākuši iegūtās trofejas, devāmies mājup. Kaut gan mūs nesa uzvaras prieka jūtas, kuras lika skatīties pāri daudzām nepatikšanām, taru mokas pie purva otrreizējās pārbrišanas ar to nemazinājās. Dubļainās peļķes, pārklātas ar plānu spīdošu ledus kārtu, drusku atvēsināja mūsu sakarsušos prātus un, iebrienot purva, sasilušās kājas no jauna iegrima aukstā duļķī. Pa visu ķermeni skrēja drebuli kā drudzī. Arī tas tikapārciests. Laivas atradām uz mums jau gaidot. Tagad pienāca lielā galvas lauzīšana. Mūsu rīcībā bija tikai septiņas laivas braukšanai pa četriem, bet mēs bijām, ieskaitot gūstekņus, 46 cilvēki; bez tam naca klāt ieroci, munīcija un citas trofejas. Sadalīju ļaudis un mantas pa laivām, skatoties pēc viņu platuma, garuma un dziļuma.

Pārpildītās laivas tik dziļi grima ezerā, ka ūdens katru minūti draudēja smelties pāri malām; neviens, izņemot airētājus, nedrīkstēja kustēties. Braucām visu laiku gar krastu, caur biezajiem stiebriem. Ezera vidū mēs būtu nogājuši dibenā, jo tur staigāja vējš, saceldams prāvus viļņus. Izmirkušās kājas kļuva pilnīgi nejūtīgas. Āboliņos atgriezāmies plkst. 10.00