Kara noziegums Mazajos Batos 1944. gada 27. maijā

Stāsti

Mazo Batu iedzīvotājs Stepans Laganovskis: "Tajā šķūnīs sadega mana māsa. Par to es dabūju zināt no otras māsas, jo biju iesaukts, karā nodienēju 18 mēnešus. Kad pārnācu, mana māsa Tekla, viņas vīrs Meikuls un Veronika Miškina jau bija nogalināti. Mūsu māte palika dzīva tikai tāpēc, ka toreiz dzīvoja kaimiņos – Bandarovas sādžā. Partizāni dzīvoja ap 300 m no tā šķūņa, kur vēlāk sadedzināja manus radus. Pirms tam, ziemā māsas Teklas vīra Mihaila Krupņika saimniecībā vācieši aplenca un pēc tam sadedzināja kādus desmit krievu partizānus. Bet pēc tam nāca cietsirdīga izrēķināšanās. Tā varēja būt Vasarsvētku sestdiena. Manas māsas vīrs taisīja samagonku, kad ienāca formā tērpti vīri. Viņi aplenca sādžu un sadzina visus manas māsas vīra šķūnī. Kas neaizbēga, to sadedzināja – tur sadega vai tika nošauti Šķirmanti, Buļu ģimene un arī mans māsas vīrs Meikuls Krupņiks, māsa Tekla Krupņika, kura toreiz bija stāvoklī. Viņa gan mēģinājusi bēgt, bet partizāni bija noķēruši un iemetuši viņu degošajā dzīvojamā mājā, teikuši – tavā rijā sadega partizāni, tikpat daudz cilvēku lai sadeg tagad."

Strauvenkas iedzīvotāja Marija Linuža: "Kononovi bija Straujas iedzīvotāji. Es vēl labi atceros Vasilija Kononva vecākus – abi bija godīgi un kārtīgi, strādīgi cilvēki. Pie viņiem gājām linu talkās, arī uzdancojām. Atceros arī pašu Kononovu, bet toreiz, kad es tur linus plūcu, viņš gan vēl bija pavisam mazs puika. Pēc tam kara laikā viņu vairs neesmu redzējusi. Zinu to, ko visi cilvēki stāstīja, – varēja būt Vasaras svētku sestdiena. Partizāni atnākuši tādā laikā, kad saulīte jau gabalā, bija aplenkuši sādžu. Mēs no sava pagalma redzējām tikai lielus dūmus. Pēc tam visus apglabāja Salaju kapos. Daļu cilvēku sadedzināja, daļu nošāva, bet daudz šaut toreiz nevarēja, jo turpat netālu atradās robežsargi un vācieši arī nebija tālu, tie varēja izdzirdēt. Pirms šīs traģēdijas kādā ziemas vakarā Teklas un viņas vīra Meikula Krupņika saimniecībā ienākuši partizāni – kādi desmit cilvēki un lūguši saimniekam atļauju pasildīties viņa nesen izkurinātajā rijā. Saimnieks to arī atļāvis, neļaut nevarēja, jo viņš baidījies no partizāniem. Viņš esot domājis, ka viņam tikpat gals klāt – ja vācieši uzzinās, iznīcinās viņa ģimeni un visu sādžu, jo toreiz pēc likumiem par tādu slēpšanu draudēja neizbēgama nāve. Viņš negribējis ziņot, bet bijis bail. Tāpēc viņš paziņojis vāciešiem, ka rijā ir partizāni. Tad saskrējuši vācieši un saukuši, lai partizāni nāk ārā, bet neviens neatsaucies. Vācieši sākuši šaut ar degošajām lodēm – rija nodegusi. Vai tur kāds bija iekšā vai tomēr aizbēga – to es nezinu. Kad partizāni ieradās ap Vasaras svētkiem, Tekla lūgusies, lai atstāj dzīvu, jo viņa nevienam neko neesot stāstījusi. Taču viņi neapžēlojās par sievieti – tā Tekla sadega kopā ar gaidāmo bērnu."

Mazo Batu kara noziegums

1944. gada 27. maijā Mazo Batu ciemā ieradās Vasilija Konova komandētā diversantu specgrupa un nogalināja deviņus ciema iedzīvotājus – Bernardu Šķirmantu, Julianu Šķirmantu, Vladislavu Šķirmantu, Gelentu Šķirmanti, Ambrožu Buļu, Modestu Krupņiku, Meikuli Krupņiku, Veroniku Krupņiku un Teklu Krupņiku.

Vasilijs Kononovs dzimis 1923. gada 1. janvārī Straujas ciemā. 1941. gada vasarā atkāpās kopā ar Sarkano armiju uz PSRS teritoriju. 1942. gadā mobilizēts Sarkanajā armijā un izgājis īpašu diversantu apmācību. 1943. gada 23. jūnija naktī V. Kononova grupa tika nogādāta nacistiskās Vācijas okupētās Baltkrievijas teritorijā, kur darbojās Viļa Samsona komandētās 1. latviešu partizānu brigādes sastāvā. Pēc Otrā pasaules kara turpināja darbību dažādās LPSR milicijas institūcijās, līdz 1988. gadā aizgāja pensijā.

Par ieganstu kara nozieguma veikšanai V. Kononovs izmantoja 1944. gada 29. februārī Meikula Krupņika mājās notikušo kauju, kad vācu okupācijas vara karaspēka vienības iznīcināja 12 PSRS Aizsardzības tautas komisariāta pretizlūkošanas pārvaldes “SMERŠ” majora Konstantīna Čugunova grupas kaujiniekus.

1998. gadā Latvijas Republikas Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs ierosināja krimināllietu pret Vasiliju Kononovu par iespējamu kara noziegumu. Tiesvedības laikā vairākās instancēs V. Kononovu gan notiesāja, gan attaisnoja, līdz 2004. gadā Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta kā augstāka instance atzina un Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts vēlāk galīgi apstiprināja, ka V. Kononovs ir vainojams kara noziegumos. 2004. gada 27. augustā V. Kononovs iesniedza prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), kura 2008. gada 24. jūlija spriedumā atzina, ka attiecībā pret V. Kononovu pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7. pantu, tomēr jau tā paša gada 14. oktobrī Latvijas puse iesniedza apelāciju ECT Lielajā palātā. 2010. gada 17. maijā tā ar 14 balsīm pret 3 nosprieda, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7. pantu nav pārkāpts.