Ilūkstes partizānu pulka gaitas

Savas cīnītāju gaitas pret boļševikiem es sāku 1943.gadā latviešu leģiona rindās. 1944.gadā beidzu instruktoru skolu Ļubļanā, Dienvidslāvijā. 1944.gada jūlijā atgriezos Jelgavas apriņķī, Lielaucē, kur mani iedalīja jauniesaucamo apmācības bataljonā. Kad sākās krievu uzbrukums Jelgavai, visi piedalījāmies Jelgavas aizstāvēšanas kaujās. Pēc tam daudzi no mums atradās ienaidnieka aizmugurē. Paslepšus devos uz savām dzimtajām mājām Ilūkstes apriņķa Rubenes pagastā.

Sākumā dezertieri dzīvoja savās mājās, vienīgi paslēpās tajos brīžos, kad parādījās kāds no sarkanajiem okšķeriem. Tie vīri, kuru mājas atradās klajumā, aizgāja uz lielo mežu un sāka organizēties partizānu grupās.

Pamazām sākām viens otru apzināt. Tuvojas ziema. Būvējām bunkurus 10 -15 cilvēku lielām partizānu grupām. Partizāni pamazām sāka aktivizēties un nevairījās no bruņotām sadursmēm ar “istrebiķeļiem” un nelielām čekistu vienībām. Partizāni likvidēja pašus aktīvākos jaunās varas pakalpiņus un kangarus.

Ziemas vidū pēc kāda nodevēja norādes labi bruņota čekistu vienība ielenca vienu no mūsu partizānu bunkuriem. Partizāni izšķīrās par strauju un riskantu prettriecienu. Ienaidnieks to negaidīja, visa grupa bez zaudējumiem izgāja no aplenkuma. Uz pavasara pusi prāva čekistu grupa pajūgos izbrauca no Dvietes uz Cukuriņiem. Viņu mērķis bija terorizēt un aplaupīt partizānu piederīgos. Mēs šai laupītāju un marodieru grupai atpakaļceļā  negaidīti uzbrukām. Īsās, bet nežēlīgās kaujas rezultātā savā bāzē Dvietē neatgriezās ne viens no sarkanzvaigžņotajiem. Mūsu partizānu apbruņojums papildinājās ar divām patšautenēm, automātiem un citiem ieročiem.

1945.gada pavasarī mežabrāļu dzīve kļuva aizvien rosīgāka. Tiesa, mēs vēl nebijām pietiekami organizēti, taču labi pazinām visus tos, kuri dzīvoja lielā meža bunkuros.1945.gada maijā no Latgales pie manis ieradās kāds man labi pazīstams partizāns. Kopā ar viņu bija Staņislavs Urbāns. Aptuveni pēc nedēļas Staņislavs Urbāns lūdza noorganizēt tikšanos ar lielajā mežā dzīvojošām partizānu grupām. S.Urbāns lielajā mežā aicināja nodibināt Ilūkstes partizānu pulku. Mani viņš lūdza uzņemties jaundibinātā partizānu pulka štāba priekšnieka pienākumus. No šī brīža tad arī sakās mūsu kopīgais ceļš. Grupu apvienošana partizānu pulkā sekmēja pretošanās kustības tālāku attīstību.

Čekisti ar dažādu “stukaču ”palīdzību vāca ziņas par mūsu bunkura dislokāciju un ar sava karaspēka un istrebiķeļu bataljoniem centās mūsu atbalsta punktus likvidēt.

1945.gada vasarā mums bija kopēja akcija ar Bebrenes pagasta partizāniem un lietuviešu mežabrāļiem. Kaujā dzīvību zaudēja četri mūsu biedri. Pēc Dunavas kaujas Susējas[A1] -Slotes partizāni gribēja ieņemt Susejas ciemu padomi. Taču šis nodoms neizdevās, jo čekistiem piesteidzās palīgspēki. Zaudējuši četrus kritušos, partizāni bija spiesti atkāpties.

1945.gada augustā mūsu pulka vīri uzbruka Dvietes ciema padomei. Apšaudē gāja bojā divi milicijas darbinieki. Mūsu guvums bija 10 šautenes un automāts. Vēlāk tika ieņemta Zariņu ciemu padome un vairāki citi jaunās padomju varas iestādījumi.

Novembrī notika kauja, kurā Sudrabiņa grupai negaidīti uzbruka čekistu vienība. Svaigajā sniegā okšķeriem bija izdevies sazīmēt pēdas, kuras veda uz partizānu bunkuru. Cīņā vienu partizānu smagi ievainoja un viņš pēc dažām dienām nomira. Čekisti cīņas vietā pameta 5 kritušos un piecus automātus. Nākamajā dienā ienaidnieks ar krietni lielākiem spēkiem virzījās uz priekšu un uzdūrās mūsu štāba rotas apmetnei. Pēc neliela prettrieciena mēs atkāpāmies dziļāk mežā, jo iesaistīties nopietnā kaujā ar armiju nebija mūsu spēkos. Zaudējām vienu kritušo.

Susējas mežā ienaidnieki ielenca mūsu partizānu apmetni. Kārtējo reizi ienaidnieku uz mūsu pēdām uzvedis nodevējs. Pateicoties vienības komandiera Alberta Kaminska atjautībai un personīgai varonībai, visi partizāni izglābās, taču komandieris sedzot atkāpšanos krita. Elkšņu –Aknīstes mežā nodevības rezultātā čekisti partizānu apmetnē iznīcināja visus mežabrāļus.

Gandrīz visus partizānus, kuri bija legalizējušies, arestēja un izsūtīja uz Gulaga vergu nometnēm. 1949.gada 25.martā uz Sibīriju deportēja visu nacionālo partizānu ģimenes un viņu atbalstītājus. Arī es tiku apcietināts un notiesāts uz 25 gadiem Gulagā bez tiesībām jebkad atgriezties savā Tēvzemē.         

 [A1]Susējas?