Rīgas atbrīvošana no lieliniekiem 1919.gads
I Wars of Independence

Noslēdzoties 1. pasaules karam, visu Latviju kontrolēja vācu 8. armija. Šādos apstākļos 1918. gada 18. novembrī Rīgā pasludināja neatkarīgu Latvijas Republiku. Jau dažas dienas vēlāk sākās Padomju Krievijas Sarkanās armijas iebrukums. Tā iesākās nepilnus divus gadus ilgas cīņas jeb Latvijas Neatkarības karš.

1918.gada decembrī Latvijas teritorijā ienāca Krievijas lielinieku Sarkanā armija. Lai gan vārdos lielinieki atzina tautu pašnoteikšanās tiesības, savos darbos viņi ar militāra spēka palīdzību centās saglabāt Krievijas teritorijas nedalāmību. Sarkanās armijas sastāvā Latvijā atgriezās arī latviešu strēlnieku vienības. Atrauti no dzimtenes, viņi nesaprata Latvijā notiekošās pārvērtības un domāja, ka cīnīsies pret vāciešiem. Līdzi karaspēkam nāca arī Maskavā noorganizētā latviešu lielinieku valdība ar Ļeņina līdzgaitnieku Pēteri Stučku priekšgalā. Lielinieku kontrolē nonāca lielākā daļa Latvijas teritorijas, izņemot Liepājas apkārtni.

1919.gada 3.janvāra pievakarē Rīgā ienāca Padomju Latvijas armijas pirmās vienības. Lieliniekiem tuvojoties Rīgai, kaujās iesaistījās Baltijas landesvēra vācu vienības. 1919. gada 3. martā pretlielinieciskie spēki uzsāka uzbrukumu Kurzemes frontē. Jau 15. martā Landesvērs ieņēma Tukumu un 18.martā Jelgavu. Jelgavas ieņemšana nostādīja Padomju Latviju uz sabrukuma sliekšņa. Lielinieki darīja visu iespējamo, lai nosargātu savu varu Latvijā. Armijas papildināšanas nolūkos viņu uzsāka vispārēju mobilizāciju, iesaucot visus Latvijā palikušos karot spējīgos vīriešus.

1919. gada 22. maija agrā rītā pretlielinieciskie spēki pārgāja uzbrukumā Rīgas frontē. Vāji apgādāto, apmācīto un demoralizēto Padomju Latvijas armijas pulku pretestība ātri tika salauzta. Latviešu strēlnieku pulki izrādīja tikai simbolisku pretestību ienaidniekam un bēga no kaujas lauka. Liela daļa strēlnieku padevās vai dezertēja no savām vienībām. Jau tās pašas dienas agrā pēcpusdienā pirmās Landesvēra vienības sasniedza Rīgu.

Ielu kaujas Rīgā turpinājās līdz 22. maija rītam. Atsevišķas bruņotu lielinieku, miliču un nelielas karaspēka vienības centās aizkavēt Landesvēra un Dzelzs divīzijas virzīšanos uz priekšu. Pilsētu lielā steigā pameta arī padomju iestādes un to darbinieki. Viņu bēgšanu bieži pavadīja šāvieni no māju logiem. 23. maijā pēdējās lielinieku vienības atkāpās aiz Juglas. Šajā pat laikā Rīgā ienāca Jāņa Baloža komandētā Atsevišķā latviešu brigāde, kura bija aizkavējusies kaujās ar lieliniekiem ziemeļrietumos no Rīgas.

Pēc 22. maija kaujām Rīgas ielās palika vairāk nekā divsimt kritušu lielinieku. Turpmākajās dienās pilsētā izvērtās uzvarētāju represijas pret lieliniekiem, kuri bija palikuši pilsētā un personām, kuras turēja aizdomās par sadarbību ar viņiem. Sākās tā sauktais „Baltais terors”. Šajās represijās cieta daudz nevainīgu cilvēku un tām bija izteikti etnisks raksturs – gandrīz visi cietušie bija latvieši. „Baltā terora” Rīgā precīzs upuru skaits nav zināms. To aplēses svārstās no 500-700 līdz pat 5000 cilvēku.

 

More information sources

1. Dvēseļu putenis. Digitālais muzejs. Pieejams: https://www.dveseluputenis.lv/lv/laika-skala/notikums/111/pretlielinieciskie-speki-ienem-rigu/ [skatīts: 08.05.2021.].

2. Ciganovs J. 1918.-1920. Atbrīvošanas cīņas, 15.12.2010. Pieejams: https://www.sargs.lv/lv/latvijas-neatkaribas-kars/2010-12-15/1918-1920-atbrivosanas-cinas [skatīts: 08.05.2021.].

3. Nacionālo bruņoto spēku tīmekļa vietne. Pieejams: https://www.mil.lv/lv/latvijas-neatkaribas-kars [skatīts 08.05.2021.].