Trešā atmoda vai Dziesmotā revolūcija (1987 - 1991)
Restored Independance, IV Soviet occupation

Trešā atmoda jeb Dziesmotā revolūcija — sabiedriska kustība, kas noveda pie Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā.

Dziesmotā revolūcija (Latvijā arī Trešā Atmoda) bija laika posms Baltijas valstu (Latvija, Lietuva, Igaunija) vēsturē starp 1986. un 1991. gadu, kas beidzās ar pilnīgu valstiskās neatkarības atjaunošanu visās trijās valstīs. Nacionālās Atmodas kustības sākumā 1987. gada vasarā un rudenī notika ar PSRS totalitārismu Latvijā neapmierinātās sabiedrības daļas publiski protesti, kas sakrita ar Latvijas vēsturei nozīmīgiem datumiem. 1987. gada 14. jūnijā sabiedriskā kustība “Helsinki-86” organizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa Rīgā 1941. gada jūnija deportāciju upuru piemiņai, ko varas iestādes centās izjaukt ar riteņbraukšanas sacensībām. Latvijas Komunistiskās partijas CK un tai paklausīgie varas pārstāvji bija arī pret 1987. gada 23. augusta un 18. novembra tautas pasākumiem pie Brīvības pieminekļa.

1988. gada 1. un  2. jūnijā Rīgā notika Radošo savienību plēnums, kurā laikraksta “Cīņa” un televīzijas politisko notikumu komentētājs Mavriks Vulfsons kā pirmais atklāti nolasīja 1939. gada Molotova-Ribentropa pakta slepenos protokolus un publiskoja Latvijas okupācijas faktu. 14.jūnijā notika tautas mītiņš pie Politiskās izglītības nama un gājiens uz Brāļu kapiem, kura priekšgalā pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara cauri Rīgai nesa sarkanbaltsarkano karogu. No 10. līdz 17. jūlijam Rīgā un citviet Latvijā patriotiskā noskaņojumā notika Folkloras festivāls BALTICA. 7. oktobrī Mežaparkā notika Tautas manifestācija Latvijas valsts simbolikas atjaunošanai. 1988. gada 8. un 9. oktobrī Politiskās izglītības namā notika Latvijas Tautas frontes pirmais kongress, kurā par pirmo LTF vadītāju ievēlēja publicistu Daini Īvānu.

1989. gada 31. maijā LTF valde aicināja sākt diskusiju par pilnīgu Latvijas valstisko neatkarību. 28. jūlijā LPSR Augstākā padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas PSR suverenitāti, kurā Latvijas PSR likumdošana tika pasludināta pārāka pār PSRS likumdošanu. 23. augustā notika tautas akcija “Baltijas ceļš” pret Ribentropa-Molotova paktu un tā sekām, kad apmēram divi miljoni cilvēku, sadevušies rokās, vismaz 15 minūtes veidoja apmēram 670 km garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas. 1989. gada 7. un 8. oktobrī notika LTF 2. kongress, kas deklarēja kursu uz Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu.

1990. gada 18. martā notika Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas, kurās lielāko atbalstu guva LTF izvirzītie kandidāti. 1990. gada 4. maijā Latvijas Augstākā padome pieņēma Deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.

Sakarā ar civiliedzīvotāju apšaušanu pie TV ēkas Viļņā 1991. gada 13. janvārī notika Latvijas tautas manifestācija Daugavmalā, kurā piedalījās ap 500 000 cilvēku ar Latvijas valsts karogiem. Sākot no 13. janvārī Rīgā vairākās vietās no dzelzsbetona blokiem uzcēla barikādes, tādejādi iesākot barikāžu laiku Latvijā. Barikāžu laiks ir vēsturisks apzīmējums 1990. gada 4.maijā atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības pasākumiem, kas tika organizēti Rīgā un citās Latvijas pilsētās no 1991.gada 13.līdz 27.janvārim. 1991. gada 19.- 21. augustā t.s. Valsts Ārkārtējā stāvokļa komiteja pārņēma varu Maskavā. 21. augustā OMON vienības Vecrīgā uzbruka barikādēm pie Saeimas nama, Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma paziņojumu par Latvijas Republikas Satversmes atjaunošanu pilnā apjomā, izbeidzot 1990. gada 4. maijā postulēto pārejas stāvokli.

More information sources

Guntis Šmidhens. Dziesmotā revolūcija. Nacionālā enciklopēdija: https://enciklopedija.lv/skirklis/101078-Dziesmot%C4%81-revol%C5%ABcija

Dziesmotā revolūcija. Vikipēdija. https://lv.wikipedia.org/wiki/Dziesmot%C4%81_revol%C5%ABcija

Related objects

Uzvaras piemineklis Cēsīs

Atrodas Cēsīs Vienības laukumā. 

Godinot 1919. gada Cēsu kauju dalībniekus 1924. gada jūnijā 22. jūnijā tika likts pamatakmens pēc arhitekta Paula Kundziņa meta celtajam Uzvaras piemineklim. Piemineklis tika celts galvenokārt par Vidzemē un pārējā Latvijā iedzīvotāju saziedotajiem līdzekļiem. Gan pamatakmens likšanas svinībās, gan pieminekļa atklāšanā 1924. gada 16. novembrī piedalījās pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste.

Padomju okupācijas režīma laikā - 1951. gada 25. marta naktī, pieminekli uzspridzināja un pilnībā nojauca. No 1959. gada līdz 1990. gadam bijušajā Uzvaras (Vienības) laukumā atradās tēlnieka Kārļa Jansona veidotais Ļeņina piemineklis.

Trešās Atmodas laikā aktualizējās jautājums par Uzvaras pieminekļa atjaunošanu. Sākotnēji ar akmens stabiem tika iezīmēta pieminekļa kādreizējā atrašanās vieta. Atjaunotās Latvijas valsts saimnieciskās grūtības aizkavēja pieminekļa celtniecības idejas realizēšanu. 1997. gadā Cēsu rajona padomes priekšsēdētājam Mārim Niklasam izdevās piesaistīt pieminekļa atjaunošanas darbam Igaunijas valsts institūcijas. No Igaunijas kā dāvinājums tika saņemts pieminekļa celtniecībai nepieciešamais materiāls – Sāmsalas dolomīts. 1998. gada 22. jūnijā Cēsu kauju 79. gadskārtas svinību laikā Vienības laukumā tuvu iepriekšējā pieminekļa atrašanās vietai tika likts atjaunojamā pieminekļa pamatakmens. Atjaunotā pieminekļa autors ir arhitekts Imants Timermanis.

1998. gada 15. novembrī Cēsīs svinīgi atklāja atjaunoto Uzvaras pieminekli, kas veltīts 1919.gada igauņu un latviešu karavīru kopīgajām cīņām un uzvarai Cēsu kaujās. Pieminekļa atklāšanā piedalījās Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Igaunijas parlamenta priekšsēdētājs Tomass Savi , kā arī viens no tolaik pēdējiem dzīvajiem Cēsu kauju dalībniekiem Kārlis Meiris. 1999. gadā pieminekļa ziemeļu pusē (aizmugurē) tika atklāta plāksne, kas vēsta par tā sākotnējo celtniecību, nopostīšanu un atjaunošanu.

Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā “Cēsis un Latvijas brīvības cīņas” Jaunajā pilī apskatāma informācija par Uzvaras pieminekļa likteni.

Vaidavas pagasta novadpētniecības pastāvīgā ekspozīcija

Atrodas Vaidavas kultūras un amatniecības centrā.

Redzama ekspozīcija, kas veltīta 1949. gada deportāciju atcerei, kā arī vaidaviešu dalībai 1991.gada janvāra barikādēs Rīgā.  Ekspozīcijā apskatāmas arī pasaules karu liecības (galvenokārt drukātie materiāli).

Dabas un vēstures objekti, muižas, izglītības vēsture, kultūra, ievērojami cilvēki, kolhoza laika materiāli, sadzīves saimniecības piederumi, naudas zīmes, avīzes, žurnāli par Vaidavas pagastu.

Nacionālās pretošanās kustības muzejs Rendā

Vien dažus kilometrus no Rendas centra, ierīkota ekspozīcija, kas stāsta par 50 gadu ilgo pretošanās kustību Latvijā – pretošanās pirmajai padomju okupācijai, pretošanās nacistiskajai vācu okupācijai, bruņotā pretošanās padomju okupācijai, nevardarbīgā pretošanās. Ekspozīcija izvietota divās ēkās. Pirmajā ēkā apskatāmas liecības par pirmo padomju, kā arī vācu okupāciju. Renovētajā klētī, ekspozīcijas centrālā uzmanība veltīta Nacionālo partizānu karam. Starp abām ēkām atrodas bunkurs, kurā iekāpjot, var redzēt autentisku iekārtojumu, kā arī tranšejas, pa kurām zem zemes pārvietojās karavīri. Pie muzeja Rendā ir izveidoti ierakumi, blindāžas un šķēršļu josla, lai izveidotu jaunsargiem un citiem interesentiem treniņu poligonu. 

Netālu no šīs vietas, 1946.gada janvārī, notika viena no lielākajām nacionālo partizānu kaujām, saukta par Āpuznieku kauju, kurā Kabiles nacionālo partizānu grupa sīvā kaujā izcīnīja uzvaru pār ievērojami lielākiem okupācijas varas spēkiem.

Apmeklējumu pieteikt iepriekš.

Baltijas ceļam veltīta skulptūra

Atrodas Latvijas un Igaunijas Unguriņu-Lilli robežpunktā.

2009. gada pavasarī, Ķoņu pagasta pašvaldība, kuras teritorija robežojas ar Igauniju, sadarbībā ar metālmākslinieku Andri Dukuru, izveidoja "Baltijas ceļa" divdesmitgadei veltītu skulptūru.

Deviņus metrus gara un divarpus metrus augsta skulptūru ar cilvēku siluetiem, kur tukšajās cilvēku siluetu vietās var nostāties un sadoties rokās. Skulptūras ideja ļauj paplašināt laika dimensiju, un ne tikai atcerēties 1989. gada dzīvo cilvēku ķēdi, bet arī dod iespēju jebkurā brīdī kopā ar skulptūru kļūt par “Baltijas ceļa” sastāvdaļu.

Video par skulptūras tapšanu.

Baltijas ceļš bija unikāla akcija ne vien Baltijas, bet visas Eiropas un pat pasaules mērogā. Nekad vēl nebija bijis tā, ka triju valstu iedzīvotāji vienotos dzīvā dalībnieku ķēdē, kura savienoja valstu galvaspilsētas – Viļņu, Rīgu un Tallinu. Vēsturiskais notikums noritēja 1989. gada 23. augusta vakarā, tas vienoja apmēram 2 miljonus cilvēku. Tā mērķis bija pievērst uzmanību un atgādināt 50 gadus vecus notikumus – Ribentropa – Molotova pakta noslēgšanu. Tā rezultātā divas tā laika lielvaras - Vācija un PSRS pārdalīja ietekmes sfēras Eiropā pirms kārtējā pasaules kara, bet Baltijas valstis zaudēja savu neatkarību.
Apmēram 600 km garā dalībnieku ķēde Latvijā iezīmēja Baltijas ceļu no Bauskas līdz Rīgai, tālāk uz Siguldu, Cēsīm, Valmieru un Rūjienu.

Piemineklis karavīriem – vecticībniekiem, kas krituši par Latvijas atbrīvošanu

Atrodas Jēkabpils pilsētas kapsētā.

Apskatāms vecticībnieku kopienas uzstādītais piemineklis kareivjiem – vecticībniekiem, kuri krituši par Latvijas atbrīvošanu 1918.  – 1919. gadā.

Vecticībnieku kopienā bija vairākas ģimenes, kuru pārstāvji bija piedalījušies 1918. – 1919. gada cīņās, kad risinājās jautājums par Latvijas neatkarības iegūšanu. Pēc Brīvības cīņām šiem kareivjiem piešķīra zemes gabalus no brīvo zemju fonda. Piemēram, Latvijas armijas virsniekam Nikolajam Ļebedevam.  1935. gadā pēc vecticībnieku kopienas priekšsēdētaja skolotāja Tarasija Makarova  (1880. – 1953.) priekšlikuma nolēma uzstādīt pieminekli cīnītājiem par Latvijas neatkarību. Jēkabpils pilsētas kapsētā, uz attīrīta un ar granti nobērtā laukuma, ko norobežoja balsināti stabi, zem priedes tika uzstādīts, gandrīz trīs metrus augsts ozolkoka krusts. Vecticībnieku namdari apstrādāja koksni un izveidoja iespaidīgu astoņgalu krustu. Ievērojot tradīciju, paskaidrojošo uzrakstu izveidoja uz atsevišķas ozolkoka plāksnes krusta pakājē. Jēkabpilī, V. Lukomska mēbeļu darbnīcā krieviski tika izgrebts uzraksts: “Karavīriem – vecticībniekiem, kas krituši par Latvijas atbrīvošanu. Dievs, dod viņiem mūžīgu piemiņu!” Sākotnēji minētā krusta apkārtnē vēl nebija nekādu apbedījumu – tikai priežu mežs. 20. gs. 50.gados krusts bija novecojis. Toreizējais vecticībnieku kopienas priekšsēdētājs Vasīlijs Jakovļevičs Fedotovs 20. gs. 60. gadu vidū saņēma atļauju piemiņas vietu atjaunot, tikai ar noteikumu, ka piemineklis nedrīkst būt krusta formā un ar uzrakstu: “Par Dzimtenes atbrīvošanu”.

Pieminekļa atjaunošana tika uzticēta A. Blumbergam. Viņš lielu brūnu akmens bluķi noslīpēja taisnstūrveida piemiņas stēlas veidā un uz tā priekšējās sienas iegravēja astoņgalu krustu un ozolzarus. Zem vārdiem: “Mūžīga piemiņa par Dzimtenes atbrīvošanu kritušajiem karavīriem”, ar daudz mazākiem burtiem tika ieslīpēts uzraksts “Jēkabpils vecticībnieku kopiena”. Piemineklis tika uzstādīts uz masīva betona pamata. Savukārt iepriekšējā ozolkoka plāksne ar uzrakstu tika pasargāta, novietojot dievnamā.

Tā kā Trešās Atmodas sākumā Jēkabpilī nebija saglabājies neviens cits piemineklis, kas būtu saistīts ar Latvijas valsts proklamēšanu. Tāpēc jau 1988. gada 18. novembrī jēkabpilieši ar ziediem un svecēm noturēja piemiņas brīdi vecticībnieku kapsētā pie Latvijas Brīvības cīņās kritušo karavīru pieminekļa. Drīz piemiņas staba pakājē  atgriezās atjaunotā ozolkoka plāksne. Drīzumā ozolkoka plāksni nomainīja marmora ar identisku atveidotu sākotnējo uzrakstu. 2013. gadā pēc biedrības Belovodije iniciatīvas un tā projekta, piemineklis  tika atjaunots un sakopts.

Related stories

Memorial to the assassination of Kārlis Ulmanis

On April 15, 1920, in a wooded area on the Lubāna - Dzelzava highway, an assassination attempt was made against Kārlis Ulmanis, who was the Prime Minister of Latvia at the time. A memorial plaque was erected on this place between the border of Dzelzava and Indrāni parishes on August 11, 1939.

Vaidavieši uz barikādēm

2020.gadā, sagaidot 1991. gada barikāžu 30. gadadienu, Vismants Priedīte dalās ar stāstu par novadnieku dalību šajos vēsturiskajos notikumos.

Kocēnieša Tālava Megņa atmiņas par notikumiem 1991. gada barikādēs Rīgā

Kocēnieša Tālava Megņa atmiņas par notikumiem 1991. gada barikādēs Rīgā.
"13. janvārī uz manifestāciju Rīgā no kolhoza organizēti aizbrauca ap 40 Kocēnu iedzīvotāju ar autobusu Laz, vadītājs Vitālijs Sprukts un mikroautobusu Latvija, vadītājs Jānis Grava.
Pēc manifestācijas, kad satikāmies pie autobusiem, vairākas reizes pa radio dzirdējām Latvijas Tautas frontes aicinājumu, tiem, kuri var, palikt Rīgā un aizstāvēt stratēģiski svarīgos objektus, lai būtu sarežģītāka to ieņemšana, līdzīgi kā pie Viļņas televīzijas. Šos Podnieka filmētos kadrus redzējām pirms izbraukšanas uz Rīgu.

Cēsu pulka Skolnieku rotas pieminekļa neparastais stāsts

1919. gada Cēsu kaujās piedalījās Cēsu pulka brīvprātīgo skolnieku rota, kas kā kaujas vienība no 108 Valmieras un Cēsu skolu jauniešiem noformējās 5. jūnijā bijušajā Cēsu vācu proģimnāzijas telpās Dārza ielā (tagad Bērzaines iela 4).  Jau naktī no 5. uz 6. jūniju, kādu stundu pēc pusnakts, bija trauksme un rotai deva pavēli iziet uz pozīcijām. Rota izgāja līnijā Mācītājmuiža – Meijermuiža, kas skaitījās svarīgākais kaujas iecirknis.

Raunas Brīvības piemineklis jeb Piemineklis Pirmajā pasaules karā un Brīvības cīņās kritušo Raunas draudzes locekļu piemiņai

Raunas Brīvības pieminekļa idejas aizsākumi meklējami 1929. gada 21. augustā, kad Cēsu pilsētas galva un Cēsu apriņķa priekšnieks uz apspriedi saaicināja redzamākos Raunas pagasta sabiedriskos darbiniekus, aicinot godināt brīvības iegūšanu un celt pieminekli Raunā.