Partizānu darbība Ziemeļlatgalē
I Wars of Independence

Pirmie Latgales partizānu uzbrukumi Padomju Latvijas armijai sākās jau 1919. gada martā. Maijā izveidojās vairākas ap 30 vīru lielas militārās vienības Kupravā, Rugājos un citviet. 29. un 30. maijā notika partizānu vienību uzbrukumi no Ziemeļvidzemes caur Balviem atejošajām Padomju Latvijas armijas daļām. 15. jūnijā lielinieku bruņotajam vilcienam izdevās ieņemt Kupravas staciju, 21. jūnijā tie mēģināja veikt atkārtotu uzbrukumu Balvu stacijas virzienā. Partizāni kopā ar apmēram 100 igauņu kareivjiem ielenca vilcienu un piespieda to atkāpties Pitalovas virzienā. 1919. gada vasarā partizāni ar igauņu karavīru atbalstu ieņēma Liepnu un Balvus.

1919. gada 5. jūlijā partizānu grupu pārstāvji sanāksmē Balvos nolēma apvienoties vienā pulkā, 7. jūlijā no partizānu grupām virsleitnanta Jāņa Vīndedža (1892-1926) vadībā nodibināja Latgales partizānu pulku. Sākotnēji partizānu pulkā bija četras rotas. No 13. jūlija pulks pārgāja Kurzemes divīzijas komandiera pakļautībā. 28.-30. jūlijā notika cīņas pie Baltinavas un pie Punduru stacijas, tika ieņemta Viļaka. Pēc kaujām pie Stompakiem un Susājiem no vietējiem partizāniem izveidoja pulka 5. rotu. 9. augustā no Liepnas partizānu nodaļas izveidoja 6. rotu, kas 22. septembrī ieņēma Liepnu. 1919. gada oktobrī partizānu pulks pieauga līdz 2000 vīriem, tādēļ to pārorganizēja un izveidoja trīs bataljonus ar 8 rotām un no 9. rotas izveidoja ceturto bataljonu. 4. oktobrī par pulka komandieri iecēla pulkvedi-leitnantu Jāni Skujiņu (1897-1942) 16. oktobrī pulka 2. bataljons ieņēma Nostrovu un Stompakus. 7.-9. novembrī Sarkanā armija devās pretuzbrukumā un atguva oktobrī zaudētās pozīcijas. 1920. gada janvārī pulkā bija 49 virsnieki un 2400 kaujinieki, kuru bruņojumā bija arī ložmetēji. Pulks piedalījās Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācijās 1920. gada janvārī un februārī.

Neatkarības kara laikā Latgales partizānu pulks zaudēja 145 kritušos. 40 pulka karavīri apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni.

1938. gada 14. augustā Brīvības un Partizānu ielas krustojumā Balvos atklāja pieminekli Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem "Sargājošais partizāns".

More information sources

Jānis Skujiņš. Latgales partizānu pulks. Grām.: Latgales atbrīvošanas 15 gadu atcerei. 1920.-1935. Rēzeknē, 1935., 32.-33.lpp.; arī: http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/g_001_0307061306|article:DIVL259|page:32|issueType:undefined

Latgales partizānu pulks. Vikipēdija. https://lv.wikipedia.org/wiki/Latgales_partiz%C4%81nu_pulks

Related objects

Piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem 1919. - 1920.gads

Apskatāms piemineklis veltīts Latgales partizānu pulkam.

Latvijas Neatkarības kara (1919.-1920.g.) vēsturē Latgales partizānu pulks, kura šūpulis kārts bijušā Balvu rajona teritorijā, izveidojās no “zaļo” pulciņiem jau 1918. gada beigās.
Pirmo reizi pieminekli atklāja 1938. gada 14. augustā, piedaloties ģenerālim Jānim Balodim. Pieminekļa autors ir mākslinieks Kārlis Jansons.
1940. gadā komunisti pieminekli iznīcināja, pēc padomju varas nodibināšanas Abrenes apriņķa izpildkomiteja 1941.gada pavasarī pieņēma lēmumu pieminekli nojaukt, bet partizāna tēlu paglabāja Balvu milicijas pagalmā. Vācu laikā pieminekli atjaunoja, bet atgriežoties Sarkanajai armijai, pieminekli nogāza otrreiz, aizveda un iznīcināja. Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, balvenieši vāca ziedojumus Latgales partizānu pieminekļa atjaunošanai. 1993. gada 11. novembrī Balvos atklāja mākslinieka Kārļa Jansona dēla Andreja Jansona atjaunoto pieminekli.

Ekspozīcija "Ziemeļlatgale brīvības cīņās" Balvu Novada muzejā

Ekspozīcija ļauj ielūkoties Latvijas Neatkarības vēsturē no Ziemeļlatgales skatu punkta. Kāds ir mūsu puses iedzīvotāju devums, kā mūsu vectēvi iesaistījušies cīņā par Latvijas kopējo lietu, kādi ir to likteņi, kā tiek glabāta viņu piemiņa? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem var gūt gan latviešu, gan krievu un angļu valodās.

Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācija, saukta arī par Viļakas-Jaunlatgales ieņemšanas operāciju bija daļa no Latvijas bruņoto spēku veiktās Latgales atbrīvošanas uzbrukuma operācijas Latvijas brīvības cīņu laikā. Tās mērķis bija ieņemt Latgales ziemeļu daļu un pārraut Pleskavas-Daugavpils dzelzceļa līniju, lai nepieļautu Padomju Krievijas karaspēka papildvienību ierašanos no Igaunijas frontes un no Krievijas iekšienes. Svarīgākās kaujas notika laikā no 1920. gada 9. līdz 20. janvārim, kad tika iegūta kontrole pār dzelzceļa līniju no Pitalovas (Abrenes) līdz Kārsavai.

Piemineklis Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo karavīru piemiņai Jaškovā

Atrodas ceļa posma Viļaka – Vientuļi (P35) kreisajā ceļa pusē, pie Jaškovas kapu kapličas.

Piemineklis Neatkarības karā kritušajiem latviešu un igauņu karavīriem.

Tēlnieka Kārļa Zemdegas veidotais piemineklis 1920.gadā Brīvības cīņās kritušo karavīru piemiņai Jaškovā pirmo reizi tika atklāts 1935.gada 22.septembrī pie 1929.gadā ierīkotajiem Viļakas brāļu kapiem.
Brīvības cīņās pret sarkano armiju Viļakas novadā sākās ar Latvijas armijas un Latgales partizānu pulka uzbrukumu 1920.gada 9.janvārī. Tajā piedalījās arī igauņu karavīri. Viļaku atbrīvoja jau 9.janvārī, bet cīņas uz austrumiem no tās turpinājās vēl vairākas dienas. Gan pirms, gan pēc Viļakas atbrīvošanas kritušie karavīri tika apbedīti dažādās vietās, ko zināja vietējie iedzīvotāji. Nostabilizējoties Latvijas valstij, Viļakā sāka domāt par kopēju brāļu kapu iekārtošanu. Jau no 1923.gada 18.novembra pēc svinīga dievkalpojuma katoļu baznīcā, kuru noturēja dekāns P.Apšinīks, liels gājiens devās uz jaunveidojamo brāļu kapu vietu uzkalniņā, tā sauktajā Jaškovā - tiešā Viļakas tuvumā. Drīz uzbūvēja pieminekļa pamatus, sākās ziedojumu vākšana piemineklim. Kritušo karavīru kapavietu apzināšana prasīja laiku, tikai 1929.gada 3.novembrī notika pārapbedīšana topošajos brāļu kapos. Tajos apbedīti Viļakas apkārtnē kritušie 31 latviešu un 14 igauņu karavīri.1935.gadā piemineklis bija gatavs un 22.septembrī to svinīgi iesvētīja.
Pirmskara Latvijas valsts neatkarības gados ar brāļu kapiem un šo pieminekli bija saistīti visi valstiski svarīgākie pasākumi Viļakas pagastā.
Piemineklis tika sagrauts pēckara padomju varas gados, bet tā granīta daļas, lai gan bojātas, bija saglabājušās. Pieminekli atjaunoja un 1990.gada 11.novembrī - Lāčplēša dienā.

 

Piemineklis “Vienoti Latvijai”

Latgales atbrīvošanas piemineklis (tautā dēvēts “Latgales Māra”) ir atpazīstamākais Rēzeknes simbols. Veltīts 1920. g. Latvijas brīvības cīņu dalībniekiem un iemieso ideju par Latvijas valsts brīvību un vienotību. Pieminekli atklāja 1939. g. (mākslinieks L. Tomašickis, tēlnieks K. Jansons), tā bronzas skulpturālo kompozīciju veido: ķēžu rāvējs, kas simbolizē Latgales varonīgo dēlu izcīnīto brīvību pār svešām varām, blakus ceļos nometusies meitene vainago atbrīvotāju ar ozollapu vainagu, bet pāri abām figūrām – tautumeita, kas rokā tur paceltu zelta krustu – simbolizējot ticību un gandarījumu par atgūto brīvību.

1940. g. piemineklis tika gāzts, 1943. g. to atjaunoja, bet 1950. g. valdošā vara to iznīcināja. 1992. gadā par tautas saziedotiem līdzekļiem, Atbrīvošanas alejas uzkalnā piemineklis atkal pacēlās visā godībā (tēlnieks A. Jansons).

Exhibition in the KGB Building "History of KGB Operations in Latvia"

Atrodas Rīgā, Brīvības un Stabu ielu krustojumā.

1911. gadā būvētais nams ir viens no skaistākajiem Rīgā. Tautā saukts par “Stūra māju”, ir baisākais Padomju okupācijas režīma simbols Latvijā. “Čeka” bija īpaši represīva struktūra - viens no PSRS varas balstiem. Tās darbība Latvijā cieši saistīta ar ēku Brīvības un Stabu ielas stūrī.

“Stūra mājā” čeka darbojās okupācijas laikā no 1940.gada līdz 1941. gadam un atkal, sākot no 1945.gada līdz 1991. gadam. Politiskās vajāšanas tiešā veidā skāra ap desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Padomju varas pretinieku apkarošana turpinājās arī pēc 2. pasaules kara. Čekas darbības metodes nedaudz mainījās pēc Staļina nāves. Fizisku mocīšanu nomainīja psiholoģisks terors. Vairākums čekas aģentu bija latvieši (52%). Krievi bija otrā lielākā grupa - 23,7 %. 60,3% aģentu nebija Komunistiskās partijas biedri. Augstākā izglītība bija 26,9% aģentu. Sistēma bija veidota, lai iesaistītu vietējos iedzīvotājus un tādējādi panāktu kontroli pār sabiedrību. Čekas darbības metodes Latvijā nav pilnībā izpētītas. Darbinieku saraksti un dienesta lietas atrodas Krievijā. Latvijas varas iestādēm un pētniekiem tās nav pieejamas.

Mūsdienās var aplūkot Latvijas Okupācijas muzeja izstādi par “čekas” darbību Latvijā. Kopā ar gidu var izstaigāt cietuma kameras, gaiteņus, pagrabu un iekšpagalmu.

 

Piemiņas akmens zaļajiem partizāniem

Atrodas Ērgļos Parka un Saules ielas stūrī pie dzelzceļa viadukta.

1919. gada 23. maijā zaļie partizāni Ērgļu centrā uzbrukuši lielinieku vezumnieku kolonnai. Kauja ilgusi divas stundas, un partizāni ieguvuši 78 zirgus un daudz vezumu ar šautenēm un citām mantām. Kaujā krituši četri partizāni, bet viens ticis ievainots. Kopumā novadā partizānu rindās cīnījies 61 vīrs, no kuriem krituši seši.

1939.gada 21.maijā atklāts  121.Ērgļu mazpulka Ērgļu ciemā uzstādīts piemiņas akmens vietā, kur 1919.gada 23.maijā krituši zaļie partizāņi Jānis Andriksons, Andrejs Bumbers, Kārlis Baņģieris un Jānis Gūts.

Padomju okupācijas laikā piemiņas zīme Parka un Saules ielas krustojumā tika nojaukta. To atjaunoja un no jauna uzstādīja 1989. gada 22. aprīlī.

Pieminekli 1918.–1920. gada partizāniem

Atrodas Kāpessila katoļu kapos.

Pieminekli 1918.–1920. gada partizāniem Tilžas pagasta Kāpessila kapos atklāja 1939.gada 24.septembrī. Piemineklis celts obeliska veidā uz terasveidīga paaugstinājuma. Ar Lāčplēša Kara ordeņa domes atļauju, pēc inženiera Ž. Feldberga projekta, akmenī iekalts neatkarīgās Latvijas augstākā varoņa zīme – Lāčplēša ordeņa krusts. To iesvētīja arhibīskaps T.Grīnbergs, piedaloties vairākiem mācītājiem. 

Kapos apbedīti 10 Tilžas novada partizāni: Oskars Bērziņš, Georgs Garvēders, Andrejs Krēsliņš, Pēteris Stanga, Pēteris Zvaigznāns, Voldemārs Balodis, četri nezināmie. Vienīgā piemiņas vieta Balvu rajonā, kura netika nopostīta padomju okupācijas gados. 

Related stories

Liberation of Northern Latgale from the Bolsheviks

On December 1, 1918, parts of the Red Army, based on the Red Rifle units, invaded the territory of Latvia. In order to protect their homes, families, native counties and escape from terror, the men around Balvi took up arms and went into the forests, and the first "green" groups began to form. In the spring of 1919, when the mobilization was announced, many men in the Balvi area were not allowed to fight in the Soviet Latvian army and they joined the "green" groups. Balvi, Silakrog, Rugāji, Teteru-Dūrupe and Liepna groups were formed. In the vicinity of Balvi, the activity of "green" groups became more active in March 1919.