Rīgas geto un holokausts

Apzināti izvēlēti trīs dažādu cilvēku atmiņu stāst fragmenti, kas ļauj precīzāk paraudzīties uz holokausta noziegumu no dažādiem skatu punktiem.

VALTERS BRUNSS, Vācijas armijas ģenerālmajors, novērojis Rumbulas akciju: “Bedres bija 24m garas un apmēram 3m platas, tajā bija jāieguļas kā sardīnēm kārbā, galvas uz vidu. Augšā seši ar mašīnpistolēm, kuri tad iešāva galvā. Kad es ierados, tā jau bija pilna, dzīvajiem bija jāguļas virsū un tad viņus nošāva; lai taupītu vietu, viņiem bija jāguļ cieši kārtās. [...] Kad nu viņi nāca tuvāk, tad ieraudzīja, kas priekšā notika. [...] Viņiem bija jāatdod savas rotaslietas un koferi. Labās lietas nonāca koferos un pārējais - vienā lielā kaudzē, gabaliņu tālāk, viņiem bija jānoģērbjas un 500m pirms meža pilnīgi jāizģērbjas, drīkstēja palikt tikai kreklā vai apakšbiksēs. Tās visas bija sievietes un mazi bērni, tā ap 2 gadus veci.„

ŽANIS LIPKE, ebreju glābējs: “Es atrados nelielā ļaužu bariņā, kas šausmās stāvēja aiz geto nožogojuma un vēroja aiz dzeloņdrātīm notiekošo. Tur bija īsts haoss: cilvēki bezpalīdzīgi metās no vienas vietas uz otru, kliedza, raudāja. Vieni stiepa kaut kādus saiņus un čemodānus, citi nesa rokās vai stūma ratiņos bērnus. Piedzērušies policisti nebalsī bļāva uz cilvēkiem, rāva tos ārā no dzīvokļiem un nežēlīgi sita. Daži šucmaņi, truli skatoties šāva, kur pagadās – pašā pūlī. [...] Vācu karavīri un latviešu policisti sita un šāva tos, kuri atpalika no kolonnas. Nogalināto cilvēku līķi palika uz ielas, pa kuru cilvēkus dzina uz nošaušanu. Lielas mājas pagalmā redzēju daudz sieviešu un zīdaiņu līķu. Māja atradās Lāčplēša ielā blakus dzeloņdrāšu žogam, kas bija aplikts apkārt geto”

BEILA HAMBURGA, Rīgas geto ieslodzītā, izdzīvojusi Rumbulas akcijā: “Cilvēki virzījās uz priekšu lēni, policisti sauca „ātrāk, ātrāk”, taču nekas nelīdzēja. Kļuvām vienaldzīgi, dzīvotgriba izdzisa. Gājām pa Maskavas ielu, pie logiem stāvēja cilvēki un noraudzījās uz mums. Daži slaucīja acis, taču redzēju arī tādus, kuri smējās. Viens pat rādīja dūri. Tikām līdz gumijas fabrikai „Kvadrāts”, kas atrodas pie pilsētas robežas, un gājām tālāk, līdz dzirdējām daudzus šāvienus. Tagad bērni skaļi raudāja. Policisti jau bija piedzērušies un tikai mudināja „ātrāk, ātrāk”.„

Ģenerālmajors Valters Brunss (1891 – 1957) bija vācu armijas inženieris - pulkvedis, izvietots netālu no Rīgas 1941. gada nogalē, kurš kļuva par aculiecinieku masu slepkavībām Rumbulā. Viņš tika sagūstīts 1945. gada 8. aprīlī un turēts kā gūsteknis britu apcietinājuma nometnē, kas paredzēta vācu virsniekiem. Šie aizturēšanas centri bija aprīkoti ar noklausīšanās ierīcēm, līdz ar to gūstekņu sarunas tika fiksētas un ierakstītas. Vienā šādā sarunā starp Brunsu un citiem virsniekiem viņš runāja par notikumiem Rumbulā, sniedzot pierādījumus holokaustam Rīgā. 1948. gadā Brunss sniedza liecību kā aculiecinieks tiesā pret Vērmahta augstāko virspavēlniecību. Tajā pašā gadā viņš tika atbrīvots no cietuma.

Žanis Lipke (1900 – 1987) bija doku strādnieks Rīgas ostā. Kad nacisti okupēja Rīgu, viņš vēlējās palīdzēt ebreju kopienai. Lai to izdarītu, viņš ieguva darbu „Luftwaffe” noliktavās pie Centrāltirgus Rīgas geto tuvumā. Viņam vajadzēja vadāt ebrejus uz un atpakaļ no noliktavām. Lipke izmantoja šo iespēju, lai paslēptu dažus no ebrejiem un viņiem nebūtu jāatgriežas geto, bet viņi varētu doties uz Lipkes mājām, kur viņš jau bija tiem sagatavojis bunkuru. Vēlāk Žanis Lipke atrada citas vietas, kur ebrejus paslēpt pie paziņām Rīgā un Dobelē. Kopumā Žanis Lipke ar saviem palīgiem izglāba vairāk nekā 50 cilvēkus.

Beila Hamburga bija Rīgas geto ieslodzītā, kas izdzīvojusi Rumbulas akcijā.  Gāja bojā Štuthofas koncentrācijas nometnē

 

 

Used sources and references:

Atmiņas publicētas Latvijas Okupācijas muzeja interneta vietnē. Pieejamas: http://okupacijasmuzejs.lv/rumbula/

Related topics

Related objects

Riga Ghetto and Latvian Holocaust Museum

Atrodas Rīgā, netālu no Rīgas Centrālā tirgus un Rīgas pasažieru stacijas.

Muzejs atklāts 2010. gadā vietā, kur atradās pilsētas noliktavas. Tas izvietots pilsētas vēsturiskajā daļā blakus bijušā ebreju geto robežai. Geto teritorija ir unikāla, jo kopš 2.pasaules kara laika tā arhitektoniski nav mainījusies. Tā ir piemiņas vieta Latvijas un ebreju tautas traģēdijai.

Vācijas politika ebreju jautājumā Latvijā līdz 1939. gada beigām izpaudās kā Vācijas diplomātu un politiķu centieni ietekmēt Latvijas valdību, lai tā spertu soļus pret ebrejiem, ierobežojot viņu brīvību. Tas bija Vācijas politikas “eksports”, kas vērsts pret Latvijas iedzīvotājiem. Līdz ar vācbaltiešu izceļošanu 1939. gadā, Vācijas sūtniecībai samazinājās informācija par iedzīvotāju noskaņojumu un notiekošo Latvijā.

Sarkanajai armijai okupējot Latviju un manipulējot ar sabiedrību, bija vērojams daļas ebreju atbalsts jaunai okupācijas varai. Saskaroties ar režīma vēršanos pret sabiedrību kopumā, atbalsts būtiski samazinājās. Taču bija izveidojusies dziļa plaisa iedzīvotāju vidū, kuru vēlāk centās izmantot nākošais okupācijas režīms - Vācija. Tā cerēja, ka pret ebrejiem tiks vērsti grautiņi un izrēķināšanās, taču tā nenotika. Latviešiem galvenais ienaidnieks bija komunisti, nevis ebreju kopiena. Vācijas plānos tika ieviestas korekcijas, kas sākumā paredzēja izveidot ebreju geto, bet vēlāk viņus iznīcināt.

 

Jewish Memorial at Rumbula

Atrodas Rumbulā, netālu no Maskavas ielas  

Rumbula ir viena no lielākajām ebreju masveida iznīcināšanas vietām Eiropā. Divu akciju laikā – 1941.g. 30.novembrī un 8.decembrī, kas tika realizētas, balstoties uz nacistiskās vadības lēmumu pilnīgi iznīcināt Rīgas geto ieslodzītos ebrejus, Rumbulas mežā tika nošauti vairāk nekā 25’000 cilvēku, to skaitā aptuveni 1’000 no Vācijas deportēto ebreju. 1944.g. Rumbulā tika nogalināti arī vairāki simti ebreju vīriešu no Kaizervaldes koncentrācijas nometnes.

Pirmie mēģinājumi iemūžināt Rumbulā nogalināto ebreju piemiņu saistāmi ar 60-to gadu beigām. Neskatoties uz padomju varas ierobežojumiem, atsevišķu ebreju iniciatīvas rezultātā 1963.g. pie kādas no Rumbulas priedēm tika piestiprināta koka piemiņas plāksne ar uzrakstu jidišā, savukārt pie Rumbulas dzelzceļa (līnijas Rīga-Maskava tuvumā) tika uzstādīts liels mākslinieka Josifa Kuzkovska plakāts “Ebrejs”. Plakātā bija redzams vīrieša tēls, kurš itin kā cēlās no kapa ar sažņaugtu dūri, simbolizējot protestu pret nodarīto. Gan piemiņas plāksne, gan plakāts jau 1964.g. tika novākti, taču ebrejiem izdevās panākt atļauju Rumbulā uzstādīt piemiņas akmeni ar uzrakstu “Fašisma upuriem” ne tikai latviešu un krievu, bet arī jidiša valodā.

2002. g. 29. novembrī pēc arhitekta Sergeja Riža projekta Rumbulā tika atklāts memoriālais ansamblis. Tā ierīkošanu finansiāli atbalstīja Latvijas, Izraēlas, ASV un Vācijas institūcijas, kā arī privātpersonas.

Šosejas malā, pie ceļa, kurš ved uz memoriālu, kā norāde uzstādīta metāla konstrukcija, kas simbolizē nacisma spēkus. Blakus atrodas akmens ar paskaidrojumu, ka pa šo ceļu nāvē dzina tūkstošiem ebreju. Pie ieejas pašā memoriālā vairākas akmens plāksnes ar uzrakstiem latviešu, angļu, vācu valodā un ivritā iepazīstina ar Rumbulas traģēdijas notikumiem un memoriāla ierīkošanas vēsturi. Memoriāla centrālajā daļā virs laukuma, kurš ir izpildīts Dāvida zvaigznes formā, paceļas septiņzaru svečturis – menora, kurai apkārt izvietoti akmeņi ar iekaltiem Rumbulā nogalināto ebreju vārdiem. Atsevišķos akmeņos, ar kuriem ir bruģēts laukums, ir iegravēti kādreizējā Rīgas geto ielu nosaukumi. Memoriāla teritorijā atrodas vairāki masu kapi, kuru vietas iezīmētas ar taisnstūra betona apmalēm.

 

Žanis Lipke Memorial

atrodas: Ķīpsalā, Mazaja Balasta dambī 

Iespējams, ka Žaņa Lipkes muzejs ir vislabāk paslēptais Rīgas muzejs. Memoriāla apslēptība ir ne tikai reāla, bet arī simboliska. Tas radīts vietā, kur 2. pasaules karā Vācijas okupācijas laikā, tika izveidota pazemes slēptuve cilvēku glābšanai. Tur Žanis Lipke kopā ar savu ģimeni izglāba ap 55 ebrejiem.

Mūsdienās piemiņas memoriāls uzcelts līdzās Žaņa Lipkes ģimenes mājai. Memoriālā celtne “Melnais šķūnis” ir kā simboliska būve, kur ticis sniegts un saņemts patvērums. Ēkas tēls aizgūts no senajiem Ķīpsalas zvejnieku un jūrnieku darvotajiem šķūņiem, kas celti no strūgu kokiem ar tiem raksturīgo krāsu un darvas smaržu. Unikāls ir ne tikai vēsturiskais vietas stāsts, bet arī veids, kā muzejs komunicē ar tā apmeklētājiem. Veidols idejiski un vizuāli sasaucas ar Bībelē aprakstīto Noasa šķirstu, kā arī krastā izvilktu un apgāztu laivu. Laivu, kas savu pārcelšanas uzdevumu ir izpildījusi. Memoriāla koncepcija balstās vietas un stāsta patiesumā un ar to saistītām liecībām. Tas ir stāsts par cilvēka alkām pēc brīvības, neticamu izglābšanos un uzticību.

Apmeklētājiem muzeja stāsts, kā arī pats memoriāls ir pārsteigumiem un negaidītiem atklājumiem piepildīts. Ceļš uz muzeju ļauj iepazīt arī Pārdaugavas vēsturisko apbūvi.