Latvijas Zemessardzes Trieciena bataljona kauja pie Pokuminas muižas 1920. gada 21. janvārī

Latvijas Zemessardzes Trieciena bataljona 2. eskadrona karavīra G. Pavloviča atmiņas par Pokuminas kauju:

"Labajā un kreisajā pusē no muižas ēkas atradās skaists parks ar lieliem, veciem kokiem, un varbūt divsimt metru attālumā atradās dzelzceļa līnija uz Maskavu, no kuras mēs varējām redzēt lielu tās daļu. – Tagad mēs atradāmies pie atkāpjošās krievu armijas artērijas, – bijām ieradušies šeit divas dienas pirms noteiktā termiņa un varējām sagaidīt visādas lietas.

Mēs ieņēmām pozīcijas parkā, un visi pieejamie ložmetēji tika izlikti, pat smagos ložmetējus ieskaitot. Tagad bija jānoposta dzelzceļa uzbērums pēc iespējas ātrāk. Mums nebija sprāgstvielu — patruļa, kas tika nosūtīta uz latviešu bruņu vilcienu, pazuda bez pēdām, — droši vien viņus bija piemeklējis skumjš liktenis. Mēs mēģinājām izmantot rokas granātas, no kurām desmit novietojām zem sliedes un tad izvilkām drošinātājus. Mēs saspringti gaidījām, bet neviena no tām neeksplodēja, visas bija kļuvušas mitras. Mēs mēģinājām tās sašaut, bet arī uz to tās nereaģēja, palika tur, kur bija, un neeksplodēja — sliedes palika neskartas. Mēs skrējām uz muižas kalvi, paņēmām lielus āmurus un dzelzs stieņus un atkal devāmies uz dzelzceļa uzbērumu. Tad mēs dzirdējām lokomotīves tvaika troksni. Nolēmām lokomotīvi laist tālāk, un skrējām atpakaļ pie vecajiem kokiem. Ar pusi ātruma garām brauca vilciens, kas sastāvēja no trim vai četriem platforma vagoniem, kas bija pilni ar boļševiku karavīriem.

Nedrīkstēja šaut, tikai smagais ložmetējs varēja mēģināt apturēt lokomotīvi. Tad sākās — viens  šāviens, tajā pašā brīdi arī no vilciena puses uz mums atskanēja šāvieni un troksnis. Tas bija signāls visiem pārējiem? Visi, kam bija ložmetēji, sāka šaut uz vilciena vagoniem, un mūsu divpadsmit ložmetēji atklāja īstu ugunsjūru uz dzelzceļa uzbērumu. Tas bija pēdējais ugunstrieciens, ko mēs sarīkojām, un, iespējams, pirmais, kas bija tik asiņains kā šis. Mūsu ložmetēji noteikti bija briesmīgi sašāvuši vagonus, bet lokomotīvi nevarēja apturēt, tā paātrināja ātrumu un brauca tālāk.

Mēs skrējām uz dzelzceļa uzbērumu. Es uz brīdi satrūkos, ieraugot sniegā sarkanas pilītes, kas veidoja sarkanas līnijas un turpinājās starp sliedēm. — Bet mums nebija laika zaudēt, un mums bija jāatsāk strādāt; mūsu kolonisti, spēcīgi vīri, ar āmuriem sita uz uzgriežņiem un skrūvēm, līdz tie tika nolauzti. Tas bija izmisīgs darbs. Kad mēs bijām atvienojuši vienu sliedi no otras, tā joprojām stāvēja un nekustējās, jo ar tik daudz naglām tā bija piestiprināta pie sliežu gulšņiem; jāstrādā ātri, jo jebkurā brīdī varēja pienākt nākamais vilciens. Tad mēs sadzirdējām, ka tuvojās lokomotīve; ar drudžainu steigu mēs turpinājām strādāt, bet bez panākumiem, jau redzējām dūmus, kas cēlās aiz kokiem – mums bija jāatgriežas un jāskrien, cik vien kājas nes, līdz pat aizsargājošajam parkam.

Sniegs bija dziļš, mēs iestiegam līdz pat ceļgaliem, un lokomotīve tuvojās, skaļi pūšot. Vēl mazs kāpums, un mēs pazudām aiz kokiem un krūmiem, cik ātri vien varējām, izrakām bedri sniegā, lai vismaz paslēptos no redzesloka. Vilciens tuvojās, tas bija bruņotais vilciens, uz kura ar lieliem sarkaniem burtiem bija uzrakstīts: „Bronevik Trocki”, un mums uz to nedrīkstēja šaut. Mēs mēģinājām ar vienu aci ieskatīties pāri sniegam. Sirds sita ātrāk, bruņots vilciens – divsimt metru attālumā – mums tomēr iedvesa zināmu cieņu. Tad tas pienāca, lēni, kā cilvēks iet. Priekšā tam bija divi parasti platformas vagoni ar sliedēm un šķēršļiem un citiem remonta rīkiem, tam sekoja divi artilērijas vagoni, kas bija klāti ar bruņu plāksnēm līdz pat sliedēm. No mūsu paaugstinājuma mēs varējām ieskatīties iekšā un saskatīt lielgabalu stobrus. Tas lēnām brauca tālāk. Pilnībā bruņota vagona priekšā bija divas rindas šauru šaujamlūku, aiz katras no kurām, iespējams, atradās ložmetējs. Tad sekoja lokomotīve, kas bija pilnībā apklāta ar bruņu plāksnēm, katrs ritenis, stieņi, cilindri — viss bija aizsargāts, un tā bija zaudējusi lokomotīves formu.

Aiz lokomotīves atkal brauca bruņots ložmetēju vagons, tam sekoja divi artilērijas vagoni, un pēdējie bija divi parasti platformas vagoni. Vilciens brauca ļoti lēni. Kad tas sasniedza mūsu augstumu, viens vīrietis izkāpa un devās uz priekšu pie pirmā vagona. Jāatzīst, ka viņam bija jābūt drosmīgam, jo visi bija dzirdējuši mūsu šāvienus un tagad redzēja asinīm aplipušo dambi. Taču viņš mierīgi gāja gar vagonu un pārbaudīja sliedes, vai tās vēl ir izbraucamas. Vilciens turpināja braukt, bet mēs klusējām, jo pret šīm bruņām mēs neko nevarējām darīt. Mums nācās to palaist garām, lai cik sāpīgi tas arī nebūtu. Kad vilciens bija izbraucis garām, vīrietis iekāpa, lokomotīve paātrināja braukšanu un drīz vien pazuda aiz parka kokiem.

Tas bija savāds sajūta redzēt šo milzīgo dzelzs lietu braucam garām. Mēs uzdrošinājāmies izkāpt no savām slēptuvēm un atkal devāmies uz dzelzceļa uzbērumu. Vilciens vairs nebija redzams. Mēs atkal paņēmām āmurus un izsitām sliežu naglas, kuras vispirms bija jāizrok no sniega ar rokām; taču mēs tās tikai saliecām, nevis izsitām. Strādājām, it kā mums uz kakla sēdētu pats velniņš. Mēs labi zinājām, ka tas ir bezjēdzīgs darbs, – tomēr mēs varējām cerēt, ka vēl daži vilcieni atrodas lamatās, kuru vienīgais izejas ceļš bija mūsu rokās. Tad mēs atkal dzirdējām īsus svilpes signālus un lokomotīves troksni un pūšanu. Nolādēts, – mums atkal nācās pamest savas pozīcijas un atkāpties savās slēptuvēs. Mēs skrējām līdz parkam, vilciens tuvojās. Šoreiz tas bija „Bronevik Lenin” – atkal bruņotais vilciens. Lēni, ne ātrāk par cilvēka gaitu, tas brauca garām mums. Mēs nešāvām, bet gulējām ar deguniem sniegā un skatījāmies uz to. Tas aizbrauca tālāk un laimīgi atgriezās savā sarkanajā paradīzē."

Pokuminas kauja 1920. gada 21. janvārī

1920. gada 20. janvāra vakarā Latvijas armijas Landesvēra Virsštābs novietojās Bekšos, kur nolēmuma turpināt uzbrukumu Rēzeknei, atbilstoši iepriekš pieņemtajam plānam ar nelielām izmaiņām. 21. janvāra plkst. 03:00 Landesvēra Trieciena bataljons sāka gājienu Rēzeknes–Ludzas dzelzceļa virzienā pa ceļu Rečina–Ratnieki–Piskūni–Križuti vienā kolonā, priekšā izvirzot 2. eskadronu ar artilērijas bateriju. Priekšējās vienības nepilnās trijās stundas nobraucot 10 km nonāca pie Križutu ezera, kuru šķērsoja pa ledu un pārsteidza Križutu muižā esošo padomju hospitāli. Tika noskaidrots, ka apmēram 1 km attālumā, Škincovas ciemā, atrodas sapieru bataljons divu rotu sastāvā ar apmēram 120 karavīriem. Plkst. 07:15 divi eskadroni izvērsās triecienam un devās uzbrukumā. Pretestību izrādīja tikai atsevišķi komandieri, kurus iznīcināja ar rokas granātām.

Trieciena bataljons turpināja kustību dzelzceļa virzienā un pēc apmēram 3 km, izbraucot cauri Kleperu un Dubinovas ciemiem, plkst. 08:50 sastapa pirmo pretestību. Neliela augstienē starp Dubinovu un Pokuminas muižu atradās vējdzirnavas, no kurām tika atklāta intensīva uguns. 2. eskadrons izvērsās, tomēr pāri klajajam laukam uz priekšu netika. Lai atbrīvotu ceļu, uz priekšu izbrauca artilērijas baterija, kas sāka šaut tiešā tēmējumā. Pēc diviem tiešiem trāpijumiem uguns apklusa un uzbrukums turpinājās. Tomēr artilērijas baterijas zirgi, kas bija vilkuši lielgabalus 16 km, tālāk vairs nespēja kustēties. Tikai pēc vairākām stundām, kad lielgabalus ar rokām aizvilka līdz Pokuminas muižai, artilērija atguva kaujas spējas.

Tālāk Trieciena bataljona 2. eskadrons ieņēma Pokuminas muižu un tuvējo parku. Pēc nesekmīgiem mēģinājumiem izpostīt dzelzceļa sliedes, landesvēristi ieņēma uguns pozīcijas gar parka ziemeļu malu. Dienas laikā gar muižas parku aizbrauca 3 parastie vilciena sastāvi un divi bruņotie vilcieni, kurus 2. eskadrons apšaudīja ar viesiem pieejamiem ieročiem. Trieciena bataljons atradās dziļā ienaidnieka aizmugurē līdz pat 21. janvāra pēcpusdienai, kad ieradās 3. bruņotais vilciens.