3. bruņotā vilciena kauja 1920. gada 20. janvārī pie Bekšu stacijas

3. Bruņotā vilciena kara dienasgrāmata: "1920. gada 20. janvāris. Bruņotā vilciena komandieris saņēma pavēli: pabalstīt uzbrukumu Rēzeknei, pie kam tika dots līdzi desants no 50 cilvēkiem no Landesvēra trieciena grupas. Desantu bija uzdots izsēdināt Balbeši sādžā apmēram 6 km no Rēzeknes. Pie Deņi sādžas bruņotais vilciens tika stipri apšaudīts ar ložmetējiem. Pēc īsas cīņas pretinieks ar zaudējumiem tika padzīts. Pie Bekši sādžas bruņotais vilciens sastapās ar pretinieka bruņoto vilcienu, kurš atklāja niknu uguni. Pateicoties ceļa izliekumam un izrakumam, 3. bruņotajam vilcienam izdevās pievirzīties uz tieša šāviena - apm. 0,5 km - attālumam, no kura tika atklāta enerģiska uguns pa pretinieka bruņoto vilcienu. Jau pēc pirmajiem šāvieniem bija redzami droši trāpījumi un drīz vien, pēc trāpījuma tenderī, pretinieka bruņotais vilciens lielā steigā aizbrauca Rēzeknes virzienā. Pēc bruņotā vilciena padzīšanas, mūs vilciens piebrauca Bekši sādžai, kura atradās tieši dzelzceļa malā.

No sādžas, kur bija ieņemta no lielākiem ienaidnieka spēkiem, ienaidnieks atklāja ļoti stipru šauteņu un ložmetēju uguni pa bruņoto vilcienu un no sadzirdamiem komandas saucieniem  bija redzams, ka ienaidnieks rīko spēkus tiešam uzbrukuma mūsu bruņotajam vilcienam. Stāvoklis palika kritisks, jo vilciens stāvēja sādžai blakus, daudzas mājas un dārzi pienāca pie pašās dzelzceļa malas. Galvenais apstāklis, kurš nostādīja vilcienu kritiskā stāvoklī bija, tas ka vilciena lielgabalus nevarēja pagriezt sāņus, lai apšaudītu sādžu, bet ložmetēji, ņemot vērā viņu augsto uzstādīšu platfomās, kuru vēl vairāk pavairoja tas apstāklis, ka vilciens stāvēja augstu uz dzelzceļa uzbēruma, nebija tik lēzena trajektorija, lai ar sekmēs apšaudītu tuvumā atrodošos, aiz priekšējām sādžas mājām gulošu pretinieku. Tam bija tādēļ iespējamība, enerģiski uzbrūkot, piekļūt tieši klāt bruņotā vilciena sastāvam un ar rokas granātām sabojāt lokomotīvi. Pārējām bruņotām platformām tas nebūtu varējis daudz maz jūtamus zaudējumus nodarīt, jo tās bija noslēgtas ar stipru bruņu.

Ņemot visu minēto vērā, bruņotā vilciena komandieris nolēma novērst pretinieka uzbrukumu, pavēlēdams pašaudīt ciemu ar 37 mm lielgabalu, kurš bija novietots uz atklātas platformas. Vilciena komandieris (kapteinis Arnolds Paulockis), kopā ar virsseržantu Bušmeistaru, kaprāli Kraukli un leitnantu Zupanu, atrazdamies pilnīgi atklāti zem pretinieka ložmetēju un šauteņu uguns, atklāja nesaudzīgu uguni no 37 mm lielgabala un viena uz platformas iznesta ložmetēja. Šai acumirklī pretinieks mežonīgi kliegdams metās uzbrukumā, šaujot ar šautenēm un metot rokas granātas, kuras sprāga turpat grāvī. Uzbrukums salūza, nenonācis līdz vilcienam, sarkanarmieši panikā bēga, pamezdami savus kritušos. Gūstā saņemtie seši sarkanarmieši izrādījās par tatāriem. Pārējie lielā steigā, saklupuši zirgos un ragavās, aizmuka uz tuvējā meža pusi. Tā kā neatlika daudz laika, tad bruņotais vilciens turpināja ceļu Rēzeknes virzienā, nepārmeklēdams sādžu, kur droši vien daļa no sarkanarmiešiem bija paslēpusies."