Piemineklis Latvijas atbrīvošanas karā kritušo piemiņai Bozovā Ludzas novadā
Мемориальный комплекс

Ludzas novada Kārsavā Bozovas kapsētas Brāļu kapu nodalījumā pēc arhitekta P. Pavlova meta ir uzcelts betona piemineklis Latvijas atbrīvošanas karā kritušo piemiņai. Piemineklim piestiprināta melna granīta piemiņas plāksne ar uzrakstu: "Latvijas atbrīvošanas cīņas no 1918. gada nov – 1920. gada 11. aug. kritušo piemiņai. Uz ežiņas galvu liku, Sargāt savu tēvu zemi, Labāk manu galvu ņēma, Nekā manu tēvu zemi. 1928."

Piemineklis atklāts 1928. gada 9. septembrī un izmaksāja 700 latus. Ap kapiem pēc kapt. Ž. Birznieka projekta uzmūrēts 75 cm augsts žogs un vārti, ierīkota uzeja pie pimenkļa ar terasi.

Kapos apbedīti: Zaņķe Alma, Vidz. divīzijas; Zamurs Jānis, Vidz. divīzijas; Kurmis Jānis 5 C. k. pulka; Klētnieks Pēteris, 5 C. k. pulka; Apinis Augusts, 6 R. k. pulka, Drāvers Osips, 5 C. k. pulka; Dzenis Jānis Kārļa d. 6 R. k. pulka; Stekergatefs Atis, Vidz. divīzijas un seši nezināmie.

Atmiņas par Latgales atbrīvošanu no Lāčplēša kara ordeņa kavalieru biedrības izdevuma "Lāčplēsis", 1934. gads

Atbrīvošanas karā Ludzas apriņķis atbrīvots kā viens no pēdējiem valsts apgabaliem – 1920. g. sākumā.
Tikko Bermonta-Golca spēki bija Kurzemē sadragāti, virspavēlniecība, ģenerāļa J. Baloža vadībā, sāka pārvietot karaspēku uz Latgali, lai iztīrītu to no sarkanarmijas. Jaunlatgales – Rēzeknes, Daugavpils un Ludzas rajonā sarkanarmijai bija prāvi spēki, bagāti ar artilēriju, ložmetējiem, bruņotiem vilcieniem un citiem techniskiem līdzekļiem.
No mūsu karaspēka daļām, kas arvienu vēl bija ļoti trūcīgi apgādātas ar apģērbu un ar ļoti dažādu un nolietotu apbruņojumu, Ludzas apriņķa atbrīvošanā dalību ņēma Kurzemes un Latgales divīziju un vēlāk arī Vidzemes divīzijas daļas: 1. Liepājas, 2. Ventspils, 3. Jelgavas, 4. Valmieras, 9. Rēzeknes, Latgales partizānu pulki un Landesvērs, kā arī attiecīgās artilērijas un citas vienības. Šķaunes rajonu no lieliniekiem iztīrīja Polijas armijas daļas.
Mūsu karaspēka grūtības raksturo kaut tas, ka 26 grādi salā karavīri bija tērpti plānos mēteļos, vasaras cepurēs, bez siltiem apaviem.
 

Dažādi atmiņu stāsti par Atbrīvošanas cīņu gaitu:

Kā pirmo atbrīvoja Nautrēnu pagastu. Te darbojās 1. Liepājas k. p. 11. bataljons kapteiņa Ērgļa vadībā. 8. I. pīkst 14. 5. rota ieņēma Laigalus, pēc kam, sakarā ar citu rajonu grūtībām, bataljons uz dažām dienām bija spiests uzkavēties.

11. I. 6. rota sasniedza Pilņiku—Mikitānu- Rekļevkas līniju, bet 5. rota Karānu—Meikalu līniju. (Apskats sniegts no ziemeļiem uz dienvidiem.)

3. I. plkst. 19. bataljons jau bija sasniedzis līniju:
Lazdova–Dekteri–Desetņiki Maigļi–Rogovka (kuru ieņēmusi 8. rota). Drikaški–Stropici–Dranki; 5. rota pie Zaļmuižas ieguva trofējas: 10 zirgus. Naktī ienaidnieks, bruņoto vilcienu atbalstīts, no Grivdiniešiem gan mēģināja pāriet pretuzbrukumā 5. rotai, bet bez panākumiem.

14. I. plkst. 13 mūsu daļas jau ieņēmušas līniju: Grivdinieši–Strodi–Meikulāni–Blisēni.
Latgales Partizāņu pulka (par kura darbību maz pieietamu ziņu) L bataljons, nākdams no Kokorevas ieņēma Kārsavu un tās apkārtnes apdzīvotās vietas.

Pie Kārsavas cīņa bija sīva un ilga vairākas dienas. lenaidnieks nevarēja samierināties ar Rēzeknes rajona atgriešanu no satiksmes ar Pliskavu, kas notika ar Kārsavas stacijas ieņemšanu. Tādēļ ap Kārsavu bija savilkti lieli sarkano spēki: četru dažādu pulku daļas, bruņotais vilciens un citi.

Cīņu dalībnieks, rez. virsleitnants Tālivaldis Lepše, kas bijis Latgales partizāņu pulka 1. rotas komandieris, notikumus atstāsta šādi:

Lai ieņemtu Kārsavas staciju, kurā pēc vietējo, mums labvēlīgi noskaņoto iedzīvotāju-aculiecinieku ziņām, atradās lielinieku dzelzceļa bataljons ar vairākiem bruņu vagoniem, kā arī stacijas komendanta rīcībā apm. viena rota lielinieku un aptruņota dzelzceļnieku brigāde, – es sadalīju savus spēkus divās kaujas grupās. Pirmā grupa, sastāvoša no pusrotas un piedotās izlūku komandas (180 strēlnieku, 2 smagie ložmetēji un 2 vieglie mīnumetēji), manā vadībā devās frontālā uzbrukumā Kārsavas stacijas virzienā, bet otrā pusrota (150 strēlnieku un 2 smagie ložmetēji), leitn. Jegera vadībā, virzījās no pirmās pa kreisi, izdarot apiešanas manevri ar nolūku pārtraukt vilcienu kustību virzienā uz Jaunlatgali un palīdzēt pirmai pusrotai ar uguni un triecienu no sāniem.
Ceļā no Saļņevas mž. uz Kārsavas staciju mums samērā viegli izdevās iztīrīt visus ciemus un hutorus no lieliniekiem un tie ar rekvizētām šķūtīm steidzīgi atkāpās Kārsavas stacijas un miesta virzienā.
Pie dzelzceļa dambja kā dabīgā šķēršļa, kuru iespējams labi izmantot kā pozīciju strēlniekiem, lielinieki izrādīja nopietnu pretošanos. Tuvojoties stacijai, ar tālskata palīdzību bija saskatāmi vairāki vilcienu sastāvi, kā arī atsevišķi preču vagoni. Viens vilciens bija ar kūpošu lokomotīvi priekšgalā. Mūsu spēkiem tuvojoties, šis vilciens sāka kustēties un devās Jaunlatgales virzienā. Neilgi pēc tam aiz stacijas bija dzirdama arvienu pieaugoša šaušana ar ložmetējiem un šautenēm; retumis atskanēja arī artilērijas dunoņa – tur mūsu otrā grupa uzbruka atejošam
lielinieku vilcienam. Stacijā drūzmējās lielinieku karavīri: viņi steidzās ieņemt pozīcijas gar stacijas daudzajām ēkām, māju logos un uz dzelzceļa dambja. Tā kā stacijā bija saskatāma vēl kāda manevrējoša lokomotīve, kura varētu vēl pēdējā mirklī aizvest kādu sastāvu, varbūt pat Rēzeknes virzienā, tad es uzdevu izlūku komandas priekšniekam ar diviem mīnumetējiem virzīties gar dzelzceļa dambi, sasniegt dzelzceļu, lai to ar mīnām sabojātu.
Kad pusrota bij ne vairāk kā 8–900 soļu attālumā no stacijas, lielinieki atklāja ložmetēju un šauteņu uguni, kas sākumā piespieda partizāņus uz mirkli apstāties. Pēc mazas pārkārtošanās uzbrukumu turpinājām ar lielu sparu un sīvā cīņa turpinājās pāris stundu. Mēs tuvojāmies soli
pa solim, līdz beidzot straujā triecienā ar skaļiem kaujas saucieniem izsitām lieliniekus no stacijas.
Otrā pusrota pa to laiku arī jau bija sasniegusi dzelzceļa līniju un virzījās uz staciju. Aizturēt atejošo lielinieku vilcienu tai tomēr nebija izdevies, pāris nolaistie telegrāfa stabi vilcienu neaizturēja.
Kārsavas stacijā, bez gūstekņiem un ieročiem, ieguvām arī lielas trofejas: 110 vagonus, 4 lokomotīves, vairākas lielas cisternas un mucas ar petroleju, vagonus ar munīciju, mēteļiem un apaviem, kas vāji apģērbtajiem partizāniem bija sevišķi noderīgi, tad vēl kādus 24 gab. telegrāfa un telefona aparātus un citu.

Pa tam pienāca vakars. Nekavējoši nodibinātie sakari ar bataljona štābu vēstīja, ka uzbrukums
Kārsavas pilsētai nebija izdevies. Uzbrukumā mūsu jātnieki bija cietuši zaudējumus un spiesti atvilkties atpakaļ.
Lai izdibinātu stāvokli pašā Kārsavā, es nolēmu naktī izdarīt pastiprinātu izlūkošanu. leejot Kārsavā, viss bija kluss. Pa ceļam un arī pie pašas pilsētas partizāņi nesastapa nevienu sargposteni, bet uz Malnavas ielas tos sagaidīja ar stipru šauteņu uguni no abām ielas pusēm.
Vēlā nakts stundā atgriežoties atpakaļ Kārsavas stacijā, pēkšņi iesākās stipra šauteņu uguns. Lielinieki mēģināja izdarīt uzbrukumu stacijai, kas viņiem tomēr neizdevās, jo partizāņi šo uzbrukumu ātri likvidēja.
Otrā rītā lielinieki uzbrukumu stacijai atkārtoja, bet jau daudz organizētākā veidā. Aiz stacijai piegulošā meža, Kaskānu ciema virzienā, iedegās kauja; partizāņiem pārejot pretuzbrukumā, ienaidnieku atsvieda ar zaudējumiem. Šinī kaujā konstatējām, ka lielinieku pusē cīņā piedalījušies arī Kārsavas privātiedzīvotāji, vairāki žīdi.
Izdarot mūsu spēku pārgrupēšanu, jaunu uzbrukumu Kārsavas pilsētai izdarīja šādi. Dienvidos no Kārsavas, pār dzelzceļa līniju devās 11. rota, frontāli pilsētai uzbruka kājniekots eskadrons, bet 1. rotas divi vadi ar piedoto izlūku komandu izdarīja uzbrukumu no Kārsavas stacijas puses. Šai pusrotai manā vadībā tad arī izdevās lieliniekus izsist no pilsētas un pirmajai tanī ieiet. Otrā pusrota, leitn. Jēgera vadībā, veda uzbrukumu no stacijas Kaskānu virzienā. Šīs dienas uzbrukums vaiņagojās ar labiem panākumiem, jo līdz ar vakara iestāšanos 1. rota
ieņēma līniju Kaskāni—Malnava. Ziemeļos no Kaskāniem atradās partizāņu 3. rota kapt. Lāča vadībā, kura arī bija sasniegusi šoseju, dienvidos no Kārsavas – 11. rota, bet pilsētā bataljona štābs.

Kārsavas–Malnavas sektorā operējošām daļām bija vēl viena smagu pārbaudījumu diena, jo lielinieki, savilkuši lielus spēkus, pārgāja atkal uzbrukumā. Kaskāņos, kur atradās 1. rotas viens vads, ielauzās ienaidnieka pārspēks un vads bija spiests atkāpties stacijas virzienā. Lai izlīdzinātu fronti, vajadzēja atvilkt arī 1. rotu no Malnavas uz Kārsavu, kaut gan tās trīs vadi izturēja un atsita vairākkārtējus lielinieku pārspēka uzbrukumus.

Līdz dzelzceļam bija atspiesta arī XI. rota. Lai atjaunotu iepriekšējo stāvokli un atgūtu stratēģiskos punktus, tika sagatavots pretuzbrukums. 3. rotas komandierim Lācim
bija uzdots ar pusrotu virzīties no Michalčenkiem uz Kaskāniem un izsist no turienes lieliniekus. Tanī pašā laikā pārgāja pretuzbrukumā visa 1. rota un arī 11. rota. Pēc sīvām cīņām, tumsai iestājoties, lieliniekus otro reizi izsita no Kaskāniem un Malnavas un stāvokli atjaunoja uz visas līnijas.

Cīņās ap Kārsavu notika šāda raksturīga epizode. 20. janvārī fronti, t. i. pašas pirmās līnijas, apmeklēja mūsu armijas virspavēlnieks ģenerālis J. Balodis, divīzijas komandiera ģenerāļa K. Berķa, dažu tuvāko darbinieku, daļu priekšnieku un Francijas, Anglijas un Z.-A. Sav. valstju militāro misiju vadītāju pavadībā.

lerodoties Malnavā, virspavēlnieks veda savus pavadoņus uz muižas parka malu, no kurienes atklājās plašs skats uz sarkanarmiešu pozīcijām, kas lokā aptvēra mūsējo, tālu uz priekšu izbīdīto, novietojumu. Mūsu virspavēlnieka drošā rīcība izsauca niknu ienaidnieka uguni,
pie tam no dažādām pusēm, tā kā frontes novērotāji iekļuva krustugunīs.

Šis frontes apmeklējums deva mūsu karavīriem un arī ārzemniekiem jaunu pierādījumu par mūsu virspavēlnieka izcilām karavīra īpašībām.

20. I. 1. Liepājas k. p. daļas ieņēma Rogokalnu pie Rēzeknes–Rītupes dzelzceļa.

Latgales Partizāņu pulka I. bataljons, virzoties atkal uz priekšu pēc Ļemeševas, Rudņevas un Zastenskije ieņemšanas, nostājās uz līnijas: Buzņikova–Zelčeva–Banderi–Kabilova, pēc kam to nomainīja 4. Valmieras pulka daļas.

21. I. plk. 8. 4. Valmieras k. p. I. bataljons, kapt Spulģa-Spulģis vadībā, ierodoties no Jaunlatgales Kārsavas stacijā, uzsāka izkravāšanos no vagoniem. Pīkst. 12. bataljons (bruņotā vilciena pavadībā) iesāka uzbrukumu gar dzelzceļu D.-R. virzienā, un pīkst. 15. ar kauju ieņēma Apanasus un Dzirkalavu, bet pīkst. 16.30 — Mičurus. Nonākot te saskāros ar i. Liepājas k. p., Valmieras bataljons pagriezās uz Martužāniem, pa ceļam pie Livziniekiem
izturot kauju ar sarkaniem. Tad bataljons sadalījās: 1. rota devās uz Kabilovu, bet izrādījās, ka to jau ieņēmis Latgales partizāņu pulks. Pārējās rotas virzījās uz Stiglavu un plkst. 21., kopā ar 1. Liepājas k. p. 5. rotu, ieņēma miestu. Turpinot virzīšanos, bataljons izsita ienaidnieku vēl no Skrituļiem un Pudanovas viensētām. Vakarā bataljona dajas novietojās: 4. rota Pudanovas un Kapačevas viensētās, 2. rota Slobodkos un Skrituļu (Skritrivku) pusmuižā un 3. rota bataljona rezervē Stiglavā.

4. rota vēlu naktī noskaidroja, ka ienaidnieks atstājis arī Michalovu, tādēļ rota plk. 24. pārgāja uz turieni, 1. Liepājas k. p. daļas šodien sesniedza: 5. rota folv. Stiglavu, 6. rota Stiglavas sādžu un 7. rota – Ūdreniekus līdz Ječupei, 10., 11. un 12. rotas (3. bat) kapt. Vaivoda vadībā izturēja sarkano uzbrukumu Ņesteriem.

Pēc tam, kad 21. janv. ieņemta arī Rēzekne, Ludzas apriņķa robežām tuvojas 2. Ventspils k. p. (pulka k-ra v. i. kapteinis Ezeriņš) L bataljons kapteiņa Audzes un 111. bataljons kapteiņa Grosvalda vadībā. 22. janv. tie jau gandrīz sasniedza Ludzas apriņķa robežas: Cirmas ezera
rietumu malu, bet stiprā sala (25 grādu Reamur) dēl spiestas līdz 26. janv. izturēties pasīvi.

lenaidnieks pa to laiku atkāpās Zilupes virzienā. Dienvidos no Ludzas operēja arī vācu zemessargi.

22. I. 4. Valmieras kājnieku pulks pīkst. 8 uzsāka atkal uzbrukumu. 11. bataljona (kpt. Kažociņš) 5. rota izejot no Zelčevas un nesastopot ienaidnieku, devās caur Kalnasala un Zabarovje. Pie Kostigovkas rota sastapa veselu ienaidnieka bataljonu, ar 4 smagiem ložmetējiem, kuru pēc kaujas aiztrieca pār tagadējo valsts robežu un pīkst. 17. ieņēma otrpus robežas Poroškus. lenaidnieks atkāpās, pamezdams kritušos.

6. rota arī izgāja no Zelčevas gar Goliševas lielceļu. Pie Pokuliem iznāca sadursme, bet pīkst. 12.15 tā Pokuļus ieņēma, pēc kam (aiz 8. rotas) bez pretestības ieņēma Goliševu un pārgāja Lža (Ludzas) upi – tagadējo valsts robežu.

8. rota izejot caur Banderiem, pie Baranovkas un Antonovkas sastapa sarkanarmiešu pretestību, kuru salauza. Neliela apšaudīšanās iznāca arī pie Goliševas, bet ienaidnieks visur atkāpās. 1. rota virzījās uz Trupiem un arī Antonovku. Kad tā pienāca aiz 8. rotas Baranovkai, izrādījās, ka pēdējo atkal ieņēmuši sarkanie. Pēc īsas kaujas ienaidnieks atkāpās.
4. rota pievakarē sasniedza līniju Lielbati–Mazbati–Dektereva.
1. Liepājas k. p. arī uzsāka kustību pīkst. 8. 5. un 6. rotas vltn. Bergmaņa vadībā no Stiglavas caur Pirogovu sasniedza Mērdzeni (pag. nama rajonu). 7. un 9. rotas vltn. Sērdieņa vadībā devās gar ceļu Ūdrenieki, Pušmucova uz Staupinku. 8. un velosipēdistu r. kpt. Helmaņa vadībā izgāja caur Jakulinsku–Pušmucovu uz Šmatiem. Eskadrons jau pīkst. 7, virzīdamies caur Stiglavu–Mērdzeni–Staupinkiem–Lāčiem, sasniedza Lielmediševu, kur ieņēma ceļus, lai atgrieztu sarkano atkāpšanos.
23. I. 1. Liepājas k. p. rajonā ienaidnieks nikni uzbruka Šmatiem un tos arī mums uz laiku atņēma. Pēc Smatu iegūšanas 2. bataljons, kpt. Ērgļa vadīts, sasniedza: Rūzari–Ceri–Kausinieki–Lāči–Smati–lvdri, bet 1. bataljons, kpt. Grīnberga vadīts, ieņēma līniju: Ciganovka, Kaziniki, Aizpuri, Rekova, Ūdeņi. lenaidniekam ievērojami zaudējumi.