1.(4.) Valmieras kājnieku pulks
I Wars of Independence

Uz Latvijas un Igaunijas valdību pārstāvju 1919. gada 18. februārī Tallinā (Rēvelē) noslēgtā līguma pamata Igaunijas Armijas Virspavēlnieks ģenerālmajors Johans Laidoners atļāva formēt vienu kājnieku bataljonu un vienu vadu artilērijas. Par formēšanas vietu noteica Tartu (Tērbatu), kur jau 18. februārī pulkvežleitnants Jūlijs Jansons sāka latviešu karaspēka formēšanas darbus. No lieliniekiem atbrīvotajā Latvijas  ziemeļdaļā un Igaunijā tika izsludinātas Latvijas pilsoņu mobilizācijas, kas ļāva īsā laikā saformēt pulku, ko nosauca par 1.(Latviešu) Valmieras kājnieku pulku.

27. martā saformētais pulks (800 durkļi, 5 ložmetēji, 8 patšautenes) nosūtīts uz Igaunijas armijas un latviešu lielinieku armijas Alūksnes fronti, Apes iecirkni, kur pēc neveiksmīgas pirmās kaujas bija spiests atkāpties izejas pozīcijās Melnupes labajā krastā, lai aizstāvētos pret 4. latviešu strēlnieku padomju pulka mēģinājumiem forsēt upi. Lieliniekiem atkāpjoties, pulks ieņēma Api (27.05.), Vecgulbeni (31.05.), Lubānu, līdz 5. jūnijā sasniedza Krustpili un Jēkabpili. Pulka fronte stiepās no Kaldabruņas Daugavas labajā krastā līdz pat Balviem. Ļaudonā mobilizācijas kārtā tika saformēts 3. bataljons, inženieru rota. Pulka artilērijas baterija piedalījās Cēsu kaujās. Pēc Cēsu kaujām pulks tika iekļauts Latvijas armijas Vidzemes divīzijā un pārdēvēts par 4.Valmieras kājnieku pulku.

Vasaras nogalē pulks ieņēma fronti līnijā Līvāni-Atašiene-Barkava, esot pastāvīgā kaujas darbībā pret lielinieku Sarkano armiju, bet septembra beigās tas tika pārdislocēts uz Rīgu. No 1919. gada oktobra 4. Valmieras kājnieku pulks pulkvežleitnanta Kārļa Bojāra vadībā piedalījās Bermonta karaspēka sakaušanā. Pēc tam turpināja cīņas pret lieliniekiem Latgalē līdz pat Neatkarība kara beigām. Latvijas Neatkarības karā krita 70 pulka karavīri. Ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvoti 178 pulka karavīri.

Pēc Latvijas Neatkarības kara 1920. gada oktobrī 4. Valmieras kājnieku pulks tika pārvietots uz Rīgu, kur Vidzemes kājnieku divīzijas sastāvā pastāvēja līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā, kad tas tika ieskaitīts Tautas armijā.

Valmieraspulka11rota.jpg
Valmieraspulkasakarukom1919.jpg
More information sources

Valmieras kājnieku pulka vēsture. 1919.-1929. Rīga, 1929. – 465.lpp., daļēji iekļauta rakstu krājumā: Ziemeļnieki II., 1974. http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/g_001_0306121295|article:DIVL118|issueType:undefined

Valmieras kājnieku pulks. Arta Buka Vēstures enciklopēdiskā vārdnīca. https://vesture.eu/Valmieras_k%C4%81jnieku_pulks

Related objects

Piemiņas akmens Alūksnes atbrīvotājiem - 2. igauņu jātnieku pulkam un Valmieras kājnieku pulkam, 1919. gada 29. maijā.

Atrodas Alūksnē, pie Helēnas un Alsviķu ielu krustojuma.

Piemiņas akmens atklāts 1999. gada 29. maijā, Alūksnes atbrīvošanas 80. gadadienā. Akmens kalšanas darbus veica tēlnieks Ainārs Zelčs.

1919. gada 31. martā Tartu pilsētā tika dibināta Ziemeļlatvijas brigāde, kuras uzdevums bija Vidzemes un Latgales atbrīvošana. Brigādes sastāvā ietilpa apvienotais 1. Valmieras un 2. Cēsu kājnieku pulks, vēlāk arī Ziemeļlatvijas partizānu pulks, divi jātnieku eskadroni un divas artilērijas baterijas. 26. maijā šie spēki ieņēma Valmieru, bet 27. maijā 1. Valmiera kājnieku pulks kopā ar 2. igauņu jātnieku pulku pārgāja uzbrukumā Alūksnes virzienā. Turpmākos uzbrukumus lielinieki nespēja atvairīt un 1919. gada 29. maijā Alūksne tika atbrīvota.

Rūjienas atbrīvošanai un Ziemeļlatvijas brigādes kritušajiem karavīriem veltītais piemineklis "Tālavas taurētājs"

Atrodas Rūjienas Centra laukumā.

Apskatāms trīs metrus augstais pelēkā Somijas granītā kaltais senlatviešu sargkareivja tēls, kas iedēvēts par “Tālavas taurētāju”, novietots uz trīs metrus augsta granīta pjedestāla, bet kopīgais pieminekļa augstums sasniedz 7,5 metrus. Sākotnējās skicēs un maketos K. Zemdega karotāja rokās bija licis zobenu, kas vēlāk nomainīts ar tauri.

Šis piemineklis atspoguļo sarežģīto situāciju mūsu valsts un armijas tapšanā, kā arī šo notikumu novērtējumā. Tūlīt pēc Latvijas valsts proklamēšanas sākās Sarkanās armijas iebrukums un Kārļa Ulmaņa pagaidu valdība rada patvērumu Liepājā. 1919. februārī ar Igaunijas armijas palīdzību sākās Latvijas atbrīvošana no ziemeļiem un Rūjienas apkārtnē notika pirmās mobilizācijas Tērbatā formējamam latviešu karaspēkam, kas pulkveža Jorģa Zemitāna vadībā izveidojās par Ziemeļlatvijas brigādi. Ziemeļatvijas brigāde cīnījās ne tikai pret lieliniekiem, bet arī pret landesvēru un dzelzs divīziju Cēsu kaujās. Rūjienas apkārtnē mobilizētie Ziemeļlatvijas karavīri cīnījās arī turpmākajās Neatkarības kara cīņās. Pēc kara galvenos uzvaras laurus saņēma ģenerālis Jānis Balodis un viņa komandētā Dienvidlatvijas brigāde, bet par Ziemeļatvijas brigādi bieži aizmirsa. Arī Rūjienā iecerētais piemineklis Ziemeļlatvijas brigādei tapa ilgi un 1937. gadā atklātais piemineklis oficiāli tika popularizēts kā piemineklis Rūjienas novada atbrīvošanai un kritušo karavīru piemiņai, nepieminot, ka Rūjienā bija sākums visiem Ziemeļlatvijas brigādē ietilpstošajiem pulkiem.

Piemineklis ir ne tikai Latvijas un Igaunijas ekskursantu iecienīts apskates objekts, kas zināmā mērā ir izejas punkts vairāku citu Rūjienā esošo Neatkarības kara piemiņas vietu apmeklējumam, bet "Tālavas taurētājs"  ir arī Igaunijas un Latvijas dažāda līmeņa valsts un pašvaldību amatpersonu vizīšu pieturas punkts.

Rūjienas atbrīvošanas un kritušo karavīru piemineklis, kas plašāk pazīstams kā “Tālavas taurētājs”, 1998. gada 29. oktobrī iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā valsts nozīmes mākslas piemineklis (pieminekļa aizsardzības uzskaites numurs 4522).

Karvas Brāļu kapi

Atrodas Alūksnes - Apes ceļa malā pie Zušu mājām, uz Dienvidiem no Karvas, pagriezienā uz Rezaku.

Piemineklis atklāts 1937. gada 12. septembrī. Granīta stēla pēc Kara būvniecības pārvaldes arhitekta Vemera Vitanda meta izgatavota O. Dambekalna akmeņkaltuvē Rīgā.
1975. gadā rudenī vietējie komunisti pieminekli nopostīja. 1989. gada 30. martā Alūksnes rajona padome pieņēma lēmumu par pieminekļa atjaunošanu un 1989. gada 30. aprīlī tā vietā tika uzstādīta pagaidu koka piemiņas zīme latviskas kapa zīmes formā, ko bija darinājis Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) strādnieks Jānis Jaunzems. Uz tās bija lasāms uzraksts: “Šeit tiks atjaunots Karvas Brāļu kapu piemineklis.”
Tolaik tika labiekārtoti arī līdzās esošie Brāļu kapi.
1993. gadā, pateicoties Alūksnes Brāļu kapu komitejas nodaļas vadītāja Ulda Veldres iniciatīvai, atsākās piemiņas vietas atjaunošanas darbi. Jauno pieminekli izgatavoja Cēsu akmeņkaļi brāļi Aivars, Austris un Auseklis Kerliņi.

Pieminekli atklāja 1994. gada 11. jūnijā.

Brāļu kapos apbedīti četri Valmieras kājnieku pulka 5. rotas kareivji- Jēkabs Sukse, Pēteris Leitlands, Ernests Puķītis un Gustavs Ozols, kas krituši 1919. gada 2. aprīlī  kaujās pie Zušu mājām. Kā piektais 1930. gadu vidū apbedīts Valmieras pulka kareivis Roberts Glāzners, kas pazuda bez vēsts 1919. gada 31. martā pie Jaunās muižas. Sākotnēji viņš apbedīts kā nezināms, bet vēlāk vārds noskaidrots un iekalts piemineklī. Savukārt piektais Zušu kaujā kritušais kareivis Augusts Dzedons (Ziedons) apbedīts Apekalna kapos.

Pieminekļa pakājē uzstādīta piemiņas plāksne Zušu kaujas dalībniekam LKOK Jānim Goldem (1891–1952), kurš miris komunistu koncentrācijas nometnē Intā, Komi. 

Otra piemiņas plāksne, kas atklāta 1992. gada 23. augustā, uzstādīta pie viena no koka krustiem un veltīta 7. Siguldas kājnieku pulka kaprālim Pēterim Jansonam, kuru 1941. gada 7. jūlijā noslepkavoja atejošie komunisti.

Gulbenes pilsētas Veco kapu Jāņkalniņš

Atrodas Gulbenes pilsētas Vecos kapos Miera ielā.

Gulbenes Vecajos kapos Jāņkalniņā 1934.gadā tika atklāts piemiņas akmens 1.(4.) Valmieras kājnieku pulka kritušajiem karavīriem.

Piemineklis un apbedījuma vieta 1. (4.) Valmieras kājnieku pulka karavīriem, kuri krita 1919.gada maijā, atbrīvojot Vecgulbeni no lieliniekiem - Vecajos kapos Jāņkalniņā. 1934.g. ar Gulbenes aizsardžu gādību tika uzlikts piemineklis, kurš brīnumainā kārtā (iespējams, pateicoties tam, ka bija dziļi ieaudzis krūmos un nezālēs) saglabājās nenopostīts visu padomju laiku.

Cultural Heritage Centre "Tīnūži Manor"

The Ikšķile Region Cultural Heritage Centre "Tīnūži Manor" is located inside the barn, built in the 1930s, and the main exhibit is devoted to the Latvian Riflemen battles by the Mazā Jugla river in 1917. The building has survived, but has partly lost its authenticity over time.   

Gulbenes dzelzceļa stacija

Atrodas Gulbenē, Dzelzceļa iela 8

Apskatāma pati stacijas ēka un perons, izveidotā piemiņas plāksne un piemineklis represētajiem (tēln. I.Ranka).

Pirmā pasaules kara laikā (1916.—1917. gadā) šaursliežu līnija uz Pļaviņām pārbūvēta 1524 mm platumā, lai kalpotu kā savienotāja līnija ar Rīgas—Daugavpils līniju. Uzbūvēta arī līnija uz Ieriķiem, kā arī līdz Sitai, izveidojot savienojumu ar Pitalovu. Tādējādi Gulbene kļuva par dzelzceļa mezglu.

Brīvības cīņu laikā, 1919.gada 31.maijā atbrīvojot Gulbeni no lieliniekiem, 1.(4.) Valmieras kājnieku pulks šeit ieguva ievērojamu daudzumu kara trofeju.

Tagadējā stacijas ēka (arh. P.Feders) celta 1926. gadā. No Gulbenes dzelzceļa stacijas 1941. gada 14. jūnijā tika deportēti gan civiliedzīvotāji, gan Litenes vasaras nometnē arestētie virsnieki.
Kā nozīmīga mezgla stacija tika bombardēta 1944.gada pavasarī, pēc kara atjaunota sākotnējā izskatā, 2018.gadā atklāts izglītojošs un interaktīvs centrs „Dzelzceļš un Tvaiks”. Blakus atrodas SIA „Gulbenes –Alūksnes bānītis” ar interaktīvām nodarbībām un ekskursijām.

Piemineklis par Latvijas brīvību kritušajiem Gulbenes draudzes varoņiem

Atrodas Gulbenes vēsturiskajā centrā pretim Gulbenes Evaņģēliski luteriskajai baznīcai.

Piemineklis 1905. gada nemieru upuriem, Pirmajā pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem Gulbenes draudzes locekļiem un Malienas tribunāla upuriem. Piemineklis veidots pēc E. Ābeltiņa meta, atklāts 1929. gadā pretī Gulbenes evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Pēc Otrā pasaules kara piemineklim uzlikta piecstaru zvaigzne, tad - uz tā pamatiem - bronzas krāsā krāsots ģipša padomju karavīra tēls, bet aiz pieminekļa ierīkoti kritušo padomju karavīru kapi. Kad 1969.gadā Spārītes parkā tika atklāti jaunie Otrajā pasaules karā kritušo padomju karavīru kapi, kritušo mirstīgās atliekas pārveda tur, bet pieminekļa vietu nolīdzināja līdz ar zemi. 1989.gada rudenī tika atrakti pieminekļa pamati un izcelta 1928.gadā tajos iemūrētā kapsula ar tekstu. Piemineklis atjaunots 1992. gadā (tēlnieks O. Feldbergs).

Laikā no 1918.gada 24.decembra līdz 1919.gada 31.maijam, kad 1.(4.) Valmieras kājnieku pulks atbrīvoja Gulbeni no lieliniekiem, baznīcā atradās Malienas (Vecgulbenes) revolucionārais kara tribunāls un strādnieku klubs. Tā darbība izcēlās ar pieņemto lēmumu bardzību un nāves sodu lielo daudzumu, bieži vien par niecīgiem pārkāpumiem - tika uzsākta 349 lietu izmeklēšana, tajās apvainotas 606 personas.

Redzama piemiņas skulptūra.

Piemineklis Neatkarības karā kritušajiem karavīriem

Atrodas Valkā Varoņu ielā blakus Meža kapiem.

Apskatāms piemineklis 30 Latvijas Neatkarības karā kritušiem 1. (4.) Valmieras kājnieku pulka karavīriem.

Piemineklis atklāts 1922. gada 1. oktobrī. Tas sastāv no vietējā iesārtā granītā kalta senlatviešu karotāja figūras (“Sencis”), kas novietota uz divdaļīga, no pelēka granīta veidota pjedestāla. Piemineklim izvēlēts tēlnieka Emīla Meldera (Millera) mets. Pieminekļa kalšanā līdz ar Melderi piedalījās arī tēlnieks Vilhelms Treijs.

Tas ir pirmais profesionāla tēlnieka veidotais Latvijas Neatkarības kara piemineklis, kā arī vienīgais starpkaru periodā, kas darināts modernisma stilā, izmantojot kubisma elementus.

Atkārtotās komunistiskās okupācijas laikā 1951. gadā pieminekļa skulptūra tika nogāzta, daļēji sabojāta un aprakta. Nolīdzināti tika arī apbedījumi.

1988. gadā, kad tuvojās tēlnieka E. Meldera (1889-1979) simtgade, tika uzsākta viņa darbu apzināšana.  
Atjaunotie brāļu kapi līdz ar restaurēto pieminekli tika atklāti 1990. gada 11. novembrī.

2017. gadā brāļu kapos tika uzstādītas astoņas piemiņas stēlas ar Valku saistītajiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem. Tās izvietotas abpus piemineklim – pa četrām stēlām katrā pusē.

Piemineklis “Kritušiem par Tēviju 1918. – 1920.”

Atrodas Rīgas ielas malā, iepretim Krustpils pilij.

Jēkabpilī, Daugavas labajā krastā esošā pieminekļa “Kritušiem par Tēviju 1918. – 1920” , priekšlikumu par pieminekļa celšanu karavīriem kritušiem Brīvības cīņas, izteica Latvijas Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļa 1923. gada 12. jūnijā. Pieminekļa izveidošanai Krustpils pagasta valde 1923. gada 12. novembrī  Brāļu kapu komitejas rīcībā nodeva cara Aleksandra II pieminekļa akmens daļu pie pagasta valdes ēkas, kur piemineklis bija uzstādīts par godu dzimtbūšanas atcelšanai. Latvijas Iekšlietu ministrija atļāva Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļai vākt ziedojumus.  Kopumā tika saziedoti 2400 latu, trūka 1200. Tos cerēja iegūt no pieminekļa atklāšanas dienas sarīkotā bazāra un saviesīgā vakara.

Pieminekļa projektu uztic arhitektam Aleksandram Birzniekam. Arhitekta plānos bija izveidot pieminekli no vietējā materiāla  - dolomīta radzēm. Pieminekļa apjomu veidoja divi koncentriski , masīvi dolomīta radžu mūra pusloki, no kuriem ārējais Daugavas pusē bija zemāks, iegriezās krastā un veidoja terasi. Tā centrā bija sarkanu ķieģeļu veidots ugunskrusts. Galvenā pusloka centrā kā altāris iebūvētas granīta plāksnes ar tekstu: “Kritušiem par Tēviju 1918 – 1920” un attēlota uzlecoša saule virs Daugavas viļņiem, un latviešu zīmju ierāmējumā. Pieminekļa centrālo daļu veidoja kritušā karavīra maska, kuru izkala tēlnieks V. Treijs. Latgales artilērijas pulka komandiera vietas izpildītājs pulkvedis – leitnants Jākobsons atļāva pieminekļa būvei izmantot laukumu Daugavas labajā krastā pretī Krustpils pilij ar noteikumu, ka laukums paliek Latgales artilērijas pulka īpašumā.

1925. gadā Latvijas Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļa noslēdza līgumu ar uzņēmēju V. Treiju no Rīgas par pieminekļa celtniecību Krustpilī. 1925. gada 26. jūlijā tiek ielikts pieminekļa pamats. 1925. gada 27. septembris krustpiliešiem ir svēta diena. Notiek pieminekļa atklāšana ar tā iesvētīšanu, ko veic Krustpils draudzes luterāņu mācītājs K. Skujiņš. Piedalās Kara ministrs R. Bangerskis, Latgales artilērijas pulka komandieris pulkvedis Kire, ģenerālis K. Berķis u.c. Pieminekļa celtniecībai tiek izmantoti 11 kubikasis kaļķakmens radžu, kuras izlauza pie Asotes.

20. gs. 50. gados piemineklis “Kritušiem par Tēviju 1918 – 1920” tiek daļēji nopostīts – tiek nojaukta augšējā daļa – senlatviešu karavīru maska, aizsmērēti uzraksti, iznīcināta ugunskrusta zīme. Savukārt, jau Trešās Atmodas sākumā, Latvijas Tautas frontes (LTF) Krustpils nodaļas aktīvisti pirmajās LTF rajona konferencēs rezolūcijā ierakstīja prasību atjaunot pieminekli Krustpilī. Jau 1989. gada 11. novembrī, vietā kur atradās piemineklis, tika noturēts piemiņas brīdis, kurā jēkabpilieši pieminēja savus Lāčplēšus.

1992. gada sākumā uzsāka pieminekļa atjaunošanas darbus. Cēsu komunālo uzņēmumu kombinātā tiek izgatavoti vajadzīgā lieluma un formas granīta gabali. Granītu, atbilstoši zīmējumiem apstrādāja E. Nīmanis un V. Treikmanis. Pieminekļa atjaunošanas tehnisko uzraudzību veic arhitekte Māra Steķe. Rīgā tēlniece Inta Berga atlējusi pieminekļa bronzas detaļas. Visi darbi tika finansēti no Jēkabpils pilsētas finansējuma. Atjaunoto pieminekli iesvētīja tajā laikā esošais Jēkabpils un Krustpils evaņģēliski luteriskās draudzes prāvests Modris Plāte un Jēkabpils katoļu draudzes mācītājs Jānis Bratuškins 1992. gada 18. novembrī.

Krustpilī atklāts 1925. gada 27. septembrī. Piemineklis veidots pēc arhitekta Aleksandra Birzenieka meta. Piemineklī ir iekalts uzraksts "Kritušiem pat Tēviju 1918-1920". Daļēji pieminekli nojauca Padomju okupācijas vara 1941. gadā, pilnībā to nopostīja ap 1950. gadu. Piemineklis atjaunots 1992. gada 18. novembrī.

Piemineklis Latvijas Atbrīvošanas cīņās kritušajiem 4. Valmieras kājnieku pulka karavīriem

Atrodas Kapeles kapos, Jēkabpils pilsētas labās puses Krustpils Z daļas nomalē aiz Krustpils dzelzceļa stacijas pie Zvaigžņu ielas.

Piemineklis veltīts Latvijas Atbrīvošanas cīņās kritušajiem 4. Valmieras kājnieku pulka karavīriem - kaprālim Fridriham Gagnusam un karavīriem – Jēkabam Lutcam, Jānim Miķelsonam, Mārtiņam Pabērzam, Jānim Statānam un Gustam Līcim, kas piedalījušies Krustpils un Jēkabpils atbrīvošanā no vācu iebrucējiem un gājuši bojā 1919. gada 26. augustā, kurus kopējā kapā guldīja 1919. gada 29. augustā.

1937. gadā Latgales artilērijas pulks vērsās pie Brāļu kapu komitejas ar lūgumu, izstrādāt pieminekļa projektu. Pieminekli izstrādāja arhitekts V. Vitands, savukārt pieminekli plāksnes veidā izgatavoja E. Kuraua firmā. Jau 1938. gada 30. septembrī ar Brīvības cīņu dalībnieku, Krustpils sabiedrības piedalīšanos un ar Latgales artilērijas pulka goda sardzi pieminekli iesvētīja. Piemineklī zem D puses teksta sākotnēji bija bronzā atlieta šautene un bruņucepure. Tās nozuda. 2006. gadā pazudušās detaļas tika atjaunotas līdzīgā plastmasā, un tā paša gada 2. septembrī restaurēto pieminekli iesvētīja ar Valmieras pilsētas pārstāvju piedalīšanos. Uz pieminekļa ir izkalti vārdi: „Mēs mirām, lai Jūs dzīvotu”.

Līvānu atbrīvošanas piemineklis

Piemineklis atrodas Fabrikas un Stacijas ielu krustojumā, kur to 1935. gada 9. jūnijā atklāja ģenerālis Rūdolfs Bangerskis, godinot 1919. gadā Līvānu atbrīvošanas kaujās kritušo karavīru piemiņu.
Tā galvenais elements – 15 tonnas smags, vertikāli novietots lielgabala stobrs. 1958. gadā padomju vara Līvānu brīvības simbolu demontēja, lielgabala stobru sagriežot metāllūžņos. Lielgabala lodes iedzīvotāji saglabāja visus padomju gadus, un iepriekšējā vietā tās atgriezās pēc vesela pusgadsimta. Pieminekļa atjaunošanas ideja tautā visus šos gadus bija dzīva. Līvānu novada dome kopīgi ar iedzīvotājiem aktīvi darbojās pieminekļa atjaunošanā. Tika vākti tautas ziedojumi, un 2004. gada 3. oktobrī atjaunoto Līvānu Atbrīvošanas pieminekli atklāja tā vēsturiskajā vietā pilsētas parkā.

Uzraksts uz pieminekļa: “Krituši par Latviju pie Līvāniem un apkārtnes atbrīvošanas 1919. gadā Jelgavas kājnieku pulka karavīri. Bijušā Ziemeļlatvijas partizānu pulka karavīri.”
Seko karavīru un partizānu vārdi.

Līdzās uzstādītas piemiņas plāksnes Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem Līvānu novadā.

Pieminekļa meta autors arhitekta Pāvils Dreimanis.

1919. gada 3.–5. oktobris. Līvānu kauja

1919. gada 3. oktobrī lielinieki saņēma spēcīgu triecienu frontē pie Līvāniem. Uzbrukumā Līvāniem iesaistījās 3. Jelgavas un 4. Valmieras kājnieku pulka vienības, kā arī Latvijas vācu zemessardzes (bijušā landesvēra) vienības. Ar artilērijas atbalstu 3. Jelgavas kājnieku pulka vienības pārcēlās pāri Daugavai. Pēc sekmīgās pārcelšanās sākās kaujas par Līvāniem, kas ilga visas dienas garumā. Ap plkst. 17:30 tika ieņemta Līvānu stacija, bet stundu vēlāk tika pārieti tilti pār Dubnas upi. Kopīgiem spēkiem izdevās lieliniekus padzīt no Līvāniem, plkst. 19:00 pilsētai bija pilnībā atbrīvota. 1919. gada 5. oktobrī lielinieki centās atgūt Līvānus, uzbrūkot 3. Jelgavas un 4. Valmieras kājnieku pulku jaunajām pozīcijām. Latvieši ar grūtībām noturēja ieņemtās pozīcijas. Šis bija pirmais nopietnais un sekmīgais uzbrukums Austrumu frontē laika posmā no 1919. gada jūlija līdz oktobrim.

Related stories

Excerpt from the founding of the Northern Latvian Army on the Rūjiena side

The Army of Northern Latvia was a Latvian military formation during the Latvian War of Independence, which was established on the territory of Estonia and in the liberated regions of North Vidzeme from February 3 to March 31, 1919. Until July 1919, the brigade was subordinate to the Estonian Armed Forces Headquarters and the Commander-in-Chief of the Estonian Army in terms of logistics and operations. It was then merged with the Southern Latvian Brigade to form the Latvian Army.

The beginning, course and end of the battles of Cēsis

The victory in the battles of Cēsis was destined to become a turning point in the struggle of Latvians and Estonians for the independence of their country. This victory crossed the line between Andriev Niedra's government and German General Riediger von der Goltz's plans to conquer the Baltics. Instead, the Provisional Government of Kārlis Ulmanis resumed its activities in Liepāja.

Memories of Anšlavs Eglītis about the Latvian War of Independence and the events of 1919 in Aluksne

On March 27, 1919, the 1st Valmiera Infantry Regiment, together with the Estonian bodyguard Tallinn (then Rēvele) and Tērbata battalions, as well as three armed trains from the banks of the Melnupe, began the liberation of Latvia from the Bolsheviks.

About the Latvian War of Independence and the events of 1919 in Aluksne

On March 27, 1919, the 1st Valmiera Infantry Regiment, together with the Estonian bodyguard Tallinn (then Rēvele) and Tērbata battalions, as well as three armed trains from the banks of the Melnupe, began the liberation of Latvia from the Bolsheviks.