Pa spiega pēdām / A

Kad sasniedzām savu māju, tās tuvumā bija izvērtusies īsta militāra operācija: noras malā stāvēja armijas <i>bobiks</i> ar izbīdītu antenu, radioskaļrunītī dzirdēja satrauktas frāzes, pēc neilga laika no Kolkas <i>zastavas</i> atskrēja pats priekšnieks, bet automātiem bruņota karavīru grupa ar vilku suni skraidīja gar meža malu. Mēs iebraucām savā pagalmā, no kurienes pāri žoga zedeņiem notiekošo varējām vērot, tikpat kā spiegu filmu skatoties.

Ļaužu atmiņa dažkārt ir visai īsa. Tagad, kad katrs var iet un braukt, kurp vien grib, daudzi raud par zaudēto lēto desu, bet ir jau aizmirsuši, ka tepat aiz Mērsraga, ceļam priekšā nereti nolaidās svītrains bomis un bruņoti krievu zaldāti, saukti par robežsargiem, tālāk laida tikai ar rakstiskiem un apštempelētiem propuskiem. Un atļauju saņemt nevarēja vis kurš katrs Latvijas PSR iedzīvotājs, bet tikai tāds, kas no Rojas vai Kolkas ciema padomes vispirms bij saņēmis tā saucamo izsaukumu, uz kura pamata tad nu pēc desmit dienām viņš savā milicijas daļā varēja (vai arī nevarēja) saņemt vīzu iebraukšanai aizliegtajā pierobežas zonā. Šajā nelaimīgajā Kurzemes piekrastē biju nopircis māju, tāpēc ik pavasari arī man un manas ģimenes locekļiem bija jālūdzas un jāzemojas, lai varasvīri iebraukšanas atļauju atjaunotu.
Vienu gadu mūsu pirmā ierašanās Aizklāņos iekrita Lieldienās. Pēc dokumentu pārbaudes Mērsragā un Rojā piedevām tikām apturēti un pārbaudīti arī pirms Melnsila – pie Dundagas ceļgala. Krustojumā rēgojās robežsargu automobilis, bruņoti zaldāti; oficieris kaut ko ziņoja pa rāciju. Izskatījās, ka modros PSRS robežas sargus atkal pārņēmusi kārtējā spiegu meklēšana lēkme. Kad sasniedzām savu māju, tās tuvumā bija izvērtusies īsta militāra operācija: noras malā stāvēja armijas bobiks ar izbīdītu antenu, radioskaļrunītī dzirdēja satrauktas frāzes, pēc neilga laika no Kolkas zastavas atskrēja pats priekšnieks, bet automātiem bruņota karavīru grupa ar vilku suni skraidīja gar meža malu. Mēs iebraucām savā pagalmā, no kurienes pāri žoga zedeņiem notiekošo varējām vērot, tikpat kā spiegu filmu skatoties.
Tās sižets pagriezās pavisam neparedzētā virzienā: okšķersunim skaļi rejot, robežsargi aplenca mūsu kaimiņa māju! Bet tajā dzīvoja Augusts Rozenfelds (lai viņam tagad vieglas smiltis Melnsila kapos!) – tolaik Sociālistiskā darba varonis un PSRS Augstākās Padomes deputāts, vīrs, kas uz Kremli braukāja turp un atpakaļ tikpat vienkārši, kā citi uz Rojas universālveikalu vai Talsu tirgu. Vai tādu cilvēku varēja turēt aizdomās? Tomēr robežsargi viņu mājā iegāja. Tiesa, pēc minūtēm piecām viņi atkal iznāca un brauca prom. Operācija bija beigusies, atkal iestājas miers un klusums.
To, kas īsti toreiz bija noticis, uzzinājām krietni vēlāk. Izrādās, pašā Lieldienu rītā, līņājot smalkam, nemīlīgam lietutelim, Rozenfeldu Augusts, uzvilcis brezenta mēteli un galvā uzbāzis savu iemīļoto pelēko žokejeni, devies uz meža malu. Tur starp stumbriem staigājis šurpu turpu, kamēr pietupies pie kuplas eglītes un kaut ko rūpīgi iekašņājis sūnās. Promejot vēl aizmaskējis to vietu ar skujām. Pēc ne pārāk ilga laika Kolkas zastāvā (kur, tāpat ka citos robežapsardzes posteņos, sienu rotāja lozungs skaidrā krievu valodā (PSRS ROBEŽU SARGĀ VISA TAUTA) atskanējis telefona zvans. Lauzītā krievu mēlē modrais tautas pārstāvis ziņojis, ka mežā nupat pamanījis aizdomīgu vīru brezenta tērpā – tas zem egles kaut ko noracis, liekas, rāciju, un pats pazudis. Nekavējoties, tikusi izsludināta kaujas trauksme.
Lai par visu šo detektīvmilitārpatriotisko jezgu jums beidzot rastos kāda skaidrība, jāatklāj, ka mans kaimiņš Augusts tajā Lieldienu rītā savas mājas tuvumā zem eglītes bij slēpis nevis rāciju, bet gan…nokrāsotās olas, lai vēlāk kopā ar ciemos atbraukušajiem mazbērniem šo Lieldienu zaķa nolikto dāvanu nejauši atrastu!

„Nu jau gan pūš pīlītes!”, iespējams, kāds lasītājs iesauksies: „Tad jau iznāk, ka krievi Kurzemē bijuši tik dumji kā zābaki!”
Bet tur jau ir tas suns aprakts, ka patiesībā viņi bij gudrāki par gudriem: no jebkuras mušas mēģināja izpūst ziloni, lai savai Maskavas priekšniecībai nemitīgi atgādinātu par bīstamo stāvokli šajā krastmalā un lai kāds neiedomātos samazināt štatus vai pārcelt viņus uz citurieni (piemēram, uz robežu ar brrr… Afganistānu). Te taču zaļcepurēm bija zelta dzīve: jūrā ietekošajos strautiņos varēja ķerstīt lašus, mežos medīt, sēņot, ogot. Kad Krievijas armijas izvešana beidzot bij aizsākusies, avīzē izlasīju Ventspils robežsargu palkavnieka žēlošanos korespondentiem, kāda briesmīga pārestība tagad tikšot nodarīta virsnieku sievām un bērniem. Nu, kā jūs domājat, kāda? Tāda, ka viņi taču esot pieraduši šejienes mežos ievākt un ziemai sagatavot ogas un sēnes – ko viņi, nabadziņi, tagad iesākšot, aizdzīti Krievijas klajumos?

Storyteller: Aivars Freimanis
Used sources and references:

LĪVLI - Lībiešu Savienības un „Lībiešu krasta” mēnešraksts 1994.Nr.1 - iesūtījusi Inese Roze (Talsu TIC)