Ziemeļlatgales atbrīvošana no lieliniekiem

1918.gada 1.decembrī Sarkanās armijas daļas, kuru pamatā bija Sarkano Strēlnieku vienības, iebruka Latvijas teritorijā. Lai aizsargātu savas mājas, ģimenes, dzimto novadu un paglābtos no terora Balvu apkārtnes vīri ņēma rokās ieročus un gāja mežos, sākās pirmo “zaļo”  pulciņu veidošanās. 1919.gada pavasarī, kad izsludināja mobilizāciju, daudziem Balvu apkārtnes vīriem karošana Padomju Latvijas armijā nebija pieņemama un viņi pievienojās “zaļo” pulciņiem.  Izveidojās Balvu, Silakroga, Rugāju, Teteru-Dūrupes un Liepnas pulciņi. Balvu apkārtnē “zaļo” pulciņu darbība aktivizējās 1919.gada martā.

1919.gada maijā, turpinoties Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēkus uzbrukumam austrumu virzienā, partizānu aktivitāte Balvu apkārtnē arvien pieauga. 1919.gada pavasarī bija izveidojušās vairākas partizānu grupiņas, katrai grupiņai bija savs komandieris, starp atsevišķiem “zaļo” pulciņiem sakaru gandrīz nebija.

1919.gada maijā - jūnijā Liepnas - Balvu - Rugāju apvidū neatradās neviena no karojošām armijām, nedarbojās pārvaldes iestādes. Novada aizsardzību savās rokās ņēma vietējie partizāni, veidojot atbalsta punktu sistēmu no Lubāna ezeram līdz Liepnai. Partizāniem bija grūts uzdevums - jānotur frontes līnija apmēram 50 km garumā, iespēju robežās nodrošinot posteņus uz galvenajiem ceļiem. Aizsardzībai izmantoja dabiskus šķērsļus - purvu joslas, mežainu apvidu.

1919.gada jūnija sākumā Rugāju, Sudarbes, Orlovas, Silakroga, Balvu, Kupravas “zaļo” pulciņi apvienojās Balvu partizānu nodaļā, par  komandieri kļuva Jānis Vīndedzis. Balvu partizānu nodaļā bija apmēram 100 vīru, nozīmīgāko ceļu apsargāšanai posteņi bija pie Rugājiem, Sudarbes, Orlovas, Silakroga, Kupravas, sakarus nodrošināja apmēram 30 vīru jātnieku nodaļa  izmantojot savus līdzpaņemtos zirgus.

Jūnijā Balvu partizānu nodaļa iesaistījās sadursmēs ar ienaidnieka izlūku  grupām, nepieļaujot sarkanarmiešu atgriešanos. Sadursmes notika pie Silakroga, Augustovas, Orlovas, Sudarbes, Kupravas, Pokrotas, Tikaiņiem. Neraugoties uz partizānu mazu skaitu, gandrīz visās kaujās tika gūts pārsvars, to sekmēja gan purvu un mežu masīvu pazīšana, gan iedzīvotāju atbalsts.

1919.gada jūlija sākumā izdota Austrumu frontes virspavēlnieka pavēle Balvu partizānu nodaļu nosaukt par Latgales partizānu pulku, par komandieri iecelts virsleitnants Jānis Vīndedzis. Pulks kļuva par regulāru karaspēka daļu, tajā pamatā bija vietējie iedzīvotāji, pārsvarā brīvprātīgie, tai skaitā vecāki vīri un pusaudži ārpus iesaukšanas vecuma. Jūlija sākumā pulkā bija mazliet vairāk kā 700 karavīri, bet kaujas vienību skaits pakāpeniski pieauga, oktobrī jau bija 3 bataljoni ar 8 rotām un ap 2000 karavīru.  Līdztekus pulka formēšanai notika arī aktīva kauju darbība. 1919.gadā cīņas turpinājās mainīgām sekmēm, partizāni savu ieņemto teritoriju noturēja. Lielākās kaujas notika pie Stompakiem, Kokorevas, Augustovas, Susājiem un Liepnas. Augustā un septembrī pulka sektorā cīņas turpinājās gan kā izlūku sadursmes, gan kā uzbrukuma operācijas.

Oktobrī pulka komandēšanu pārņēma kapteinis Jānis Skujiņš. Pulks paplašināja savu teritoriju, atspiežot sarkanarmiešu vienības, nācās arī atkāpties, atstājot nesen atbrīvotās apdzīvotās vietas. Pulka sastāvs palielinājās daudziem vietējiem iedzīvotājiem pēc apvidus atbrīvošanas brīvprātīgi stājoties Latgales partizānu pulkā, ieradās arī brīvprātīgie no padomju kontrolētajām teritorijām, slepeni šķērsojot fronti. 

1920.gada 9.janvārī pulksten 6 no rīta vienlaicīgi sākās uzbrukums visā Ziemeļlatgales frontē.

Pulka galvenais uzdevums bija ieņemt Pitalovas dzelzceļa mezglu, līdz ar to neļaujot pretiniekam pārvietoties uz Latgales dienvidiem, kur uzbruka Lietuvas un Polijas armijas daļas.

Lielākās kaujas pulks izcīnīja pie Kārsavas, Baltinavas, Augšpils, Pitalovas. Sīvas cīņas notika pie Šķilbēniem, Latgales partizānu pulka 2.bataljons uzbruka Šķilbēnu augstienēm, kaujas turpinājās vairākas dienas, pretinieks bija 15.armijas Sevišķu uzdevumu pulks.

Ziemeļlatgales atbrīvošana Latgales partizānu pulkam bija nopietnākais pārbaudījums visā tā kauju vēsturē. Pulka karavīri, galvenokārt vietējie iedzīvotāji, lieliski izmantoja apkārtnes pazīšanu, prasmīgi pielietoja partizānu cīņas taktiku. 

Par varonību kaujās 53 pulka karavīri saņēma augstāko valdības apbalvojumu  Lāčplēša Kara ordeni. Dažādi izvērsās viņu likteņi, padomju režīma laikā daudzi tika apcietināti, izsūtīti uz Sibīriju vai Otrā pasaules kara laikā devās emigrācijā.

Lai godinātu kritušo karavīru piemiņu pēc Neatkarības kara cēla pieminekļus, iekārtoja piemiņas vietas Balvos, Viļakā, Baltinavā, Škilbēnos, Rugājos, Tilžā, Kārsavā, Linavas pagasta Rītupē,* Kacēnu pagastā* (*tagad Krievijas Federācijas teritorija). Daudzās kapsētās - Bērzkalnes pag. Priedaines kapos, Rugāju pag. Cepurnieku kapos, Garosilu kapos, Stāmeres kapos, Balvu pilsētas pareizticīgo un luterāņu kapos, Liepnas pag. kapos u.c. apglabāti cilvēki, kuri ar savu varonību un pašaizliedzību Neatkarības karā ir veicinājuši Latvijas atbrīvošanu.

Storyteller: Balvu Novada muzeja vecākā speciāliste vēsturniece Ruta Akmentiņa
Used sources and references:

Balvu Novada muzeja krājuma materiāli

10.jpg
27.jpg
a.jpg

Related objects

Piemineklis Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem 1919. - 1920.gads

Apskatāms piemineklis veltīts Latgales partizānu pulkam.

Latvijas Neatkarības kara (1919.-1920.g.) vēsturē Latgales partizānu pulks, kura šūpulis kārts bijušā Balvu rajona teritorijā, izveidojās no “zaļo” pulciņiem jau 1918. gada beigās.
Pirmo reizi pieminekli atklāja 1938. gada 14. augustā, piedaloties ģenerālim Jānim Balodim. Pieminekļa autors ir mākslinieks Kārlis Jansons.
1940. gadā komunisti pieminekli iznīcināja, pēc padomju varas nodibināšanas Abrenes apriņķa izpildkomiteja 1941.gada pavasarī pieņēma lēmumu pieminekli nojaukt, bet partizāna tēlu paglabāja Balvu milicijas pagalmā. Vācu laikā pieminekli atjaunoja, bet atgriežoties Sarkanajai armijai, pieminekli nogāza otrreiz, aizveda un iznīcināja. Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, balvenieši vāca ziedojumus Latgales partizānu pieminekļa atjaunošanai. 1993. gada 11. novembrī Balvos atklāja mākslinieka Kārļa Jansona dēla Andreja Jansona atjaunoto pieminekli.

Ekspozīcija "Ziemeļlatgale brīvības cīņās" Balvu Novada muzejā

Ekspozīcija ļauj ielūkoties Latvijas Neatkarības vēsturē no Ziemeļlatgales skatu punkta. Kāds ir mūsu puses iedzīvotāju devums, kā mūsu vectēvi iesaistījušies cīņā par Latvijas kopējo lietu, kādi ir to likteņi, kā tiek glabāta viņu piemiņa? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem var gūt gan latviešu, gan krievu un angļu valodās.

Ziemeļlatgales atbrīvošanas operācija, saukta arī par Viļakas-Jaunlatgales ieņemšanas operāciju bija daļa no Latvijas bruņoto spēku veiktās Latgales atbrīvošanas uzbrukuma operācijas Latvijas brīvības cīņu laikā. Tās mērķis bija ieņemt Latgales ziemeļu daļu un pārraut Pleskavas-Daugavpils dzelzceļa līniju, lai nepieļautu Padomju Krievijas karaspēka papildvienību ierašanos no Igaunijas frontes un no Krievijas iekšienes. Svarīgākās kaujas notika laikā no 1920. gada 9. līdz 20. janvārim, kad tika iegūta kontrole pār dzelzceļa līniju no Pitalovas (Abrenes) līdz Kārsavai.

Piemineklis Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušo karavīru piemiņai Jaškovā

Atrodas ceļa posma Viļaka – Vientuļi (P35) kreisajā ceļa pusē.

Piemineklis Neatkarības karā kritušajiem latviešu un igauņu karavīriem.

Tēlnieka Kārļa Zemdegas veidotais piemineklis 1920.gadā Brīvības cīņās kritušo karavīru piemiņai Jaškovā pirmo reizi tika atklāts 1935.gada 22.septembrī pie 1929.gadā ierīkotajiem Viļakas brāļu kapiem.
Brīvības cīņās pret sarkano armiju Viļakas novadā sākās ar Latvijas armijas un Latgales partizānu pulka uzbrukumu 1920.gada 9.janvārī. Tajā piedalījās arī igauņu karavīri. Viļaku atbrīvoja jau 9.janvārī, bet cīņas uz austrumiem no tās turpinājās vēl vairākas dienas. Gan pirms, gan pēc Viļakas atbrīvošanas kritušie karavīri tika apbedīti dažādās vietās, ko zināja vietējie iedzīvotāji. Nostabilizējoties Latvijas valstij, Viļakā sāka domāt par kopēju brāļu kapu iekārtošanu. Jau no 1923.gada 18.novembra pēc svinīga dievkalpojuma katoļu baznīcā, kuru noturēja dekāns P.Apšinīks, liels gājiens devās uz jaunveidojamo brāļu kapu vietu uzkalniņā, tā sauktajā Jaškovā - tiešā Viļakas tuvumā. Drīz uzbūvēja pieminekļa pamatus, sākās ziedojumu vākšana piemineklim. Kritušo karavīru kapavietu apzināšana prasīja laiku, tikai 1929.gada 3.novembrī notika pārapbedīšana topošajos brāļu kapos. Tajos apbedīti Viļakas apkārtnē kritušie 31 latviešu un 14 igauņu karavīri.1935.gadā piemineklis bija gatavs un 22.septembrī to svinīgi iesvētīja.
Pirmskara Latvijas valsts neatkarības gados ar brāļu kapiem un šo pieminekli bija saistīti visi valstiski svarīgākie pasākumi Viļakas pagastā.
Piemineklis tika sagrauts pēckara padomju varas gados, bet tā granīta daļas, lai gan bojātas, bija saglabājušās. Pieminekli atjaunoja un 1990.gada 11.novembrī - Lāčplēša dienā.