Cēsu pulka Skolnieku rotas pieminekļa neparastais stāsts

Tikko kā tika saņemtas ziņas par karadarbības sākšanos ap kaujas štābs jeb „pulka operatīvais štābs nekavējoties pārvietojās tuvāk frontei” uz Heermeistera ielu Nr.16.(tagad Gaujas iela Nr.16.) Dr. med. Vilhelma Lenca māju. 1930.gadu sākumā šo ēku iegādājās Cēsu Amatnieku biedrība, bet pēc 2. pasaules kara ēkā darbojās laikraksta „Padomju Druva”(no 1990. gada marta laikraksts „Druva”) redakcija un tipogrāfija. Izejot uz kaujas lauku Skolnieku rotas karavīri, kuri bija nākuši pa Palasta ielu no savas formēšanās vietas vācu proģimnāzijā, pie pulka štāba saņēma granātas. Štāba tuvumā uz Heermeistera (Gaujas) ielas rotas karavīri bija guvuši arī nelielu militāru instruktāžu. Savukārt 2. Cēsu kājnieku pulka komandiera komandpunkts atradās turpat otrpus ielai – Heermeistera iela Nr.11 (tagad Gaujas iela Nr.11) Tā 19.gs nogalē bija ievērojamā baltvācu arheologa Georga fon Zīversa „Villa bei Wenden”.

Kāds notikumu dalībnieks Cēsu kauju 10 gadu jubilejā laikrakstā “Pēdējā Brīdī” (J.A.“10 gadus atpakaļ bij. Cēsu pulka skolnieku rota pret landesvēru.”; 06.06.1929) pieredzēto aprakstīja šādi: “6.jūnijā naktī ap plkst. 1 bija trauksme. Visi ātri saģērbās un skolnieku rota 2 vadu sastāvā nostājās uz Dārza ielas, sadalīja speciālās vienībās, izdalīja kaujas patronas. Rīgas Palasta, Vaļņu un Gaujas ielas krustojumā virsleitnants] [Gustavs] Grīns parādīja īsu kaujas manevri kā aplenkt zināmu vietu. Pie Dr. Lenča mājas izdalīja rokas granātas, ar lietošanu iepazīstinājās uz vietas. No šīs vietas rota devās Kalnamuižas, Juruģumuižas un Mācītājmuižas virzienā, ieņēma Cēsu pulka vidējo kaujas iecirkni un aizsargāja līniju Meijermuiža – Mācītājmuiža, ieslēdzot.”

1938. gada 26. maijā apmēram 100 m no bijušās Cēsu vācu proģimnāzijas, Dārza un Palasta (tagad Bērzaines un Palasta) ielu krustojumā atklāja Skolnieku rotai veltītu pieminekli. 1919. gada naktī no 5.uz 6. jūniju no proģimnāzijas karotmākslā neapmācītie skolnieki devās uz pirmo kauju. To simbolizēja bronzā veidotā skolnieka nemākulīgi tvertā šautene. Arī pie skolnieka kājām veidotā pūce un grāmatas atgādināja, ka skolas lietas uz laiku nomainījuši ieroči. Pieminekļa meta autors bija Skolnieku rotas bijušais karavīrs, mākslinieks Jānis Rozenbergs (1901-1966), bet ideju realizēja tēlnieks Rūdolfs Ābol(t)iņš ( 1909-1944) un metālkalējs Jānis Zibens (1909-1967).

1950. gadā pieminekli demontēja kā padomju režīmam nevēlamu.

Sākoties Atmodai, pirmie ideju par pieminekļa atjaunošanu izteica grupa trimdā dzīvojošo Cēsu Valsts ģimnāzijas 1942. gada absolventu Latvijas apmeklējuma laikā 1989. gadā. Viņi uzsāka arī tam nepieciešamo līdzekļu vākšanu. Taču Cēsu pilsētas valde lēmumu par pieminekļa atjaunošanu un tā uzstādīšanu sākotnējā vietā pieņēma tikai pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gada 24. septembrī.

Kaut gan oficiāla vienošanās par pieminekļa atjaunošanu bija tik tikko panākta, realitātē darbs pie tā jau bija uzsākts. 26. septembrī rajona laikraksts “Druva” vēstīja, ka ir sagatavots šūnakmens pieminekļa pamatnei, bet pie bronzas statujas izveides ķērusies tēlniece Maija Baltiņa kopā ar arhitektu Imantu Timermani.

Tomēr 1992. gada 30. septembrī ar iesniegumu Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā (VKPAI) un Brāļu kapu komitejā (BKK) vērsās Cēsu iedzīvotājs Ādolfs Cābulis, kurš Atmodas sākumā, meklējot atbalstu pieminekļa uzstādīšanai, bija nodibinājis kontaktus ar trimdiniekiem. Viņš apgalvoja, ka tagad iniciatīvu monumenta atjaunošanā pārņēmušas citas personas, kuras rīkojoties savtīgos nolūkos un neesot saņēmušas nepieciešamo varasiestāžu atļauju. Šīs grupas pārstāvji, kuru vidū bija arī tēlnieks Andrejs Jansons, bija paredzējuši pieminekli atklāt jau 1992. gada 11. novembrī, novietojot to aptuveni 15 metrus no tā sākotnējās atrašanās vietas. Monumentam bija ieplānota arī būtiskas vizuālas izmaiņas, jo J. Rozenberga projektētais karavīrs šauteni bija satvēris kreiliski, tā uzsverot steigā saformētās Skolnieku rotas militāro nesagatavotību, bet M. Baltiņas veidotais jauneklis to turēja labajā pusē. Atšķīrās arī materiāls – sākotnēji piemineklis bija no vara, bet tagad to atlēja bronzā. Savukārt kādreizējā bronzas plāksne tika aizstāta ar kapara plāksni.

Lai veiktu papildu vēsturisko izpēti, Cēsu pilsētas valde 1992. gada 4. oktobrī nolēma pārtraukt pieminekļa atjaunošanu, taču monumenta veidotāji to neņēma vērā un jaunizvēlētajā vietā uzstādīja pamatni ar pakāpieniem. Nepieciešamība pieminekli tur novietot tika skaidrota ar komunistiskās okupācijas gados ieviestajām izmaiņām transporta kustībā pa Bērzaines ielu, no kā vairs neesot iespējams atteikties. Kaut gan pašvaldība rosināja nogaidīt līdz nākamajam gadam, kad varētu mēģināt veikt maketēšanu dabā monumenta vēsturiskajā atrašanās vietā, tomēr pilsētas valdes rīcību ierobežoja līdzekļu trūkums. Par jau uzstādīto pamatni un izgatavoto bronzas statuja bija samaksāts ar Daugavas Vanagu Cēsu nodaļas, trimdas latviešu un Latvijas Tautas frontes ziedojumos savāktajiem līdzekļiem. Tādēļ tika pieņemts lēmums atjaunoto pieminekli tomēr atklāt 1992. gada 11. novembrī, uzstādot to netālu no vēsturiskās atrašanās vietas. 1992. gada 11. novembrī atklāja tēlnieces Maijas Baltiņas (1941-2016) veidoto pieminekli.

Vienlaikus 1992. gadā tika demontēts okupācijas režīma uzslietais tēlnieka Kārļa Jansona darinātais monuments “Komjaunietis karognesējs”.