Par pirmo Latvijas armijas virspavēlnieku Dāvidu Sīmansonu

Dāvids Sīmansons dzimis 1859. gada 4. aprīlī Valmieras pagasta Pilātos. Beidzis Limbažu apriņķa skolu. 1880. gadā brīvprātīgi iestājās armijā, 115. kājnieku pulkā. 1881. gadā D. Sīmansons iestājās Rīgas junkurskolā, kuru pabeidza 1883. gadā kā praporščiks. 1888. gadā saņēma podporučika dienesta pakāpi. 1891. gadā iestājās Ģenerālštāba akadēmijā. 1892. gadā D. Sīmansons saņēma poručika dienesta pakāpi, kurai sekoja štābkapteiņa (1899), kapteiņa (1901) un apakšpulkveža dienesta pakāpes (1904. gada marts).

No 1904.–1905. gadam D. Sīmansons piedalījās Japānas – Krievijas karā; no 1910.–1912. gadam bija vecākais virsnieks štābos. 1910. gadā saņēma pulkveža dienesta pakāpi, bet 1915. gada maijā – ģenerālmajora dienesta pakāpi. Līdz 1917. gada beigām D. Sīmansons komandēja dažādus armijas sastāvus – 116. kājnieku pulka bataljonu, 66. kājnieku pulku, 17. divīzijas brigādi, Kalugas atsevišķo brigādi, 135. divīziju un 4. atsevišķo divīziju. Kaujās tika arī vairākas reizes kontuzēts. 1917. gada oktobrī D. Sīmansons atstāja dienestu un 1919. gada janvārī atgriezās Rīgā. 1919. gada 6. jūnijā D. Sīmansons jau kā ģenerālis iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, 1. latviešu atsevišķajā brigādē.

Oskara Kalpa (1882-1919) iesākto tieši turpināja pulkvežleitnants Jānis Balodis (1881-1965), uz Kalpaka bataljona bāzes 1919.gada aprīlī izveidojot 1. latviešu atsevišķo brigādi, kas gan, tāpat kā O.Kalpaka bataljons, pakļāvās vācu Landesvēra virspavēlniecībai. Tāpēc Latvijas armijas izveidošana aizsākās tikai 1919.gada 10.jūlijā pēc 1. latviešu atsevišķās brigādes un Jorģa Zemitāna (1873-1928) komandētās Ziemeļlatvijas brigādes apvienošanas. Par tās pirmo virspavēlnieku tika iecelts no Krievijas nākušais ģenerālis Dāvids Sīmansons, kurš nebija dienējis latviešu pulkos un viņa darbība bija mazāk pazīstama latviešu sabiedrībai.

Vienlaikus no 15.jūlija līdz 5.septembrim bija arī Tautas padomes apstiprinātās, pārveidotās un dažiem minoritāšu pārstāvjiem papildinātās Pagaidu valdības apsardzības ministrs.
Toreizējais Armijas virspavēlnieka štāba Preses nodaļas priekšnieks – kapteinis Aleksandrs Plensners – rakstīja, ka viņš lielā mērā izvēlēts virspavēlniecības amatam kā zināma kompromisa figūra, lai nebūtu jāizvēlas starp J.Zemitānu un J.Balodi, pastāvot pretrunām starp t.s. “ziemeļniekiem” un “dienvidniekiem” pēc Cēsu kaujām, kurās J.Baloža komandētā brigāde nepiedalījās jeb ieturēja neitralitāti.

Plesners rakstīja par saviem iespaidiem: “[...] Viņam jau bija 60 gadu, manā toreizējā uztverē liels vecums, bet daudz to nevarēja just. Man liekas, viņš labi reprezentēja krievu ierindas ģenerāļa tipu. Ar zobena jostu virs manāma vēderiņa. Tomēr uzmanīgs un laipns pret cilvēkiem, vienalga, kas tie būtu. Man palika labs iespaids par viņu. Protams, viņš bija ienācis pavisam citā gaisotnē un pavisam citādā karaspēkā, nekā darbojies līdz šim. No agrākā viedokļa viņš tagad bija kļuvis par dumpinieku komandieri. Likās, viņam nebija pretīgs šis uzdevums. Tikai tas viņam bija vēl jauns un neparasts. Vajadzēja tajā iedzīvoties. Un to viņš centās ar manāmu izprašanas gribu. Šķiet, viņā vēl nebija izžuvušas latviešu asinis.”

Šajā sarežģītajā laikā virspavēlniekam bija jārisina visdažādākie ar jaunās armijas pastāvēšanu saistīti jautājumi – degvielas, medicīnas, politikas jautājumi.
Virspavēlnieka darba īpatnības raksturo arī apstāklis, ka sākumā radās zināmas neskaidrības ar pulku numerāciju. Tās atspoguļoja Latvijas armijas virsniecības grupējumu savstarpēju konkurenci, jau minētie t.s. “ziemeļnieki” un “dienvidnieki”.

Augusta beigās Rīgā virspavēlnieks Dāvids Sīmansons piedalījās pretlieliniecisko spēku pārstāvju apspriedē, kur Polijas militārais pārstāvis Aleksandrs Miškovskis norādījis uz Bermonta patiesajiem nodomiem. Uzreiz pēc tam, 30.augustā, Sīmansons iesniedzis atlūgumu no kara ministra amata, “jo vēlas būt tikai par armijas virspavēlnieku, jo Kara Ministra pienākumus viņš uzņēmies tikai pagaidām”.
Acīmredzot brieda Bermonta karaspēka krīze, oktobra sākumā valdībai un armijas virspavēlniecībai jau bija pilnīgi skaidrs, ka būs konflikts.

6.oktobrī armijas virspavēlnieks D.Sīmansons šifrētā telegrammā pilnvaroja militāro pārstāvi Mārtiņu Hartmani lūgt Polijas armijas vadību atklāt kara darbību pret Bermonta daļām, kas “virzījās no Kurzemes un Lietuvas” ziemeļaustrumu virzienā. 8.oktobrī sākās Bermonta spēku uzbrukums Rīgai.
Jau 11.oktobrī Apsardzības ministrijā notika virspavēlnieka D.Sīmansona apspriede ar Francijas un Lielbritānijas misiju vadītājiem par Bermonta aicinājumu noslēgt pamieru un vienoties par kopdarbību pret Sarkano armiju. Domas dalījās un atbilde uzreiz netika nosūtīta. D.Sīmansons ar atteikumu atbildēja tikai pēc dažām dienām. 14.-15.oktobrī Latgales divīzijas daļas veica uzbrukumu pāri Daugavas tiltiem, ciešot smagus zaudējumus, vienlaikus ar Sabiedroto flotiles artilērijas atbalstu tika ieņemta Daugavgrīva un Bolderāja.

1926.gadā D.Sīmansons tika apbalvots ar Lāčplēša kara ordeņa III šķiru par to, ka 9.-10.oktobrī “ar savu saprātīgo un enerģisko rīcību izglāba karavīrus no briesmām, pārcēla visas mūsu daļas uz Daugavas labo krastu, neatstājot ienaidniekam nekādu trofeju. Ar pašaizliedzīgu rīcību noturējās pret visiem ienaidnieka pārspēka triecieniem un ļoti drīz sāka uzbrukumu, kura rezultātā tika atbrīvota Daugavgrīva un Bolderāja, tas lielā mērā veicināja visas Rīgas atbrīvošanu”.

15.oktobrī D.Sīmansons iesniedz valdībai lūgumu sevi atbrīvot. Neveiksmes Bermonta uzbrukuma sākumā veselībai izrādījās par smagu.

Nākamajā dienā viņu ieskaitīja rezervē. Plensners pieļāva, ka Sīmansonu aicinājuši atkāpties. Pieņemot lēmumu pretoties un sodot Zemitānu par atkāpšanās pavēli no Rīgas, viņš bija rīkojies pretēji valdības iecerēm, kura vēlējās pasargāt pilsētu.

Zemitāns atkāpšanās pavēli bija izdevis pēc Ulmaņa rīkojuma. Netieši minēto apliecina fakts, ka ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics, izbraucot uz Poliju, virspavēlnieka amatu Balodim piedāvāja jau 14. oktobrī, tāpat tas, ka 17. oktobrī, kad Balodis ieradās Rīgā, Sīmansons, acīmredzot aizvainots un, aizbildinoties ar slimību, neieradās štābā, lai amatu nodotu.

Vēsturnieks Edgars Andersons uzskata, ka Sīmansonu ar Balodi nomainīja pēc Ulmaņa iniciatīvas. Zīmīgi, ka pēc Bermonta padzīšanas no Latvijas Ulmanis vēlreiz pateicās Sīmansonam “par armijas organizēšanas darbu, kuru ģenerālis sācis un kura tagad galā vesta”.

No 1920. gada decembra Sīmansons bija Apsardzības (Kara) ministrijas padomes loceklis, kopš 1924. gada padomes priekšsēdētāja vietas izpildītājs.

1921. gada beigās toreizējais Kara padomes priekšsēdētājs Kārlis Goppers atestācijā rakstīja: “Tīrā sirdsapziņa un principu skaidrība neatļauj viņam laipot līdzšinējos nenokārtotos apstākļos, kuri bieži viņu sarūgtina un uztrauc. Stipra paš­uzupurēšanās karā ir atsaukusies uz viņa veselību, kura vairs neatļauj viņam attīstīt to enerģiju un izturību darbā, pie kuras viņš pieradis.”

1925. gada februārī Sīmansonu atvaļināja. 1930. gada vasarā prese ievēroja: “Saulainās dienās Esplanādes alejās vai Vērmaņa dārza apstādījumos sastopams vecs karavīrs ģenerāļa tērpā. Uz spieķīti atbalstīdamies, viņš liek solīti pie solīša, it kā vilkdams sev līdz garo dzīves un karavīra gadu nastu. Daudzi nemaz nenojauš, ka šis sirmgalvis ir visvecākais latviešu karavīrs un arī visvecākais mūsu ģenerāls.”

Dāvids Sīmansons nomira 1933. gada 13. janvārī Rīgas Kara slimnīcā, kur viņu ievietoja jau 1932. gada nogalē. Ģenerāli izvadīja no Rīgas Doma baznīcas un apbedīja ar militāru godu Brāļu kapos pie “Mātes Latvijas” tēla.

2013. gadā Limbažos, pie bijušās pilsētas domes ēkas fasādes (Baumaņa Kārļa laukumā 1) uzstādīta D.Sīmansonam piemiņas plāksne.

Savas militārās karjeras laikā D. Sīmansons saņēma apbalvojumus – Latvijas 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni, Aizsargu Nopelnu krustu; Krievijas Sv. Jura zobenu, 3. un 4. šķiras Sv. Vladimira ordeni, 2. un 3. šķiras Sv. Staņislava ordeni, 3. šķiras Sv. Annas ordeni.