Kocēnieša Tālava Megņa atmiņas par notikumiem 1991. gada barikādēs Rīgā

Es, Tālavs Megnis, tikko ar janvāri biju sācis strādāt Kocēnu pagasta pašvaldībā par zemes ierīkotāju zemes reformas realizācijas uzsākšanai. Apspriežoties savā starpā un ar kolhoza speciālistiem, galveno grāmatvedi Rutu Rozenbergu, grāmatvedi Gaidu Ragu un dispečeri Lieni Kūnu un 1. iecirkņa agronomi Ilgu Brusovu, mikroautobusa Latvija šoferi Jāni Gravu un pārējiem, nolēmām, ka tie, kuri vēlas, paliks Rīgā, atsaucoties Tautas frontes aicinājumam. Kolēģiem no kolhoza teicu, ka es varētu pirmdien neiet uz darbu, jo, ja mūsu jaunā valdība kritīs, tad zemes reforma noteikti nenotiks, bet, ja noturēsies, tad jau neierašanos darbā piedos.

Naktī no 13. janvāra uz 14. janvāri palika Jānis Grava - mikroautobusa Latvija vadītājs; Jānis Olmanis - Kocēnu pamatskolas mūzikas skolotājs; Tālavs Megnis - Kocēnu pagasta zemes ierīkotājs, pirms tam iecirkņa priekšnieks kolhozā "Kocēni", tika izvēlēts par Rīgā palikušās grupas vadītāju; Dainis Ābelītis - no "Strautnieku" mājām, kolhoznieks- šoferis; Juris Miķelsons; Uldis Rolmanis - toreiz MRS (Mežrūpniecības saimniecība) strādnieks – šoferis; Aivars Vīksne – celtnieks no būvbrigādes.

Kad pārējie aizbrauca, mēs ar savu mikroautobusu piebraucām pie Ministru kabineta iebrauktuves, iekšpagalmā no Brīvības ielas puses. Tad izkāpām no busiņa, gājām uz galveno ieeju, kur priekšā jau bija divi cilvēki. Aprunājāmies, ko nu tagad šeit ar savām kailajām dzīvībām darīsim, vai barosim lielgabalus - pasmējāmies. Iepazināmies, tie pirmie divi bija vīri no Cēsīm, kā sauca, neatceros. Ik pa brīdim pienāca vēl kāds, apstājās arī dažas vieglās automašīnas un arī viens autobuss ar cilvēkiem no manifestācijas, liekas, ka no Ādažiem. Paspriedām, ka lāgā jau nezinām, ko darīt, bet kādu laiku pastāvēsim, pavērosim, kas notiek. Autobuss pēc laiciņa aizbrauca, novēlot mums atbalstu.

Pēc neliela laiciņa pie mūsu grupiņas pienāca aktrise Dina Kuple un vēl viena sieviete. Viņas bija ļoti priecīgas, ka mēs te stāvam un ļoti lūdza, lai nebraucam prom un palīdzam nosargāt Rīgu. Lai mēs te nenosaltu atstāja mums avīzē ietīt mazo balzāmiņu. Sāka krēslot.

Pēc neilga laika pie mums kā studenti vērsās divi jaunieši, prasīja, no kurienes mēs esot, kurš ir vecākais vai grupas vadītājs. Mēs no Kocēniem, Valmieras rajonā, esam septiņi cilvēki ar mikroautobusu "Latvija", ja vajag, varu būt arī grupas vadītājs. Tad kopā ar tiem zēniem aizgāju uz viņu žiguli, laikam bija baltā vai iedzeltenā krāsā. Tas stāvēja Ministru kabineta ēkas galā, Brīvības pieminekļa pusē, Baumaņa skvērā. Iepazināmies, bet vārdus vairs neatceros. Viņu žigulī bija rācija. Tad viņi sazinājās ar Tautas frontes štābu un ziņoja, ka viņiem ir septiņi aliņi un viens polšs un var dabūt vēl - es sapratu, ka tas ir septiņi vīri un viena transporta vienība. Tie zēni mani noinstruēja, ka vajag apturēt transporta līdzekļus un aicināt cilvēkus palikt pie šī objekta, un sākumā izveidot kaut vai cilvēku ķēdi ap visu ēku. Vēl viņi paprasīja, vai varam apskatīt, kas notiek pie starptautiskās telefona centrāles Dzirnavu ielā un vai esam gatavi uzņemties vēl kādu uzdevumu. Atbildēju, ka darīsim visu, kas nepieciešams. Tad viņi aizbrauca, piekodinājuši, lai es pats pienāku pie šīs automašīnas, kad viņi šeit būs atgriezušies, vai arī citā vietā jaunu uzdevumu saņemšanai. Busiņā nepārtraukti klausījāmies Tautas frontes informāciju, kuru ik pa brīdim translēja radio.

Rīkojoties pēc norādījumiem, mēs jau daudz aktīvāk sākām apturēt automašīnas un uzrunāt cilvēkus palikt un būt kaut vai tikai kā lieciniekiem par turpmāk šeit notiekošo. Cilvēki visumā bija atsaucīgi, un pie ēkas sāka uzkavēties gan rīdzinieki, gan garāmbraucošie. No kāda manifestācijas dalībnieku autobusa izkāpa vairāki jaunieši, kuri bija atbraukuši no Limbažu rajona, pēc pāris stundām šeit jau pulcējās kādi simts cilvēku.

Pārējos biedrus un autobusu atstājot pie Ministru kabineta, mēs ar Jāni Olmani gājām uz telefona centrāles ēku Dzirnavu ielā. Tajā brīdī Čaka ielas galā Dzirnavu iela tika nosprostota ar lielu KrAZ kravas automašīnu- treileri, uz kura bija buldozers T130. Ielā bija diezgan daudz cilvēku. No kādas telefona centrālei pretējās ielas pusē rekonstruējamas vai nojaucamas mājas būvmateriāliem stihiski sākās barikādes būvēšana. Divas asās jaunietes-vidusskolnieces, varbūt jau studentes, no kādas vecas augstas koka sētas nevarēja noplēst dēļus un mums ar Jāni sauca: "A, nu, ka palīdziet nojaukt sētu, ko skatās!"

Nepagāja ne piecas minūtes, kad sēta jau bija šķērsām uz ielas kopā ar visādām grabažām, vecām gultām, mucām, krēsliem un skapjiem. Kad nekā nesama vairs nebija, gājām atpakaļ uz Ministru Kabinetu pie savas grupas. Te drīz atbrauca arī dažas smagās automašīnas ar granti un šķembām, vēlāk arī automašīna Urāls - kokvedējs ar baļķiem.

Drīz vien norunātajā vietā atkal piebrauca žigulis ar Tautas Frontes zēniem. Piegājis pie viņiem, iesēdos mašīnā. Jaunieši prasīja, vai varam ar savu busiņu izbraukt apskatīt, kas notiek pie dažām padomju karaspēka daļām. Teicu, ka noteikti varēsim, tikai jāaprunājas ar pārējiem. Viņi teica, ka atvedīs vēl kādu cilvēku, un lai mēs sagatavojamies braukšanai.

Grava Jānis, protams, bija gatavs braukšanai, un pēc dažām minūtēm studenti atveda divus cilvēkus ap gadiem 30 un rāciju. Varbūt viens stādījās priekšā kā Druvis. Daži no mūsu grupas palika pie Ministru Kabineta, un mēs aizbraucām Juglas virzienā līdz tagadējai Krustabaznīcas ielai, tad pa Viskaļu un Ezermalas ielu. Pēc tam pa Meža prospektu un Viestura prospektu līdz Omon bāzei Vecmilgrāvī. Druvis ik pa brīdim ziņoja savam štābam par redzētajām armijas mašīnām, BTRiem (bruņutransportieriem), to skaitu, markām, redzētajiem zaldātiem tajās un pārvietošanās virzieniem. Acīmredzot karaspēka daļās bija paaugstināts trauksmes stāvoklis, jo vairākās vietās uz ielām redzējām sargkareivjus ar automātiem plecā.

No Vecmilgrāvja caur centru braucām uz Salu tiltu, lai novērtētu situāciju, kāda ir pie Televīzijas centra Zaķusalā, kur tika aicināti kurzemnieki. Salu tilts un Televīzijas centrs jau bija nobloķēts totāli - ar automašīnām, lauksaimniecības un celtniecības smago tehniku, dzelzsbetona blokiem. Kaut kur prettanku ežus metināja tieši uz ielas. Pār tiltu varēja pārvietoties ar lielām grūtībām un tikai pa vienu joslu. Tur bija gan daudz barikāžu dalībnieku, gan zemessardze. Mūs vairākkārt apturēja un dažreiz diezgan agresīvi prasīja, kas mēs tādi, kur braucam. Skaidrojāmies un apmērām stundas laikā šķērsojām tiltu. Pēc tam pa Akmens tiltu atgriezāmies centrā. Druvis ar rāciju un kolēģi mums pateicās par palīdzību un teica, ka tālāk tiks paši. Mēs daži vēl aizgājām līdz Augstākās padomes ēkai, tagadējai Saeimai Jēkaba ielā. Vecrīga jau arī bija totāli nobarikādēta ar smago tehniku, kas bija tik cieši sabraukusi kopā, ka tikai pa vienam varēja izspraukties, lai tiktu uz priekšu. Kādu šauru ieliņu pilnīgi aizsprostoja lielākais riteņtraktors T 700, ka ar grūtībām tam varēja tikt garām. Jēkaba ielā krāmēja pamatu dzelzsbetona blokus, veidojot labirintu. To visu redzot, radās pārliecība, ka mēs visi kopā esam milzīgs, neaptverams spēks. Lai gan mums nav ieroču un esam tikai "lielgabalu gaļa", bet mūsu visu kopība ir kailo dzīvību un tehnikas cietoksnis, kura ieņemšanai būtu jāpielieto milzīgs, līdz šim nebijis, brutāls asiņains spēks pret mierīgajiem iedzīvotājiem, kā tas bija Ķīnā Pheņjanas laukumā pret studentiem pirms vairākiem gadiem, kur tos dragāja ar tanku ķēdēm. Kurš tādu pavēli varētu dot - izvērst karadarbību pret neapbruņotu tautu? Neiespējami.

Tādēļ padomju funkcionāri vēlāk izdomāja uzbrukumu Iekšlietu ministrijai, kura neatbalstīja Kompartijas centienus padomju varas saglabāšanā, bet bija ar barikāžu dalībniekiem garā un pārliecībā.

Atgriezušies pie Ministru kabineta palikušajiem grupas biedriem  redzējām, ka salīdzinoši šī ēka ir vissliktāk aizsargātā, jo ir pietiekoši liela, atrodas plašu ielu vidū, un vēl dažas piebraukušās smagās automašīnas neradīja būtiskus šķēršļus ēkas vardarbīgai ieņemšanai, jo kaut cik bija nobloķēta tikai Brīvības ielas puse, bet no Elizabetes un Tērbatas ielas puses bija tikai dažas vieglās automašīnas un arī mūsu mikroautobuss "Latvija".

Tad apspriedušies nolēmām, ka jāaicina savējie no Kocēniem ar lielajiem T150 traktoriem. Gāju kaut kur pie kinoteātra "Pionieris" vai "Rīga" un no kāda taksofona, tas varēja būt ap plkst. 23.00 - 24.00, zvanīju kopsaimniecības "Kocēni" galvenajam inženierim Vitautam Staņam, jo zināju, ka viņš šo pasākumu atbalstīs. Īsi noraksturojis situāciju Rīgā teicu, lai mēģina noorganizēt pēc iespējas vairāk traktoru uz Rīgu, bez kuriem var iztikt ražošanas nodrošināšanai. Piekodināju, lai piedāvā braukt mūsu skijoringa komandas braucējiem brāļiem Jurim un Jānim Caunēm, Guntim Skrastiņam, Guntim Zēvaldam, Jurim Bečerim un citiem, jo biju viņiem treneris un zināju, ka viņi neatteiks un uz viņiem var paļauties jebkurā situācijā. Pēc tam atgriezos pie busiņa, un sapratuši, ka tepat jāgaida rīts un papildspēki, pļāpādami sildījāmies ar Dinas Kuples atstāto balzāmiņu. Kaut kur Vērmaņdārza pusē jau bija iedegts neliels ugunskurs, nebija jau ne cik malkas. Nakts bija ļoti drēgna un auksta.

Pēc pusnakts maršruta trolejbusi nebrauca uz garāžām, bet tika novietoti cieši viens pie otra ap visu Ministru Kabineta ēku, vietām arī divās rindās, tur, kur nebija citu transportlīdzekļu. Tūdaļ pēc astoņiem zvanīju atkal galvenajam mehāniķim, prasīju, kāda situācija, vai varam gaidīt kādu tehniku no Kocēniem. Vitauts atbildēja, ka dažiem jau tiek pildīta degviela, tiek apzināti un saplānoti darbi tā, lai iespējamie braucēji, netraucējot ražošanu, varētu doties uz Rīgu. Es vēl informēju, ka Rīgā nav malka, ko dedzināt ugunskuros, un piekodināju, lai visi traktori pirms izbraukšanas aizbrauc uz gateri un sakrauj piekabēs šāles - baļķu zāģēšanas pārpalikumus, kuri tur toreiz stāvēja lielā daudzumā un bija kā apgrūtinājums ražošanai.

14. janvārī no rīta uz Rīgu izbrauca trīs vai četri traktori T150 ar piekabēm, pirms tam gaterī sakrāvuši šāļu malku. Tālāk seko saraksts ar barikāžu dalībniekiem, kuri Rīgā ieradās ar kolhoza tehniku.

Kā jau domāju, ap pusdienas laiku Rīgā pie Ministru kabineta atbrauca Juris Caune ar traktoru MTZ 82 un trīs traktori T150 ar piekabēm Ar tiem atbrauca Jānis Caune, Guntis Skrastiņš, Juris Bečers kopā ar Gunti Zēvaldu, Guntaru Konānu, Juris Tīliku vai Andi Bērziņu. Traktoru piekabēs, kā jau biju norādījis, bija sakrauta šāļu malka ugunskuriem. Pēc neilga laika traktorus aizsūtīja Dzirnavu ielas bloķēšanai pie telefona centrāles. Šeit arī mūsu kolhoza tehnika nostāvēja visu barikāžu laiku. Vienīgi Guntis Škrastiņš kādu laiku ar savu traktoru bija arī uz Brasas tilta, nākošajā dienā pēc pirmajiem traģiskajiem notikumiem. Omona uzbrukuma laikā tur ar savu autokombināta Kamazu bija stāvējis arī kocēnietis A. Bāliņš.

Lai sildītos un ceptu desiņas, ugunskuru kurinājām tieši uz ielas starp traktoriem. Vēlāk kāds bija atnesis vai atvedis lielu čuguna katlu, kurā tika vārīta zupa vai kaut kāda putra. No kolhoza katru dienu uz maiņām brauca arvien jauni barikāžu dalībnieki. Atceros, ka vēlāk atbrauca Jānis Krīgers, Aivars Rags ar meitu Sanitu, Jānis Jēgers, Juris Fridvalds, Kārlis Koķis, Vitālijs Bečers, Edgars Bečers, Uldis Lukss, Jānis Trēziņš un citi. Protams, visus grūti atcerēties. No kolhoza rezervēm tika līdzi ņemtas arī gāzmaskas. Katram gadījumam.

Fantastiska bija visu tautību apkārtējo iedzīvotāju draudzīgā un atbalstošā attieksme par mūsu atrašanos Rīgā un tās sargāšanu. Daudzi nāca klāt un uzmundrināja, nesa termosos tēju un cigaretes. Atceros, ka kāda krievu tautības sieviete vienu vakaru pavēlu atnesa lielu šķīvi ar siltām, tikko ceptām pankūkām un par taloniem pirkto degvīna pudeli, jo viņa jau pati nedzerot, bet mums noderēšot, lai naktī būtu siltāk. Viņa arī izstāstīja daudz ko no savas dzīves un kāpēc viņa priecājas par brīvu Latviju.

Atceros vienu dienu, neatceros, kurš no traktoros sēdošajiem bija ievērojis, ka divi vīri labākajos gados lēnām staigā starp traktoriem, vēro visu kaut ko, savstarpēji sarunājas, viens ik pa brīdim fotogrāfē. Vienkārši aizdomīgi tipi. Domājām, čekas aģenti vāc informāciju par piekļuves iespējām Telefonu centrālei. Gājām klāt un sākām šos tirpināt, kas šie par špioniem, jo šie neuzvedās kā korespondenti vai vienkārši interesenti, kādi daudzi jau bija redzēti ar fotoaparātiem. Pēc diezgan ilgām pārrunām jau sapratām, ka arī šie vērotāji ir savēji, bet ar citu skatījumu un vēlēšanos iemūžināt šo situāciju vai vēstures mirkli.

Pēc pirmās nakts saspringtās situācijas nākošās naktis jau bija salīdzinoši garlaicīgas un vienmuļas. Dažās naktīs arī bija diezgan auksts, liekas, ka pat līdz kādiem -15°. Tad gājām kādā tuvākā kinoteātrī un skatījāmies kino, jo filmas rādīja nepārtraukti, liekas, visu diennakti nepārtraukti un bez maksas. Divas naktis uz pāris stundām, es biju iegriezies pasēdēt un sasildīties arī Doma baznīcā. Diez cik silts pēc grādiem jau tur nebija, bet tas miers, kas tur valdīja, nav izstāstāms. Neilga pameditēšana visaukstākā, apsargātā miera ostā deva spēku, ticību un pārliecību, ka mēs esam uz pareizā ceļa. Baznīcā viens stūris bija sagatavots ievainoto uzņemšanai. Liekas, tur bija vairāki desmiti nestuvju, pārsienamais materiāls un medikamenti.

Vēl atceros, ka pie Ministru kabineta vēlāk tika uzstādīts liels ekrāns, uz kura nepārtraukti rādīja informāciju no CNN par notikumiem Latvijā, Kuveitā, Tuksneša vētrā un citur pasaulē.

20. janvāra vakarpusē, kad notika Iekšlietu ministrijas ieņemšana, es ar kārtējo kolhoza maiņas autobusu biju aizbraucis uz Valmieru. Gribējās taču pie savējiem mājās sasildīties un nomazgāties. Sieva Gunta ar bērniem bija jau aizbraukusi uz Valmieru pie savas mammas, jo viņai 20. janvārī dzimšanas diena. Arī es taisnā ceļā devos pie jubilāres. Kad iegāju dzīvoklī ap deviņiem vakarā, atceros, ka televīzijā jau rādīja kadrus no Rīgas centra, kur notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai, kā uz nestuvēm tika nests ievainotais Gvido Zvaigzne, Andris Slapiņš. Sievasmāte Hedviga raudāja. Sievastēvs Ēvalds, vecs karavīrs, dziļdomīgi klusēja. Manī bija divējādas sajūtas, no vienas puses prieks, ka esmu mājās, siltumā pie savējiem, bet no otras puses, ka es neesmu tur, Rīgā, pie barikādniekiem. Kā tas viss beigsies? Otrā dienā atkal ar maiņas autobusu braucām uz Rīgu..."