Kolkas krasta apsardzes novērošanas tornis

R

Kolkas raga pēdējās priedēs paslēpies robežapsardzības tornis, kurā PSRS laikos nemitīgi atradās robežsargu postenis un tam blakus esošā nelielā mūra ēciņa tagad pamesti un iet postā likteņa varā.

Torņa augšgals tagad izskatās jau nedaudz iebrucis, lai gan pēc valstiskās neatkarības pasludināšanās tur augšā jūras piekrasti novēroja arī mūsu robežsargi, kurus tagad, kā šķiet, nomainījušas modernas elektroniskas radariekārtas, kuras droši vien atbilst visiem NATO standartiem. PSRS laikos robežsargi no šī torņa novēroja un kontrolēja Irbes jūras šauruma ūdeņus un tajos laikos mēdza teikt, ka šim šaurumam pat pīle bez robežsargu ziņas cauri nevarot izpeldēt. Irbes jūras šaurums atdalīja Mazo jūru jeb Rīgas jūras līci no Lielās jūras jeb atklātajiem Baltijas jūras ūdeņiem. Tāds jēdziens kā Atklātā jūra jau pasen pazudis no mūsu leksikas līdz ar Padomju armijas aiziešanu un veiksmīgi aizmirsts. Atklātā jūra – tas bija jēdziens, kas radies t.s. aukstā kara gados un apzīmēja teritoriju, no kuras varēja rasties un nākt kāds apdraudējums varenplašajai Padomjzemei, vai arī, kas bija ne mazāk slikti – kāds varēja izlemt šķērsot dzelzs priekškaru un nokļūt pāri jūrai pūstošajos Rietumos, sev līdzi paķerot kādu nozīmīgu un neizpaužamu Padomjzemes noslēpumu. Tāpēc šis pudeles kakliņam tik ļoti līdzīgais jūras šaurums tika ļoti kontrolēts un uzmanīts. Un šīs funkcijas veica ne tikai Kolkas raga torņa galā ar tālskati un kalašņikova automātu bruņotais robežsargs un turpat esoša radiolokācijas stacija, bet arī robežsargu patruļkuģi, kuri nemitīgi atradās šajā šaurumā. Katra laiva un kuģis, kuri šķērsoja šo šaurumu, tika rūpīgi izkontrolēti vajadzības gadījumā. Īpaši šiem kara jūrniekiem neesot patikuši burātāji, kurus tie laikam uzskatījuši par tādiem kā kapitālistu bagātnieku stila pakaļskrējējiem. Tāpēc nereti apzināti robežsargu patruļkuģi tuvojušies ļoti strauji un pietauvojoties ar saviem sāniem lauzuši jahtu bortus – sak, nav ko te jums apkārt vazāties! Tā apzināti apskādētas daudzas jahtas, kuras gājušas cauri Irbes jūras šaurumam. Vēl tik vērts piezīmēt, ka Padomjlaikos parādīšanās Kolkas ragā, lai te papriecātos par jūras šalkoņu un tālumā esošo Kolkas bāku nebija tik vienkārša, jo te atradās īpašā teritorija, kurā nemaz tik vienkārši nevarēja iekļūt, vajadzēja caurlaides. Un ja kāds te izvilka fotoaparātu no somas, tas varēja labākajā gadījumā beigties ar piespiedu filmas izgaismošanu vai arī ļaunākā gadījumā ar aizturēšanu, personas noskaidrošanu un varbūt pat nopratināšanu....

Stāsta pierakstītājs: Normunds Smaļinskis, 29.10.2009.
Izmantotie avoti:

Par burāšanu - jahtas ,,Spaniel,, bijušais kapteinis Egons Stieģelis.

IMG_20200819_140836.jpg
R.jpg

Saistītie objekti

Vācu armijas krasta apsardzības prožektora vieta Ušos un robežapsardzības postenis Kolkā

Kolkas ragā, izņemot vairākas ilgstošā laika posmā pārbūvētas jūras bākas, neplānoja militāru infrastruktūru, ne pirms Pirmā pasaules kara, ne Pirmā pasaules kara laikā, ne arī Otrajā pasaules kara laikā. Krasta aizsardzības baterijas plānoja būvēt Irbes jūras šauruma šaurākajā vietā starp Sirves pussalu un Miķeļtorņa bāku.

Vienīgie militāra rakstura nocietinājumi parādījās 1944. gada beigās, kad vācu armiju grupa “Ziemeļi” gatavojās atvairīt iespējamos padomju Baltijas kara flotes desantus. 1945. gada pavasarī, pēc ledus iziešanas, krasta aizsardzību Kolkas ragā īstenoja 532. artilērijas diviziona divas baterijas. 7. baterija ar četriem 75 mm lielgabliem un trijiem 20 mm zenītlielgabliem. 8. baterija ar četriem 88 mm zenītlielgabalaiem, trijiem 20 mm zenītlielgabaliem un 81 mm mīnmetēju. Pretdesanta kājnieku garnizonu veidoja viena no slavenākajām Vācu Kara flotes krasta aizsardzības vienībām – 531. artilērijas diviziona 5. rota. Lai gan pēc nosaukuma tā bija artilērijas vienība, bet pēc izmantošanas tā bija kājnieku vienība, kas savu kara ceļu iesāka 1941. gada jūnijā pie Liepājas. Tālāk šī vienība atradās Somijas jūras līča salu garnizonos un vēlāk piedalījās kaujās Sāremā salā. Diviziona paliekas pārformēja vienā rotā un, pastiprinot ar septiņiem prettanku lielgabaliem trijiem 20 mm zenītlielgabaliem, novietoja Kolkas ragā.

Padomju jūras desanta operācija tā arī nenotika un vācu vienības kapitulēja 1945. gada maijā.

Militāro infrastruktūru Kolkas ragā sāka izbūvēt pēc Otrā pasaules kara, kad šeit izvietojās padomju robežapsardzības posteņi un Kolka kā visa Kurzemes piekraste no Mērsraga līdz Lietuvas robežai kļuva par slēgto zonu