Viltus dzintars Liepājas pusē

Jau vairāk nekā divdesmit gadus Liepājas jūrmala ir bīstama viltus dzintara dēļ, kuru jūra īpaši devīgi mēdz izskalot no savām dzīlēm pavasara un rudens vētru laikā.

Cilvēki, kuri labprāt staigājot pa liedagu uzlasa lielākus un mazākus dzintara graudiņus, reizēm kļūdās un paceļ no jūras izskalotu dzintara līdzinieku – balto fosforu. Ja to ieliek kabatā un ļauj tam apžūt, gaisa klātbūtnē tas uzliesmo un atstāj smagus un grūti dziedināmus apdegumus. Šādi cieš gan mazi bērni, gan pieaugušie. Gan paši liepājnieki un apkārtnes iedzīvotāji, gan uz šo pusi atbraukušie tūristi no Rietumeiropas un no bijušās PSRS. Apdegumu un apdedzinātu ķermeņa daļu netrūkst tāpat kā mediķiem darba sniedzot pirmo palīdzību. No kurienes tad radies šis bīstamais fosfors Liepājas apkārtnē?

Otrajā pasaules karā fosfors bija visai izplatīta kaujas viela, kas plaši tika izmantota aviācijas degbumbu uzpildīšanā. Tieši ar šāda veida degbumbām (un ne tikai) sabiedroto aviācija nolīdzināja līdz ar zemi Drēzdeni 1945.gada februāra uzlidojumos. Aculiecinieki, kas izdzīvoja, stāstīja, ka pat ielu bruģis dedzis no bagātīgi pār pilsētu kaisītajām fosfora degbumbām. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī citas vācu pilsētas, Leipcigu ieskaitot. Degbumbu postošo spēku izbaudīja arī Japānas galvaspilsēta Tokija, kad to bumboja ASV gaisa spēki. Degbumbas aviācijas uzlidojumos otrā pasaules kara laikā abas karojošās puses izmantoja arī Latvijas teritorijā, taču tādu masveida uzlidojumu šeit nebija. Taču tas nebija iemesls, kāpēc jūras malā parādījās bīstamā kaujas viela.

1988.gadā, PSRS laikos, Baltijas kara apgabala pavēlniecība izdeva pavēli iznīcināt ap 500 fosfora aviācijas degbumbu, kuras bija saglabājušās vēl no Otrā pasaules kara laikiem. Pēc pastāvošajiem noteikumiem šādi lādiņi ir jāizjauc un jāpārkausē, taču nolēma visu izdarīt daudz vienkāršāk un ātrāk – uzspridzināt. Tas tika izdarīts Papes aviācijas mērķu poligonā, kurš atradās starp Jūrmalciemu un Papi un aizņēma 5000 ha lielu teritoriju. Šajā teritorijā ietilpa gan kāpu zona, gan arī jūra. Pētījumi liecina, ka šīs akcijas rezultātā ar fosforu varētu būt piesārņota milzīga teritorija – 1600 kvadrātkilometru platībā. Neviens nespēj paredzēt, cik ilgu laiku vēl jūra izskalos šo bīstamo viltus dzintaru – iespējams, pat vēl nākošos simt gadus, saka eksperti. Visbiežāk tas atrodams pludmalē starp Bernātiem un Liepāju. Liepājas virzienā viltoto dzintaru no Papes puses skalojot dienvidu straume, kas te esot noteicošā. Apdegumi, kurus cilvēki gūst no viltus dzintara, ir smagi un ļoti dziļi. Kāds Beļģijas pilsonis guvis pat 12% lielus ķermeņa apdegumus. Tūristi no Vācijas – kāds laulāts pāris, guvuši pirmās un otrās pakāpes apdegumus. Kāds mazs zēns atnesis dzintaru mājās, paslēpis zem spilvena, kur fosfors uzliesmojis un gandrīz nodegusi visa māja. Un tie ir tikai daži gadījumi, jo precīzi laikam neviens nav uzskaitījis 20 gadu garumā upurus, kas varbūt romantisku jūtu pārņemti devušies lasīt dzintaru, bet sastapušies ar bīstamo kaujas vielu – balto fosforu, kuru te atstājusi PSRS armija.

Izmantotie avoti:

Normunds Smaļinskis, 17.02.2010 
www.delfi.lv, BNS, www.apollo.lv, www.industreality.lv, www.kurzemes-vards.lv

Saistītie objekti

Karosta (Maršruts)

Karosta ir lielākā vēsturiskā militārā teritorija Baltijā un aizņem gandrīz vienu trešdaļu no visas Liepājas teritorijas. Karosta ir unikāls militāro un fortifikācijas būvju komplekss Baltijas jūras krastā, kas ir īpašs Latvijas un pasaules vēsturē un arhitektūrā.

Mūsdienu Karostā savdabīgi savijas grezna 19. gs. beigu arhitektūra un militārais skarbums.  Ēkās saskatāms Krievijas impērijas un PSRS militāro objektu būvniecības stilu kontrasts. Karosta mūsdienās ir īpaši iecienīts tūrisma objekts.

Uzbūvēta pirms 1.Pasaules kara Krievijas armijas vajadzībām. 1890. gadā pēc Krievijas cara Aleksandra III pavēles uz ziemeļiem no Liepājas sākās apjomīga cietokšņa un kara pilsētas celtniecība. Sākotnēji tā tika dēvēta par Imperatora Aleksandra III ostu. Projektēta kā pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām.

Jaunās ostas būvniecību oficiāli atklāja Krievijas imperators Aleksandrs III 1893. gada 12. augustā. Lai gan Aleksandra III nāve 1894. gadā mainīja Krievijas ārpolitiku, jaunās ostas pamatbūvniecību noslēdza 1906. gadā. Cietoksnis sastāvēja no četrām krasta aizsardzības baterijām – Nr. 1, Nr. 2, Nr. 3 un Nr. 6, kā arī vairākām fortifikācijas būvēm sauszemes pusē – Ziemeļu forts, Redāns, Vidus forts, Dienvidu forts un liela skaita munīcijas noliktavām. Pirmie karakuģi jaunajā ostā sāka bāzēties 1898. gadā. 

Ostas un cietokšņa daļēju iznīcināšanu veica sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc Vācijas Kara flotes apšaudes 1914. gada 2. augustā. Imperatora Aleksandra III ostas vēsture, kas sastāvēja tikai no būvēšanas un likvidācijas, noslēdzās 1915. gada maijā, kad Vācijas karaspēka ieņēma Liepāju.

Padomju laikā Karosta bija slēgta teritorija, kas nebija pieejama pat Liepājas civiliedzīvotājiem. Pēdējie padomju armijas karavīri Liepāju atstāja tikai 1994. gadā.

Karostā ir apskatāmi tādi militārā mantojuma objekti kā Ziemeļu mols un forti, Redans, Karostas cietums, Karostas ūdenstornis, Sv.Nikolaja pareizticīgo Jūras katedrāle, O.Kalpaka tilts uc.