Botāniķa darbs jūras krastā
Pildot botāniķa darba pienākumus, gar krastu bija tļauts iet tikai kopā ar robežsargu.
Zvejnieki Mazirbē nevarēja zvejot, bet vietējie - peldēties kurā katrā vietā. Visiem bija ikdienā jānēsā līdzi pases, jo vienas dienas laikā varēja pārbaudīt vairākkārt. Tā kā esmu botāniķe, kas arī tajā laikā nodarbojās ar pētījumiem, tiku liedagā „noķerta” vairakkārt. Vienā reizē Slīteres nacionālā parka direktors ar robežsardzi oficiāli vienojās par to, ka drīkstu noiet krasta posmu no Saunaga līdz Mazirbei. Man „pielika” robežsargu ar kalašņikova automātu, kas katrā pieslēguma vietā (tajā laikā bija pārnēsājami telefona aparāti un noteiktas pieslēguma vietas, no kurām varēja sazināties) kaut ko ziņoja. Nabaga kareivim ar mani bija ļoti grūti, jo es ik pa laiciņam gāju kāpās skatīt augus, bet viņš jau to nezināja – vai es tur eju personīgu vai zinātnisku iemeslu dēļ, kas radīja neērtas situācijas. Fotografēt jūras krastā gan neko nedrīkstēja. Ar šodienas skatu raugoties tas viss bija diezgan smieklīgi. Konflikti ar armijniekiem nebija – katrs darīja savu darbu. Robežsargu postenis atradās uz Kolkas – Ventspils un Mazirbes krustojuma. Tur robežsargi parasti aizbrauca tad, kad pienāca kāds autobuss. Mūsu īpašumā (Lēdzerkstes) ir bijusi lokāla šautuve (pilna zeme ar čaulītēm) un pat it kā esot savulaik plānots helikopteru nosēšanās laukums.
