Atmiņas par pierobežas zonu

Foto: Dainis Kārkluvalks

Dažādas dzīves ainiņas no Padomju laikiem, ko atcerās Gunārs Anševics, literāts, prozas un dzejas autors, dzīvodams pierobežas zonā. 

Krievu laikos nevarēja vis pie jūras iet, kad un kur tikai iegribējās. Lieljūras pusē, iepretī katram ciemam, bija noteikta garuma dažu simtu metru josla, ārpus tās nedrīkstēja rādīties. Arī laiks bija ierobežots: no maija līdz oktobra sākumam, no deviņiem rītā līdz desmitiem vakarā.
Daudzreiz gadījās, ka, atnākuši no siena pļavas noguruši, sasvīduši, cilvēki gribēja jūrā atveldzēties, bet – par vēlu! – nedrīkst. Tomēr es nekad tik smalki neskatījos. Gadījās, ka zaldātiņi netrāpījās, bet, ja bija, centāmies apskaidrot, kas par lietu, un bieži varējām ar viņiem salīgt. Taču, vai, cik robežsargi toreiz jutās vareni, bet vietējie ieziemieši – pazemoti! Par to liecina kaut vai šis atgadījums.
Reiz atbraucu ar āzīti uz Mazirbi, tur paņēmu uz krūts un braucu pa meža ceļu uz mājam. Pie robežapsardzes punkta ārpus žoga vairāki zaldātiņi raka lielu bedri, turpat grozījās arī pats priekšnieks, majors. Viņš bija latgalietis, labi prata latviešu valodu, bet tajā runāja tikai izņēmuma kārtā. Man garastāvoklis bija možs, ienāca prātā kāda doma. Noslāpēju mocīti, pieslēju to ceļmalā pie priedes un devos pie zaļajiem. Piegājis majoram klāt, cenzdamies ieņemt kaut cik militāru stāju, tomēr ļodzīdamies dzēruma iespaidā, ne visai veikli izšļupstot dažas krieviskās zilbes, noraportēju: „To-varišč,major! Razrešiķe obraķitsja!” Zaldātiņi visi kā viens pagriezās un skatījās, sak’, ko tas iedzērušais privātais te ērmojas? Nedaudz žēlabainā (speciāli pietēlotā) balsī krievu melē stāstīju virsniekam, ka man ir diezgan smaga ādas slimība, ka to labi ir apārstēt ar jūras ūdeni, bet, lūk, sezona drīz beigsies, un es vairs uz jūrmalu nevarēšu iet, bet tik ļoti derētu palaikam kādu spainīti atnest mājās… Majors mani uzmanīgi uzklausīja, pabīdīja cepuri augstāk, salika rokas uz muguras un uzkrītoši nesteidzīgi saka staigāt šurpu turpu, it ka kaut ko svarīgu pārdomādams un pie sevis reizi ne vien atkārtodams: „Nu čto stoboi poģelaješ!” Beidzot viņš izšķirošo lēmumu bija pieņēmis un krieviski jautāja: „Kāds tev bija uzvārds? Ak, Anševics! Tad, lūk, Anševic, izņēmuma kārtā mēs panāksim tev pretī un palīdzēsim! Varēsi iet uz jūrmalu jebkurā dienas laikā. Bet blakus zaldātu atstātajām pēdām, kur viņi dodas apgaitā, uzvelc lielo burtu „A”. Un ar nedaudz izstieptu zābakoto kāju imitēja burta uzvilcienu. Tas viss man atgādināja grāmatās lasītos un filmās redzētos baronu laikus – ja kārtīgi kungu palūdza, daudzreiz arī augstsirdīgi atļāva.
Ar zaldātiņiem darīšanas man bijušas daudzas reizes, gandrīz vienmēr pases līdzņemšanas sakarā. Tā kā šeit bija aizliegtā zona, bieži uz ceļiem bija dokumentu kontrole. Droši vien kādas desmit reizes esmu ticis izsēdināts no satiksmes autobusa gan aizliegtajā teritorijā, gan uz tās robežas. Ikreiz sagādāju nelielas neērtības pārējiem pasažieriem, bet īpaši tuviniekiem, kas brauca līdz ar mani. Nekas slikts jau nenotika; kamēr robežsargi sazvanījās, noskaidroja personību, autobuss gaidīja kādas piecas minūtes, kamēr palaida mani vaļā.
Vienreiz gan nonācu absurdā situācijā, mani izsēdināja pavisam netālu no mājam, pie Saunaga. Toreiz laikam gadījās kaut kādi indīgi jauniņie, kas gribēja izcelties.Es un vēl divi tikām bez liekām runām, neskatoties uz pārējo autobusā esošo strādnieku protestiem, iesēdināti bobikā un nogādāti Saunaga zastavā. Tur mūs noturēja trīs stundas, lielakā daļā zoļļuku man bija labi pazīstami, jo bieži spēlējām ar viņiem voleju, futbolu. Jutos gandrīz kā mājās starp čomiem, tomēr aizturēts…Visbeidzot pēc dažām formalitātēm mūs palaida mājās. Bija tumšs, vēls, lietains rudens vakars. Tikuši līdz Pitragam, bijām slapji un izmirkuši kā gani, bet vienam no mūsu trijotnes vēl bija jastupī līdz Mazirbei.
Kad meitai Sanitai bija trīs vai četri gadi, tumšā, vēlā vakarā aizgājām uz jūrmalu slepus pavērot, kā robežsargi, atbraukuši ar speciālu mašīnu, lēnām laiž pār jūru ļoti spēcīgu gaismas staru. Pēkšņi kaut kas nožvadzēja, atskanēja suņa rejas, un nakts tumsā uz virsjūras debesu fona kareivīgā pozā ar rokās satvertiem automātiem, iznira divi stāvi, blakus suns. Laikam nācēji tiešām domāja, ka suns uzodis kādu robežpārkāpēju. Tumsu pāršķēla spožs gaismas kūlis, mūs aizveda līdz mašīnai, kādu brīdi pa telefonu sarunājos ar majoru, uz Mazirbi man nebija jābrauc tikai tādēļ, ka līdzi bija bērns…Man teica, lai tādus pekstiņus nekad netaisot. Nakts tumsā, cilvēki ar ieročiem…visādi steigā un bailēs varot gadīties.
Es nekad dzīvē neesmu centies apzināti iekulties riska situācijās, bet, pases līdzneņemšana bija izņēmums.Ja vien pasi obligāti nevajadzēja, tās gandrīz nekad man līdzi nebija. Strādnieku autobusā, kur dokumentus arī bieži pārbaudīja, bet parasti ārā nesēdināja, visi jau zināja: kad zaldātiņi aizies līdz Gunāram, sāksies lielāka vai mazāka jezga, jo viņam dokumentu nebūs… Man tā bija, kaut arī bērnišķīga un puiciska, tomēr tāda kā sacelšanās pret šo muļķīgo, cilvēkus pazemojošo sistēmu: es taču esmu vietējais, šeit gadu simtiem dzīvojuši mani senči, un man kaut kādam svešam okupantam ik uz soļa jārāda pase! Bija tāds kā stūrgalvīgi nelokāms spīts un lepnums – man pases nav līdzi, un viss! Šī spēlīte man nekad neapnika, vēl vairāk, jo tālāk gāja, jo vairāk iepatikās.

Stāstītājs: Gunārs Anševics; Stāsta pierakstītājs: Inese Roze, Jana Kalve
Izmantotie avoti:

Laikraksts „TALSU VĒSTIS” 2006.gada 16.septembris Nr.8 - iesūtījusi Inese Roze (Talsu novada TIC)

1992-09-08-nr20-Mazirbe.jpg
1992-09-08-nr21_Mazirbe.jpg

Saistītie objekti

Mazirbes robežapsardzības tornis

Kādreizējais padomju robežsardzes novērošanas tornis atrodas pašā jūras krastā pie stāvlaukuma. Novērošanas torņi atgādina par padomju okupācijas laikiem, kad Mazirbe bija slēgtā pierobežas zona un civilpersonas jūras krastā drīkstēja iziet tikai noteiktās vietās un gaišajā diennakts laikā.

Robežsardzes tornis ir viens no vislabāk saglabājušamies šāda veida objektiem Latvijas piekrastē. Kāpšanai bīstams!

Padomju robežapsardzības postenis bija izvietots kādreizējās Jūrskolas ēkā un tam blakus atrodas labi saglabājies padomju robežsardzes tornītis. Mazirbes jūrskolas komplekss atrodas nedaudz vairāk kā 400m no pludmales torņa.

Nedaudz vairāk par 500m no torņa atrodas Mazirbes laivu kapsēta, ejot no torņa uz Sīkraga pusi (Ovišu virzienā)

Mazirbes Jūrskola

Padomju robežsardzes tornis šajā kompleksā - viens no vislabāk saglabājušamies šāda veida objektiem Latvijas piekrastē. Diemžēl apbūves ēku stāvoklis ir slikts, teritorijā atrodas šauteņu ielādes/ izlādes vieta, ir saglābājies arī dzots un ierakumu fragmenti. 

Krasta robežapsardzības postenis bija izvietots kādreizējās Jūrskolas ēkā. Pēcpadomju laikā atsevišķu ēku daļās tika piedāvāti naktsmītņu pakalpojumi.

Aptuveni 400m attālumā pie pludmales atrodas padomju robežsardzes otrais tornis, taču diemžēl tas ir avārijas stāvoklī. Savukārt, nevaudz vairāk kā 500m no pludmales torņa uz Sīkraga pusi atrodas Mazirbes laivu kapsēta.