Bijušā leģiona leitnanta - čekas aģenta Arvīda Gailīša loma Pētera Čevera gupas likvidēšanā
Kapteini Pēteri Čeveru un vēl septiņus partizānus sagūstīja 1950. gada 1. novembrī Engures mežu masīvā, kur pavisam nejauši netālu bija novietojusies bijušā leģiona leitnanta Arvīda Gailīša (aģenta-kaujinieka segvārds "Grosbergs") viltus partizānu grupa. Tajā ietilpa LPSR VDM operatīvie darbinieki un aģenti-kaujinieki, kuri tēloja "mežabrāļus".
Bijušā leģiona leitnanta Arvīda Gailīša (aģenta-kaujinieka segvārds "Grosbergs") viltus partizānu grupa, kurā ietilpa LPSR VDM operatīvie darbinieki un aģenti-kaujinieki un kuri tēloja "mežabrāļus", klausoties radio, izdzirdēja interferences svilpienu, kas rodas uztverot cita radio frekvenci, un devās noskaidrot, kas mežā klausās radio.
Starp abām grupām sākās sarunas par iespējamo sadarbību, jo Čevers uzticējās savam leģiona cīņu biedram Gailītim, kuru pazina personīgi. 1950. gada 1.–2. novembrī kopīgā maltītē Sulu mežā pie Plieņciema septiņi nacionālie partizāni – P. Čevers, J. Gura, A. Lauks, Ziedonis Āls, Valdis Dzelzgalvis, A. Dundurs un Ārends Lapiņš tika saindēti ar operatīvo speclīdzekli – ar narkotikām sajauktu alkoholisko dzērienu "Neptun-2" un bezsamaņas stāvoklī sagūstīti.
Četrus mežabrāļus, Čeveru ieskaitot, 1951. gada 24. jūlijā sodīja ar augstāko soda mēru – nošaušanu, bet citus notiesāja uz gariem ieslodzījuma gadiem Gulaga nometnēs. Dzimtenē vēlāk atgriezās tikai daži no viņiem.
Šīs nacionālo partizānu grupas likvidēšanu īpaši traģisku padara fakts, ka čekisti piespieda kļūt par nodevēju leitnantu A. Lauku, kurš psiholoģiski salūza jau 3. februāra kaujas laikā, kad mēģināja nošauties, bet vēlāk tika savervēts un sniedza padomju drošības iestādēm informāciju, kā rezultātā tika apcietināti vai iznīcināti citi vēl brīvībā esošie Čevera grupas dalībnieki. 1952. gada 31. martā kā pēdējo arestēja un vēlāk sodīja ar nāvi Artūru Kalniņu ("Artūrs"), kurš maskēšanās nolūkā bija pārģērbies sieviešu drēbēs un slēpās pie savas draudzenes. Turklāt viņa uzturēšanās vietu, greizsirdības mākta, čekistiem atklāja Kalniņa bijusī draudzene.
Ja Čevera nacionālo partizānu grupas dalībnieku kopskaits sasniedza 20 cilvēku, tad gandrīz trīs reizes lielāks bija viņu atbalstītāju skaits - tie bija vismaz 53 cilvēki un viņu ģimeņu locekļi.
Vandzenes partizāni un viņu atbalstītāji. Blūmu ģimenes traģēdija un «Valdu» māju noslēpums / Raksts (lsm.lv)
Uldis Neiburgs (Dr. hist., LU Latvijas vēstures institūta pētnieks)
Arvīds Gailītis (timenote.info) https://timenote.info/lv/Arvids-Gailitis
Zigmārs Turčinskis - Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks.
Saistītās laikalīnijas
Saistītās tēmas
Saistītie objekti
Pētera Čevera nacionālo partizānu bunkurs
Pētera Čevera nacionālo partizānu bunkurs atrodas Laucienes pagastā, aptuveni 4 km no autoceļa Talsi–Upesgrīva. Uz bunkuru ved ar šķeldu klāta taka. Atjaunotais 31 kvadrātmetru lielais bunkurs ir veidots no betona karkasa, kas ir apdarināts ar apaļkoka pusbaļķiem, lai radītu autentisku sajūtu.
Kapteiņa Čevera grupa bunkuru mežā pie Vandzenes pabeidza 1949. gada oktobra beigās. Tajā bija plānots pārlaist 1949.–50. gada ziemu. 1950. gada 3. februārī bunkuram uzbruka vairāk nekā 300 karavīru liela čekas karaspēka vienība. Bunkurā tobrīd atradās 19 cilvēki – 17 vīrieši un divas sievietes. Šajā nevienlīdzīgajā kaujā krita seši partizāni, bet pārējiem, ar kauju tiekot cauri divām čekistu aplenkuma ķēdēm, izdevās izlauzties. Pēc čekas karaspēka uzbrukuma bunkurs tika saspridzināts, un pirms tā atjaunošanas no būves bija palikusi tikai ar ūdeni pielijusi bedre.
Līdz 1950. gada ziemas beigām partizāni patvērās apkārtējās mājās pie saviem atbalstītājiem, bet 1950. gada novembrī grupa čekas operācijas laikā tika notverta un iznīcināta.
Stūra mājas izstāde "Čekas vēsture Latvijā"
Atrodas Rīgā, Brīvības un Stabu ielu krustojumā.
1911. gadā būvētais nams ir viens no skaistākajiem Rīgā. Tautā saukts par “Stūra māju”, ir baisākais Padomju okupācijas režīma simbols Latvijā. “Čeka” bija īpaši represīva struktūra - viens no PSRS varas balstiem. Tās darbība Latvijā cieši saistīta ar ēku Brīvības un Stabu ielas stūrī.
“Stūra mājā” čeka darbojās okupācijas laikā no 1940.gada līdz 1941. gadam un atkal, sākot no 1945.gada līdz 1991. gadam. Politiskās vajāšanas tiešā veidā skāra ap desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Padomju varas pretinieku apkarošana turpinājās arī pēc 2. pasaules kara. Čekas darbības metodes nedaudz mainījās pēc Staļina nāves. Fizisku mocīšanu nomainīja psiholoģisks terors. Vairākums čekas aģentu bija latvieši (52%). Krievi bija otrā lielākā grupa - 23,7 %. 60,3% aģentu nebija Komunistiskās partijas biedri. Augstākā izglītība bija 26,9% aģentu. Sistēma bija veidota, lai iesaistītu vietējos iedzīvotājus un tādējādi panāktu kontroli pār sabiedrību. Čekas darbības metodes Latvijā nav pilnībā izpētītas. Darbinieku saraksti un dienesta lietas atrodas Krievijā. Latvijas varas iestādēm un pētniekiem tās nav pieejamas.
Mūsdienās var aplūkot Latvijas Okupācijas muzeja izstādi par “čekas” darbību Latvijā. Kopā ar gidu var izstaigāt cietuma kameras, gaiteņus, pagrabu un iekšpagalmu.
