Alfrēds Riekstiņš - Bruņinieka krusta kavalieris

https://www.vilki.lv/FilmuLapa/alfreds-riekstins.html

1945.gada sākumā Kurzemes cietoksnī joprojām notiek sīvas kaujas, kur vācu armijas rindās cīnās latvieši. Viens no tiem bija Alfrēds Riekstiņš 19.divīzijas satsāvā. Par drošsirdību Riekstiņu apbalvo ar Bruņinieku krustu un to pasniedz Remtes pilī.  Īsi pirms kapitulācijas viņš kļūst par leitnantu.

Ir 1945. gada marta vidus. Jau gandrīz pusgadu šāviņu ārdīta vaid Kurzeme. Piecās lielkaujās krituši tūkstoši un tūkstoši. Lielais kara virpuļa epicentrs pārsviedies Berlīnes pievārtē. Kara iznākums skaidrs gan vieniem, gan otriem.Vēl tikai skaitītas dienas, nedēļas, sliktākajā gadījumā daži mēneši, bet Kurzemes cietoksnis joprojām turas. Padomju virspavēlniecība savējos nežēlo - tā bezjēdzīgās kaujās nāvē raida arvien jaunus karotāju pulkus. Leģionāri aizstāv katru latvju sētu, pauguru un bērzu birzi. 

Marta vidū viss liecina -Kurzemes aizstāvjiem būs jāpieņem vēl viena lielkauja -sestā, kā vēlāk izrādīsies - pēdējā. Šoreiz pretinieks to plāno Saldus pievārtē Remtes pusē. Cik tā ir krieviem svarīga, liecina fakts, ka Kurzemē ierodas maršali Vasiļevskis, Čistjakovs, Baltijas flotes pavēlnieks Jerjomenko un ģenerālštaba pārstāvis Frolovs. 17. martā Sarkanā armija straujā triecienā no Pilsblīdenes puses pie "Ķīpu" mājām pārrauj frontes līniju un iegūst Saldus -Kandavas ceļu, paverot lielisku iespēju krievu tankiem ielauzties Kurzemē. Kā parasti, šādu riskantu pārrāvumu likvidēšanai, pavēlniecība sūta majora Laumaņa triecienbataljonu. Arī šoreiz majors saņem līdzīgu pavēli - plkst.19, pēc labi koriģētas artilērijas apšaudes, iepriekšējās pozīcijas atgūt un pārrāvumu likvidēt. Liekas, kas tur sevišķs - vai mazums šādos prettriecienos cēlušies Laumaņa bataljona vīri, atbrīvodami ne vienu vien latvju sētu. Tomēr šī kauja iegājusi Kurzemes cīņu vēsturē kā visneparastākā. To savās atmiņās un pētījumos par 19. divīzijas kaujas ceļu apraksta katrs kara vēsturnieks, jo šīs kaujas rezultātu, lai cik tas būtu neticami, noteica viena cilvēka attapība, drosme, pašaizliedzība un pārgalvība. Majors Laumanis izlūkos sūta pirmās rotas kaprāli Alfrēdu Riekstiņu ar vienpadsmit vīriem. Viņš zina, ko sūtīt - Riekstiņš ir pieredzējis karotājs, izgājis bez nevienas skrambiņas 19. divīzijas kaujas ceļu no Ļeņingradas līdz dzimtajai Kurzemei. Vēl nesen kaujās pie "Rumbām" ar sava vada triecienniekiem ar tanku dūrēm iznīcina septiņus zemē ieraktus krievu tankus un atbrīvo "Ģibeļu" mājas.

Laumanis dod kaujas uzdevumu - no netālās augstienes pie Saldus- Pilsblīdenes krustojuma novērot "Ķīpu'' mājas un vēlāk koriģēt artilērijas uguni. Viņi iekārto telefonu ar štābu. Riekstiņš tālskatī redz māju pagalmā novietotos trīs krievu tankus, prettanku lielgabalus un smagos ložmetējus - to saimnieki jūtas droši, pārvietojas bez jebkādas piesardzības, kā nekā savējie priekšā vesels pulks, kas devušies Laumaņa bataljona virzienā. Alfrēds izšķīrās par pārdrošu soli - negaidīt plkst. 19-tos artilērijas uguni uz "Ķīpu" mājām, bet pašu spēkiem tās ieņemt. Viņš zina - pēkšņums un pārdrošība ne reizi vien izšķirošos mirkļos palīdzējuši. Izrādās, ka daži vīri - Brauns, Cilpiņš, Danbergs - māk rīkoties ar krievu smagajiem ieročiem. Gar mežmalu vīri iezogas pagalmā, tad pēkšņs uzbrukums, asiņaina, nežēlīga tuvcīņa. Nu tanku stobri tiek pagriesti pretējā virzienā, un šoreiz tie atklāj uguni uz savējiem. Krievi nesaprašanā un panikā bēg. Sakarnieki pagarina telefonu no augstienes uz "Ķīpām" un ziņo, ka artilērijas uguni uz "Ķīpām" nav jāvērš - tur savējie. 19. divīzijas komandieris nesaprašanā - nevajag artilērijas uguni uz "Ķīpām", kā tur radās savējie, ja vēl nesen tur saimniekoja krievi? Pamazām viss noskaidrojas. Viena cilvēka attapība un drosme izšķīra kādas kaujas iznākumu, pasargādama daudzu karavīru dzīvības, reizē it kā aizcērtot vārtus pretinieka tālākai ielaušanās Kurzemē.

Par pārdrošo operāciju Alfrēdu Riekstiņu apbalvo ar Bruņinieka Krustu, līdz ar to viņš kļūst par vienu no divpadsmit latviešiem, kuri saņem augstāko vācu virsnieku apbalvojumu. Krustu viņam pasniedz 5.aprīlī Remtes pilī. Vēlāk gan vācieši attopas, ka Bruņinieku kārtā gan vienkāršos karavīrus neceļ un aizsūta Riekstiņu uz virsnieku kursiem. Īsi pirms kapitulācijas viņš kļūst par leitnantu.

Riekstiņa varonību novērtē arī vācu prese. Laikraksts "Tēvija" raksta: "Lai latviešu kaprālis iekļūtu Bruņinieku kārtā, viņam vajadzēja veikt kaut ko ārkārtēji neparastu un neiedomājamu. Riekstiņš likvidē ienaidnieka pārrāvumu un sīvi aizstāvas. Saglābj visas divīzijas spārna stāvokli." Tas, liekas, bija vienīgais gadījums vācu kara vēsturē, kad virsnieka apbalvojumu saņem kaprālis. Interesanti atzīmēt, ka tas arī bija pēdējais pasniegtais Bruņinieka krusts Kurzemes cietoksnī. Leitnants Freimanis, kuru apbalvošanai ar Bruņinieka krustu izvirza aprīļa beigās, to vairs nesaņem - vāciešiem krājumi beigušies.

Stāstītājs: Adolfs Vilde; Stāsta pierakstītājs: Jana Kalve
Izmantotie avoti:

https://www.vilki.lv/FilmuLapa/alfreds-riekstins.html 

https://www.tracesofwar.com/persons/68083/Riekstins-Alfreds.htm 

Saistītie objekti

Pilsblīdenes muiža

Muižas dzīvojamā māja būvēta klasicisma stilā 19. gadsimta 20. gados. Pēc zemes reformas muižas komplekss izīrēts privātpersonām, bet no 1932. gada pārgājis Tautas labklājības ministrijai pārvaldībā.

6. Kurzemes lielkaujas sīvo kauju gaitā izmantota gan kā atbalsta punkts, gan kā lazarete. 

1945. gada 17. martā sākās pēdējais Sarkanās armijas uzbrukuma mēģinājums Kurzemē. Pilsblīdenes muižas kompleksa apkārtnē aizstāvējās vācu 24. kājnieku divīzijas vienības. Muižas dzīvojamai ēkai 1945. gada 18. martā no dienvidiem uzbruka 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas 121. gvardes strēlnieku pulks, kura uzbrukums nebija sekmīgs. No rietumiem uzbruka 7. igauņu strēlnieku divīzijas 300. strēlnieku pulka 1. bataljons, bet dienas beigās pa Blīdenes – Remtes ceļu pievienojās 3. gvardes mehanizētā korpusa 35. gvardes tanku brigāde ar 249. igauņu strēlnieku divīzijas 917. strēlnieku pulka 1. bataljonu.

Naktī uz 19. martu Blīdenes stacijas apkārtnē ieradās 19. latviešu SS grenadieru divīzijas 43. grenadieru pulks, kas pretuzbrukumā mēģināja atgūt Pilsblīdenes muižas dzīvojamo ēku. Tomēr nakts tanku uzbrukuma rezultātā stacijā nostiprinājās Sarkanās armijas igauņu un latviešu vienības.

1959. gadā pilī izcēlās ugunsgrēks. No 1961. gada līdz 1986. gadam dzīvojamā ēkā darbojās veco ļaužu pansionāts. 1986. gadā pilī atkal izceļās ugunsgrēks. Kopš tā brīža pils stāv tukša un izpostīta.

Apkārt muižas dzīvojamai ēkai 24 ha liels parks, kas mūsdienās aizaudzis. Parkā ir apmēram 37 svešzemju sugu koku un krūmu stādījumu, tas atrodas valsts aizsardzībā. Parks ir nekopts, apkārtne aizaugusi.

Remtes muižas apbūve un parks

Remtes muižas pils (vācu: Remten) ir muižas kungu māja atrodas Remtē. Remtes muižas apbūve un parks ir valsts nozīmes pieminekļi. Muižas kungu mājā atrodas Remtes pamatskola. Remtes muižas pils celta 1800. gadā Berlīnes klasicisma stilā pēc toreizējā muižas īpašnieka grāfa Karla Medema pasūtījuma.

2.Pasaules kara beigu posmā Remtes muižā un tās apkārtnē bija izvietota Vācu armiju grupas "Kurland" Latviešu leģiona 19.divīzija. 

26 ha lielo muižas parku veido bijušais muižas centrs ar alejām, ainaviskiem koku stādījumiem un savu dīķu un kanālu sistēmu. Ejot parka takām, redzēsiet Medību torni, Lācēnu māju, “Mīlestības ozolu” uc.  Parkā nesen izveidota arī Remtes Sajūtu taka, kurā var trenēt un pārbaudīt dažādas maņas, staigājot pa dažāda veida segumiem un konstrukcijām.

Alfrēda Riekstiņa piemiņas akmens

Piemiņas akmens atrodas Būru - Bērzu kapos, ap 500m no Kabiles - Sabiles ceļa. Piemiņas akmens veltīts Latviešu leģiona leitnantam un nacionālajam partizānam Alfrēdam Riekstiņam, kurš gāja bojā pie “Dreimaņu” mājām PSRS okupācijas laikā pēc desantēšanās CIA uzdevumā.

1952. gada 11. septembrī “Dreimaņu” māju pagalmā gāja bojā Latviešu leģiona 19. ieroču SS grenadieru divīzijas (latviešu Nr. 2) leitnants un Bruņinieka pakāpes Dzelzkrusta kavalieris Alfrēds Riekstiņš. 1945. gada 9. maijā Alfrēds Riekstiņš no Pāvilostas ar vienu no pēdējām laivām nokļuva Zviedrijā.

1952. gada 30. augustā ASV izlūkdienestu uzdevumā Alfrēds Riekstiņš kopā ar diviem bijušajiem latviešu karavīriem desantējās Kurzemē - Nikolaju Balodi (segvārds "Boriss") un Edvīnu Ozoliņu (segvārds "Herberts"). PSRS drošības dienesti zināja par  operāciju un A.Riekstiņu  ielenca “Dreimaņu” mājas šķūnī. Alfrēds Riekstiņš izdarīja pašnāvību, pārkožot indes ampulu.

Atpazīšanai Kandavas rajona čekā izsauktais tēvs Pauls Riekstiņš uz lūgumu atdot dēlu apbedīšanai dzimtas kapos, saņem strupu atteikumu: "Mēs bandītus neizdodam."

Tā piederīgajiem Alfrēda Riekstiņa pēdējā atdusas vieta palikusi nezināma. 1992.gada 12.septembrī pakalniņā netālu no "Dreimaņu" mājām Latvijas Daugavas Vanagu organizācijas Talsu nodaļas biedri kopā ar piederīgajiem atklāj piemiņas akmeni. 2017.gadā piemiņas akmens pārvietots uz Talsu novada, Abavas pagasta Būķu bērzu (Briņķu) kapsētas veco daļu un novietots blakus audžumātes Mariannas Lagzdiņas atdusas vietai.

 

Piemiņas vieta Kurzemes cietokšņa aizstāvjiem pie Rumbām

Atrodas Tukuma novadā, autoceļa A9 malā, 500 m no pagrieziena uz Lesteni Rīgas virzienā.

Piemiņas vieta izveidota 1991. gadā Rumbu māju tuvumā, kuru apkārtnē noritēja aktīva karadarbība. Tas ir veltījums “Kurzemes cietokšņa” aizstāvjiem, kuri 2. pasaule karā cīnījās pret Sarkano armiju. Kaujas bija nozīmīgas, jo tās uz laiku apturēja Sarkanās armijas pilnīgu Latvijas okupāciju. Aptuveni 300 000 Latvijas iedzīvotāju emigrēja, izvairoties no Padomju režīma veiktajiem noziegumiem pret civiliedzīvotājiem.

2. pasaules kara beigās Latvijas teritorijā bija izveidojusies savdabīga situācija. Kurzemē atradās Vācijas armijas spēki, kurus Sarkanā armija centās likvidēt vai nepieļaut to iesaistīšanu kaujās Austrumprūsijā vai Berlīnes apkārtnē. “Kurzemes cietoksnis” – visbiežāk sastopamais apzīmējums, lai raksturotu karadarbību Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam. “Kurzemes lielkaujas” bija Vācijas armijas cīņas Sarkanās armijas vērienīgo uzbrukumu atvairīšanai. Kurzemes cietoksnis beidza pastāvēt īsi pēc Vācijas kapitulācijas.

Mūsdienās var aplūkot piemiņas un atpūtas vietu, kas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas bija populāra starp latviešu leģionāriem.