Jūlija Bērziņa liecības par Sarkanās armijas 201. (43.gvardes) latviešu strēlnieku divīziju 1942.-1945.gadā
2011. gada rudenī manās rokās nonāca Krievijā dzīvojušā latvieša, bijušā Sarkanās armijas 201. (43. gvardes) latviešu strēlnieku divīzijas (turpmāk – 201. latviešu strēlnieku divīzija; divīzija) karavīra Jūlija Bērziņa (1900–pēc 1963) atmiņas – divās līniju kladēs ar roku krievu valodā uzrakstīts 189 lapas garš latviešu karavīra stāsts par piedzīvoto Vācijas–PSRS karā (1941–1945). Šīs atmiņas arī nav bijis pasūtījuma darbs.
No 1944.gada 23. līdz 28. decembrim 130. latviešu strēlnieku korpuss cīnījās kaujās pie Džūkstes pret Latviešu leģiona 19. divīziju. 31. decembrī sekoja kaujas Kārmaču apkaimē, tad 1945. gada februārī kaujas pie Zvārdes, 1945. gada martā 130. latviešu strēlnieku korpusu iedalīja rezervē. Tas koncentrējās Blīdenes (pie Saldus) un plašākā apkārtnē, kur martā norisinājās kārtējās kaujas. Jāatzīmē, ka kauja pie Blīdenes, kas sākās 4. martā, raksturojama kā “trieciens ar pieri sienā”. Turpinājās jau 1941. gada decembrī Maskavas kauju laikā aizsāktais – latviešu karavīri bija norīkoti cīnīties faktiski bezcerīgā frontes sektorā. Kaujas pie Blīdenes ilga mēnesi.
1945. gada 8. maijā – dienā, kad beidzās karš, 130. latviešu strēlnieku korpuss atradās Imulas upes krastos.
1947. gada martā divīzija tika pārveidota par 29. atsevišķo gvardes latviešu Rīgas strēlnieku brigādi, 1950. gada jūnijā – par 43. gvardes latviešu strēlnieku Rīgas divīziju, bet 1956. gada maijā–jūnijā divīzija un tās vienības tika izformētas.
Faktiski visu 201. latviešu strēlnieku divīzijas cīņu posmu bija raksturīgs gan komandieru kadru trūkums, gan lielie personālsa-stāva zaudējumi kaujas laukos un sekojošās papildināšanas grūtības, sevišķi ar latviešu tautības karavīriem. Tas radikāli mainīja divīzijas nacionālo sastāvu, izraisot divīzijas komandieru, sevišķi Veikina neapmierinātību.
JŪLIJA BĒRZIŅA PERSONĪBA
Vienīgais informācijas avots par Jūlija Bērziņa personu ir tas, ko viņš atmiņās pats pasaka par sevi. Jūlijs Bērziņš ir Krievijas latvietis, iespējams, dzimis Ņižņijnovgorodā (no 1932. līdz 1991. gadam Gorkija), kur dzīvojis līdz pat iesaukšanas brīdim 201. latviešu strēlnieku divīzijā. Iespējams, dzimis Latvijas teritorijā un uz Krieviju evakuējies pēc 1. pasaules kara sākšanās 1914. gadā. Dzimis 1900. gadā. Piedalījies Krievijas Pilsoņu karā, tomēr nav zināms, cik ilgi un kurā frontes sektorā. Pirms Vācijas–PSRS kara sākšanās strādājis Gorkijā Ūdens un kanalizācijas tresta saimniecības daļā par grāmatvedi. Sarkanajā armijā iesaukts 1942. gada 25. maijā, nosūtīts uz 1. atsevišķo Latvijas strēlnieku rezerves pulku, pēc apmācību iziešanas nonācis 201. latviešu strēlnieku divīzijas 191. pulka 1. bataljonā ložmetējnieku rotā. Līdz 1943. gada pavasarim Bērziņam ir ierindnieka dienesta pakāpe, iespējams, kara gaitā viņš ir ticis paaugstināts, jo atmiņās min faktu, ka kara izskaņā ir bijis munīcijas apgādes (vada) komandieris. No atmiņām netop skaidrs, vai viņš ir cietis 1937.–1938. gada represijās Krievijā, to neapstiprina arī PSRS politiskā terora laikā arestēto un sodīto datubāzes. Par Bērziņa iespējamo saistību ar represijām liecina atmiņām raksturīgā atklātā 1937.–1938. gada notikumu un seku kritika.
1942. gada septembrī kaujas pie Tuganovas laikā Bērziņš tika ievainots, pēc tam bija trīs mēnešu ilgs ceļojums pa kara hospitāļiem, līdz tā paša gada 15. decembrī viņš atkal nonāca Gorohovecas nometnē 1. atsevišķajā Latvijas strēlnieku rezerves pulkā. Pēc sagatavošanās 1943. gada marta beigās viņš atgriezās 201. latviešu strēlnieku divīzijā, šoreiz 121. gvardes latviešu strēlnieku pulkā. Tur viņš ir bijis gan ložmetējnieku rotā, gan ticis pārcelts (vecuma dēļ) uz saimniecības vadu, kur kalpojis līdz kara beigām. Pēc kara dzīvojis Maskavā.
Atmiņas sācis rakstīt par laiku no 1942. gada jūnija, un, lai gan tiek pieteikts tikai 1942. un 1943. gads, tomēr saturiski autors apskata arī piedzīvoto 1944. un 1945. gadā. Bērziņš raksta ne tikai par notikumiem, kuros bijis līdzdalībnieks, bet arī sniedz vērtējumu pagātnei. Grūti spriest, vai autoram ir fenomenāla atmiņa vai izmantotas labas grāmatas, taču dažkārt viņš sniedz detalizētu ieskatu Krievijas vēstures dažādos posmos.
Atmiņas ir jauna, līdz šim nepublicēta liecība par 201. latviešu strēlnieku divīziju un par redzēto karā. Atmiņu vērtību nosaka autora visumā objektīvie spriedumi (tos iespējams nostatīt līdzās informācijai citos avotos, arī oficiālajos dokumentos) un atsevišķus notikumus papildinošas citos avotos nesastopamas detaļas. Atmiņās tiek sniegts vispārīgs priekšstats par stāvokli divīzijā, kad jau bija zināms kara rezultāts. Uz to norāda autora spriedumi par notikumiem pagātnē, jeb kā būtu vajadzējis rīkoties, lai iznākums būtu citāds.
Šai publikācijai atlasīti un tulkoti atsevišķi Bērziņa atmiņu fragmenti. Nav iekļautas tās daļas, kas apraksta “sausas” militārās norises, bet ir ietvertas tās, kas ļauj izsekot līdzi “dzīva” karavīra vērojumiem attiecībās: karavīrs – komandieris, karavīrs – citi karavīri, karavīrs – pienākumi, karavīrs – notikumi.
Ilze Jermacāne "Jūlija Bērziņa liecības" LVIZ 2012.gads
https://www.lvi.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/lvi.lu.lv/LVIZ_Numuri/2012_2/I_Jermacane_Julija_Berzina_liecibas_LVIZ_2012_2.pdf
'Latvieši lodēm neklanās' – ko mēs zinām un nezinām par latviešiem Sarkanajā armijā - DELFI
https://www.delfi.lv/kultura/news/books/latviesi-lodem-neklanas-ko-mes-zinam-un-nezinam-par-latviesiem-sarkanaja-armija.d?id=53232121
Jūsu komentāri
Saistītie objekti
Kurzemes cietokšņa muzejs Zantē
Atrodas Tukuma novada Zantes pagastā.
Kurzemes cietokšņa muzejs ir bagātīgi veidota privātkolekcija, kas pašiniciatīvas ceļā tapusi par tūrisma objektu. Ekspozīciju saturs orientēts uz Latvijas militārās vēstures tēmām, kā arī novadpētniecību. Galvenā uzmanība veltīta 2. pasaules karam, kad Kurzemē notika karadarbība.
Kurzemes cietoksnis un Kurzemes katls – visbiežāk sastopamie apzīmējumi, lai raksturotu kaujas Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam starp Vācijas un Sarkano armiju. Cīņas jeb “Kurzemes lielkaujas” bija ievērojamas ar to, ka daļēji izolētā teritorijā Vācijas armija atvairīja vērienīgus Sarkanās armijas uzbrukumus laikā, kad Berlīne bija Sabiedroto armiju ieņemta un Vācija bija kapitulējusi.
Īpaši izceļamas ir Latviešu leģiona vienības, kas bija vienas no labākajām kaujas vienībām Kurzemē. Viņi ticēja, ka cīņas dos iespēju tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju izvairīties no Sarkanās armijas noziegumiem pret civiliedzīvotājiem. Karadarbība nesa upurus un izdzēsa nozīmīgas, kultūrvēsturiskas vērtības. Ilgi pēc kara beigām Kurzeme bija pārpildīta ar kara lieciniekiem - karavīru kapiem, iznīcinātas tehnikas paliekām, bruņojumu un agrākajiem ierakumiem.
Mūsdienās var iepazīties ar daudzveidīgām iekštelpu un brīvdabas ekspozīcijām vietā, kas ir bijusi daļa no Kurzemes cietokšņa cīņu vēstures.
Maršruts “Pa 2. pasaules kara pēdām Kurzemes katlā"
Maršrutā gida pavadībā apskatāmas 2. pasaules kara kauju vietas Priekulē un tās apkaimē. Ekskursijas garums un ilgums variējams atbilstoši ceļotāju interesēm.
Maršruts piemērots ceļotājiem no 13 gadu vecuma. Piemērotākais pārvietošanās veids – auto vai autobuss līdz 30 vietām. Galvenie pieturas punkti: Gramzda, kur 1944. gada rudenī sākās Padomju armijas uzbrukums Vācijas armijas pozīcijām Priekulē. Priekules Brāļu kapi – lielākie Brāļu kapi Baltijā, kur apbedīti vairāk kā 23 000 Sarkanās armijas karavīri. Priekule – stratēģiski nozīmīga vieta Kurzemes katla dienvidos, kur notika īpaši smaga un sarežģīta kauja. Krote, kur 1945. gada februārī Vārtājas upes krastos apstājās Padomju armijas uzbrukums Kurzemes katlā ielenktajiem vācu spēkiem.
Galvenie pieturas punkti:
- Gramzda – vieta, no kuras karš Priekules novadā 1941.g. “ienāca” un no kuras sākās šīs teritorijas atbrīvošana 1944.gada rudenī.
- Priekules Brāļu kapi – lielākie Brāļu kapi Baltijā, kur apbedīti 23 000 Sarkanās armijas karavīru.
- Priekule – stratēģiski nozīmīga vieta “Kurzemes katla” dienvidos, kuras atbrīvošanas kauja sarežģītības un smaguma ziņā ir īpašas uzmanības vērta.
- Krote – vieta, kur “Kurzemes katla” atbrīvošanas cīņas Vārtājas upes krastos nācās apturēt 1945.gada februārī
Maršruts pieejams visu gadu, tikai gida pavadībā latviešu, krievu un angļu valodā. Apmeklējumu pieteikt iepriekš.
Piemiņas vieta Kurzemes cietokšņa aizstāvjiem pie Rumbām
Atrodas Tukuma novadā, autoceļa A9 malā, 500 m no pagrieziena uz Lesteni Rīgas virzienā.
Piemiņas vieta izveidota 1991. gadā Rumbu māju tuvumā, kuru apkārtnē noritēja aktīva karadarbība. Tas ir veltījums “Kurzemes cietokšņa” aizstāvjiem, kuri 2. pasaule karā cīnījās pret Sarkano armiju. Kaujas bija nozīmīgas, jo tās uz laiku apturēja Sarkanās armijas pilnīgu Latvijas okupāciju. Aptuveni 300 000 Latvijas iedzīvotāju emigrēja, izvairoties no Padomju režīma veiktajiem noziegumiem pret civiliedzīvotājiem.
2. pasaules kara beigās Latvijas teritorijā bija izveidojusies savdabīga situācija. Kurzemē atradās Vācijas armijas spēki, kurus Sarkanā armija centās likvidēt vai nepieļaut to iesaistīšanu kaujās Austrumprūsijā vai Berlīnes apkārtnē. “Kurzemes cietoksnis” – visbiežāk sastopamais apzīmējums, lai raksturotu karadarbību Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam. “Kurzemes lielkaujas” bija Vācijas armijas cīņas Sarkanās armijas vērienīgo uzbrukumu atvairīšanai. Kurzemes cietoksnis beidza pastāvēt īsi pēc Vācijas kapitulācijas.
Mūsdienās var aplūkot piemiņas un atpūtas vietu, kas kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas bija populāra starp latviešu leģionāriem.
Piemineklis Ziemassvētku kauju piemiņai Pienavā
Atrodas Tukuma novadā, autoceļa A9 malā, aptuveni kilometra attālumā aiz Pienavas Liepājas virzienā.
Piemiņas zīme ir uzstādīta vietā, kuras apkārtnē norisinājās Trešā Kurzemes lielkauja jeb Ziemassvētku kaujas 1944.gadā. 2.pasaules kara beigās Latvijas teritorijā bija izveidojusies savdabīga situācija. Kurzemē atradās Vācijas armijas spēki, kurus Sarkanā armija centās likvidēt vai nepieļaut to iesaistīšanu kaujās Austrumprūsijā vai Berlīnes apkārtnē. “Kurzemes cietoksnis” – visbiežāk sastopamais apzīmējums, lai raksturotu kaujas Kurzemē no 1944.gada līdz 1945.gadam. “Kurzemes lielkaujas” bija Vācijas armijas karadarbība Sarkanās armijas vērienīgo uzbrukumu atvairīšanai. Cīņās Kurzemē aktīvi piedalījās arī latviešu leģionāri.
Mūsdienās var aplūkot piemiņas vietu. Apkārtnes klajie lauki bez senākās apbūves ir karadarbības liecinieki.
Vispār ir sajūta, ka ir daudz izgudrojumu un visādi ievazāti, piemēram, baumas un kaut kas, kas parādījās pēc pārmaiņām 90. gadu sākumā, kad jau veidojās negatīva attieksme pret padomju pagātni. Es neredzu šādām atmiņām nekādu vērtību. Taču 43. latviešu divīzijas vēsture mani ļoti interesē. Mans tēvs Buiķis Pēteris divīzijā atradās jau no tās dibināšanas sākuma un dienēja līdz 45. gada beigām. Pēdējos 2 gadus esmu deputāta amatā. divīzijas komandieris loģistikas jautājumos, t.i., divīzijas loģistikas priekšnieks. Kad man bija 8 gadi, es biju tēva nodaļā Baltezerā-Ādažos. Es labi atceros, kā tika demobilizēti karavīri. Ievainotie vēl ārstējās medicīnas bataljonā utt.