Stendes stacijas nozīmīgā vieta karalauka dzelzceļu tīklā

Piejūras brīvdabas muzejā Ventspilī šaursliežu dzelzceļš jeb Mazbānītis piedāvā izbraucienus divās dzelzceļa līnijās: Riņķa līnija – 1,4 km un Kalna līnija – 3,0 km garumā. Par Mazbānīti Ziemeļkurzemē dēvē vilcienu, kas pasažierus un kravu transportēja pa 600 mm platām šaursliežu dzelzceļa sliedēm laikā no 1916. līdz 1963. gadam. Tas ir militārās vēstures mantojums no Pirmā pasaules kara, kas savulaik spēlēja nozīmīgu lomu visas Ziemeļkurzemes, bet īpaši lībiešu zvejniekciemu kultūras un ekonomikas uzplaukumā, nodrošinot saikni apdzīvoto vietu starpā un dodot darba vietas.

Plaša 600 mm platuma dzelzceļu būvniecība saistās ar 1. pasaules kara izcelšanos, kad vācu armija okupētajā Latvijas teritorijā 1916. gadā ķērās pie vairāku tā saukto “kara lauka” (vāciski “Heeresfeldbahn”) dzelzceļu būvniecības. Ņemot vērā tā laika slikto zemes ceļu apstākļus, saliekamais dzelzceļš kara laukā bija vispiemērotākais frontes apgādes transports. Vācu armijā bija izveidotas speciālas vienības, kas specializējās “kara lauka” dzelzceļu būvniecībā un ekspluatācijā. Speciāli armijas vajadzībām konstruētais “kara lauka” dzelzceļa inventārs – sliedes, vagoni un lokomotīves bija standartizētas, kas vienkāršoja šo dzelzceļu ekspluatāciju. Frontē tika piegādāti samontēti taisni un liekti, 5 metrus gari sliežu posmi uz 10 dzelzs gulšņiem, kas ļāva labos laika apstākos vienā dienā uzbūvēt vairākus kilometrus garu “kara lauka” dzelzceļa līniju. Šos dzelzceļus varēja gan ātri uzbūvēt, gan arī ātri nojaukt un pārvest uz citu frontes līniju. Līdzīgas kara lauka dzelzceļu vienības un savs standartizēts kara lauka dzelzceļa aprīkojums bija arī Austrijas, ASV, Francijas un Lielbritānijas armijām.

Pēc Pirmā pasaules kara visi dzelzceļi, kas atradās Latvijas teritorijā, nonāca jaunizveidotās Latvijas Dzelzceļu virsvaldes pārziņā. Liela daļa kara laikā būvēto dzelzceļu tika piemēroti pasažieru un preču pārvadāšanai: nostiprināja uzbērumus, pārbūvēja tiltus, kā arī cēla jaunas stacijas ēkas un bagāžas šķūņus. Latvijas Dzelzceļu virsvalde šaursliežu dzelzceļiem ar 600 mm sliežu platumu piešķīra apzīmējumu – lauku platuma dzelzceļi. Neskatoties uz bānīšu mazo ātrumu – līdz 20 km/h, tasgandrīzi 60 gadus bija vienīgais drošais transporta līdzeklis pasažieru, dažādu lauksaimniecības produktu un meža materiālu nogādāšanai uz lielpilsētām gan ziemā, gan vasarā. Vilcienos bija iekārtoti speciāli ledus vagoni piena un gaļas produktu transportēšanai.

Latvijas šaursliežu dzelzceļi nepārtraukti darbojās arī Otrā pasaules kara gados. 

Piejūras brīvdabas muzeja (PBM) šaursliežu dzelzceļa ekspozīciju sāka veidot 1963. gadā. PBM īpašumā tika iegūts arī 600 mm sliežu platumam atbilstošs ritošais sastāvs: viena vācu kara lauku dzelzceļa, Brigadelok tipa, tvaika lokomotīve Ml-631, divi Moisakilas tipa pasažieru vagoni un viens 1930.-os gados Liepājas galvenajās Dzelzceļa darbnīcās izgatavotais pasta vagons.

Par Mazbānīti Ziemeļkurzemē dēvē vilcienu, kas pasažierus un kravu transportēja pa 600 mm platām šaursliežu dzelzceļa sliedēm laikā no 1916. līdz 1963. gadam. Tas ir militārās vēstures mantojums no Pirmā pasaules kara, kas savulaik spēlēja nozīmīgu lomu visas Ziemeļkurzemes, bet īpaši lībiešu zvejniekciemu kultūras un ekonomikas uzplaukumā, nodrošinot saikni apdzīvoto vietu starpā, dodot darba vietas.

Dabas taka ved no Mazirbes uz Sīkragu pa bijušā Stendes - Ventspils šaursliežu dzelzceļa stigu, jeb kā vietējie saka – mazbānīša stigu. Dzelzceļa būvniecība sākta 1916. gadā un tas kalpoja līdz pat 1963. gadam. Šaursliežu dzelzceļa līnija savienoja ostas pilsētu Ventspili ar piekrastes zvejniekciemiem, Dundagu un lielo dzelzceļa mezglu Stendē, tādējādi veicinot reģiona ekonomisko un kultūras uzplaukumu laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu.

Padomju Savienības laikos piekraste bija „Slēgtā zona”, tādēļ piekrastes ciemi tika saimnieciski izolēti un iedzīvotāju skaits tajos samazinājās, arī jaunuzbūvēto slepeno armijas objektu klātbūtne veicināja to, ka pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados dzelzceļa satiksme tika pārtraukta. 

Takai ir pieejams mazais loks 15 km un lielais loks 19 km. 

GPX karte pieejama šeit:

https://www.kurzemesregions.lv/projekti/turisms/unigreen/dabas-takas/mazbanisa-dabas-taka/

Ovišu bāka atrodas Tārgales pagasta Ovišos, Kurzemes piekrastē un ir vecākā bāka Latvijā – tā uzcelta 1814. gadā.

Ovišu bākas tornis ir 37 m augsts. Bākai ir dubultcilindra konstrukcija: tās diametrs ir 11,5 m, bet akmeņu mūra iekšpusē ir otrs tornis 3,5 m diametrā. Šāda veida dubultcilindru bākas 18.–19. gadsimtā Eiropā izmantoja arī kā aizsardzības būves ienaidnieka uzbrukuma gadījumam.
Ovišu bākas muzejs tiek uzskatīts par visbagātīgāko bāku aprīkojuma un jūras navigācijas priekšmetu kolekciju starp visu Latvijas bāku muzejiem. Skaidros laikapstākļos no Ovišu bākas var redzēt Irbes bāku.
Otrā pasaules kara beigās Ovišu bākas apkārtnē atradās vācu armijas Beminger bataljona štābs un 530. jūras spēku artilērijas diviziona 4. baterija ar vairākiem zenītlielgabaliem. Iespējams, bākas pakājē atradās radio signālu peilēšanas un infrasarkano staru uztveršanas (Donau Gerät) postenis.
Bākas tuvumā kādreiz atradās padomju robežsardzes postenis, taču līdz mūsdienām padomju laika apbūve vairs nav saglabājusies. Bākas teritorijā joprojām atrodas Ovišu stacijas ēka.

No Ovišiem līdz Venstpilij kāpu zonā bija izveidots tanku ceļš, kas saglabājies arī līdz mūsdienām. To pamazām pārņem mežs.

Mazirbe, kas vēsturiski zināma, kā lībiešu lielākais centrs, ir ievērojama ar to, ka šeit atrodas vienīgā zvejnieku laivu kapsēta Latvijas piekrastē. Veidojusies 20.gadsimta sešdesmitajos gados, pēdējās laivas pievietotas 1976.gadā. Laivas šeit nokļuvušas šeit gan zvejošanas ierobežojumu, gan vecuma rezultātā.

Patlaban Mazirbē apskatāmi nepilni desmit zvejnieku laivu vraki, bet vēsturiski to bijis daudz vairāk. Laivas kārtu kārtām guldītas arī citos jūrmalas ciemos, bet tieši Mazirbes laivu kapsētā šodien tas ir visuzskatāmāk.

Mazirbes laivu kapsēta ir vienīgais šāda tipa apskates objekts Latvijas piekrastē.

Kādreizējais padomju robežsardzes novērošanas tornis atrodas pašā jūras krastā pie stāvlaukuma. Novērošanas torņi atgādina par padomju okupācijas laikiem, kad Mazirbe bija slēgtā pierobežas zona un civilpersonas jūras krastā drīkstēja iziet tikai noteiktās vietās un gaišajā diennakts laikā.

Robežsardzes tornis ir viens no vislabāk saglabājušamies šāda veida objektiem Latvijas piekrastē. Kāpšanai bīstams!

Padomju robežapsardzības postenis bija izvietots kādreizējās Jūrskolas ēkā un tam blakus atrodas labi saglabājies padomju robežsardzes tornītis. Mazirbes jūrskolas komplekss atrodas nedaudz vairāk kā 400m no pludmales torņa.

Nedaudz vairāk par 500m no torņa atrodas Mazirbes laivu kapsēta, ejot no torņa uz Sīkraga pusi (Ovišu virzienā)

Padomju robežsardzes tornis šajā kompleksā - viens no vislabāk saglabājušamies šāda veida objektiem Latvijas piekrastē. Diemžēl apbūves ēku stāvoklis ir slikts, teritorijā atrodas šauteņu ielādes/ izlādes vieta, ir saglābājies arī dzots un ierakumu fragmenti. 

Krasta robežapsardzības postenis bija izvietots kādreizējās Jūrskolas ēkā. Pēcpadomju laikā atsevišķu ēku daļās tika piedāvāti naktsmītņu pakalpojumi.

Aptuveni 400m attālumā pie pludmales atrodas padomju robežsardzes otrais tornis, taču diemžēl tas ir avārijas stāvoklī. Savukārt, nevaudz vairāk kā 500m no pludmales torņa uz Sīkraga pusi atrodas Mazirbes laivu kapsēta.

1943. gada beigās nacistiskās Vācijas okupācijas vara, plānojot paplašināt Ieroču SS motorizēto vienību sastāvu, Dundagas apkārtnē sāka veidot apmācību poligonu “ Jūras nometne” (Seelager). Lai izveidotu poligonu evakuēja Dundagas un Ārlavas pagastu iedzīvotājus.

Lai izbūvētu nomenes infrastruktūru Dundagas apkārtnē no atradās vairākas koncentrācijas nometnes “Kaizervalde” filiāles, kurās bija ieslodzīti ap 6000 ebreji no dažādām Eiropas valstīm (tai skaitā Latvijas) un ap 1000 karagūstekņu un partizānu. Daudzi ieslodzītie nomira nāvessodu un slikto dzīves apstākļu dēļ. Daļa nometnes filiālēs mirušo apbedīti “Čiekuros”, kas pēc atsevišķām liecībām ir arī slepkavības vieta ebreju grupai, kura būvēja šaursliežu dzelzceļu Mazirbes virzienā.

1944. gada augusta sākumā, pēc padomju karspēka iebrukuma Zemgalē, apmācību poligonu likvidēja, vairākus tūkstošus neapmācīto Ieroču SS rekrūšu nosūtīja atpakaļ uz Vāciju, bet no poligona vadības, instruktoriem un apmācītajiem karavīriem izveidoja SS motorizēto brigādi Gross, kas bija nosaukta apmācības poligona komandiera SS standartefīrera Martina Grosa vārdā. Brigāde 1944. gada augustā piedalījās kaujā pie Tukuma, bet 1944. gada septembrī pie Iecavas un Baldones.

Pēc Ieroču SS vienību aiziešanas, apmācību poligona infrastruktūru izmantoja no Rīgas un citiem Latvijas reģioniem evakuēto ebreju izvietošanai, kurus turpināja izmantot kā vergu darbaspēku.

Dzelzceļa līnija Ventspils - Mazirbe, kā arī Stendes - Dundagas pagarinājums līdz Mazirbei ar atzarojumu uz Pitragu bija paredzēti tikai militāri stratēģiskām vajadzībām. Šo līniju būvniecības laikā un arī vēlāk no šī reģiona bija evakuēti visi civiliedzīvotāji. Galvenais karalauka dzelzceļu uzdevums Irbes šauruma apvidū bija nodrošināt Vācu armijas krasta aizsardzības pozīcijas ar lielgabaliem un munīciju.

Šie vienīgi militārām vajadzībām būvētie karalauka dzelzceļi savienojaarī trīs nozīmīgākās bākas, kas atradās Ovišos, Miķeļtornī un Šlīterē.

Taču neskatoties uz to, jau 1.pasaules kara gados tika nodrošināti arī pasažieru pārvadājumi.

Pie Stendes dzelzceļa stacijas atrodas piemiņas akmens (1989) 1941. un 1949. gadā deportētajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Stendes dzelzceļa staciju 1919. gada 30. oktobrī ieņēma Bermonta karaspēks. Latvijas armijas karavīri K. Šnēberga vadībā 17. novembrī uzbruka stacijai, aizdzenot vagonu ar ieročiem, kara materiāliem un labību. 20. un 22. novembrī Stendes stacijas rajonā turpinājās cīņas starp Latvijas armijas karavīriem un Bermonta karaspēku. Par šīm cīņām ar ordeni apbalvoti 6 karavīri: K. Bumovskis (1891–1976), P. Strautiņš (1883–1969), R. Plotnieks (1891–1965), E. Jansons (1894–1977).