Robežsargu veļas mazgātāja

"1952.gadā es atnācu uz Kolku no Vīdales Cirstiem, toreiz tur bija ap 40 mājām. Sākumā es padzīvoju tādā mazā mājiņā blakus vecajai skolai, mēs tur bijām četras ģimenes un bija dikti saspiesti. Pēc laika es aizgāju uz Ušiem, 6 km no Kolkas uz leju, dzīvoju „Tirguslaukos”. Tur nodzīvoju 3,5 gadus un tad atnācu uz šejieni, uz „Priesteriem”. Te esmu no 1956.gada un šinī dzīvoklī (2.stāvā) no 1962.gada.
Man māsa strādāja Kolkas pastā, darbs man nebija un vīrs arī nebija, jo mēs izšķīrāmies, jo viņš man bija tikpat kā - ir un nav. Un tad labāk nav, nekā ir. Es jau arī nemaz nepadomāju, ka vienai man būs grūti, divi bērni skolā jāsūta. Bet es apņemos, tā vajag un viss. Sākumā es gāju zvejniekiem palīgā pie zivīm, tepat Bertholdu Viktoram.
Tad sāku mazgāt veļu krievu robežsargiem, viņi man to veļu veda klāt. Pasta priekšniece Krasnovaja un māsa mani pierunāja uzņemties šo darbu, jo robežsargi bija interesējušies, vai nezin kādu, kas mazgā veļu. Sarunāt es jau kaut ko varēju krieviski, bet rakstīt un aizpildīt dokumentus, to nu nē. Ar staršinu satikāmies pastā un vienojāmies. Pirms manis veļu mazgāja viena sieva no Pitraga. Tā no 1.marta sāku strādāt. Tie zaldāti, kas man to veļu veda teica, kāpēc jūs neprasiet dzīvokli Kolkā, jo tur mājā dzīvoklis ir brīvs. Sākumā es tā pakautrējos, bet vienā reizē, kad atveda algu, sāku prasīt.
Tā 1956.gada 20.oktobrī es atnācu uz šejieni. Mājas pirmā stāva dzīvoklis bija diezgan šausmīgs, logi bija savākti no vācu bunkuriem, viens logs lielāks, otrs mazāks, nekāds skats jau nebija. Bet šī skaitījās bezīpašnieka māja, tagad māja pieder Kolkas pareizticīgo draudzei. Te dzīvoja krievu virsnieki. Istaba bija auksta, bērni man bija mazi, jaunākais vēl skolā negāja, bet vecākais pirmo gadu gāja skolā. Bija tikai plīts un skurstenis augšā, bet nebija ne šīberis, ne krāsns, lai ilgāk turētos siltums. Pirms manis te dzīvoja daktere Marčenko, vīrs viņai bija robežsargos leitnants. Ar dēļiem nost bija atšālēta istabiņa, bet kā te daktere bija dzīvojusi, nu apbrīnojami. Pēc tam viņi aizgāja dzīvot uz Kolkas „Kristiem". Toreiz Kolkā jau bija maza slimnīciņa, tur arī daktere strādāja.
Mazgāju veļu 40 robežsargiem: kreklus, bikses, apakšveļu, gultas veļu, kājautus. Robežsargiem formas tērpi nebija jāmazgā. Grūti bija izmazgāt autus, jo tie jau kirzas zābakos savalkājās šausmīgi.
Nu, lai kaut cik sakārtotu to dzīvoklīti, blēdījās un no fabrikas dabūju papīra kastes, tad ar tām nositu vidussienu, lai nav pliki dēļi. Galvenais, lai man būtu to veļu kur žāvēt, man bija savilktas divas šņores istabā, viena līdz gar manu gultu, otra gar otru pusi. Lejā koridorā man iemūrēja katlu, kur varu tos ūdeņus sildīt. Tā jau visu laiku mazgāju laukā, lielais katls karājās uz kāsi un tur to veļu vārīju.
Deva pulveri, bet tas bija maz, es pati vēlāk piepirku klāt. Deva bija 8-10 grami uz kilogramu. Skaitījās, ka palags sver 250 grami, bet tīrais. Katru reizi jau to veļu nesvēra. Sākumā es saņēmu algu 15 rubļus mēnesī. Tā mēs trīs cilvēki ar šo naudiņu iztikām. Kā tu gribi, tā dzīvo. Es fabrikā arī nevarēju iet, jo man nebija kur tos bērnus likt. Te jau skola mums bija blakus mājā, tad jau varēju viņus pieskatīt. Tad, kad virsnieki aizgāja uz jauno māju, tad tiku otrā stāva dzīvoklī.
Virsnieki pie mājas šķūnītī turēja cūkas, pēc laika man tai vietā uztaisīja mazgātavu, iemūrēja krāsniņu, bet tas arī viss, garaiņi jau silda un vairāk jau neko nevajag. Gumijas zābaki kājās dienmūž un ej.
Sākumā jau elektrība nebija, tad gludināju ar ogles gludekļiem – pletīzeriem. Man paziņās teica, ko tik briesmīgi ņemies ar to gludināšanu. Tos palagus tad salocīju un nopresēju, bet kreklus, bikses un spilvendrānas gan gludināju. Man bija tādi mazi krāģīši brūnā krāsā, saloku un nopresēju. Katru reizi jau iznāca uz 80 palagiem, pa divi palagi no katras gultas.
Tā nu kādus 3-4 mēnešus es mazgāju par tiem 15rubļiem mēnesī. Bet staršina bija tāds normāls, viņš man pierakstīja ko lieku, piemēram par pavāra drēbēm, viņš skaitīja, ka es katru dienu tās mazgāju. Galvenais atspaids jau bija tas, ka man un maniem bērniem deva ēst gan pusdienas, gan vakariņas, jo ar 15 rubļiem jau trīs cilvēki paēst nevarēja.
Grūti jau bija visu veļu izberst uz dēli, es jau kādus četrus dēļus noberzu. Pats trakākais bija žāvēšana, īpaši ziemā. Tie jau neizžūst, sasalst un viss. Žāvēju arī ārā, kā arī zastavā, skolas galā, kur bija zirgi un cūkas. Izejot cauri zirgu stallim bija sporta zāle, tur arī ziemā visbiežāk veļu žāvēju. Bet katru dienu jau bija jānes prom un atpakaļ, tā nu pussasalušu es to veļu nēsāju, sametu 10 palagus uz pleca un aiziet pāri laukam. Pēc tam es žāvēju pretī Kolkas luterāņu baznīcai „Vagaros” pie Dzidras Bērziņas, bet tur bija jānes augšā pa trepēm uz bēniņiem. Tad aiz baznīcas bija tāds vāgūzis, tagad tas vairs nav, tur es arī esmu žāvējusi. Gandrīz jau Kolkā nav tāda māja, kur tā veļa nebūtu žāvēta. Tad es varēju to veļu iznēsāt un izžāvēt, tagad gan ne, ne jau tāpēc, ka man spēka trūktu, bet tāpēc, ka vairs Kolkā nav cilvēku, kam uzticēties, jo veļu var nozagt.
Tepat jau arī līdz baznīcai bija izliktas četras šņores, tad, ja ziemā pirmdien izkarina, tad līdz ceturtdienai izžūst arī. Vasarā jau viegli.
Virsniekiem veļa nebija jāmazgā, viņi mazgāja paši.
Dulls jau es biju arī, vienu brīdi es mazgāju arī jūrniekiem veļu, tie bija kādi 16. Jūrnieku strīpainie krekli viegli mazgājas, bet tie brezenta tērpi, tie jau kā koki. Tos es ar rokām nemazgāju. Viņi atveda savu veļas mašīnu „Tula”, pa vienam tērpam arī mazgāju. Reizēm jau tie tērpi bija dikti savalkāti, bet man jau gribējās dabūt tīrus. Pēc tam mazgāju arī celtniekiem, tie bija ap 30. Mazgāju arī vienu brīdi bākas cilvēkiem. Ūdeni nesu no akas ar rokām, tas viss bija jāienes un jāizlej. Grūtākais bija veļas izgriešana ar rokām.
Lai to veļu dabūtu baltu, tad izmantoju silikātu līmi, to pārdeva 0,5 l pudelēs, to man iemācīja draudzene no Sibīrijas. Man bija liels katls, kurā gāja 16 spaiņi ūdens un uz to katlu klāt vienu pudeli silikāta līmi, tad veļa ķļūst ļoti balta. Katru dienu vienu katlu mazgāju, svētdienas mēģināju izkārtot brīvākas. Sākumā arī pirku veļas sodu, tas bija lēts.
Pēc laika atveda glaunu veļas mašīnu, bet tā nebija domāta uz laukiem, jo vajadzēja pieslēgt pie ūdensvada un kanalizācijas, bet tādas uzpariktes vēl šodien šajā mājā nav. Pēc tam man atveda veļas mašīnu „Rīga-8”, bet tur jau tikai kabatas lakatus var izmazgāt, ne veļu armijniekiem.
Tā es nostrādāju 28 gadus, līdz 1984.gadam. Es iesāku mazgāt, man bija 30 gadi un beidzu mazgāt, kad bija 58 gadi. Pensijā aizgāju 77 gadu vecumā, visu laiku strādāju divās darba vietās, papildus par sargu, maizes ceptuvē.
Darba diena sākās 4os no rīta, tad aizeju sakurinu lielo katlu, tad sagatavoju brokastis bērniem, izvadu uz skolu, izmazgāju veļu, tad 12tos eju uz maizes ceptuvi un strādāju līdz 17tiem. Vakarā atkal gludināšana.
No zoļļukiem man viens tāds draugs bija. Viņam mamma atbrauca no Ļeņingradas ciemos un te padzīvoja kādas divas nedēļas, saveda man visādas dāvanas un uz jauno gadu uzaicināja mani ciemos. Es Rīgā ne reizi savu kāju nebiju spērusi, bet nu braucu uz Ļeņingradu, man bija drusku pāri 40 gadiem. Cik dulls prāts var būt cilvēkam! Izvadāja mani par visām skaistām vietām Ermitāžu, Petropavlovsku. Pati jau es nekur nebūtu varējusi aizbraukt, ne man tāda nauda bija, ne iespēju. Viņi jau man samaksāja ceļu un sedza visus uzturēšanās izdevumus. Tā mēs katrs palikām savā zemē, jo kopā dzīvot es nebiju ar mieru dzīvot citā zemē, pilsētā es vispār negribu, satikties – tā ja.
Armijnieki pret mani izturējās cilvēcīgi, staršins arī kad nokāva cūku, tad man arī vienmēr kādu gaļas gabalu piešķīra.
Vairāk privātie netika nodarbināti. Lopus robežsargi kopa paši. Sākumā viņiem bija trīs zirgi, kopēju saucām par zirgupuisi, vēlāk jau zirgus nolikvidēja. Pēdējos desmit gados jau vairs nebija arī neviena cūka robežsargiem.
Virsnieki lielākoties bija visi ukraiņi, viņi jau saimnieciski un čakli. Siderenko, Ušnarenko – tas bija riktīgs darba rūķis, rudenī viņš bija sagādājis kāpostus un citas lietas, pagrabs vienmēr viņam stāvēja pilns. Tās bija lietas, ko papildus deva klāt zaldātiem. Viņš skābēja ābolus. Lielās mucās, kārtam rudzu salmus un ābolus, tad virsū lēja saldskābu sālījumu. Āboli bija ļoti garšīgi, ne viņi mucās sapuva, bet labi garšoja."