Spārnotie kareivji

Jūras pasta baložu stacija Nr.2 Liepājā ap 1903. gadu.

Sakaru baložu jeb pasta baložu izmantošana bija plaši izmantots sakaru līdzeklis 20. gadsimta sākumā.

Ar Jūras pasta baložu staciju saistīti arī vairāki kuriozi notikumi. Kāds Miķelis Ozols pieķerts blēdībā - par stacijas tuvumā nošautiem vanagiem labi maksāts, un vīrs pamanījies atrādīt vistu kājas plēsoņu nagu vietā.

Pirmie izmēģinājumi ar putniem sākti 1898.gada pavasarī. Spārnotie sakarnieki aizvesti un palaisti no kuģa klāja 20 jūdžu no krasta. Veicies slikti - no 20 baložiem atgriezušies deviņi, trīs no tiem pazaudējuši kaklā uzkārtos «svarīgos papīrus». Par neveiksmi un kroņa mantas pazaudēšanu (viens balodis novērtēts par 2,68 rubļiem) kapteiņleitnantu Olimpu Kvascovu pārcēla uz Sveaborgas cietoksni. Kā vēlāk noskaidrojies, pavasaris mudinājis dažus kaujas uzdevumā sūtītos pārcelties uz pilsētnieku namu bēniņiem pie brīvajām baloždāmām. 1901.gada vasarā izmēģinājumi turpināti, putnus palaižot no kuģiem Dancigas ostas reidā. Šoreiz skaidroties nācies Krievijas diplomātiem, jo nez kāpēc prūši pauduši sašutumu par tik savdabīgu Krievijas kara flotes darbošanos Vācijas teritoriālajos ūdeņos ar Liepājas cietokšņa miermīlīgajiem lidoņiem. 1904.gada februārī Liepājas ostas reidu klāja II Klusā okeāna eskadras karakuģu dūmi. No stacijas kuģos uz jūraskauju vietām Korejas un Japāņu jūrās «komandēja» 200 baložu. 5.novembrī, kad kreiseris Oļegs atradās aizejošajā armādā 200 jūdžu no Liepājas, salūza dzenskrūve. Komandieris, II ranga kapteinis Otons Rihters, neticot brīnumam, tomēr pavēlēja plkst.2 pēc pusdienas no klāja palaist piecus baložus ar depešu par ķezu. 6.novembra rītā plkst. 4 divu baložu nestais ziņojums bija uz Liepājas bāzes komandiera admirāļa Irecka rakstāmgalda. Lielajos Krievijas Baltijas flotes manevros 1907.gada vasarā piedalījās arī Liepājas stacijas baloži. Piemēram, no mīnu kuģiem Ukraiņec, Gaidamak un Vsadņik 30 jūdžu no krasta palaida pa 25 baložiem, no tiem septiņi pazuda. Vislielāko baložu partiju - 197 novietoja uz tranporta kuģa Angāra un pa pieciem izlaida no sprostiem 50 jūdžu attālumā. 13 baloži neatgriezās. Pasta baložus līdz 1914.gadam samērā sekmīgi izmantoja sakaros no Liepājas ar krievu krasta artilērijas baterijām tagadējā Hījumā un Sāmsalā.

Stāstītājs: Gunārs Silakaktiņš; Stāsta pierakstītājs: Valdis Kuzmins

Saistītās laikalīnijas

Saistītās tēmas

Saistītie objekti

Jūras pasta baložu stacija Karostā

Bijusī jūras pasta baložu stacija Nr.2. – faktiski audzētava - atrodas Karostā, Pulkveža Brieža ielā 6. Tā celta laikā no 1899.–1900. gadam un tajā bija paredzēta vieta aptuveni 450 pasta baložu - spārnoto kareivju- turēšanai. Vēlākajos gados ēkā bija ierīkoti dzīvokļi, tāpēc no senās godības saglabājusies vien sarkano ķieģeļu celtnes apjoms. Otra pasta baložu stacija –Nr.1., kas līdz mūsdienām nav saglabājusies, bija paredzēta 750 putniem sauszemes karaspēka izmantošanai,  atradās Atmodas bulvāra ziemeļu galā.

Pasta baloži bija vienkāršs, ātrs un drošs veids kā nodrošināt sakarus starp krastu un jūrā esošajiem kuģiem. Lai gan radiotelegrāfs, kā moderna sakaru ierīce tobrīd jau tika plaši izmantots, tomēr baložu izmantošana tika uzskatīta par drošāku – pretinieks ziņojumu varēja pārtvert tikai pārtverot pašu pasta balodi. Pasta baloži pārvietojās vidēji ar ātrumu 60 km stundā, bet izdevīgos vēja apstākļos to parvietošanās ātrums varēja sasniegt par 100 km stundā. Pasta baložus vajadzēja īpaši sagatavot un trenēt, tāpēc darbs ar baložiem prasīja rūpes un pacietību. Pasta baložu sakari darbojās izmantojot putnu spējas atgriesties savā dzimtajā būrī. Kad putnu pārveda uz citu vietu – baložu staciju, izdalīšanas un palaišanas punktu un, aprīkotu ar ziņojumu kapsulu, palaida brīvībā, mazais vēstnesis atgriezās savā dzimtajā būrū. Lai nodrošinātu sakarus starp divām baložu stacijām, bija nepieciešams katrā turēt noteiktu putnu skaitu, kas bija auguši korespondenta sakaru, jeb pasta baložu stacijā.  Katru gadu baložus iesaistīja dažādos manevros un sacensībās. Arī pēc Latvijas neatkarības iegūšanas Latvijas armijas Kurzemes divīzijas vajadzībām no 1920. līdz 1940. gadam Liepājā atradās armijas sakaru baložu stacija, kas varēja uzturēt sakarus gan ar Rīgu, gan Daugavpili. Starpkaru periodā Latvijas teritorijā ieklīda arī nomaldījušies sakaru baloži gan no Vācijas, gan Polijas, Lietuvas, Somijas un Igaunijas. Tāpat arī baloži no Latvijas piepeši atradās kaimiņvalstīs.

Laika gaitā ēka vairākkārt pārbūvēta, un tagad tā ir dzīvojamā ēka. Bet joprojām no ārpuses skaidri redzama ēkas īpatnējā forma, kas būvēta no Karostas senajai apbūvei raksturīgajiem sarkanajiem ķieģeļiem.