Par Kolkas krasta robežsargiem

Foto: Dainis Karkluvaldis

Kolkas iedzīvotājas Valijas Laukšteines atmiņas par laikiem Kolkā, kad tur bija robežsargi. 

"Esmu dzimusi kolciniece, mans mazdēls jau būs piektā paaudze. 1954.gadā es beidzu vidusskolu, iestājos Kaļiņingradā augstskolā pārtikas tehnologos, bet tas viss bija krievu valodā, mācības pārtraucu, jo apprecējos un vairāk mācīties neaizgāju. Sāku strādāt Zivju apstrādes fabrikas laboratorijā, pēc tam pārgāju uz arteli „Brīvais zvejnieks”, tad zvejnieku kolhozs, un nostrādāju līdz pensijai, līdz 1991.gadam. Dzīvoju kolhoza būvētā (1962.g.), pēc tam tēva izpirktā-izmaksātā mājā „Sārnati”, te iepriekš bija arī veca māja, viena no pirmajām vecsaimniecībam Kolkā.
Kara laikā mēs bijām izbraukuši, evakuēti augšā pie Dundagas Āžos, tur dzīvoja manai mammai tēvam brālis. Tēvs dabūja arī kara laikā no vāciešiem caurlaidi, jo bija zvejnieks un brauca zvejot. Mēs atnācām atpakaļ uz Kolku pirms 1945.gada, jo karš vēl nebija beidzies. Visas ģimenes jau netika evakuētas.
Kad ienāca iekšā robežsargi no sākuma, tad nu tā… es jau biju maza, tas tūlīt pēc kara, man bija 10-11gadi. Bija jau liela starpība, jo pirms tam jau te dzīvoja vācieši un tad uzreiz krievi. Vācieši bija galanti. Ienāca krievi, tūlīt pēc kara, tas skats jau viņiem citāds, kā uzvarētājiem. Privātajiem vajadzēja dot istabas, kur apmesties, jo viņiem jau nebija kur dzīvot, līdz uzcēla kazarmas. Pie mums dzīvoja divas sievietes Gaļina un Poļina, abām laiviņas galvā. Un tad nu mums sākās pričals, visas laivas tika sadzītas vienkopus līča pusē, žogs riņķī, katra laiviņa tika pieķēdēta pie stabiņa, atslēga, numuriņš. Augšā stāvēja robežsargu postenis viška, tad zvejniekiem vajadzēja iet piemeldēties, paņemt atļauju, izbraukt jūrā, tad atpakaļ. Tēvs sakumā bija kolhoza priekšsēdētājs, tad brigadieris, mēs esam zvejnieki. Uz jūrmalu jau katrs kā grib nevarēja iet, tikai tai vietā, kur bija atļauts.
Robežsargi nāca arī uz mājām pārbaudīt, vecā mājas grāmatā ir saglabājušies ieraksti, kuros datumos, cikos pulksteņos ir bijusi kontrole. Pārbaudīja vai mājās nav svešinieki. Manu vecāko brāli paņēma dienēt vācu armijā, pēc kara viņš dzīvo Kanadā. Līdz ar to mēs skaitījāmies nelabvēlīga ģimene. Vienu vakaru pie mums ieradās pavecs vīrietis, viņu droši vien iesūtīja, runāja latviešu valodā un prasīja naktsmājas, bet svešiem jau naktsmājas nedrīkstēja dot, par svešiem uzreiz bija jāziņo zastavam (postenim). Es vairs neatceros, ka mēs to ziņu padevām zastavam, bet robežsargi bija klāt un paņēma viņu ciet. Otrā rītā robežsargu priekšnieks pateicās tēvam: „Paldies, Aleksandr!”, tā nu mēs palikām tā ka vairāk uzticami. Ventspilī viņiem bija štabs, no kurienes ar tās lietas tika vadītas un pārbaudes uzsūtītas.
Mums pamatskola bija blakus zastavam. Meitenes ir meitenes un viņi arī jauni zēni, bieži kopā spēlējam bumbu. Skolotājs mums bija Bernšteins, tad jau bija tas 1949.gads un izsūtīšanas, ar robežsargiem jau saņēma visus un aizveda tur prom uz zastavu. Bet mēs tik jauni un turpinām satikties un runāties ar robežsargiem. Skolotājs bija dikti dusmīgs uz mums, teica „no Kolkas savāc vīrus, bet jūs tik te ķiķinājās".
Vēlākos laikos robežsargu priekšnieks vienmēr piedalījās 23.februārī Padomju Armijas dienai par godu rīkotajās ierindas skatēs.
Robežsargi bija dažādas tautības, viens bija tatārs, tad lietuvieši, krievi, baltkrievi, no visas Padomju Savienības. Latvieti nevienu neatceros. Sazinājāmies krievu valodā. Robežsargi jau daudzi arī ar latvietēm apprecējās. Bija tāda skaista meitene uzvārdā Kristiņa, apprecējās ar priekšnieku Beļavinu, palika dzīvot šeit, tagad Rīgā. Bet apprecējās jau vairāki, citas meitenes jau aizbrauca puišiem līdz.
Kolkā tad bija divas baznīcas, luterāņu un pareizticīgo, bet tai laikā jau nedrīkstēja iet, jo no skolas un darbavietām dikti skatījās. Lielākā daļa jauniešu jau bija pionieros, komjauniešos un tad partijā, to jau nemaz nedrīkstēja. Bija jau tādi, kas gāja pa kluso, bet tad jau dabūja rājienus.
Kad ciemā notika sarīkojumi, robežsargi nāca uz ballēm. Balles notika kultūras namā, bet dejots arī ir fabrikas augšā. Uz ballītēm jau nāca tie, kas bija dabūjuši atļauju, bet viņiem jau bija savs režīms, tikos pulksteņos jābūt mājās. Jūrniekiem, kas bija ragā, tiem režīms bija brīvāks. Gan jūrnieki, gan robežsargi piedalījās sporta svētkos.
Ventspilī bija štābs, tad no Ventspils uz Kolku robežsargi brauca sniegt koncertus, gāja klausīties arī vietējie iedzīvotāji. Pēc tam bija ballītes. Mana priekšniece arī samīlējās vienā no Ventspils, abi ilgi sarakstījās.
Daudz uz Kolku pārcēlās ģimenes no Lielirbes, tas jau laikam tāpēc, ka tur to raķešu bāzi cēla.
Kolkā bija divas peldvietas, kur vietējie drīkstēja iet peldēt, pretī kultūras namam un tālāk uz leju. Visu laiku jau pa jūrmalu staigāt nedrīkstēja, tad bija jāpaņem zastavā atļauja un jāpasaka uz kurieni dosies. Kad kaut kur braucam, kontrole jau vienmēr ir pretī, pasei jau vienmēr jābūt līdz, bez tās jau ne soli. Ja kāds pie mums atbrauca ciemos, bija jāiet piesacīties uz zastavu, kaut arī bija atļauja. Ir jau bijis arī tā, ka mēs paši braucam uz Mazirbi un Saunagā ir robežsargu kontrole. Ja kādam nav līdzi pase, tad uzved augšā postenī un gaida kamēr sazvana un noskaidro vai tāda persona Kolkā dzīvo, tad var doties tālāk. Kontrole bija stingra, par visu bija jāziņo, jo citādi skaities nelabvēlīgs. Ciemā jau bija stukači, kas visu uzmanīja, tie bija daudz, vai viņiem maksāja, to nezinu. Vīrs man bija šoferis, vedot strādniekus darbā uz Atlantiju, vienmēr brauca līdz kāds no robežsargiem, tas bieži vien neslēpa un teica „šinīs mājās mums ir, kas dod ziņas". Teritorija ar stukačiem bija pārklāta.
Robežsargiem bija arī suņi. Jūrmala tika uzecēta un katru rītu robežsargi ar suņiem gāja pārbaudīt, suņi meklēja pēdas, ik pa laiku jau bija viškas (torņi), tajos dežurēja dežuranti, pa zināmiem laikiem mainījās. Pirms Vaides bija iesaukts Zaļais tornis. Melnsilā bija punkts, Rojā lielais punkts, jo tur lielie kuģi gāja jūrā. Zastavi bija Melnsilā, Kolkā, Saunagā, tālāk es nezinu.
Zastavā jau iedzīvotājus iekšā nelaida. Pie vārtiem stāvēja sargs, tur bija caurlaide, žogs liels riņķī, ja kaut ko vajadzēja, tad izsauca priekšnieku ārā. Nu, ja Tu biji noķerts, tad jau veda iekšā pie priekšnieka, bet tas jau ir cits stāsts. Zastavs kādu laiku atradās muižas ēkā pie baznīcas un blakus bija skola, tie logi, kas atradās uz zastava pusi bija aizmūrēti ciet, mēs nedrīkstējām redzēt, kas tur notiek, tas bija kara noslēpums.
Sākumā virsnieki ar savām ģimenēm dzīvoja pie privātajiem. Mums tepat kaimiņos dzīvoja virsnieku ģimene, sieva viņam bija daktere, pats bija zastava priekšnieks. Velāk uzbūvēja jauno zastavu ar kazarmām un virsnieku māju, tad virsnieku ģimenes pārvācās tur. Kazarmas līdz mūsdienām vairs nav saglabājušās."

Stāstītājs: Valija Laukšteine; Stāsta pierakstītājs: I.Roze, J.Smaļinskis, J.Kalve
Izmantotie avoti:

<iframe width="640" height="480" src="https://latviainside.com/explore/tours/aero/kurzeme/360/virtualtour.html?fbclid=IwAR0eKPnc-9Q5dytnf6Kr0Est6RS0ClHpsH1rhbOPjU8O2YKjfCSh0AQgGz8" frameborder="0" allowfullscreen></iframe>

1992-09-08-nr02-kolka.jpg
R.jpg

Saistītie objekti

Vācu armijas krasta apsardzības prožektora vieta Ušos un robežapsardzības postenis Kolkā

Kolkas ragā, izņemot vairākas ilgstošā laika posmā pārbūvētas jūras bākas, neplānoja militāru infrastruktūru, ne pirms Pirmā pasaules kara, ne Pirmā pasaules kara laikā, ne arī Otrajā pasaules kara laikā. Krasta aizsardzības baterijas plānoja būvēt Irbes jūras šauruma šaurākajā vietā starp Sirves pussalu un Miķeļtorņa bāku.

Vienīgie militāra rakstura nocietinājumi parādījās 1944. gada beigās, kad vācu armiju grupa “Ziemeļi” gatavojās atvairīt iespējamos padomju Baltijas kara flotes desantus. 1945. gada pavasarī, pēc ledus iziešanas, krasta aizsardzību Kolkas ragā īstenoja 532. artilērijas diviziona divas baterijas. 7. baterija ar četriem 75 mm lielgabliem un trijiem 20 mm zenītlielgabliem. 8. baterija ar četriem 88 mm zenītlielgabalaiem, trijiem 20 mm zenītlielgabaliem un 81 mm mīnmetēju. Pretdesanta kājnieku garnizonu veidoja viena no slavenākajām Vācu Kara flotes krasta aizsardzības vienībām – 531. artilērijas diviziona 5. rota. Lai gan pēc nosaukuma tā bija artilērijas vienība, bet pēc izmantošanas tā bija kājnieku vienība, kas savu kara ceļu iesāka 1941. gada jūnijā pie Liepājas. Tālāk šī vienība atradās Somijas jūras līča salu garnizonos un vēlāk piedalījās kaujās Sāremā salā. Diviziona paliekas pārformēja vienā rotā un, pastiprinot ar septiņiem prettanku lielgabaliem trijiem 20 mm zenītlielgabaliem, novietoja Kolkas ragā.

Padomju jūras desanta operācija tā arī nenotika un vācu vienības kapitulēja 1945. gada maijā.

Militāro infrastruktūru Kolkas ragā sāka izbūvēt pēc Otrā pasaules kara, kad šeit izvietojās padomju robežapsardzības posteņi un Kolka kā visa Kurzemes piekraste no Mērsraga līdz Lietuvas robežai kļuva par slēgto zonu

Mērsraga bāka un krasta robežapsardze

Mērsraga bāka atrodas Mērsraga ciemā, aptuveni 1 km uz ziemeļiem no Mērsraga centra.

Bāka sāka darboties 1875. gadā. Bākas uguns augstums ir 21,3 m. Brīvstāvošs, cilindrisks, kniedēts dzelzs konstrukcijas 18,5 metrus augsts tornis, kura apakšējā daļa nostiprināta ar dzelzsbetona kontraforsiem. Torņa augšdaļā izveidots dzelzs konstrukcijas uz konsolēm balstīts apejas balkons. Bākas tornis izgatavots «Sotera, Lemonjē & Co» fabrikā Parīzē, tāpēc šo bāku tautā sauc par "francūzieti".

Mērsraga apkārtnē karaspēka vienības novietojās sākot ar 1944. gada oktobri. 1944. gada decembra beigās pie bāka pozīcijās novietojās 1003. artilērijas diviziona pirmā baterija ar 60 cm prožektoriem. 1945. gada aprīļa beigās artilērijas bija stipri mazāks. 532. jūras spēku artilērijas diviziona 1. baterija ar četriem 88 mm pretgaisa aizsardzības lielgabaliem, vienu četru stobru 20 mm  zenītlielgabalu un trijiem 37 mm zenītlielgabaliem novietojās pie uz dienvidiem no Mērsarga ostas vārtiem. Pašā piekrastē novietoja divus padomju trofeju 45 mm prettanku lielagbalus. Otrā pasaules kara beigās nacistiskās Vācijas vadība plānoja uz Latviju pārcelt latviešu 15. ieroču SS grenadieru divīziju, kurai jau bija paredzēts aizsardzības sektors Mērsraga apkārtnē. Tomēr šie plāni neīstenojās uz latviešu karavīri kapitulēja Rietumu sabiedrotajiem.

Apskate iespējama ar iepriekšēju pieteikšanos, zvanot uz Mērsraga TIC.

Jūrmalciema padomju robežsardzes punkts

Latvijā pēc otrā pasaules kara pastāvēja dažādi aizliegumi pierobežas un jūras piekrastes zonās. No 1945.gada 19.jūnija zvejniekiem tika noteiktas piestātnes, kas tika norobežotas ar dzeloņstieplēm, tās apsargāja patruļas un tika ierīkoti novērošanas torņi. 1946.gada 4.septembrī ieviesa LPSR Rietumu robežas aizliegtās krasta apsardzības zonas.

Jūrmalciemā atrodas kādreizējās robežapsardzes kontroles postenis, tornis un pludmalē lepni gozējas traktors! Kā tas tur nokļuvis ir jājautā vietējiem gidiem!

Pasakaini skaista un interesanta vieta - gan ar savu padomju laika auru, gan jūras krasta valdzinājumu. 

Mazirbes robežapsardzības tornis

Kādreizējais padomju robežsardzes novērošanas tornis atrodas pašā jūras krastā pie stāvlaukuma. Novērošanas torņi atgādina par padomju okupācijas laikiem, kad Mazirbe bija slēgtā pierobežas zona un civilpersonas jūras krastā drīkstēja iziet tikai noteiktās vietās un gaišajā diennakts laikā.

Robežsardzes tornis ir viens no vislabāk saglabājušamies šāda veida objektiem Latvijas piekrastē. Kāpšanai bīstams!

Padomju robežapsardzības postenis bija izvietots kādreizējās Jūrskolas ēkā un tam blakus atrodas labi saglabājies padomju robežsardzes tornītis. Mazirbes jūrskolas komplekss atrodas nedaudz vairāk kā 400m no pludmales torņa.

Nedaudz vairāk par 500m no torņa atrodas Mazirbes laivu kapsēta, ejot no torņa uz Sīkraga pusi (Ovišu virzienā)

Mazirbes laivu kapsēta

Mazirbe, kas vēsturiski zināma, kā lībiešu lielākais centrs, ir ievērojama ar to, ka šeit atrodas vienīgā zvejnieku laivu kapsēta Latvijas piekrastē. Veidojusies 20.gadsimta sešdesmitajos gados, pēdējās laivas pievietotas 1976.gadā. Laivas šeit nokļuvušas šeit gan zvejošanas ierobežojumu, gan vecuma rezultātā.

Patlaban Mazirbē apskatāmi nepilni desmit zvejnieku laivu vraki, bet vēsturiski to bijis daudz vairāk. Laivas kārtu kārtām guldītas arī citos jūrmalas ciemos, bet tieši Mazirbes laivu kapsētā šodien tas ir visuzskatāmāk.

Mazirbes laivu kapsēta ir vienīgais šāda tipa apskates objekts Latvijas piekrastē.