No Ādolfa Ersa grāmatas "Vidzeme brīvības cīņās" par begļu gaitām Valkā

Tauta glābj dzīvo spēku

18. lpp
Drūmajā laikā, kad vācu iebrucēji apstājās starp Jelgavu un Rīgu, un pie Daugavas, kad visa Vidzeme bija bēgļu nometne, tautas vadošā inteliģencē radās grupa, kura nolēma nostāties uz Latvijas ziemeļu robežas un rūpēties, lai latviešu tauta nenoslīkst Krievijas plašajā jūrā.
Ziemeļlatvija ar Valku un Valmieru kļuva bēgļu plūdu aizsargu valnis.

19. lpp
Lielākās latviešu saimnieciskās organizācijas – Latviešu lauksaimniecības centrālbiedrība un “Konzums”, frontei nostiprinoties Rīgas tuvumā, no Rīgas evakuējās gan, bet nebrauca uz Krieviju un apmetās Valkā.
Bēgļu komiteju tīkls izpletās pa visu Vidzemi un Latgali un arī Krieviju, uz kurieni jau daudzi bēgļi bija paspējuši aizbraukt. Bēgļu komitejas bija kā siltas ligzdas, kur atpūsties klīstošai tautai. Te sazinājās un satikās radi un kaimiņi, kurus steidzīgā aizbraukšana no dzimtenes izkaisīja pilsētās un ciemos. Sazināšanās biroji ar laikrakstiem šķirtos saveda kopā. Bēgļu komitejās atskanēja latviešu valoda, kas daudziem bija vienīgā. Tās uzturēja latviskas skolas, ģērba un ēdināja. Te norisinājās arī plaša sabiedriska darbība: tautas saistīšana vienā kopā un politisku domu veidošana. Pie komiteju durvīm apstājās Vidzemes lielceļu apputinātie rati, kuros bija pietrūcis maizes. Kam nebija mitekļa, tam gādāja arī to. Komitejas rūpējās par visām bēgļu vajadzībām. Tās svešuma gaitās bija liels morālisks un materiāls atbalsts no mājām izdzītiem patvēruma meklētājiem. Līdzekļus šim darbam deva sabiedrība ziedojumu veidā un valdība.
Valka un Valmiera bēgļu laikā kļuva latviešu garīgie un saimnieciskie centri. Vidzemē salasīto un Krievijā izklīdušo latviešu garīgie stiprinātāji bija laikraksti.

20. lpp
Vislielākā nozīme šajā laikā piekrita laikrakstam “Līdums”, kurš līdz ar centrālbiedrību un “Konzumu”, pārcēlās no Rīgas uz Valku. “Līdums” pauda noteiktu nacionālu patriotisku domu, kuru loloja lielākā latviešu inteliģences daļa. Sākumā tā Latviju minēja kā autonomu daļu Krievijā, bet vēlāk uzstājās par neatkarīgu Latviju. Zemnieku lielās organizācijas centrālbiedrība un “Konzums” bija ar mieru nest visus iespējamos upurus latviešu materiālās un garīgās kultūras saglabāšanai un arī nacionālo ideju stiprināšanai un piepildīšanai. Viņu vadītāji izprata latviešu likteņus un vajadzības. Starp tiem bija tādi vīri kā K. Ulmanis, V. Skubiņš, P. Siecenieks, E. Bauers, V. Siliņš, Ed. Laursons, J. Blumbergs u.c. šo organizāciju vadītāji un darbinieki. Ap “Līdumu” pulcējās gandrīz visa nacionālā Rīgu atstājusē inteliģence, viņa līdzstrādnieku sarakstā varēja lasīt visu tā laika latviešu rakstnieku, dzejnieku, mākslinieku, publicistu, agronomu, zinātnieku un politiķu vārdus; tie bija J. Akuraters, A. Austriņš, E. Bauers, J. Ezeriņš, E. Frievalds, V. Gulbis, J. Janševskis, Alfr. Kalniņš, A. Ķeniņš, K. Krūza, A. Kroders, J. Lapiņš, L. Laicens, Z. Meierovics, V. Plūdons, P. Rozītis, V. Siliņš, K. Skalbe, V. Skubiņš, K. Ulmanis, Ed. Virza, E. Vulfs u.d.c. Laikrakstu vadīja redaktors Oto Nonācs. Būdams piedzīvojis žurnālists, latviešu patriots un tālredzīgs politiķis, viņš prata iztulkot latviešu materiālās kultūras vadītāju domas un atrast saskaņu starp viņiem un garīgās kultūras ideologiem.

21. lpp
Tamdēļ starp “Līduma” izdevējiem, kuri bija arī centrālbiedrības un “Konzuma” vadītāji, un līdzstrādniekiem vienmēr valdīja vislabākā saskaņa. “Līdums droši varēja runāt par latviešu sirdij vistuvākām lietām, un kā tālaika vienīgais uz latviešu zemes plaši izplatītais laikraksts, ieguva vadošu nozīmi.

22. lpp.
Valkas nozīme šai laikā arvienu būs jāatceras, kad runās par Latvijas tapšanu. Svarīgo nacionālo ideju realizēšanā piedalījās ne vien no Rīgas atbraukusē inteliģence, bet arī vietējie ļaudis. Ziemeļlatvija patriotiskai cīņai bija gatavota pirms tam, kad pierobežā, sevišķi Valkā, starp igauņiem un latviešiem norisinājās sacensība par nacionālo pārsvaru kultūras un saimnieciskā laukā. Jau gadus trīsdesmit te bija strādāts kultūras darbs biedrībās un vesta cīņa pret kārklu vācietību, kā arī turēts saimnieciskais līdzsvars starp latviešiem un igauņiem. Valka sevišķi rosīga sabiedriskā dzīvē kļuva ap 1905. gadu, kad nodibinājās Palīdzības biedrība un iznāca Valkas laikraksts “Kāvi”.
Valkā kara laikā pateicoties bēgļu pieplūdumam, iedzīvotāju skaits no 18 000 pieauga līdz 30 000. Savā laikā Valkā atradās Cimzes seminārs, kam arī bija iespaids vietējo latviešu garīgā dzīvē.
Kara sākumā Valka jau bija stiprs kultūras cietoksnis Latvijas ziemeļos.

23. lpp
Bēgļu vilnis to padarīja par visas Latvijas galveno centru, no kura latviskā patriotiskā doma staroja Vidzemē, Kurzemē un arī Latgalē.
Sākot ar bēgļu laiku, Valkai piekrita svarīgāka loma, nekā citām Vidzemes pilsētām, tamdēļ, ka te atradās politiski aktīvais laikraksts “Līdums”, kur tika kaldināti Latvijas garīgie un politiskie ieroči, un arī tamdēļ, ka te bija krustceļš, kur satecēja ceļi no trim Latvijas pusēm: no Rīgas, Alūksnes, Mozekiles, un arī no Igaunijas un Krievijas, Šejienei bija saites ar bēgļiem visās malās – Tartū, Pliskavā, Maskavā un Pēterpilī. Te bija liels bēgļu centrs.
Valkas bēgļu komiteja savā ēdināšanas punktā katru dienu paēdināja ap 600 cilvēku, pirmā laikā bez pārtraukuma izdeva bēgļu personas apliecības, organizēja bēgļu piederīgo sazināšanos, apgādāja dzīvokļus, rūpējās par pirti, nodibināja lasāmo galdu, ārstniecības punktu, darba biroju u.t.t. Bēgļu komiteju nodibināja Palīdzības biedrība, vēlāk tā pakļāvās centrālkomitejai.
Tomēr bēgļu posts bija tik liels un plašs, ka visiem palīdzēt nevarēja. Daudzas bēgļu ģimenes pirmā gadā līdz vēlam rudenim dzīvoja mežos audekla teltīs un ratos, nesaņemdamas nekādu palīdzību. Bija tādi, kas turēja zem goda prasīt kādu palīdzību.

24. lpp
Ar bēgļiem nāca lieli lopu bari. Tos rekvizīcijas komisijas pirka gan karaspēka vajadzībām, bet lopu bija tik daudz, ka arī komisijas viņus nespēja paņemt. Mežus un ceļmalu laukus pildīja izsalkuši māvieni, jo ne ceļmalas lauki visus lopus spēja pabarot, ne zāle izaugt, kad to jau noplūca vai samina.

Dzīve Valkā

26. lpp
Kaut gan Valka pirms revolūcijas jau bija kļuvusi neokupētās Latvijas daļas, Vidzemes un pa daļai arī Latgales, vadošais centrs, dzīve te ritēja samērā mierīgi un lēni ar frontes aizmugures, pat miera laika piegaršu, kauču starp Rīgu un Jelgavu un gar Daugavu dunēja lielgabali, atbalsodamies, kā tāli pērkona grāvieni, līdz pat Sedas mežiem pie Igaunijas robežas. Pilsētiņa karu pazina tikai no šiem tāliem dunieniem un laikrakstiem. Bēgļu plūdi jau bija norimuši, viņi novietoti pajumtēs un darbā, par viņiem gādāja komitejas.
Aptiekārs vārīja zāles, kā vārījis divdesmit gadus, linu fabrikas slaidais skurstenis kūpēja kā omulīgs cigārs, biedrībā varēja dabūt pusdienas. Palīdzības biedrība no bēgļiem saorganizēja kori un orķestri un Lugažu baznīcā uzveda oratorijas, uz Valku atbēgušie aktieri Viesīgā biedrībā rīkoja izrādes.

27. lpp
Vienīgi tirgotavu logi un plaukti bija tukši un pārtiku visi iepirkās no zemniekiem uz latviskā Lugažu tirgus laukuma, vai pie krievu baznīcas, kur tirgus dienās valdošā valoda bija igauņu. Tomēr maize vēl bija visiem. Kungu ielā katru vakaru divi vīri grieza grāmatspiedes ratu, un no mašīnas bira laukā avīžu lapas ar galvu “Līdums”. Redakcijā darbs ritēja parasti, saistīts ar pilsētiņas sensāciju nabago dzīvi, bet arī ar saspīlēti piegrieztu uzmanību kara frontei, bēgļu postam un latviešu strēlniekiem. Avīze šo uzmanību un ar to saistītās nojautas par Latvijas tautas un zemes likteni iznēsāja pa bēgļu punktiem Latvijā un Krievijā, pa mājām, zemnīcām un ierakstiem. Nojautas brieda kongresos un sapulcēs, lai pārvērstos domās un gribā.
Šie kongresi bija pirmie vēl šaubu biedētie, bet varonīgie Latvijas valsts vēstneši. “Līdums” kongresu lēmumus aiznesa tautai.
Avīzes redaktori sēdēja visi ap vienu galdu Kalēju ielas stūra mājā un gatavoja manuskriptus. Ar to arī viņi kaldināja Latvijas valsti: lielākā tautas daļa te loloto patstāvības domu pieņēma. Apzinīgo nacionālistu slānis auga.

28. lpp
Redaktoriem visu dienu darbs redakcijā, no kurienes galvenais redaktors O. Nonācs neizgāja, koncentrēdamies caur brilles stikliem manuskriptos. No rīta viņš citiem redakcijas darbiniekiem pastāstīja, kas vakar spriests izdevēju sapulcē par bēgļu lietām, avīzes virzienu, strēlniekiem. Pēc tam apakšredaktoriem jāķeras pie telegrammu tulkošanas un vietējo ziņu sastādīšanas. Redaktors O. Nonācs raksta rītdienai ievadu. Redakcijā viņš galvenais ievadnieks, tikai K. Skalbe šad tad mēģinājās arī šajā nozarē. Vēlāk viņam piebiedrojās no Pēterpils atbraukušais jaunais apdāvinātais žurnālists cand. jur. Edm. Freivalds. Kad redakcijā nosēdās arī Antons Austriņš, viņš teica, ka avīzei vajadzētu sniegt kādu ievērojamu literārisku darbu, kaut no klasiskās literatūras; minēja Servantesa Don – Kihotu. Redaktors tam piekrita. Es kļuvu Don – Kihota tulkotājs. Vēl man bija jālasa korektūra un jāraksta frontes pārskats, spraužot uz kartes karodziņus, kas apzīmēja fronti, ko virzīja uz priekšu, pārrāva, vai vilka atpakaļ. Pēc karodziņiem varēja spriest, kas ar fronti notiks nākošās dienās: ja kaut kur ieliecies “maiss”, tad spārni noteikti atkāpsies. Pareģojumi arī piepildījās. Redakcijā nāca vietējie korespondenti un līdzstrādnieki ar saviem rakstiem. Viņu nebija daudz. Par kara klausības jautājumiem izskaidrojumus atnesa komisijas sekretārs, filozofiskus rakstus nesa skolotājs, juridiskus – students, kurš tagad kļuvis advokāts, pilsētas valdes jaunākos lēmumus un tirgus ziņas atnesa pilsētas sekretārs, bet par neciešamiem lauku ceļiem rakstīja nabagmājas Mednis.

29. lpp
Kādā naktī Valku pārlidoja vācu cepelīns, sviezdams uz dzelzceļa bumbas, bet mērķi neviena bumba netrāpīja. Viena iekrita gan kādas mājas pagalmā un nonāvēja divas sievietes – māti ar meitu. Visu nakti un otrā dienā pilsētā valdīja panika. Pilsēta ar visām mājām laikam aizbēgtu, bet neiespējamība visus atstāja uz vietas, un dzīve atkal ritēja mierīgi, it kā te nebūtu frontes aizmugure. Kas slēpjas avīzes ievadu rakstu rindās, lasītāji to zināja. Tās bija domas par Latviju.
Drīz pēc tam no frontes atbrauca gleznotāji: Strunke, Ubāns un Tone; Suta no Krievijas. Viņi bija karavīri, toreiz varbūt vairāk karavīri, nekā gleznotāji; Suta no Maskavas atveda kubismu. Tas bija jauns un neredzēts, pilsētiņa par to runāja, kad Suta latviešu biedrībā bija nolasījis lekciju.
Reiz redakcijā ienāca slaiks, iznesīgs virsnieks no Pēterpils, atvedis svarīgas ziņas. Runāja aprauti un apdomīgi, likās vairāk aristokrāts nekā zemnieks. Trūka latviskās sirsnības un vienkāršības. Nebija parasts cilvēks. Redaktors viņu ieveda savā dzīvoklī. Iznācis, virsnieks visiem pasniedza roku un aizgāja.
“Meierovics”, redaktors paskaidroja, “no Pēterpils, bēgļu lietās.”
“Liela vienādība, bet arī starpība ar zemniecisko Ulmani. Noteikta personība”, Austriņš piemetināja.
“Viens pilsēta, otrs lauki”, teica redakcijas loceklis.

30. lpp
Šad tad redakcijā nāca arī agronoms Kārlis Ulmanis ar rakstiem, kuriem sakars ar tautas glābšanu no pazušanas Krievijā, par bēgļu apgādību, par politisku organizēšanos. Bet starp lielajiem rakstiem viņš atnesa arī īsas piezīmes par latviešu valodas tīrīšanu no ģermānismiem un rusicismiem. No viņa projektētiem jaunvārdiem aploksne “konverta” vietā ir ieguvusi pastāvēšanu. Varbūt, arī citi, neatceros. Rakstniekus viņš skubināja rakstīt par laikmetiskiem notikumiem. Toreizējie laikmetiskie notikumi tikai tagad ietveras rakstniecībā, jo toreiz tie, šķiet, bija par daudz tuvu, lai veidotos mākslas tēlos.
Kad redakcijā iemaldījās jauns iebraucējs, tad likās, ka pagriezies siltāks vējš. Pēc tam atkal viss ritēja parasti.
Valkā ļaudis turējās kopā, gribēja sastapties, aprunāties, dzirdēt ko jaunu. Redakcija un viņai tuvie ļaudis sestdienas vakaros gāja no pilsētas laukā, pie Ruķeļu saimnieka Jāņa Pavloviča. Viņš dzīvoja pāris kilometru no pilsētas starp plašām kāpostu plantācijām un ābelēm. Skalbe šos vakarus atdzīvināja ar politiskām sarunām, Austriņš ar cauri sienai skanošām dziesmām.

31. lpp
Reiz atnāca arī tagadējais ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Tad vēl nebija lāga jausmas, kā veidosies Latvija, vai tai būs autonomija, vai patstāvība, bet izcēlās jau garas pārrunas par latviešu naudu, par dzelzceļa nozīmi Latvijas budžetā, par agrāro reformu un muižu sadalīšanu – ar atlīdzību, vai bez atlīdzības.
Pēc divām dienām Valkas sabiedrība un apkaimnieki steidzās un Valkas krājkases zāli. Tur Ulmanis lasīja lekciju par saviem pieredzējumiem Amerikā. Runa atklāja Latvijā nepieredzētas lietas, amerikāniskus ieradumus, darba veidus un lielo nodošanos darbam, kad darbs ir kā pašmērķis, kā svētums. Runātājam humors mainījās ar nopietnību, viņš nevarēja nostāvēt uz vietas un runādams staigāja.
Drīz pēc tam, kad revolūcija atklāja ceļu brīvai organizēšanai, tajā pašā telpā sanāca kāda svarīga sapulce, kurā bij ieradušies ap 200 delegātu no 17 vietām. Tā bija Latviešu zemnieku savienības dibināšanas sapulce. Sapulci vadīja Kārlis Ulmanis. Tā bija pirmā tik plašā latviešu zemnieku organizēšana latviešu tautas mūžā. Savienība jau varēja uzrādīt 1500 biedru. Sapulce notika 29. aprīlī 1917. g. Jaunā organizācija ar K. Ulmani priekšgalā kļuva nozīmīgākā Latvijas valsts organizētāja, arī vēlāk tā bija vadošā svarīgos valsts jautājumos.
Jau agrāk gaisā bija jūtami jauni laiki. Un, tiešām, jaunie, svarīgie notikumi drīz nāca, bet iznākumu neviens neparedzēja.

32. lpp
Kara laukos sākās revolūcijas šalkoņa. Frontes aizmugurē, arī Rīgā, kongresi un sapulces runāja un rakstīja rezolūcijas, citi sludināja mieru līdz galīgai uzvarai, citi – mieru bez aneksijām un kontribūcijām.
Valka par to vēl neuztraucās. Avīzes darbs ritēja parasti. Pilsētas sekretārs redakcijā ienesa ziņojumu par domes sēdi. Ruķeļu saimnieks atnesa rakstu ar labām politiskām idejām. Viņš saticis agronomu Ulmani, tas saņēmis labas ziņas no Rīgas, tur izdoti noteikumi par rekvizīciju izbeigšanu. Bet, tad redakcijā ienāca strēlnieks no Rīgas frontes. Tas gan bija pārliecināts, ka frontē kaut kas vairs nav labi. Zaldāti virsniekiem neatdodot godu, disciplīna jūkot. Zaldāti runājot par virsnieku nodevību, bet paši brāļojoties ar vāciešiem. Arī latviešu pulkos atradušies aģitatori, kuri sakot, ka buržuāzija jānoslauka no zemes, un vara jāsaņem strādniekiem un zaldātiem, ievēlot padomes.
“Jāgatavojas uz nopietnām lietām, kaut kas notiks,” strēlnieks teica.
“Vārds būs arī zemniekiem,“ redaktors izteica savas klusās domas, skatīdamies caur brilli logā, kur uz jumta vizuļoja februāra sniegs.
Gatavojās kaut kas svarīgs. Auga cits tautas slānis, blakus nacionālam. Tas neminēja vārdu tauta un zināja tikai divus vārdus: buržuāzija un proletariāts.

33. lpp
Tas sludināja strīdu, pat asiņainu cīņu, starp diviem slāņiem: nacionālo un internacionālo.
Valkā no tā nekas nebija manāms. Telegrāfs par diviem slāņiem laikam nekā nezināja.
“Viss labākā kārtībā,” tā tas raportēja no frontes un dzīves.
Bet drīz, kā cepelīna bumba, arī Valku satricināja vēsts, ka cars atteicies no troņa. Mītiņi ierēcās: Svaboooda, brīvība! Prrrāviļno, pareizi!”
Kad redaktors uzplēsa telegrammu par Nikolaja atteikšanos, uz jumta aiz loga ievizuļojās marta sniegs. Tagad redaktoram nebija laika to redzēt.
“Tas nu tā”, viņš pasniedza telegrammu tulkotājam: “Nu ies vaļā.”
Visu redaktoru sejās pamirdzēja prieks. Ka Krievija bez cara sabruks, par to nešaubījās. Bet Vācija? Neviens nešaubījās, ka Vāciju rietumu frontē sakaus. Tad latviešiem pienāks svētais, simtiem gadu gaidītais laiks, kad varēs sacīt “Nu Latvija ir brīva!”

35. lpp
Otrs plašs kongress sanāca Valkā, sabiedrisko organizāciju kongress. Te Miķelis Valters deklarēja Latvijas valsts principus ar tik drošiem projektiem, kā Latvijas saeima un nauda. Toreiz tas daudziem likās par tālu sniegts.
Šie kongresi bija pirmie šaubu pilnie, tomēr drošie Latvijas valsts vēstneši. Viņu rezolūcijas tautā atrada atsaucību, kaut gan lielinieciskie mītiņu runātāji grāva Latvijas vārda izrunātājus, un viņu svilpēji tos nelaida pie vārda.

Revolūcijas jūklī

36. lpp
“Ir pienācis jauns laikmets, tā Saviesīgās biedrības zālē iesāka runu pirmais runātājs: “Mēs, latvieši, tagad varēsim veidot savu pašvaldību un kultūru pēc sava prāta un padoma, neklausoties svešu prātu un padomu...”
Publika aplaudēja, bet viens iesvilpās. Tas nebija pavasara strazds, bet jauneklis ar ironisku smaidu. Viņš negaidīja, kad pirmais runātājs pabeigs, bet uzkāpa uz krēsla, un teica, ka priekšrunātājs pūšot acīs zilu miglu. Lai neklausoties kontrrevolucionāros, bet, lai parīt nākot uz lielo tautas sapulci, kas notikšot Lugažu laukumā. Tur dzirdēšot patiesību par revolūcijas mērķiem un tekošo momentu.
Publika skatījās un brīnējās: kas viņš tāds?
“Iskolats”, kāds čukstēja savādu, nedzirdētu vārdu.
Pilsētiņa sašuva sarkan-balt-sarkanus un zili-meln-baltus karogus, pat ugunsdzēsēji un saviesīgā biedrība atritināja savas apputējušās flagas un devās uz kalna tirgus laukumu, no kurienes bij nolikts gājiens caur pilsētu uz Lugažu laukumu par godu revolūcijai. Kalna tirgū priekšā jau plivinājās sarkanie karogi, ar kuriem atnākuši karavīri. Salasījās karogu mežs, un katram bija savi sekotāji: biedrību karogiem biedrību biedri, Latvijas karogam Valkas latvieši, Igaunijas – igauņi, sarkaniem – zaldāti un linu fabrikas strādnieki. Gājienam priekšā maršēja ugunsdzēsēju orķestris, izdvesdams no apaļiem vaigiem Būru maršu.

37. lpp
Sarkaniem karogiem sekoja privātorķestris, pūzdams Marseljēzu pārmaiņus ar Radecka maršu.
Gājiena aste auga uz katra ielas krustojuma: pievienojās ziņkārīgie, kuriem gribējās kaut ko redzēt un dzirdēt, lai tas būtu kas būdams, un tie kas bez aicinājuma juta prieku par cara gāšanu. Gājiena upe satecēja Lugažu laukumā, satricinādama visu pilsētu. Sākās runas.
Katrs gribēja pateikt, kas ir uz sirds, bet ne katram tas izdevās.
Pirmais tribīnē, kas bija uzcelta no tukšām preču kastēm, kāpa pašvaldības pārstāvis un runāja par šo svētku lielo nozīmi. Nu reiz esot nogāzts troņa varmāka un nākot brīvība, kuru iegūšot kā latvieši tā igauņi savās autonomās valstīs. Runātājs runāja, diezgan gari, bet daudz vairāk nepateica. Tas bija viņa runas kodols.
Aizvakarējais runātājs, kurš biedrībā solīja atklāt patiesību par tekošo momentu un revolūcijas mērķiem, kāpa tribīnē otrais, kad pirmam bija noplaudēts un nokliegts: “Pareizi” Urrā!”
Nākošais runātājs tāds jauns bija, tamdēļ laikam runa iznāca tāda paplāna:

38. lpp
“Biedri! Jau toreiz, kad es smaku cietumā”, viņš runu iesāka: “proletariāts organizējās cīņai ar patvaldību. Biedri! Tā sacīt, proletārieši, jūs, par piemēru, kas smokat pagraba dzīvokļos, tā sacīt, jūs strādnieku masas, kas tiekat izsūktas no kapitālistiem un buržujiem, izkopjat savu šķiras apziņu un, tā sacīt, cīnīsimies ar kontrrevolūciju, lai strādnieku šķira būtu vienīgā šķira, kas stāv, tā sacīt, pāri imperiālismam un uz revolucionāriem šķiras pamatiem. Strādnieku masas, lai dzīvo! Nost ar buržujiem. Lai dzīvo revolūcija!” Mītiņā atsaucās “Prrāviļno”, “urrā” it kā ejot durkļu uzbrukumā.
Tad tribīnē kāpa vietējais biedrības pārstāvis. Arī viņš nebija liels runātājs, bet svinīgā gadījumā jāuzstājas.
“Mani kungi un manas dāmas. Revolūcija ir notikusi. Cars ir gāzts un patvaldībai beigas līdz ar Raspuķinu. Arī revolūcija ir galā. Tagad jāķeras pie radošā darba...”
“Tas tikai sākums!” viņu pārtrauca karavīrs, kurš stāvēja blakus iepriekšējam runātājam.
“Jā, sākas cīņa par Latviju,” runātājs turpināja, pamazām iesildams: “Latviešiem pienācis laiks atsvabināties no aizbildniecības, nostāties uz savām kājām. Mums jāturas kā vienam vīram, lai nokļūtu pie tiem ideāliem, par kuriem jau cīnījušies Kronvalds, Auseklis un Valdemārs. Mums jādomā par Latviju, kura piederētu latviešiem, bet nevis visādiem...”

39. lpp
Te atskanēja griezīgi svilpieni, kuriem sekoja saucieni “Pietiek!’ Trokšņotāji bija nostādīti dažādās vietās. Tie neapklusa, kamēr runātājs nenokāpa no tribīnes. Tad vārds bija Iskolastrela pārstāvim.
Viņš runāja par internacionāli, kas došot vispasaules mieru un visiem maizi. Arī viņš sodīja kapitālistus un lādēja kontrrevolucionārus. Arī viņa runa beidzās ar urrā saucieniem.
Kad uz kastes, uzkāpa kareivis – nacionālists Rudainis, gaiss bija jau piesātināts ar internacionāles skaņām, ko orķestris spēlēja pēc lielinieku pārstāvja runas.
Rudainis savu runu iesāka vārdiem: “Brīvie pilsoņi un pilsones! Nacionālie mērķi...”, bet tālāk netika, jo kāds iesaucās “Nost pilsoņus, lai dzīvo strādnieki!” un cilvēki zaldātu šineļos jaucējam pievienojās: “Pareizi! Praviļno!”
“Lai runā, lai runā!” sauca pilsoņu piekritēji.
Tad sākās tāds saucienu jūklis, ka pie vārda vairs neviens netika. Saucieni pārvērtās kliedzienos un draudos. Gaisā pacēlās dūres. Publika baidījās no dūru cīņas un sāka izklīst. Tad ugunsdzēsēji pirmie satina savu karogu un laidās projām. Tas pats notika ar citiem karogiem, palika tikai sarkanais, bet tad vairs nebija publikas, izņemot zaldātu šineļus un dažus privātus kliedzējus un svilpotājus. Svinības beidzas ar mazāku svinību ne kā sākās. Privātais orķestris ar Marseljēzu maršēja mājā.

40. lpp
Tautas domas vairs nebija vienas domas. Divu virzienu paudēji, nacionālists un internacionālists, katrs ar savu pārliecību staigāja Valkas ielās. Satikušies viņi cieši ieskatījās viens otram acīs; gribēdami tur salasīt atbildi jautājumam: vai tik tu neesi ienaidnieks? Vai neesi tautas lietas nodevējs?
Viņiem katram bija sava taisnība. Viens sapņoja par neiespējamu tautu brālību, otrs par savas tautas brālību un pastāvēšanu. Vienu Lugažu laukumā atbalstīja organizēti urrā saucēji un svilpēji, otrs pieminēja tautas klusās domas, kuras mierīgās pilsētiņas kautrie ļaudis aizstāvēt ar kliedzieniem un svilpieniem turēja par nepiedienīgu un aizgāja mājā, lai gaidītu savu laiku, kas nevar nenākt.

41. lpp
Katram bija savi līdzsoļotāji.
Pēc cara atteikšanās sākās burzma, kuru sauca par revolūciju. Tā izjauca karaspēku un fronti.

42. lpp
Karš norima un pienāca runāšanas laiks. Nāca mītiņš pēc mītiņa. Mītiņus noturēja laukumos, biedrību mājās un baznīcās.
Nacionālās organizācijas, laikrakstus un pašvaldības likvidēja internacionālais “Iskolats” – lielinieku izpildu komiteja.
Latviešu pulkos nebija vienīgi lielinieki. Tie nodibināja Nacionālo karavīru savienību, kuras vadība arī atbrauca Valkā līdz ar revolūciju un apmetās pretim pastam ar savu avīzi “Laika Vēstis”, kas droši cīnījās ar komunistu “Cīņu” un Iskolata “Brīvo Strēlnieku”, kamēr netika slēgta tāpat kā “Līdums”. Šīs avīzes vadītāji bija A. Plensners un A. Kroders.
Nacionālistu karavīrs redzēdams, ka armija jūk, arī neatgriezās uz fronti, bet palika Valkā, iestādamies latvju kareivju Nacionālā savienībā, kuras nolūks bija saturēt kopā latviešu karavīrus, atturēt viņus no aiziešanas līdzi krieviem un Krievzemi un izlietot viņus kā bruņotu spēku Latvijas valsts nodibināšanai. Nacionālā karavīru savienība uz Valku pārcēlās no Cēsīm.

43. lpp
“Laika Vēstis” turējās uz noteiktas nacionālas līnijas. Lieliniekiem tas bija dadzis acī. “Laika Vēstis” aicināja stāties Nacionālā karavīru savienībā un aizstāvēt Latviju, ar Krieviju nesaistītu. Avīzes gars bija apmēram kā “Līdumam”, tikai ar kareiviskāku nokrāsu.
“Dzīvokļu krīze”, tā runāja Valkas iedzīvotājs.
Karavīru pieplūdums šo vārdu padarīja skanīgu. Izrunāja arī vārdus – dzīvokļu rekvizīcija. Štābi un padomes rekvizēja telpas. Iedzīvotājiem bija jāsaspiežas ciešāki.
Redakcijas loceklis bija apmierināts, dabūjis Semināra ielā istabu ar tik zemiem griestiem, ka dzejniekam Antonam Austriņam, ienākot bija jānoliec galva, un tik zemiem logiem, ka tajos varēja redzēt garāmgājēju zābakus. Visjūtamākā krīze kļuva dzīvokļu krīze. Piektdienās pie redakcijas locekļa salasījās rakstnieki, mākslinieki un viņu draugi lasīt jaunas dzejas un spriest par politiskiem jaunumiem. Vakarus veclatvisko tradīciju mīlētājs Austriņš nosauca par piektvakariem. Te savus darbus lasīja K. Skalbe, E. Virza, A. Austriņš, J. Akuraters, A. Plensners, A. Kroders, Pāvils Rozītis u.c., te redzēja gleznotājus Strunki, Toni, Ubānu, Stenderi, kurš spēlēja vijoli, bet no Pēterpils atbraukusē konservatoriste H. Kozlovska dziedāja nedzirdēto Latgales dziesmu. Te kādreiz redzēja arī cēsniekus J. Grīnu, A. Bārdu un tērbatniekus V. Dambergu un Jūliju Rozi.

44. lpp
Strēlnieks Rudainis apmetās pie veca paziņas Semināra mazajā namiņā, kur dzīvoja arī no Kurzemes atbēdzis piensaimniecības instruktors, tagad pelnīdamies ar papirosu pildīšanu un pārdošanu pa vietējiem avīžu kioskiem, bet mājas otrā galā dažādu smalku dzelzs izstrādājumu meistars – mehāniķis. Kad pie redakcijas locekļa nāca rakstnieki un mākslinieki, arī Rudainis tur varēja būt klāt. Viņam bija jābrīnās un jāvaicā, ka starp viņiem nav neviena “Iskolata” piekritēja. Te visi Latvijas neatkarības aizstāvji.
Rudainis savai pārliecībai te dabūja noteiktību un skaidrību. Viņš apzinājās, ka tagad visiem latviešiem vajadzētu turēties kopā, jo iestājies laiks, kad vienoti varētu iegūt pat savu patstāvību.
Kādu vakaru, iedams gar Jāņa baznīcu, viņš tur logos ieraudzīja ugunis. Kas lielinieku laikā varētu būt par dievkalpojumu? Viņš nodomāja un gāja raudzīt, kas baznīcā notiek. Baznīca bija pilna ļaužu. Kancelē stāvēja internacionālists un, rokas cilādams, gluži tāpat kā mācītājs Kupčs, runāja aģitācijas runu. Solos sēdēja zaldāti un privātie. Arī celiņš pa baznīcas vidu bija piestājies klausītājiem. Ieiedams, Rudainis noņēma cepuri, kā jau baznīcā, bet, apstājies baznīcas vidū, ieraudzīja, ka te visi cepurēs, tīri kā sinagogā. Te kāda roka saņēma ienācēja elkoni.

45. lpp
“Biedri, liec cepuri galvā! Vai tik neesi buržujs, ka bez cepures?”
Tas izklausījās kā izsmiekls uz visiem ielu stūriem žvadzošam: “Sbobo-o-o-da”! Brīvība!”
Internacionālists runāja par buržuāziju un pasaules proletariāta vienoto fronti, kas nupat būšot nodibināta: “Viņi, tā sacīt, dzīvo pilīs, bet jūs pagraba dzīvokļos. Viņi jūs sūta mirt tranšejās, tāpat kā, tā sacīt, jūsu brāļus sūta Viļums otrais. Nost ar karu! Izbeigsim to un sniegsim pār tranšejām roku saviem vācu brāļiem. Tad arī viņi noliks ieročus. Mēs brāļosimies! Lai dzīvo brāļošanās!”
“Pra-ra-aviļno!” atskanēja baznīcā.
Tagad, biedri, jūs redzēsiet, ka mums pievienosies franču, angļu un amerikāņu proletariāts, mums pievienosies melnie koloniju pulki, kas lej asinis rietumu frontē. Proletariāts, tā sacīt, noslēgs, mieru uz mūžīgiem laikiem. Tas būs miers, pēc kura vairs necelsies tauta pret tautu, brālis pret brāli, biedrs pret biedri. Nebūs tautas, būs tikai proletariāts...”
Rudainis nesaprata, kamdēļ jābūt tikai proletariātam, kamdēļ lai nebūtu tautas, neticēja arī, ka vācieši varētu krieviem būt tik mīlīgi brāļi.

46. lpp
Drīz pēc tam Rudainis, iedams gar Jāņa baznīcu, redzēja citu ainu – tur kareivju pavadībā iegāja pulciņš tādu kā laucinieku ar sainīšiem un spilveniem padusē. Iedzīvotāji pastāstīja, ka baznīcā esot ierīkota buržuju koncentrācijas nometne. Vai šie laucinieki nāca no tām pilīm, par kurām nesen kancelē runāja buržuāzijas grāvējs? Valkā nebija ne piļu, ne pagrabu dzīvokļu. Baznīca esot pilna ar zemniekiem, aptiekāriem, mācītājiem... Kāds mācītājs un divi smilteniešu saimnieki pa ceļam uz Valku nošauti un atstāti grāvmalā.
Valkas iedzīvotājs klusi grozīja galvu: ko vēl nepiedzīvosim.
No Jāņa baznīcas pārnācis mājā, Rudainis satika savu draugu un Antonu Austriņu, koriģējot no redakcijas atnestus ziņojumus un dzejoļus. Pēc brīža strauji iešāvās dzejnieks E. Virza, novilka savu strēlnieka šineli un izņēma no kabatas nekārtīgi salocītu papīra vīkšķi.
“Paklausieties, ko es uzrakstīju”, viņš sacīja, “bīdīdams noslīdējušo degunkniebli tuvāk acīm.
Turēdams rokā, papīra vīkšķi un brīžam, to paceldams pāri galvai, bet viņā neskatīdamies, Virza noskaitīja savu nupat uzrakstīto dzejoli “Sapnis ziemas naktī”:

47. lpp
Es sapni redzēju, - ne viss tas sapnis bija.
Uz torņa milzīga, kas spokains bij un vecs,
Es tiku uzkāpis un to, ko acis redz
Tik tad, kad viņas aizvērtas ir miegā,

Iejuzdamies ritma mūzikā, atskaņu jaukumā un gleznu košumā, dzejnieks tālāk deklamēja “Iskolatu” graujošu dzejoli, pabeigdams tā :

“Tad troksnis norima, ka nodrebēja viss.
No lielas piepūšanās zvērs bij pārplīsis.
Bij tāda smaka apkārt, ka pie zemes placis
No pēkšņa ģīboņa es aizdarīju acis.
Tā beidza savas dienas bezveidīgs un plats
Tas nezvērs briesmīgais, kam vārds bij “Iskolats”.

Virza papīrus iebāza krūšu kabatā un paskatījās klausītājos.
“Elles švunka”, Austriņš teica: To tu nolasi rīt piektvakarā”.
Es to gribētu piesist pie “Iskolata” durvīm, dzejnieks sacīja noslēpumaini klusā balsī.
“Tad jāpārraksta uz mašīnas.” Es zinu, kur ir rakstāmmašīna.”
Piektvakarā dzejolis jau bija pārrakstīts un rītā piesists “Iskolata” durvīm.
Diezin kā dzejoļa autoram klātos, ja nenāktu jauni, svarīgi un negaidīti notikumi.

48. lpp
Brāļošanās aģitatoru paredzējumi nepiepildījās. Vācu karaspēks brāļošanos noslēdza ar strauju maršējumu pa Vidzemes lielceļiem caur Cēsīm, Valmieru un Valku līdz Pleskavai un Narvai.
Valkā šo pārsteigumu atzīmēja divi milzīgi sprādzieni, no kuriem namiņš Semināra ielā pacēlās, nolīgojās un iegrima dziļāk zemē. Stacijas pusē zilās saulainās debesīs uzlīda balts dūmu ozols, kā milzīgs mākonis. Gaisā uzskrēja krievu lādiņu noliktava, izmētādama lielgabalu lodes un patronas verstīm tālu un izrakdama zemē milzīgu bedri, piebārstītu izsprāgušām čaulām, ko valcēnieši pievāca puķu vāzēm. Savu brālīgo ienācienu Valkā, vācieši apliecināja ar diviem pakārtiem Jāņa baznīcas laukumā pie telegrāfa stabiem. Pakārtie karājās trīs dienas kailām kājām, jo jau pirmā naktī zābaki viņiem bija nozagti. Viņi nebija nekādi revolucionāri, ne lielinieki, bet upuri, kurus vācu iekarotāju vadība iezvēlējās par revolūcijas reprezentētājiem.
Pati revolūcija ar “Iskolatu” un “Iskolastrelu” aizvēlās uz austrumiem un iegrima Krievijas plašumā.
Semināra ielas namiņš divas dienas un naktis trīcēja no vezumnieku riteņiem, kas brauca garām.
Tie bija aizejošo krievu un atnākušo vāciešu riteņi.

Vācieši ienāk Vidzemē

49. lpp
Vāciešu naglotie zābaki ielās skanēja tik baigi, ka ļaudis ievilkās istabās un pat logos neuzdrošinājās paskatīties, kas notiek laukā. Pilsētā iestājās pamirums.
Vecais tērauda slīpētājs Semināra ielā savas tecilas grieza joprojām, jo ikdienas dzīvei ar lieliem notikumiem mazs sakars. Mehānika vajadzīga visās iekārtās un valstīs. Katras valdības karavīriem atgadās kaut kas pielāpāms revolverī, zobenā vai durklī, bet iedzīvotājiem kastroļos un nažos. Meistars joprojām strādāja un dzīvoja. Amats netop lamāts.

50. lpp
Kad krievu armija aizgāja, un no sprādziena izaugušais dūmu ozols virs stacijas izklīda, iestājās neparasts klusums. Iedzīvotāji bažījās, ka tik nesākas grautiņi ar laupīšanu, jo pa ceļiem vēl klīda no savām daļām noklīduši krievi, tie palika arī pilsētā. Beidzamās kārtīgās krievu daļas izgāja ap brokastu laiku. Nekas tomēr nenotika un pēcpusdienā Valkā iemaršēja vācieši, soļodami vienā taktī ar svilpīti, kura viņiem gāja pa priekšu.
Uz sienām tūliņ parādījās sludinājumi ar aizliegumu krēslā rādīties ielās un nāves soda draudiem; sludinājumu parakstījis virspavēlnieks grāfs Kiršbahs. Uz galvenās ielas degunu izstiepa ložmetējs. Ielas stūros stāvēja patruļas ar gatavām šautenēm uz rokas.
Otrā dienā caur pilsētu automobilī izbrauca frontes pavēlnieks princis Leopolds. Mājās nolīdusē pilsēta likās izmirusi kā pēc mēra epidēmijas. Tikai pēc trim dienām sākās kustība, bet to pavadīja Kiršbaha ēna.
Valkā palika neliela vāciešu karaspēka daļa, vairums aizsoļoja krievu pēdās. Vācieši okupēja visu Latviju, ieskaitot Latgali, tāpat Igauniju un Lietuvu.

51. lpp
Valkā dzīve pamazām nomierinājās un iegāja parastībā. Cilvēki nevarēdami darīt neko sabiedrisku, nodevās personīgai dzīvei, kurā radās arvien vairāk rūpju, trūka pārtikas, bija aizliegts atstāt pilsētu, darbu nevarēja atrast. Uz ielām jau varēja satikt pazīstamus: avīžniekus, Nacionālpadomes locekļus, aktierus, gleznotājus un rakstniekus. Šī bohēma bija kā tautas sirds, kas dzīvības spēku klusi raidīja pa visu Latviju. Tās darbību atspoguļoja avīzēs. Sestdienās tāpat bohēma gāja uz trīs verstis tālo Ruķeļu māju pasērst pie prātīgā saimnieka, pērties viņa pirtī un dzert pēc miera laika modes kafiju ar krējumu un cukuru. Tajos laikos tās bija tīrās kāzas Kānā.

52. lpp
Piedarbā saimnieks rādīja milzīgus kāpostu toverus, kas reiz gatavoti armijas vēderam. Tie bija kā Jersikas torņi, tie bija augstāki par siena vezumu, bet tagad tukši.
Šajā laikā visi turējās ciešā saimē, juzdami, ka tikai kopība var vēl glābt, viens otram iedvesa ticību Latvijas nākotnei un tā turējās virs līmeņa, nesabrukdami pesimismā. Kopības vajadzība bohēmu vilka uz Ruķeļiem. Dzīvs un ticīgs politiķis joprojām te bija Skalbe, bet cerību un bezrūpības pilns dziedātājs Antons Austriņš. Visam cauri skanēja paša saimnieka sudraba smiekli, gan dziļais bass. Rūpīgā saimniece klusi tecēja no istabas istabā, no mājas uz kūti un klēti, arvienu pilnām rokām kā devīgs rudens. Viņas māja bija pilna gaišu domu un dzīvu valodu vēl tad, kad aiz tīrumiem jau sāka dzist Valkas ugunis.
Strēlniekam Rudainim šai laikā patika sēdēt pie dzelzslietu meistara Semināra ielā, kurš visu mūžu bijis godīgs darba rūķis, patika skatīties viņa roku veiklībā un klausīties stāstos par seniem Valkas laikiem.

53. lpp
Meistaram bija daudz ko stāstīt, jo viņš labi lasīja savu atmiņu grāmatu, kurā dzīvoja visi Valkas ļaudis, ko vien viņš kādreiz pazinis.
Meistars stāstīja par tiem laikiem, kad nodibinājās Palīdzības biedrība. Viņā darbojušies galvenā kārtā skolotāji:

54. lpp
Kārlis Gulbis, Matīss un pagasta darbinieki Īverts, Kārkliņš, stud. J. Lapiņš, diriģents Fr. Pličs, brāļi Pavloviči. Palīdzības biedrība attīstījusi ļoti rosīgu kultūras darbu un kļuvusi plaši populāra. Viņas sarīkojumus ļaudis apmeklējuši, kā izslāpuši ūdens avotu. 1912. gadā sarīkotas T. Zeiferta lekcijas par latviešu literatūras vēsturi. Lekcijas lasītas desmit dienas, un katru dienu tās apmeklējuši 200 – 250 klausītāju. Tāpat apmeklētas Friča Bārdas lekcijas par mākslu. 1913. un 1914. gados sarīkoti lieli kultūras svētki, kas ilguši trīs dienas. Valkā iesakņojies progresīvi nacionālais gars. Progresīvais Valkas gars nav bijis sociālistīgs, ja to varēja saukt par kreisu, tad tikai par kreisumu Raiņa garā, ne tīri internacionālā.
Tā pagāja ziema. Vācieši joprojām valdīja un negatavojās aizvākties. Izkūstot ledum un strautiem satekot upēs, Valkas Putras kalns atspīdēja dzirnavu dīķi, kā spīdējis, kad te vakaros pusvāciskās mamzelītes nākušas skatīties mēnesī. Dīķī pusmēnesis spīdēja kā nomucis kara cirvis. Kara frontē jau tajā laikā kaut kas atkal nebija kārtībā
Sekojot Latvijas idejas veidošanai, vēl jāatgriežas pie notikumiem pirms vācu okupācijas.
Pēc cara atteikšanās no troņa 1917. gada martā latviešu nacionālisti rosīgi stājās pie Latvijas neatkarības ceļa gatavošanas, kaut gan internacionālisti šo darbu jauca.

55. lpp
Valka, pulcinādama latviešu organizācijas un rosīgākos darbiniekus, bija galvenā Latvijas pašnoteikšanās un patstāvības ideju ierosinātāja un propagandētāja. Te norisinās pirmie Latvijas organizēšanās priekšdarbi. Pirmais reālais solis šajā darbā bija R.L. centrālbiedrības uzaicinājums ar priekšsēdētāja Skubiņa un Blūmberga parakstiem latviešu pagastu valdēm un draudžu pārvaldēm sūtīt delegātus 12. un 13. martā uz Valmieru lauku iedzīvotāju sapulcē spriest par Latvijas apvienošanu administratīvā vienībā un par šīs vienības pārvaldes veidu. Uz sapulci aicināja arī Kurzemes delegātus no bēgļiem. Sapulci nosauca par Zemes sapulci. Uz to ieradās 440 delegātu. Zemes sapulces rezolūcija prasīja: Vidzemes, Kurzemes un Latgales atzīšanu par vienu administratīvu vienību ar nosaukumu – Latvija. Tā būtu Krievijas autonoma daļa. Skolās un pašvaldībās lietojama latviešu valoda.
Šis lēmums bija pirmais akmens Latvijas celtnei. Tas izteica nobriedušu prasību: par autonomiju revolucionārās Krievijas likumi ļāva runāt. Tagad tas liekas mēreni, bet toreiz tāda doma bija diezgan progresīva, un kā minimāla prasība pieņemama plašām aprindām.

Vācu okupācijas laiks

60. lpp.
Tāpat kā lielinieku laikā, vēlētās pašvaldības nevarēja darboties, visu noteica un vadīja kara pārvalde ar ieceltiem uzticības ierēdņiem. Skolās steidzoši ieveda vācu valodu. Sabiedriski nevarēja darīt neko, kas nesaskanēja ar vācu virsštāba nodomiem. Latvijas Nacionālpadomei joprojām bija jāpaliek bezdarbīgai. Tās vienīgais mēģinājums parādīt dzīvības zīmes bija divi Vācijas valsts kancleram iesniegti memorandi pret okupācijas varas viltīgo politiku Latvijā un par latviešu pašnoteikšanās tiesību ievērošanu, kuras paredzētas Brestas mierlīgumā. Bet memorandiem nebija nekādas atbalss.
Otrs Nacionālpadomes darbs bija Nacionālā teātra nodibināšana Valkā, kuram šajā bēdīgajā laikā piekrita zināma kulturāla un politiska nozīme – turēt kaut cik kopā Valkā palikušo latviešu inteliģenci un tautu, vākt kopā izklīdušo aktieru saimi un vispār kaut ko darīt.

61. lpp
Tajā laikā Valkas ielās parādījās arī Andrieva Niedras rūsganā bārda. Viņš aprunājās, apjautājās, kaut ko informējās Nacionālpadomē, kaut ko nojauta, kaut ko gaidīja un tad pazuda kā sapnis. Ko šis sapnis nozīmēja, toreiz neviens nevarēja atminēt. Centrālbiedrība un “Konzums” varēja darboties vienīgi pie pārtikas piegādāšanas.
Vienīgā elpa latviešiem šai laikā bija tas pats “Līdums”, kurš pēc lielinieku nolieguma mēģināja iznākt kā Zemnieku savienības laikraksts Maskavā (ar nosaukumu “Gaisma”) un Pēterpilī (“Tauta”) un kura iznākšanu Valkā vācu štābs atļāva ar stingiem noteikumiem. Avīzes saturu filtrēja kara cenzūra caur smalku sietu, kurš nelaida cauri pat vārdu Latvija. Redaktoram Nonācim bija jāizlieto lielas diplomāta spējas, lai beidzot šo vārdu atļautu. Ar cenzūru viņam karš bija pie katra numura. Un tomēr “Līdumā” kaut cik varēja izpausties sabiedriskā doma, to varēja ievīt informācijā, daiļliteratūrā, kur cenzora acij bija grūti to uztvert. Iznāca arī literārisks žurnāls “Jaunā Latvija”, kuru rediģēja Kārlis Skalbe un Artūrs Kroders. Tajā pie vārda tika rakstnieki, un tas liecināja, ka rakstniecība vēl nav noslāpusi. Tur vēl pavizēja arī nacionālā doma.

62. lpp
Vecajiem pietvakaru dalībniekiem atļāva pat sarīkot rakstnieku vakarus Valkā, protams, ar cenzūru.

Latvijas proklamēšana

69. lpp.
Pastāvēja trīs spēcīgi politiski nogrupējumi, kuru atsevišķo ieskatu saskaņošanu panākt nebija viegli. Zemnieku savienība ar centru Valkā, Demokrātiskais bloks Rīgā un sociāldemokrāti. Tad Kārlis Ulmanis, kurš bija zemnieku savienības dibinātājs un vadonis, bet visu okupācijas laiku līdzdarbojies arī Demokrātiskā blokā, izlietoja savas diplomāta un politiķa spējas, lai domstarpības novērstu. Pēc sarunām Rīgā ar demokrātisko bloku viņš nekavējoši brauca uz Valku, kur sasauca zemnieku savienības pilnu sapulci, piedaloties arī lauku nodaļām.
Sapulce sanāca 1918. gada 15. novembrī. Tā notika “Līduma” redakcijas telpās. Tā bija diezgan plaša, jo pārstāvji ieradās arī no laukiem. No zemnieku savienības vadītājiem klāt bija Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters, V. Gulbis, P. Siecinieks, V. Skubiņš, red. O. Nonācs u.c. Sapulci atklāja Kārlis Ulmanis, pierādīdams garākā runā, ka ir pienācis pēdējais brīdis proklamēt Latvijas valsts neatkarību un latviešiem saņemt valdīšanu savās rokās.

Neapbruņotā tauta

99. lpp.
Nepagāja ne mēnesis, kopš no Valkas aizbrauca Konzums, “Līdums” un Tautas padomes locekļi, kad jau pienāca brīdinošas ziņas par sarkanās armijas iebrukumu Igaunijā un virzīšanos uz Valku. Valkā nebija neviena apbruņota cilvēka, neviena revolvera, kas varētu pacelties pret iebrucējiem, jo visi ieroči savā laikā bija jāatdod vācu komendantūrā.
Tikko vācieši vācās projām, Valkas krājaizdevu sabiedrības telpās sanāca vietējie sabiedriskie darbinieki apspriesties, ko darīt drošības labā un kā nostāties pret lieliniekiem. Dr. Lībietis ieteica vest ar igauņiem šajā lietā sarunas.

100. lpp
Pēc vāciešu aiziešanas sabiedriskie darbinieki atkal sapulcējās apriņķa valdē, spriest par partizāņu organizēšanu. Arī šoreiz neatrisināms bija ieroču jautājums.
Ziemeļlatvijai atlika tikai padoties liktenim. Un šis liktenis bija lielinieku vara. Lielinieki Valkā iegāja 18. decembrī.
Valkā lielinieki tūliņ stājās pie pārvaldes organizēšanas. Pilsētas valdē ielika savus cilvēkus, iecēla komisārus, nolika vietās tribunālus, savas varas pamatu.

101. lpp
Arī skolas pārorganizēja pēc savas kārtības. Sabiedriskā dzīve pilnīgi mitējās, un iestājās tāds pats stāvoklis, kāds bija vācu okupācijas laikā. Līdzšinējās biedrības slēdza, lai atvērtu komunistiskos propagandas klubus.
Lielinieki sev daudz kaitēja ar teroru, kas tika vērsts pret neapbruņotiem iedzīvotājiem. Nāves sodu šausmas staigāja pa ielām. Valkā nošauto skaitu rēķina uz 130 cilvēku – vienā mēnesī. Pie Lugažu kapsētas vienā pašā naktī ar ložmetēju noslaucīja piecdesmit cilvēku, Valkas un apkārtnes pazīstamas personas. Šāva arī grants bedrēs pie Zīles krogus ceļa un tagadējos brāļu kapos, šāva uz tribunāla lēmumu un arī bez kādas tiesas cilvēkus, kuriem, arī no lielinieku viedokļa, vainas nebija. Tas visvairāk iedzīvotājus noskaņoja pret jauno režīmu.

103. lpp
Lielinieku valdības laiks Valkā ilga 1 mēnesi, 13 dienas (no 18. decembra 1918. g. līdz 1. februārim 1919. g.).

104. lpp
1. februārī Valkā ienāca igauņu un somu karaspēka daļas. Tajā pašā gājienā atsvabināja arī Valkas apkārtējos latviešu pagastus.
Tikko Valka bija ieņemta; otrā dienā igauņu komendants sasauca pilsētas domes sēdi, kuru vadīja domes priekšsēdētājs skolotājs Bricmanis. Sēdē sprieda par latviešu sadarbību ar igauņiem, bet no spriedumiem līdz darbiem netika. Bricmanim otrā dienā bija jāierodas pie somu daļu komandiera Kalma. Tas paskaidroja, ka pēc ievāktām ziņām viņš atzinis domes darbību līdzšinējā sastāvā par neiespējamu, jo proti, latviešu pārsvars domē esot iegūts nelikumīgi ar Kurzemes bēgļu piedalīšanos domes vēlēšanās, bēgļi neesot pastāvīgi Valkas iedzīvotāji.

105. lpp
Tā domes darbību nopietnajā laikā pārtrauca vecais igauņu un latviešu strīds par pārsvaru Valkā. Darboties atļāva tikai igauņu domniekiem, kuri tad sadalīja skolas ēkas, nodibināja skolu komisiju, kurā no latviešiem uzaicināja gan direktoru Stipro, skolotāju Bricmani un skolotāju Broku.
Latviešu sabiedrībā tas radīja apjukumu.
Tad latviešu ievirzīšanai aktivitātē sanāca vairākas sapulces no latviešu sabiedriskām organizācijām, kurās piedalījās pārstāvji: no Vidzemes zemes padomes, Valkas pilsētas valdes, Valkas saviesīgās biedrības, Valkas palīdzības biedrības, no krājaizdevu sabiedrības pie saviesīgās biedrības, no atbrīvoto septiņu pagastu valdēm un no Ziemeļlatvijas Sarkanā krusta biedrības. Sapulces aktīvākie darbinieki bija: Dr. J. Lībietis, Jānis Ķimens, skolotājs Kārlis Gulbis, skolotājs Bricmanis, skolotājs Matīss, dir. J. Stiprais, lauksaimnieks Šmits, Birkerts, Ūdris un P. Indus.

106. lpp
Valkas organizāciju sapulcēs izvirzītās vadošās personas nolēma griezties pie vietējā igauņu – somu karaspēka pavēlnieks Kalma pēc atļaujas organizēt latviešu karspēku no atbrīvoto un turpmāk atbrīvojamo latviešu apgabalu iedzīvotājiem. Delegātos pie Kalma sūtīja Dr. Jāni Lībieti un lauksaimnieku, zemes padomes locekli Otto Hasmani.
Pirmā sarunā Kalms bija atturīgs un vēss. Viņš teica, ka pēc viņa informācijas visi latvieši esot lielinieciski. Delegācijai Kalms noteiktu atbildi nedeva, bet lika atnākt ar noteiktu priekšlikumu.
Iesniedzamā priekšlikuma apspriešanai un pieņemšanai atkal sanāca sabiedrisko darbinieku sapulce un nolēma, ka vispirms jānoskaidro, cik atbrīvotā apgabalā varētu būt kara dienestā iesaucamo vīriešu, tamdēļ jāizlaiž pavēle iesaucamos reģistrēt. Rīkojums izdodams Kerenska laikā vēlētās Zemes padomes vārdā, kuru pilsētas komendants Kornels 13. februārī jau atjaunoja; tās valdes locekļi bija: skolotājs Ernests Nagobads, Lugažu pagasta priekšnieks Pauls Indus un lauksaimnieks Otto Hasmanis; komendants Kornels Zemes padomes valdei ierādīja telpas Valkas apriņķa v. Kancelejā Rīgas ielā Nr. 9. un izsniedza 2000 igauņu markas darbvedības noorganizēšanai. Tā bija pirmā oficiālā latviešu iestāde, uz kuru varēja atbalstīties sabiedriskā darbā.

107. lpp
Runājot par to, kam parakstīt reģistrācijas pavēli, apspriede atzina, ka tā būtu jāparaksta personām, kam sakars ar iepriekšējām nelielinieciskām valdībām, lai pavēlei būtu vajadzīgais respekts iedzīvotājos un juridiskais pamats. Rīkojumu parakstīja apriņķa valdes loceklis Otto Hasmanis, ar ko rīkojums ieguva zināmu likumību un uzticību.
Rīkojums bija sekošs:

P a v ē l e.

            Valkas apriņķa Zemes padomes valde, uz Igauņu Pagaidu Valdības rīkojumu, kas noticis saskaņā ar Latviešu Pagaidu valdību, pavēl neiztrūkstoši ierasties Valkā, Rīgas ielā Nr. 9, 18. februārī 1919. gadā pulkstens 10 no rīta visiem Valkas pilsētā, priekšpilsētās un Valkas pagastā dzīvojošiem:
latviešu oficieriem līdz 50 g.;
latviešu kara ārstiem līdz 60 g.;
kara ierēdņiem līdz 50 g.;
latviešu feldšeriem līdz 45 g.;
latviešu apakš-oficieriem, kā arī beigušiem apakš-oficieru mācības komandas līdz 35 g.
Visām piecām kareivju kategorijām, kas dzīvo Valkas apriņķi, līdz tādam pat vecumam, jāierodas Valkā, Rīgas ielā 9, 19. februārī 1919. gadā pulksten 10 no rīta.
Visiem jābūt silti un pēc iespējas kara formā apģērbtiem, kā arī paņemt līdzi pārtiku apmēram uz 5 dienām.
Šās pavēles neizpildīšanas gadījumā, vainīgie tiks saukti pie atbildības no kara tiesas.

Valkā,

Valdes priekšnieks
O. Hasmanis

108. lpp
Otra pavēle bija tāda:

P a v ē l e.

Valkas apriņķa Zemes padomes valde ar šo pavēl neiztrūkstoši ierasties, reģistrēšanās nolūkā, visiem Valkas pilsētā un priekšpilsētās dzīvojošiem latviešu tautības vīriešu kārtas iedzīvotājiem, kuri dzimuši laikā no 1869. gada līdz 1902. gadam, minētos gadus līdzieskaitot.
Reģistrēšanās notiks Valkā, Rīgas ielā Nr. 9, 21. un 22. februārī 1919. g. no plkst. 10 – 12 pr. pusd. un no 2 – 4 pēc pusd. No reģistrācijas tiek atsvabināti dzelzceļa un pasta ierēdņi.
Šās pavēles neizpildīšanas gadījumā vainīgie tiks saukti pie atbildības no lauku kara tiesas.

Valkā,

Valdes priekšnieks
O. Hasmanis

Ar priekšlikumu otrreiz tie paši delegāti aizgāja pie pulkveža Kalma, tas reģistrāciju atļāva. Reģistrācijas pavēli izlika uz stabiem un izsūtīja pagastiem.
Arī tālākas sarunas par pilnīgu mobilizāciju ar pulkvedi Kalmu veda Dr. Lībietis un Otto Hasmanis. Zīmīga saruna notika Dr. Lībietim un Otto Hasmanim ar Kalmu. Kad latviešu delegāti runāja par ieroču dabūšanu, Kalms savā kabinetā ieaicināja kādu kungu, kuru stādīja priekšā par maģistri.

109. lpp
Pulkvedis ar zinātnieku brīdi sarunājās somiski un kaut ko rādīja uz Latvija – Igaunijas kartes. Varēja noprast, ka runā par Latvijas – Igaunijas robežu. Pēc ilgākas apspriešanās ar zinātnieku, Kalms griezās pie delegātiem ar jautājumu: “Kur atrodas Latvijas un Igaunijas robeža?”
Dr. Lībietis atbildēja, ka saskaņā ar 1917. gada nobalsošanu, Latvijai pieder Valka, Valkas pagasts, Liel – Lugažu, Pedeles, Ērģemes, Kāģeru un Coru pagasti.
Pēc šī paskaidrojuma Kalms atkal sarunājās ar zinātnieku. Tad viņš Lībietim teica, ka tas neesot tiesa. Robeža atrodoties pavisam citur, vairāk uz dienvidiem.
“Kas šo robežu aizskārs, tam būs darīšana ar šo,” Kalms pacēla revolveri. Dr. Lībietis aizrādīja, ka, viņam neesot pilnvaru lemt par robežu, bet, ka viņš vienīgi minējis 1917. g. balsošanas iznākumu.
Kalms nomierinājās, bet par ieroču gādāšanu un mobilizācijas atļauju nekādas atbildes nedeva.
Citreiz tas pats Kalms Hasmanim rādījis karti, uz kuras Igaunijas – Latvijas robeža apzīmēta ar sarkanu strīpu gar Salacas upi, pāri Sedai līdz Rīgas lielceļam pie Vēžu krogus Sedas tilta, no turienes pa Gauju uz veco etnogrāfisko robežu.
Tā igauņiem jau toreiz raizes darījis robežas jautājums un vecā igauņu – latviešu sacensība par kulturālo un saimniecisko pārsvaru Valkā un tās apkārtnē.

110. lpp
Kalma izturēšanās latviešiem lika bažīties par savu stāvokli nevien attiecībā pret lieliniekiem, bet arī pret igauņiem.
Neraugoties, ka no Pagaidu valdības trūka instrukciju un ziņu un, ka no igauņiem nav saņemta atbilde par ieroču došanu, latviešu sabiedriskās organizācijas enerģiski sāka darboties, lai gatavotu mobilizāciju, lai visu iniciatīvu nesaņemtu igauņi. No lieliniekiem brīvi bija jau septiņi latviešu pagasti: Valkas, Kāģeru, Lugažu, Liel - Lugažu, Coru, un pa daļai Ērģemes un Pedeles. Te jau kaut ko varēja darīt.
Latvieši nolēma uz savas mazās atlikušās teritorijas nostāties patstāvīgi un uzsākt cīņu par valsti.

111. lpp
Ziemeļlatvija, Valka, valstiskās domas šūpulis, tādam mērķim laba vieta. Un 1919. gada 3. februārī valdības galva Ulmanis Tallinā vienojās ar Igaunijas valdības galvu par latviešu karaspēka organizēšanu Ziemeļlatvijā. Jau 3. februārī Pagaidu valdība par savu pilnvarnieku Ziemeļlatvijas civillietās iecēla inženieri Marku Gailīti, par Ziemeļlatvijas karaspēka virspavēlnieku kapitānu Jorģi Zemitānu, par pilnvarnieku Tallinā J. Ramānu, par Valkas komendantu leitnantu Lauri.
Valkā 18. februārī ieradās M. Gailītis, leitnants Lauris, pulkvedis Jansons, Robežnieks un citi karaspēka pārstāvji, ar ko vietējiem sabiedriskiem darbiniekiem atkrita rūpes par mobilizāciju un civilo pārvaldību.

112. lpp
Par mobilizāciju Valkā un Rūjienā kāds šī laikmeta darbinieks raksta, ka tā noritējusi sekmīgi un pacilātā garastāvoklī, ieradušies daudzi brīvprātīgie, daudzi izteikuši gatavību iestāties armijā ar zirgiem un pajūgiem. Iedzīvotāji ziedojuši drēbes, velosipēdus, motocikletus un citas karaspēkam noderīgas lietas. Ticība Latvijas valstij un armijas spēkam pieaugusi.
Iedzīvotāju informēšanai par notikumiem un valdības rīcību Valkā sāka iznākt, tajā pašā straujajā laikā, 20. februārī laikraksts “Jaunā Dzīve”. Avīzei iznāca 24 numuri, tā apstājās 17. aprīlī, kad gatavojās iznākt Valkā iecienītā “Līduma” redaktora O. Nonāca vadībā laikraksts “ Tautas Balss”. “Jaunā Dzīve” iznāca par Valkas sabiedrisko darbinieku līdzekļiem. Tās redaktors bija skolotājs K. Gulbis un līdzredaktors Jānis Porietis.

Sabiedriskā rosme

113. lpp.
Sabiedriskais darbs Valkā sauca uz visām pusēm. Sabiedriskās organizācijas un viņu darbinieki, ne arī nepilnīgā Zemes padome to visu nevarēja sekmīgi paveikt, tamdēļ nodibinājās Ziemeļlatvijas Sarkanā Krusta biedrība, kas par latviešu karaspēku un arī iedzīvotājiem gādātu fiziski un morāliski. Par biedrības priekšsēdētāju ievēlēja Dr. Jāni Lībieti, par viņa biedriem Eleonoru Jansona k-dzi un Paulu Skrīveri, sekretārs bija Jānis Dzirkalis, kasieris Jānis Stiprais, viņa biedrs Pēteris Pakalns, darbvedis Jānis Ķimens, kuri visi uzņēmās strādāt bez atlīdzības.
Sarkanais krusts vispirmo vērību pievērsa bada cietējiem un trūcīgiem bērniem, apgādādams viņus ar pārtiku un apģērbu. Daudz bija jāpaēdina un jāapģērbj, bet līdzekļu trūka.
Biedrības pirmais uzdevums bija sagādāt līdzekļus. Savstarpēji saziedotā summa bija par niecīgu plašā darba veikšanai, tamdēļ biedrības valde 16. un 17. martā sarīkoja atklātas ziedojumu vākšanas dienas, kas deva prāvākus līdzekļus.

114. lpp
Pie lauciniekiem biedrība griezās ar aicinājumu ziedot produktus, jo tirgū nekā nevarēja nopirkt, tas bija tukšs, pie pilsētniekiem – dot naudu. Pārtikas stāvoklis Valkā bija ļoti grūts. 1918. gada rudenī labību no Valkas apriņķa izrekvizēja karaspēks. Okupācijas laikā to izgrāba vācieši, lielinieku laikā atliekas pamakšķerēja sarkanarmieši. Tā Valkas pilsēta un apkārtne bija iztukšota. Pilsētas pārtikas veikals iedzīvotājiem vienreizīgi pārdeva uz katru personu 2 mārciņas auzu putraimu un 2 mārciņas marmelādes, tas bija viss.
Sākumā Sarkanā Krusta aicinājumam lauciniekos bija mazi panākumi. Vēlāk Sarkanais Krusts kļuva centrs, ap kuru apvienojās visi, kam rūpēja Latvijas neatkarība. Sevišķi dzīvi līdzdarbojās Valkas dāmas, nākdamas talkā ar savu roku darbu.
Biedrība marta vidū atvēra ļaužu virtuvi, kurā katru dienu izsniedza 320 – 400 pusdienas ar vienu ceturtdaļu maizes uz personu.

115. lpp
Ja ziedojumos ienāca piens, to izdalīja bērniem. Virtuvē šajā laikā trūkumā un badā nonākušiem iedzīvotājiem un viņu bērniem bija liels atbalsts.
Karaspēkam Sarkanais krusts bija ne tikai sanitāriestāde, bet arī intendantūra. Valkā, Aleksandra ielā ierīkoja kara slimnīcu, kurā sākumā darbojās divi ārsti J. Lībietis un Barts, vēlāk arī Jaunzems un Daņiļevskis, 2 žēlsirdīgās māsa (Vīns un Purgale, vēlāk arī Ede Rudzīte), vairākas kopējas, aptiekas pārzinis un saimniecības pārzinis. Kareivjiem ierīkoja 130 gultas. Frontē biedrība nogādāja ārstniecības un sanitāros līdzekļus, zāles, veļu, apģērbus, zābakus, pašu izgatavotas feldšeru un patronu somas, nestuves, ziepes u.t.t. Pēc kāda saraksta, saņemtas ziedojumu veidā un aizsūtītas uz fronti kareivjiem, vai izlietotas slimnīcas iekārtai šādas lietas: 53 gultas, 70 gultas maisi, 191 palags, 58 gultas segas, 46 spilveni, 142 spilvendrānas, 283 dvieļi, 25 pāri cimdu, 49 pāri zeķu, dažādi virtuves produkti, trauki un citas lietas.
No februāra līdz augustam Sarkanā krusta slimnīcu ar veļu, pārtiku un ārstniecības līdzekļiem apgādāja privātā kārtā sabiedrība. Tikai augustā valsts sniedza pirmo palīdzību.

116. lpp
Vēl līdzekļus gādāja ar izrīkojumiem, kino izrādēm un ar naudas loteriju.
Uz Dr. Lībieša priekšlikumu apriņķa padomē nolemts pagastos organizēt patronu somu izgatavošanu armijai. Katrai saimniecībai jāpagatavo divas patronu somas.
Somas pagatavoja no audekla. Tāpat gatavoja sanitāru somas.
Par slimnīcas ierīkošanu Sarkanais krusts rūpējās jau laikus, kamēr latviešu daļas vēl nebija frontē. Kad sākās latviešu cīņas frontē, tad katru dienu slimnīcā gulēja caurmērā 70 slimu un ievainotu kareivju.