19-gadīgā Alfona Volgemūta stāsts par izlūkošanas kauju 1945.gada 17.februārī pie Priekules

AlfonsWohlgemuth Kartoffelkeller

Alfons Volgemūts bija 19 gadus vecs puisis, radists un dienēja nacistiskās Vācijas armijā.

“No šīs operācijas neviens nav atgriezies un nav zināms, vai vispār kāds palicis dzīvs. Es pats piedalījos šajā karadarbībā kā deviņpadsmitgadīgs radists un esmu viens no tiem 2, vēlāk 3 izdzīvojušajiem, kuri nokļuva krievu gūstā. Es vēlos atspoguļot notikumus no paša piedzīvotā.”

16.februārī mēs atradāmies kāda mežiņa malā ziemeļos no Priekules. Saņēmām pavēli gataviem kaujai plkst.22.00 ierasties bijušajā Priekules muižas namā. Mēs pārbaudījām rāciju un vakarā devāmies uz norādīto vietu, kur jau bija sapulcināti ap 200 grenadieru no II/GR426 un 20 tanku.

Sarunājāmies klusi. Sapratām, ka kaujā dosimies ar tankiem. Mēs ar Franci sēdējām zemē pie kāda resna koka. Bija piesalis, bet ne pārāk auksts. Gaidot pavēli doties ceļā, sarunājāmies par to, kas mūs varētu sagaidīt.

Līdz šim mēs ar rācijas palīdzību vadījām artilērijas uguni, bet tagad, likās, ka būs jāpiedalās kaujā. Francis teica, lai visu laiku turos pie viņa. Un tad sāka rūkt tanki, katrs no tiem uzņēma apmēram 10 vīrus, kuri sasēdās augšā uz platformas. Mēs trīs sēdējām uz priekšējā tanka, aiz kura uz dienvidrietumiem virzījās visi pārējie. Tas bija ap plkst.2.00 naktī uz 1945.gada 17.februāri. Mēs virzījāmies pāri dzelzceļam, gar mežu pa ceļu dienvidrietumu virzienā. Apšaude nebija pārāk intensīva. Sākumā krievi šāva tikai ar rokas ieročiem, pēc tam – no prettanku lielgabaliem. Mēs palikām neskarti, tikai Francim granātas šķemba norāva zābaka papēdi.

Kad bijām pabraukuši kādus 3-4 km, tanki apstājās. Nolēcām no tiem. Apkārt spindzēja lodes. Šāvieni nāca no kāda paugura apm.100 m pa kreisi no ceļa, no kādām lauku mājām. Gar ceļu vijās ne pārāk dziļš grāvis, ielēcām tajā. Tanki apgriezās un aizbrauca. Tumsā varējām saskatīt nelielu šķūni, no kura izskrēja 2 krievu karavīri. Acīmredzot, bez ieročiem. Viens no viņiem izskatījās ievainots.

Francis iekliedzās: “Stoj! Ruki verh!” Abi karavīri pacēla rokas gaisā. Padevās. Mēs ieskrējām šķūnī. Laikam šis bija mūsu mērķis, kur komandieris bija pavēlējis ieņemt kaujas pozīcijas. Neilgi pirms šī brīža apvidus bija atradies pilnīgi vāciešu rokās. Šķūnis, apmēram 6x6 m. Apakšā pagrabs ar dziļu ieeju, tajā trīs ar dēļiem nodalīti apcirkņi. Pirmajā, lielākajā, - liels galds ar telefoniem. Tālākajā apcirknī, kuri bija divstāvu guļvietas-nāras, ieslodzījām abus krievu gūstekņus. Sakārtojām raidītājus un antenas.

Mēģinājām sazināties ar mūsu batatreju, bet nekādu atbildi nesaņēmām. Sakarus neizdevās iedibināt arī vēlāk. Ārpusē bija dzirdams troksnis. Tur mūsējie uzbruka krievu pozīcijām. Mēs nosūtījām ziņojumu par situāciju, bet atbildi nesaņēmām. Grenadieri krievu pozīcijas ieņēma, tikai ar ļoti lieliem zaudējumiem. Sanitāri pie mums pagrabā ienesa 2 ievainotos, aprūpēja tos.

Kādā no atelpas brīžiem es izlaidu ievainoto krievu no apcirkņa. Viņam bija šauta brūce krūšu kurvī, bet elpot viņš varēja tīri labi. Uzliku viņam pārsēju, iedevu abiem pa gabalam maizes un pa cigaretei.

Dienai austot, sanitāri atvilka vēl vienu ievainoto. Tas gulēja apmēram 100 m no mums un smagi stenēja. Kādu brīdi neviens nešāva. Tad karadarbība atkal atjaunojās. Šķiet, ka krievi bija saņēmuši papildinājumu un atkal uzbruka.

Krievi sāka izmantot smagos ieročus. Daži grenadieri atkļuva līdz mums un teica, ka nevar vairs šīs pozīcijas noturēt, jo lielākā daļa mūs karavīru un virsnieku jau krituši. Cits nekas neatliekot kā atkāpties. Pagrabā bijām palikuši 14 karavīri un trīs ievainotie. Neviena virsnieka. Viens no karavīriem ieteica pa apmēram 250 m platu klaju lauku skriet līdz mežmalai. Tas varēja izdoties, ja mums būtu uguns aizsardzība. Tādēļ tika nolemts; 3 no mums paliks un nepārtraukti šaus uz krieviem, lai nodrošinātu pārējiem iespēju atkāpties līdz tuvējam mežam.

Palikšanai pagrabā, lai nodrošinātu pieseguma uguni, izvēlējās mani, vēl vienu 19 gadus vecu puisi un kādu vecāku grenadieri ar ievainojumu galvā. Ap plkst.10.00 17.februārā rītā pārējie atstāja lauku mājas pagrabu. Mēs trīs šāvām uz krievu pozīcijām, cik vien bija jaudas. Pārējie skrēja prom tāpat, - cik vien bija jaudas. Viens no skrejošajiem pakrita un palika guļam. Es domāju, ka tas bija sanitārs. Pārējie sasniedza mežmalu, bet tur viņus sagaidīja krievu uguns. Dzirdēju skaļus kliedzienus. Man likās, ka dzirdēju starp tām sava drauga Franča Kellentera balsi. Tad viss apklusa. Klusums iestājās arī pie mums. Baiss klusums.

Mēs sapratām, ka tiksim sagūstīti vai arī mūs nošaus. Ievainotie klusi stenēja. Viņu liktenis arī nebija zināms. Durvis uz āru palika vaļa. Nezināju, iet mums ārā vai palikt tepat – pagrabā.

Tad pēkšņi uz ceļa parādījās vācu tanks. Tas apstājās. Tas nešāva un arī netika apšaudīts. Tādēļ nospriedām, ka tas ir krievu ieņemts tanks. Tad tas strauji pagriezās un aizbrauca. Dažas minūtes vēlāk, sadzirdēju laukā klusus trokšņus, it kā kāds uzmanīgi ietu pa akmens šķembām. Es paskatījos uz atvērtajām pagraba durvīm un ieraudzīju bārdainu seju ar pētošām acīm. Tad šīs acis mani ieraudzīja! Vīrs strauji pagriezās un pazuda. Vēl pēc dažām minūtēm ārā sadzirdējām skaļas balsis. Pie ieejas pagrabā nokrita un skaļi uzsprāga rokas granāta. Dažas šķembas trāpīja ievainotajiem, un tie skaļi iekliedzās.

Nu kaut ko saviem biedriem kliedza arī mūsu krievu gūstekņi. Mēs izlaidām viņus ārā. Pēc brīža arī paši tikām saukti nākt ar paceltām rokām ārā. Mūsu priekšā stāvēja padomju armijas seržants ar pistoli rokā un vēl daži krievu karavīri. Ievainotie pagrabā stenēja un kliedza. Seržants nogāja lejā. Mēs dzirdējām šāvienus. Tad viss apklusa.

Seržants pienāca pie manis un notēmēja. Tad sāka runāt abi mūsu gūstekņi, rokām rādot uz mūsu pusi. Seržants nolaida ieroci. Tika pārmeklētas mūsu kabatas. Mans rožu kronis tika nomests zemē. Pienāca klāt vēl vairāk krievu zaldātu. Mūs aizveda uz pārsienamo punktu. Pa ceļam mums vajadzēja nest nestuves ar kādu smagi ievainotu karavīru. Viņam bija norauta kāja. Tā turējās tikai nelielā audu stērbelē. Kad mēs viņu nesām pāri laukam, netālu sākās apšaude. Mēs, kā ierasts, nokritām zemē. Ievainotais krievs nestuvēs sāpēs iekliedzās. Viņš visu laiku atkārtoja: “Tihoņko, tihoņko!” Tad nezināju, ko tas nozīmē. Vēlāk, kad nedaudz iemācījos krievu valodu, sapratu, ko šis vārds nozīmēja.

Tā mēs sasniedzām krievu štābu kādā lauku mājā. Tur mūs pa vienam nopratināja. Man, draudot ar pakāršanu (rādīja virvi), lika parādīt uz kartes mūsu baterijas pozīcijas. Tā bija krievu karte. Es teicu, ka neprotu tajā neko izlasīt. Tad man atnesa vācu karti. Tur ieraudzīju ceļu, pa kuru mēs no Paplakas atnācām uz Priekuli. Vilku kartē ar pirkstu un norādīju uz kādu lauku apm.200 m pa kreisi no ceļa. Īstenībā mūsu pozīcijas bija ceļa labajā pusē, aiz mežiņa.

Vēlāk, jau pēc kapitulācijas, gūstekņu nometnē satiku kādu feldfēbeli no mūsu daļas. Viņš bija priecīgi pārsteigts par to, ka satika mani. Viņš pastāstīja, ka no mūsu operācijas 17.februārī neviens neesot atriezies un ka tajā dienā notikusi spēcīga apšaude netālu no mūsu pozīcijām, ceļa kreisajā pusē. Tikai nekādu nopietnu zaudējumu mūsējiem nebija.

Trešais no mums, vecākais grenadieris ar ievainojumu galvā bija pilnīgi apjucis. Acīmredzot, savu biedru nāves iespaidā. Kāds krievs kopā ar viņu aizgāja aiz šķūņa. No turienes atskanēja šāviens, un krievs atgriezās. Viens pats. Tā mēs palikām divatā. Vakarā mani aizveda pie diviem augstāka ranga krievu virsniekiem. Viens no viņiem runāja vāciski. Viņš sarunājās ar mani ļoti humānā veidā. Starp citu, viņš jautāja man par manu attieksmi pret karu. Pastāstīju par savu dzīves gājumu un par to, kā nacistu valdība bija izrīkojusies ar manu ģimeni. Mans tēvs bija policijas ierēdnis;

1934.gadā viņu atlaida no darba par to, ka viņš atteicās iestāties SS rindās. Tēvs krita 1944.gadā Francijā. Pēc pratināšanas mēs saņēmām prosas biezputru, maizi un ūdeni.

Nakti pavadījām kopā ar vairākiem krievu zaldātiem vienā telpā. Mums atļāva gulēt zem gultām uz grīdas. Nākamajā dienā vairāku zaldātu pavadībā ar smago mašīnu mūs aizveda uz gūstekņu savākšanas vietu kādā šķūnī Skodas apkaimē. Mēs tur bijām kādi 10 cilvēki. Neviena no mūsu cīņu grupas starp tiem nebija. Vairāk gūstekņu laikam arī nebija. Mūsu operācijā piedalījās apmēram 200 vīru. Ja neviena šeit nebija, tikai mēs divi, tad laikam visi bija krituši. Šīs operācijas jēga un mērķis aprakstīti divīzijas hronika. Stratēģija un izpildījums man kā stratēģijas diletantam nav saprotams. Nesaprotu arī to, par ko tika samaksāts ar 200 dzīvībām.

Tālāk sekoja divi gadi krievu gūstā Rīgā: nometne Kaizervaldē, darbi drupu novākšanā pilsētā un Olainē – kūdras nometnē dienvidos no Rīgas ostas. Kūdras darbi ilga visu vasaru. Mūsu paruna: “Ūdens no augšas (lietus), ūdens no apakšas (purvs), ūdens iekšā (kājās no bada) – tās Olaines ciešanas.” Rudenī jau biju novājējis par 50 kg. Tālāk tiku pārcelts uz Ziemeļigauniju: Kotla-Jarve, Jove, Tammika – akmeņlauztuves, meža darbi, celtniecība u.c.

1947.gadā ar aizdomām par to, ka esmu slims ar tuberkulozi, tiku no nometnes atbrīvots.

Mammu, kura no Austrumprūsijas bija padzīta, atradu Vestfālenā.

2008.gadā es kopā ar savu dēlu un kāda drauga ģimeni apciemoju Latviju. Priekules apkaimē meklējām to liktenīgo vietu, kur gāja bojā lielākā daļa mūs biedru un kur tiku sagūstīts es pats. Ar lielām grūtībām izdevās to atrast apmēram 7 km dienvidrietumos no Priekules. Pagraba drupas, neapdzīvota lauku māja - viss aizaudzis ar krūmiem. Spēcīgs aizkustinājums, stāvot tajā pašā vietā, kur uz mani tika tēmēts ierocis. Man izdevās izdzīvot!

Nebija neviena, kam pajautāt, vai tuvumā nav kāda vācu karavīru kapsēta. Apmeklējām krievu karavīru kapsētu dienvidos no Priekules. Tur vairāk nekā 20 00 kritušo un ļoti izteiksmīgs piemineklis. Arī Krievijā mātes, sievas un bērni raudāja par saviem dēliem, vīriem un tēviem. Nopietns brīdinājums tam, lai nekas tāds vairs nekad neatkārtotos.

Stāstītājs: Alfons Volgemūts; Stāsta pierakstītājs: Michael Molter, Jana Kalve
Izmantotie avoti:

www.kurland-kessel.de

Jūsu komentāri

Šis bija interesants stāsts par šī cilvēka pieredzi. Gribētos, lai mājaslapā būtu vairāk tādu no abām pusēm, kas karoja Kurzemes apvidū.

 
Petrus Harrysson-Omberg
2023. gada 31. dec. 12:49:38

Saistītās tēmas

Saistītie objekti

Maršruts “Pa 2. pasaules kara pēdām Kurzemes katlā"

Maršrutā gida pavadībā apskatāmas 2. pasaules kara kauju vietas Priekulē un tās  apkaimē. Ekskursijas garums un ilgums variējams atbilstoši ceļotāju interesēm. 

Maršruts piemērots ceļotājiem no 13 gadu vecuma. Piemērotākais pārvietošanās veids – auto vai autobuss līdz 30 vietām. Galvenie pieturas punkti: Gramzda, kur 1944. gada rudenī sākās Padomju armijas uzbrukums Vācijas armijas pozīcijām Priekulē. Priekules Brāļu kapi – lielākie Brāļu kapi Baltijā, kur apbedīti vairāk kā 23 000 Sarkanās armijas karavīri. Priekule – stratēģiski nozīmīga vieta Kurzemes katla dienvidos, kur notika īpaši smaga un sarežģīta kauja. Krote, kur 1945. gada februārī Vārtājas upes krastos apstājās Padomju armijas uzbrukums Kurzemes katlā ielenktajiem vācu spēkiem.

Galvenie pieturas punkti:

   - Gramzda – vieta, no kuras karš Priekules novadā 1941.g. “ienāca” un no kuras sākās šīs teritorijas atbrīvošana 1944.gada rudenī.

   - Priekules Brāļu kapi – lielākie Brāļu kapi Baltijā, kur apbedīti 23 000 Sarkanās armijas karavīru.

   - Priekule – stratēģiski nozīmīga vieta “Kurzemes katla” dienvidos, kuras atbrīvošanas kauja sarežģītības un smaguma ziņā ir īpašas uzmanības vērta.

   - Krote – vieta, kur “Kurzemes katla” atbrīvošanas cīņas Vārtājas upes krastos nācās apturēt 1945.gada februārī

Maršruts pieejams visu gadu, tikai gida pavadībā latviešu, krievu un angļu valodā. Apmeklējumu pieteikt iepriekš.

Priekules kauju vietas un Brāļu kapu memoriālais ansamblis

Liepājas – Priekules – Skodas ceļa malā iekārtotais Brāļu kapu memoriālais ansamblis ir lielākie Otrā pasaules kara karavīru apbedījumi Baltijā, kur apglabāti vairāk kā 23 000 padomju karavīru.

Priekule stacijas un pilsēta, kas atradās uz stratēģiski svarīgās Šauļu – Mažeiķu – Liepājas dzelzceļa līnijas, bija gandrīz visu Kurzemes kauju smagum punktā. Jau sākot ar 1944. gada 8. oktobri, kad padomju 19. tanku korpuss tuvojās Vaiņodei, 1. Baltijas frontes vadība izdeva pavēli, kurā Priekule parādās kā svarīgs mērķis, lai sasniegtu Liepāju. Tomēr šo mērķi tā arī neizdevās sasniegt. Sarkanās armijas vienības pakāpeniski tuvojās Priekulei gan 1. Kurzemes lielkaujas laikā 1944. oktobra beigās, gan 4. Kurzemes lielkaujas laikā 1945. gada janvāra beigās.

1945. gada februāra sākumā Sarkanās armijas vadība apvienoja 1. un 2. Baltijas frontes vienības viena komandiera, maršala Leonīda Govorova, vadībā, kurš uzskatīja, ka, lai nepieļautu  vācu armiju grupas “Kurzeme” evakuāciju, ir jāuzbrūk Liepājas virzienā, izmantojot īsāko un ērtāko ceļu caur Priekuli. Līdz ar to, sākoties 5. Kurzemes lielkaujai, galveno uzbrukumu padomju 51. un 6. gvardes armijas īstenoja šajā rajonā. Priekules sagrābšana, ko aizsargāja vācu 126. kājnieku divīzija, bija uzticēta padomju 1. gvardes strēlnieku korpusa 204. strēlnieku divīzijai. Kauju laikā atsevišķas vācu vienības ielenca pilsētas robežās, kā rezultātā liela daļu no pilsētas apbūves kauju laikā iznīcināja.

“Priekules operācija” bija viena no sīvākajām “Kurzemes cietokšņa” kaujām laikā no 1944.gada oktobrim līdz 1945.gada 21.februārim. Kurzemes trijstūrī starp Liepāju – Tukumu – Ventspili aplenktais vācu karaspēks bija pamatīgi nocietinājies 1 iemesla dēļ – stratēģiski ļoti svarīgais Priekules dzelzceļš. Priekules atbrīvošanas kauja 1945.gada februārī bez pārtraukuma ilga septiņas dienas un naktis, prasīja ļoti daudz upuru no abām karojošām pusēm. Tāpēc Priekulē iekārtotie brāļu kapi kļuva par lielākajiem Baltijā. Šeit apbedīti gan Priekulē kritušie Padomju karavīri, gan kritušie no plašākas apkārtnes. Priekulē kritušo vācu karavīru mirstīgās atliekas pārapbedītas Vācu karavīru kapos Saldū.

Priekules Brāļu kapus līdz apbedījuma vietas pārveidei par memoriālu rotāja izcilā latviešu tēlnieka K.Zāles (1888-1942) pēdējais piemineklis, kurš bija paredzēts uzstādīšanai brīvības cīņu piemiņai Alojā. Laikā no 1974.līdz 1984.gadam Priekules Brāļu kapi 8 ha platībā pārveidoti par Otrā Pasaules karā kritušo memoriālo ansambli. Tēlniece P.Zaļkalne, arhitekti A.Zoldners, E.Salguss un dendrologs A.Lasis. Memoriāla centrā novietots 12 m augstais Mātes – dzimtenes tēls, bet uz granīta plāksnēm iegravēti kritušo vārdi.

Līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai Uzvaras svētku svinības 9.maijā katru gadu tika ļoti plaši svinētas. Tās apmeklēja ne tikai vietējie iedzīvotāji un pārstāvji no Priekules militārās daļas, bet arī kritušo tuvinieki no visas Padomju savienības. Tagad, pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, Priekules Brāļu kapos Uzvaras svētki vairs netiek svinēti, tomēr kā ļoti skaista un vēsturiski nozīmīga vieta tā joprojām piesaista gan vietējo iedzīvotāju, gan ceļotāju uzmanību. Līdzās memoriālam ir arī neliela ēka, kur jau no memoriāla izveides laika bija paredzēts iekārtot Priekules kaujai veltītu muzeju, bet dažādu apstākļu dēļ tas nav ticis izdarīts.