19-gadīgā Raisa Ahmedejeva stāsts par izlūkošanas kauju 1945.gada 14.februārī pie Priekules

“Ritēja 1945.gada februāris. Mainīgi laika apstākļi, kā Baltijā tas mēdz būt. No rīta auksts, dienā snieg, vakarā sāk līt lietus, bet naktī atkal salst.

Mūsu 267.sarkankarogotā, ar Suvorova ordeni apbalvotā gvardes strēlnieku divīzija atradās nedaudz vairāk nekā 1 km dienvidrietumos no Priekules, kur agrāk tika veikti kūdras rakšanas darbi. Tur bija iekārtota mūsu armijas priekšējā līnija. No turienes sākās uzbrukums Priekulē dislocētajiem vācu spēkiem 1945.gada 20.februārī. Šī vieta uz laiku kļuva par mūsu – strēlnieku – mājām. Artilērija un citas armijas daļas izkārtojās mums aiz muguras, mežā uzkalnā. Tur bija vieglāk rakt zemnīcas, iekārtot blindāžas. Mums, kājniekiem, izdevīgāka atrašanās vieta bija tieši kūdras purvā. Es tolaik dienēju 848.strēlnieku pulkā.

Vācu aizsardzības līnija zigzag veidā bija iekārtota augstienē no jūsu skolas gravas līdz pat dzelzceļa stacijai pilsētā. Attiecībā pret vāciešiem mēs atradāmies kā uz delnas. Visgrūtāk mums bija pavadīt dienu, jo galvu no ierakumiem pacelt nedrīkstēja, ja negribēja dabūt lodi galvā. Vācieši ik pa brīdim apšaudīja mūsu pozīcijas ar šrapneļiem, kuri sprāga tieši virs mūsu galvām.

Ierakumi dziļāki par 1 m jeb sapiera lāpstiņas dziļumā nevarēja būt, jo dziļāk krājās ūdens. Zemi no ierakumiem ļoti rūpīgi novietojām ap tiem, veidojot nelielu aizsargvalni. To, cik vien bija iespējams, noklājām ar sniegu. Ierakumos zemi noklājām ar alkšņu zariem. Ļoti labi atceros, ka netālu no manas pozīcijas bija neliels alkšņu mežiņš. Ierakumus rakt varējām tikai un vienīgi naktī, un arī ar lielām grūtībām, jo netālu aiz mūsu ierakumiem ienaidnieku šāviņi bija aizdedzinājuši kūdru. Tā dega. No vienas puses, labi, - varēja aizlīst līdz tai pasildīties. No otras puses, ļoti bīstami, jo degošās kūdras gaismā vācieši varēja pārdrošnieku nošaut.

Sevišķi bīstams bija gājiens pēc pārtikas no vietas tuvāk ceļam. Ēdām tikai 2x diennaktī: ļoti agras brokastis, kamēr vēl tumšs, un ļoti vēlas pusdienas, kad jau tumšs. Bieži gadījās tā, ka pārtikas nesējs nonāca apšaudē un vai nu tika ar uzdevumu galā, vai ne – tika nošauts. Gadījās arī tā, ka karavīrs, kurš nesa pārtiku, bēgot no apšaudes, paklupa, un ēdiens no katliņa izlija zemē. Tad palikām neēduši.

Kad gribējās ēst, tad daudz domājām, ko darīt? Izdomājām! Netālu no mūsu pozīcijas mētājās nošauti zirgi. Aizlīdām līdz tiem, nogriezām vai nocirtām ar sapiera lāpstiņu kādu gabalu. Tad uzlikām uz lokanas alkšņu nūjiņas un līdām līdz degošajai kūdrai, kur to varēja apcept. Ja palaimējās ar to, ka nebija apšaudes, tad varēja ielikt katliņā sniegu, izkausēt un zirga gaļas gabalu arī apvārīt. Bet tikai apvārīt, iekšā tā tik un tā palika jēla. Bet tas nekas. Kad gribas ēst, tad var ēst arī tādu.

Ik pa laikam mūsu karavīri devās izlūkos. Viņiem bija uzdots arī sagūstīt kādu vācieti, lai izprasītu vairāk ziņu par vāciešu aizsardzības pozīcijām. Tāpēc šādus gūstekņus dēvējām par “mēlēm”, un izlūki devās pēc “mēles”. Tajā pašā laikā vāciešu snaiperi ar optiskajiem tēmēkļiem un spēcīgiem gaismas prožektoriem pārlūkoja mūsu pozīcijas un šāva uz visu, kas vien tik izskatījās pēc cilvēka kustībā. Ik pa laikam debesīs varēja redzēt arī gaisa balonu, no kura vācieši pētīja mūsu aizsardzības pozīcijas. Mūsu artilēristi bieži šāva uz šiem baloniem un to vadītājiem.

Aviācija piedalījās kaujās pie Liepājas, virs ostas. Mēs to zinājām, jo visur bija aicinājumi “Uz Liepāju! Par Liepāju!” Tas bija mūsu cīņu galvenais virziens – galvenais mērķis.

Naktīs notika komjauniešu sapulces, kur bez komjaunatnes jautājumu apspriedes notika arī karavīru psiholoģiska sagatavošana kaujai. Disciplīnas pārkāpumu nebija, karavīri bija ļoti disciplinēti. Bet tas arī saprotams, jo disciplīnas pārkāpumi varēja maksāt dzīvību.

Vēstules no mājām saņēmām regulāri. Bija arī sūtījumi no pavisam svešiem cilvēkiem – zeķes, zābaki, kabatlakatiņi, tabaka un citas karavīram noderīgas lietas. Par šiem sūtījumiem bija ļoti priecīgi, jo tie tomēr nāca no turienes – no mājām, no frontes aizmugures. To dēļ bijām gatavi karot, cik vien vajag, lai pēc iespējas ātrāk tiktu atkal mājās.

Tā dzīvojām līdz 1945.gada 20.februārim. Katru dienu vērojām Priekuli un tās apkārtni un gaidījām pavēli doties kaujā.”

Aizsardzības pozīcijas bija gatavojuši arī vācieši. Tikai viņiem šī uzdevuma izpildei, frontes līnijai tuvojoties, bija vairāk laika. Iespējams, tāpēc viņu aizsardzības pozīcijas līdzinājās neieņemamam cietoksnim.

Gandrīz katra no akmeņiem vai ķieģeļiem būvēta māja Priekules pilsētā un lauku teritorijā bija pielāgota gan slēpšanās, gan šaušanas vajadzībām. Lielākai daļai šo māju bija arī pagrabi, tajos varēja slēpties no aviācijas uzlidojumiem, varēja atpūsties, pārsiet ievainotos, glabāt ieročus, munīciju un pārtiku. Tā kā šādu lauku māju Priekules samērā līdzenajā apkārtnē bija diezgan daudz, tad piekļuve šiem vācu aizsardzības sistēmas nocietinātajiem punktiem bija ārkārtīgi grūta. Ja māju tuvumā bija kāds mežiņš, paugurs, krūmāji, tad vēl nekas. Bet tā ... pa klaju lauku …

Daudzu lauku māju tuvumā vācieši bija izmantojuši neparastu aizsardzības sistēmas elementu – līdz stobram zemē ierakti tanki. No šejienes ar optiskajām ierīcēm varēja pārskatīt visai tālu apkārtni, šaut no šejienes varēja uz jebkuru pusi, jo tanku stobri bija grozāmi. Tā zemē noslēptus tankus bija samērā grūti pamanīt. Iznīcināt tos varēja tikai ar aviācijas bumbām vai lielkalibra ieročiem, kuru munīcijas katastrofāli trūka. Tāpēc zemē ieraktās mašīnas bija ļoti drošs aizsegs visam un visiem, kas tajās atradās. Dažās vietās Priekules novadā vēl joprojām var redzēt četrkantīgas daļēji aizbirušas bedres. Kādas no tām bija ne blindāžas, bet tanku vietas.

Priekulē par pamatīgi nocietinātiem aizsardzības sistēmas atbalsta punktiem bija padarītas visas pilsētas mūra ēkas: stacija, baznīca, ķieģeļu ceplis, čuguna lietuve (bijušās pienotavas vietā), labības glabāšanas punkts, Zviedru vārti un Korfu nams. Pēdējā kara laikā gan darbojās skola, tomēr, frontes līnijai tuvojoties, šeit bija iekārtots vācu hospitālis. Teritorijā starp Raiņa, Tirgus, Galveno un Ķieģeļu ielām bija vēl vairākas ķieģeļu ēkas ar vairākiem stāviem. Tikai tās aviācijas uzlidojumos tika sabumbotas jau 1944.gadā.

Luterāņu baznīca ir Priekules visaugstākais punkts. No tās arī kara laikā varēja pārredzēt visai plašu pilsētas apkārtni, tāpēc baznīca bija padarīta par pašu galveno apkārtnes novērošanas un kontroles punktu. Naktī baznīcas tornī dega spēcīgs prožektors, kurš kustībā ar savu gaismas staru varēja izgaismot jebkuru pilsētas apkārtnes vietu tā, ka nemanītam pietuvoties pilsētai bija ārkārtīgi grūti. Baznīcā bija arī snaiperu punkts, lai nekavējoties varētu iznīcināt visu un visus, kas Priekulei tuvojās.

Visi galvenie vācu aizsardzības sistēmas punkti gan pilsētā, gan ārpus tās bija tranšejām savienoti. Karavīri pa tām varēja pārvietoties samērā ērti un droši. Manevrēšanai kauju laikā tranšejas bija ārkārtīgi svarīgas, jo īpaši Priekules apkārtnes samērā līdzenajā reljefā. Līdz Priekules un tās apkārtnes atbrīvošanas kaujām vācieši bija izveidojuši veselas trīs apmēram 7 km platas aizsardzības līnijas. Katrā no tām 1 – 3 tranšejas, kuras savienoja galvenos nocietinājuma punktus – kādas ēkas un būves virs vai zem zemes.

Pilnīgi visi kaut cik nozīmīgie ceļi bija mīnēti, vietām izārdīti vai ar akmeņiem, gāztiem kokiem bloķēti. Mīnētas, dzeloņdrāšu aizslietņiem un dzotiem piesegtas bija arī galvenās pieejas visām aizsardzības līnijām un to nocietinātajiem atbalsta punktiem. Ar gāztiem kokiem bija bloķēti arī mežu celiņi. Virgas upīte ar saviem samērā stāvajiem krastiem bija dabisks, smagajai kara tehnikai grūtāk pārvarams, vācu aizsardzības sistēmas elements.

Atsevišķiem karavīriem, nelielām to grupām piemērotu ierakumu sistēma gluži kā tīkls klāja visu Priekules apkārtni. Daudzas no šīm vietām vēl tagad labi redzamas cilvēku ikdienā neizmantotās vietās – mežos, mežu un krūmāju malās."