Oleva Metsmā atmiņas

Papisārē tika uzbūvēta hidroplānu bāze un Kīrasāres pretgaisa aizsardzības baterijas.

Papisārē tika uzcelta hidroplānu osta, bet Kirasārē tika uzceltas pretgaisa aizsardzības baterijas.

Sākumā karavīri tika izmitināti Kihelkonna un tās apkārtnē. Vietējie iedzīvotāji sāka justies īsti kopā. Daudz celtnieku tika ievesti no cietzemes, pat no tik tālām vietām kā Setoma. Celtniecības darbi apstājās, kad sākās karš. Strādnieki atgriezās mājās, un militārpersonām nācās iztikt ar kompleksu, kāds tas bija, nepabeigts. Šajā brīdī situācija kļuva ļoti satraucoša. Militārie spēki sāka pārvietot karaspēku šurpu turpu. Mazās, bet agresīvās vācu un somu iznīcinātājus varēja redzēt lidojam virs galvas gandrīz katru dienu. Debesis atbalsojās no lidmašīnu dārdoņa, šaušanas grabēšanas un pretgaisa lādiņu sprādzieniem. Vienā brīdī pie nelielas Somijas lidmašīnas detonēja pretgaisa lādiņš, kas izgrieza cilpu, pirms tā notriecās. 10 minūtes bija dzirdams ložmetēja šāviens, pirms no Papisāres sāka celties dūmi. Krievi bija pārliecināti, ka lidmašīna ir avarējusi. Taču Vilsandos cilvēki varēja redzēt, ka mazais lidaparāts nokritis līdz jūras līmenim, turpinājis lidot ļoti zemā augstumā un atklājis uguni uz četrām vai piecām lidmašīnām, kas piestāja ostā. Krievi bija apmānīti. Vācu iznīcinātāji sagādāja daudz nepatikšanas Papisāres bāzē, maskējoties par krievu lidmašīnām. Viņi lidoja ļoti zemā augstumā un ļoti lielā ātrumā. Kīrasāres akumulators nevarēja tēmēt tik zemu, tāpēc vācieši nodarīja postu, nevienam tos neapturot. Tas turpinājās rudenī; Septembris, manuprāt.
Kādu dienu no Papisāres sāka celties melni dūmi, ko pavadīja savdabīgs sprakšķis. Izklausījās, ka pa bruģēto Kihelkonna-Papisāres ceļu brauc ar kokmateriāliem sakrauta kravas automašīna. Domājams, ka bija aizdegušās kazarmas un munīcijas noliktavas. Notikumi ātri kļuva nopietni.
Tā kā mūsu pagalms bija pilns ar bieziem Papisāres dūmiem un kļuva neiespējami paelpot, tēvs man lika pārvietot ratus, kas bija sakrauti ar sienu, prom no šķūņa uz dažiem krūmiem ēnā, lai izvairītos no saimniecība aizdegas. Es atlaidu aizmugurējo durvju āķi, un durvis ar triecienu atvērās. Es biju satriekts, ieraugot desmitiem jūrnieku, kas klupuši krūmos, šķietami vēl vairāk satricināti nekā es, izmisīgi skrienot uz Līmandas ceļu, daži ar kailām galvām, daži pat bez tunikas. Es nepamanīju nevienu no viņiem rokās.
Pēc brīža dūmi atšķaidījās. Pa Līmandas ceļu virzījās karavīru un zirgu vilciens, visi steidzās līdzi.
Nākamajā naktī viņi visi joprojām bija ļoti satraukti: neviens nevarēja aizmigt. Līdz rītam situācija šeit bija nomierinājusies, bet no turienes bija dzirdama tuvojošā karadarbība. Pusdienlaikā ieraudzījām pirmo vācu karaspēku, kas kā tūristi brauca ar velosipēdiem pa Kihelkonna-Lümandas ceļu uz Sõrves pusi. Tas man radīja sajūtu, ka kara beigas ir tuvu. Diemžēl es kļūdījos. Neviens negribēja ticēt, ka tas varētu būt daudz lielāka kara sākums.

Stāstītājs: Endel Püüa
Izmantotie avoti:

Atmiņas par Olevu Metsmā (www.militaar.net, kopija E. Pūa īpašumā)

Saistītie objekti

Papisāres hidroplānu bāze

Hidroplānu osta atrodas Papisāres pussalā, un uz to ved ar vēsturisko bruģi klāts ceļš no nelielā Kihelkonas ciemata.

Papisāres hidroplānu bāze, kas bija daļa no Pētera Lielā Jūras cietokšņa, tika celta no 1912. līdz 1914. gadam. Tā sastāv no diviem gaisa kuģu angāriem, tehnikas un munīcijas noliktavām, degvielas konteinera, elektrības ģeneratora, kazarmām, ēdnīcas, maiznīcas un pirts. 1914. gada augustā šeit atveda deviņus lidaparātus no Liepājas. 1917. gada 12. oktobrī Vācijas karaspēks ieņēma bāzi un iznīcināja lielāko daļu ēku. Starpkaru periodā kompleksā tika iekārtota Jūlija Teera kuģu būvētava.

Padomju spēki 1939. gada 24. oktobrī, aizbildinoties ar Savstarpējās palīdzības pakta nosacījumiem, pārņēma kompleksu savā valdījumā un atkal izveidoja hidroplānu ostu. Tur izvietotie 15. aviācijas eskadriļas MBR-2 hidroplāni tika izmantoti Ziemas karā ar Somiju. 1941. gada vasaras beigās vācu bumbvedēji iznīcināja hidroplānus. Padomju eskadriļa pameta bāzi un to nodedzināja. Laikposmā no 1940. līdz 1960. gadam visa pussala bija slēgtā militārā zona. Vēlāk kompleksā saimniekoja vietējais zvejnieku kooperatīvs. Mūsdienās atlikušās ēkas tiek izmantotas kā darbnīcas un noliktavas.

Vēsturiskā hidroplānu osta ir kļuvusi par nozīmīgu tūrisma ostu, no kuras var nokļūt uz unikālo Vilsandi salu.